Arī 100 priekšstāvji skaita savus darbus

“Latvijas Vēstnesis” jautā 7. Saeimas deputātiem

Rudens allaž mūsu zemē bijis ražas laiks, kas pilda klētis, apcirkņus un pagrabus. Tagad, kad jau iezīmējas 8. Saeimas aprises, ir arī īstais brīdis, lai pašu paveikto izvērtētu 100 tautas priekšstāvji — 7. Saeimas deputāti. “Latvijas Vēstnesis” visiem valsts augstākajiem likumlēmējiem lūdza atbildēt uz trim jautājumiem.

1. Kāds ir tieši jūsu ievērojamākais sasniegums 7. Saeimas darbā?

2. Ko no savām iecerēm nav izdevies īstenot un kāpēc?

3. Kura jūsu uzstāšanās Saeimas tribīnē vēl arvien šķiet visspilgtākā un vajadzīgākā?

Jānis Jurkāns

1. Nedomāju, ka varu ar ko sevišķi lepoties.

2. Nokļūt pie varas. Droši vien mūsu jaunie laiki vēl nav pienākuši.

3. Visas bija vienlīdz labas.

Guntars Krasts

1. Zināma loma pie tā, ka Vaira Vīķe–Freiberga tika izvirzīta Valsts prezidentes amatam kā kandidāte un vēlāk arī apstiprināta Saeimā. Bez tam man pašam nozīmīgākais bija Marakešas līguma akceptēšanas fakts Saeimā. Tas ir līgums par Latvijas iekļaušanos Pasaules tirdzniecības organizācijā. Jo es pats esmu stāvējis kūmās šā līguma sagatavošanai no paša sākuma, gandrīz vai no sarunu sākšanas, un esmu kā premjerministrs piedalījies daudzos sarunu raundos, mēģinot atrisināt jautājumu par audiovizuālā tirgus pieejamību Latvijā. Jautājumu, kurā, varbūt “Latvijas Vēstneša” lasītāji vēl atceras, bija strīds starp ASV un ES, kas aizkavēja mūsu iekļaušanos PTO par apmēram vienu gadu. Man iznāca tikties gan ar ASV augstām amatpersonām, gan ar ES augstām amatpersonām, ieskaitot toreizējo Eiropas Komisijas prezidentu Santēru. Tāpēc man bija patīkami, ka tieši es kā Ārlietu komisijas vadītājs beidzot varēju pieteikt šā līguma ratifikāciju Saeimā.

2. Nav izdevies diezgan daudz no tā, ko mūsu frakcija centās virzīt. Kaut vai sadarbībā ar mūsu koalīcijas partneriem, konkrēti Finanšu ministriju, kad mēs ar diezgan daudziem ierosinājumiem un arī ar argumentētu kritiku vērsāmies pret Valsts ieņēmumu dienestu, pret Finanšu ministriju par nodokļu iekasēšanu. Koalīcijas partneri vienkārši ignorēja šo mūsu aktivitāti, un tas, es domāju, kopumā šajās vēlēšanās nodarīja lielu zaudējumu visām koalīcijā pārstāvētajām partijām, jo tieši nodokļu iekasēšanas vājums, kas ir acīmredzams un atspoguļojas zemajos budžeta ieņēmumu rādītājos, bija viens no iemesliem, kāpēc sabiedrība vēlēšanās izšķīrās par jauniem spēkiem.

3. Manas runas lielākoties bijušas saistītas ar likumprojektiem, ko esmu virzījis kā Ārlietu komisijas vadītājs. Es tā uzreiz nevaru izdalīt vienu, ko gribētu īpaši uzsvērt. Tās visas bija aktuālas, es nekad nerunāju lieki. Es runāju tad, kad tas patiešām bija vajadzīgs.

Rudens allaž mūsu zemē bijis ražas laiks, kas pilda klētis, apcirkņus un pagrabus. Tagad, kad jau iezīmējas 8. Saeimas aprises, ir arī īstais brīdis, lai pašu paveikto izvērtētu 100 tautas priekšstāvji — 7. Saeimas deputāti. “Latvijas Vēstnesis” visiem valsts augstākajiem likumlēmējiem lūdza atbildēt uz trim jautājumiem.

