Grāmatas autore LZA īstenā locekle, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

“Katrai dziesmiņai bija jāatrod sava vieta — lai tā bija glīta vai neglīta, skaista vai nesmuka”

Rīgas Latviešu biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks Edgars Mucenieks un grāmatas autore Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

Man ir liels prieks, ka jūs tik kuplā skaitā piedalāties šīs grāmatas atvēršanā, jo, strādājot pie tās, ir pavadīts simtiem stundu dziļā vientulībā. Šāda veida darbs ir tiešām ļoti smags. Es šai ziņā apskaužu dzejniekus. Kā Imants Ziedonis man kādreiz stāstījis, viņš piesēžoties, uzrakstot — un viss. Gatavs! Man diemžēl nav tādu dāvanu. Šāda veida darbs top, var teikt, iteratīvā veidā. Ir uzmetums, un tad tam lēnām tiek pieaudzēts kaut kas klāt un pārstrādāts. Un tad tiek griezts un līmēts, kā akordeons paplests garāks un tad atkal sastumts kopā un saīsināts. Tas ir ļoti smags darbs. Man gribētos uzsvērt, ka tas ir noticis akadēmiskā vidē, ne Rīgas pils mūros. Es atbraucu uz Latviju ar šo darbu jau atvilktnē. Tas tikai nebija vēl pabeigts.

Te būtu vietā man izteikt pateicību Kanādas valdībai un tās atbalstītajām iestādēm, kas man un manam vīram Imantam Freibergam daudzu gadu garumā piešķīra grantus dažādiem pētījumiem. Daļa no tiem devusi to, kas redzams līdz šim iznākušajos latviešu Saules dainu trīs sējumos. Vēl citi darbi ir izkaisīti periodikā. Arī tos derētu kādreiz savākt kopā un izdot Latvijā, lai tie būtu pieejami plašākai auditorijai. Man jāpateicas arī Kanādā iedibinātajam tā sauktajam Kilana fondam. To nodibināja kāds bezbērnu miljonāru pāris, pirms kāda pusgadsimta atstājot Kanādas valdībai savu mantojumu — apmēram 150 miljonus dolāru. Uz šī dāvinājuma pamata tika izveidota Kanādas Sabiedrisko un humanitāro zinātņu padome, kas šobaltdien veic ārkārtīgi plašu zinātnes un kultūras atbalsta programmu. Gan granti, gan Kilana fonda stipendijas, ar kurām tika algots pasniedzējs, lai viņš manā vietā lasītu lekcijas un veiktu profesora pienākumus, deva iespēju divus gadus nodoties tikai pētniecībai. Protams, tas viss bija saistīts ar ļoti sīvu konkurenci. Lai saņemtu grantu, no sešiem labiem pieteikumiem līdzekļus piešķīra vienam. Mums vienmēr laimējās, mūsu iesniegumi nekad netika atraidīti. Man bija arī tas gods un laime divus gadus saņemt Kilana stipendiju. Tad arī tika likti pamati šiem trīs sējumiem, kas tagad ir iznākuši. Man tie bija divi ļoti intensīvi, smagi un arī vientuļi gadi. Pie kompjūtera pavadīju dažreiz pat desmit vienpadsmit stundas dienā, lai darbs ātrāk ietu uz priekšu. Mani ļoti atbalstīja arī Monreālas universitāte, kur es ilgus gadus strādāju. Pirmajam sējumam, kas iznāca Latvijā, līdzekļus deva universitāte. Kad biju uzņēmusies Latvijas institūta vadību, es ar otrā sējuma disketi kabatā izkāpu no lidmašīnas un nodevu to “Karoga” redakcijai līdz ar naudas summu, kas bija vēl palikusi no Kanādā piešķirtā granta. Trešajam sējumam, kuru es izglābu no aizmirstības savā pagājušā gada Ziemassvētku atvaļinājumā, vairs nekādu grantu nebija. Nodevu disketi redakcijai un teicu, lai tā pati kaut kā tiek galā ar izdošanu. Kā noprotu, redakcija ir ieguvusi visai interesantu atbalstītāju loku — sākot ar vienu politisko partiju un beidzot ar alus brūzi. Es domāju, tas parāda, ka Latvijā miesīgās, garīgās un politiskās lietas iet roku rokā, lai atbalstītu uzņēmējdarbību, kāda ir arī grāmata izdošana. Šai gadījumā — lai atbalstītu “Karogu” kā izdevēju, jo, kā es noprotu, Latvijas pašreizējos finansiālos apstākļos tas nav peļņu nesošs pasākums. Izdevniecībām ir tādas pašas izdzīvošanas grūtības kā citiem uzņēmumiem un ir jāmeklē sponsori. Es gribētu izmantot izdevību un pievērst uzmanību tam, ka Latvijā ir nepieciešami fondi, lai izdevējiem nebūtu katrai grāmatai ikreiz jāiet meklēt sponsorus, ar cepurīti rokās lūgties līdzekļus. Daži fondi mums jau ir, bet vajadzētu domāt par kādu fondu tieši grāmatu izdošanai.

