Literatūras zinātniece Saulcerīte Viese:

“Tās ir grāmatas, kas padziļina mūsu tautas dvēseles sapratni”

Alberts Einšteins kādreiz ir teicis, ka tad, kad teorija ir pareiza, tā ir arī skaista. Doma, ka zinātne un māksla nemaz nav tik tālu viena no otras, man allaž nākusi prātā, tiklīdz notikusi saskare ar Vairas Vīķes–Freibergas un viņas ģimenes darbu pie Saules dainām. Toreiz, kad darbošanās ap datoru Latvijā vēl bija jaunums, mēs šaubījāmies, vai dainu ievadīšana datorā spēs dot daudz vairāk nekā tikai vieglāku jēdzienu apzināšanu valodnieciskos un etnogrāfiskos pētījumos. Taču bezkaislīgā, bet ašā datora darbošanās zinātnieces rokās atklāj Saules dziesmu bagātībā kaut ko pavisam citu un būtiski virza uz priekšu mūsu folkloras izpēti, kas padomju laikā ilgi atradās bīstamā stagnācijā, jo dainas ne reizi vien tika pasludinātas kā feodālisma laiku priekšstatu un tēlu krājums, kas izdzīvojis savu laiku.

“Trejādo sauļu” — kosmoloģiskās, hronoloģiskās un meteoroloģiskās — apceres paver pārsteidzošas perspektīvas dainu satura zinātniskajā interpretācijā, saistot tās ne tikai ar izteiksmes bagātības un vēsturisko slāņu atspoguļojumu, bet arī ar dainu radītāju dziļo emocionālo un apbrīnojami variēto garīgo pasauli, kas iet pāri viena laikmeta robežām un padziļina liela vēriena cilvēcības izpratni. Ne vienu vien reizi ir gadījies lasīt pētījumus, kur teksta sistematizācija un analīze izposta teksta emocionālo slāni, kā mīl–nemīl zīlēšana izposta pīpenes vainaga balto burvību, bet šo trīs grāmatu teksti iet gluži pretējo ceļu: pieved pie dzejas īstās misijas un pie tautas dvēseles sapratnes. Vienalga, vai dzīve būtu gaiša vai tumša, vai par to dziedātu saules caurstarotā rīta miglā ganu meitene, vai apvaldītā traģismā vēstītu tie, kas savām acīm redzējuši, kā saule balina kaulus kaujas laukā.

Visās citētajās dziesmās ir kāda sīka, bet krāšņa nianse: autore tām pievienojusi norādi, no kāda pagasta dziesma nākusi. Līdz ar to vērīga lasītāja priekšā kā raibrūtota seģene atklājas “mazo tēva novadiņu” bagātība: Birzgale — Ārgale, Meirāni — Ikšķile, Bārta — Naujiena, Sēlpils — Viļāni, Lubāna — Mazsalaca, Sauka — Lutriņi un vēl, un vēl... Apceres par 4000 Saules dainām ved mūs pie tautasdziesmas kā pretrunās un līdzsvarā vienota mūža eposa daļas, kā savā kārtojumā bija iecerējis Krišjānis Barons. Tur nav neviena vārdā godināta varoņa, un tomēr visam cauri runā Saules apspīdēts, sildīts un reizēm arī aizmirsts indivīds. Viņš ir vienots ar Saules ritumu no šūpuļa līdz kapam, labos un ļaunos brīžos, vienalga, vai Saule viņam šobrīd būtu Kosmosa lielā valdniece vai mūžīgais debesu pulkstenis — vai vienkārši siltas dienas devēja. Bet aiz indivīda — tas lielais ētiskais likums, garīgais spēks, ko Rainis gribēja likt savas saules ticības pamatā, cerēdams, ka latviešu sieviete, kas izglābusi tautas dvēseli pagātnē, to darīs arī nākotnē. Un te nu man gribas teikt, ko parasti par zinātni neteic: tas ir brīnumaini skaisti.