Tā kā mana akadēmiskā specialitāte mani nepavisam nebija sagatavojusi šādam darbam, es gribētu paskaidrot, kā tas viss sākās. Stāsts ir visai garš, tāpēc minēšu tikai dažus momentus. Kas mani mudināja pievērsties dainu pētniecībai? Pirmā bija vēlme pasaulei kaut ko pastāstīt par Latviju, par latviešiem un latviešu kultūru, pievērst uzmanību tam, ko mūsu tauta var dot pasaules kultūras mantojumam, lai Latvijas vārds izskanētu pasaulē. Man šķita, ka dainas ir unikāls mūsu tautas sasniegums, kas jādara citiem zināms. Mēs ar vīru daudzu gadu garumā domājām, kā to izdarīt. Imants ierosināja izmantot jaunās tehnoloģijas, lai šo materiālu darītu vismaz tehniski pieejamu pētniekiem, kaut gan valodas barjera arvien vēl paliek. Cittautu pētniekiem ir jāiemācās ne vien latviešu valoda, bet arī jāpazīst latviešu kultūra, pirms viņi var ķerties pie dainu pētīšanas. Tomēr materiāls viņiem tiek dots. Tātad šis projekts sākās ar domu atrast kādus zinātniskus āķus, kas ļautu iesaistīt latviešu dainas zinātniskā apritē un radīt par tām interesi pasaulē. Otrs moments saistīts ar manu darbību latviešu jaunatnes vasaras nometnēs. Vecākā paaudze viņiem teica: “Jūs varat justies lepni, jūs esat savas tautas bagāto dainu tradīciju mantinieki.” Bet jauniešiem bija grūti iedziļināties šai dainu pasaulē, saskatīt, kas tur tik labs un kas tā par bagātību. Bija jādomā, kā palīdzēt jauniešiem tajā iedziļināties un kā to labāk darīt. Un man šķiet, ka šie trīs sējumi, kas tagad iznākuši, ir šo abu vēlmju sakausējums. Viena vēlme bija tīri zinātniski atrast kādu jaunu piegājienu, kādu paņēmienu, kas arī citiem, ne tikai latviešiem vien, varētu šādu tekstu analīzi padarīt zinātniski un intelektuāli interesantu. Un otra vēlme bija pievērsties tieši dziesmu saturam, to nozīmei un jēgai, kā arī dzejiskajai vērtībai, lai šādā veidā latviešu cilvēkus tuvinātu savam garīgajam mantojumam.

No zinātniskā viedokļa tas, kas mēģināts te darīt, ir viena milzīga semantiskā lauka analīze. Viens jēdziens — Saule — tiek izanalizēts visās iespējamās nozīmes niansēs un visos asociatīvajos tīklos, ar kuriem tas saistās. Aplūkojot visus četrarpus tūkstošus dažādo dziesmu un dziesmiņu, kas pierakstītas par Sauli dažādās variācijās, izveidojas milzīgs semantiskais tīkls, kur Saule ir pašā centrā, bet kur Saules vārds un jēdziens saistās ar neskaitāmu daudzumu citiem jēdzieniem. Par to var pārliecināties, pašķirstot Imanta Freiberga sastādīto Saules dainu indeksu. Tur ir pāri par 11 tūkstošiem vārdu, kas dažādos tekstos parādās kopā ar Sauli. Protams, kādi 1500 no tiem būs parastie gramatiskie palīgvārdi, bet arī daudzi no tiem tāpat ir jēgpilni. Mans uzdevums, kā es to redzēju, bija atrast ikvienai no šīm četrarpus tūkstošiem dziesmu savu vietu kādā konceptuālā shēmā, jo es pieņēmu, ka latviešu tautas tradīcija un dainu dziedātāji ir darbojušies pēc kaut kādām savā prātā izveidotām sistēmām vai metodes, jo kā citādi šie teksti būtu radušies. Tekstu ģenēze un rezultāts, ko mēs redzam, tas ir, tās dziesmas, kas saglabājušās un ir pierakstītas, ir liecinieki tam, kādā veidā šajā kolektīvajā masā, kas būtu visi tautas tradīcijas nesēji, kādā veidā viņi savā prātā, savā atmiņā iekodēja un atcerējās visus šos jēdzienus, kas saistīti ar Sauli. Lai to izprastu, man bija nepieciešams pievērsties diviem līmeņiem. Viens ir dainu tradīcijas, gandrīz varētu teikt, arhitektoniskais līmenis — pēc tā, kā dainas būvētas. Tā ir dainu metrika, loģiskā un sintaktiskā uzbūve utt. Man te ir vesela virkne pētījumu, kuri šeit nav iekļauti, bet uz kuriem es vietām netieši atsaucos. Otrs ir pats tas darbs, kas atspoguļots līdz šim izdotajā triloģijā, — par to, kādi ir dažādie konceptuālie sazarojumi.

Es strādāju induktīvi. Vispirms katru dziesmiņu uzrakstījām uz papīrīša. Sīkos papīrīšus izklājām uz milzīgajiem laboratorijas galdiem un ar asistentu palīdzību mēģinājām kārtot kaut kādos pāros, piemēram, Saule un bārene, Saule un vainags. Tikai vēlāk, kad kļuva pieejams dators, atklājām, cik daudz vienkāršāk to visu iespējams paveikt. Patiesībā es savu metodi tā īsti biju attīstījusi tikai pēdējos gados. Un tieši tad, kad viss bija izstrādāts un darbs brīnišķīgi gāja uz priekšu, man piezvanīja no Latvijas un jautāja, vai es būtu ieinteresēta atgriezties Latvijā, jo tiek dibināts Latvijas institūts un tam vajadzīga direktore. Es vaicāju, cik ilgs laiks man tiek dots, lai izšķirtos, un man atbildēja, ka pāris nedēļas. Un te nu bija visi garie gadi un viss lielais darbs, kas sāka nākt pie sava vainagojuma, — man nu bija jāizšķiras, vai atsaukties uz piedāvājumu vai turpināt iesākto darbu. Es toreiz izšķīros braukt uz Latviju, jo tas bija jauns izaicinājums un jauna izdevība: kā nekā es atgriezos pie savas sākotnējās vēlmes nest Latvijas vārdu pasaulē, izskaidrot pasaulei, kas ir Latvija un kas ir latvieši, kāds ir viņu garīgais mantojums. Kad pēc nepilna gada nāca otrs izaicinājums, es pieņēmu arī piedāvājumu kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās, jo man šķita, ka šajā amatā institūtā iesākto darbu varēšu turpināt. Un es varu jums apliecināt, ka pēdējo trīs gadu laikā tā arī bijis. Savā ziņā pētniekam ir mazliet sāpīgi savu garabērnu nolikt sāņus un pamest aizsāktu darbu, tomēr es ceru, ka dzīvošu pietiekami ilgi un man atliks laika pēc prezidentūras tam pievērsties. Bet, atklāti sakot, man šķiet, ka man arī kā prezidentei ir savs ieguldījums tautai dodams un tādēļ esmu gatava kandidēt arī nākamgad. Lai pagaida nākamā Saeima, es vēl esmu pietiekami jauna un friša, lai varētu cerēt vēl strādāt. Savs laiks ir sēt un savs laiks ir pļaut. Savs laiks ir nogaidīt, lai lietas nobriest un pie tām varam atgriezies vēlāk. Man šķiet, ka Latvija patlaban sastopas ar lielu izaicinājumu, mēs stāvam nopietna pagrieziena priekšā. Un es esmu ļoti pateicīga savam liktenim, kas man devis izdevību visu to, ko es savā mūžā esmu piedzīvojusi un iemācījusies, tagad izmantot, lai nestu pasaulē Latvijas vārdu, lai aizstāvētu Latvijas intereses un mūsu centienus. Es ceru, ka mums visiem izdosies sasniegt to, ko mēs vēlamies. Es ceru, ka mēs kļūsim Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, es ceru, ka mēs turpināsim plaukt un attīstīties gan materiālā, gan garīgā ziņā. Vispirms mums ir vajadzīga materiālā bāze, lai mēs varētu pienācīgi un godam pievērsties visam tam, kas mums darāms garīgā plāksnē — vai tas būtu zinātniskais darbs, vai tā būtu dzeja, rakstniecība, māksla vai kas cits.

Jau iepriekš paldies visiem tiem, kas būs gatavi šai grāmatai pievērsties. Es jūs brīdinu, ka tā nebūs tik viegli lasāma, jo man bija ļoti grūti to rakstīt. Katrai dziesmiņai bija jāatrod sava vieta — lai tā bija glīta vai neglīta, skaista vai nesmuka. Es centos tās visas sakārtot. Bet man šķita, ka šo grūto darbu ir vērts darīt. Es ceru, ka jums nebūs garlaicīgi lasīt. Paldies!

(Pēc ieraksta “LV” diktofonā)