1. Kāds ir tieši jūsu ievērojamākais sasniegums

7. Saeimas darbā?

2. Ko no savām iecerēm nav izdevies īstenot un kāpēc?

3. Kura jūsu uzstāšanās Saeimas tribīnē vēl arvien šķiet visspilgtākā un vajadzīgākā?

Pēteris Tabūns

1. Cīņa par latviskumu šajā valstī. Par latviešu kā nācijas izdzīvošanu. Par latviešu valodas vietu. Par patiesu, bet nevis uzpūstu integrāciju un naturalizāciju.

2. Neizdevās aizkavēt Vēlēšanu likuma grozījumus. Neizdevās — pagaidām — rast atvieglojumus politiski represētajiem dažādās jomās un vēl, un vēl — ļoti daudz kas nav izdevies.

3. Atklāti sakot, es savas runas tā īpaši neatceros, jo tās nekad netiek uzrakstītas. Es improvizēju,un eju tribīnē tad, kad nevaru neiet. Visvairāk, protams, atzīmējamas runas, kas nav saistītas ar tīri saimnieciskām lietām, jo tur es neesmu stiprs, tur mums ir citi deputāti spēcīgi. Bet par nacionālajām lietām esmu mēģinājis izmantot savu žurnālista un politiķa pārliecību un pārliecināt kolēģus, ka situācija valstī nebūt nav tik brīnišķīga, kādu mēs gaidījām Atmodas laikā.

Kārlis Leiškalns

1. Pirmkārt tas ir darbs kopumā. Es nevaru sadalīt detaļās, jo šis darbs man sagādāja gandarījumu ikdienā. Es strādāju savu darbu, kas man patika. No lielajiem likumiem — tie bija Likums par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu un Telekomunikāciju likums, par kuru esmu sists, riets, apsaukāts, bet kas tomēr tika pieņemts un kas pilnībā pārmainīja situāciju šajā tirgū: ar 1. janvāri atteiksies no monopola šajā tirgus sektorā. No mazajiem likumiem — grozījums Akciju sabiedrību likumā, ko es izstrādāju vienas dienas laikā un liku priekšā parlamentam un kas arī tika pieņemts vienas dienas laikā abos lasījumos steidzamības kārtā. Tas ļāva sanēt Pirmo banku, tolaik vēl Komercbanku, un saglabāja latviešiem, nezinu, vai tas viņiem patīk vai nepatīk, apmēram 70 miljonus kredītkapitāla. Tas ir tas, ko īstenībā neviens nepamana, bet kas mani pašu dziļi gandarī.

2. Kļūt par 8. Saeimas deputātu. Acīmredzot mans darbs vai nu nav pamanīts, vai nav novērtēts, vai arī īstajā mirklī es neesmu ko paspējis... Es nezinu, ko esmu izdarījis nepareizi, ko izdarījusi nepareizi savienība “Latvijas ceļš”. Bet 7. Saeima ir ielikusi granīta pamatus tālākajai Latvijas ekonomiskajai un politiskajai attīstībai. Vienīgais, kas man acīmredzot neizdevās — pārdot sabiedrībai savu devumu kā reklāmu.

3. “Mudaks! Kretīns! Liellops!” Tā, neapšaubāmi, bija mana visspilgtākā runa, un, lai ko man arī pēc tam teiktu, man kā cilvēkam tā bija arī visvajadzīgākā runa. Lai gan manam reitingam varbūt visnāvējošākā. Bet es no tās nevaru atteikties. Protams, ir bijušas arī citas runas. Esmu caurmērā veiksmīgi aizstāvējis interesantus projektus. Aizstāvējis demokrātiju. Esmu, teiksim tā, nosacīti labi uzstājies pret partiju vecumu, daudzskaitlību un tamlīdzīgām lietām, bet neviena no šīm runām nav bijusi tik nozīmīga un tik spilgta. Turklāt — kā pozitīva, tā negatīva man pašam.

Oļegs Deņisovs

1. Esmu bijis gan 6., gan 7. Saeimas deputāts un strādāju Sociālo un darba lietu komisijā. Kopā ar pārējiem šīs komisijas locekļiem esam strādājuši pie grozījumu sagatavošanas Darba likumā, Streiku likumā un Sociālo pabalstu likumā. Manuprāt, mūsu deputātu uzdevums ir sekmēt sociālās labklājības uzlabošanos valstī. Tā kā PCTVL ir opozīcijas spēks, mūsu priekšlikumi līdz balsojumam Saeimā lielākoties nenonāk. Tomēr esmu novērojis, ka pēc kāda laika šie paši priekšlikumi tiek iesniegti no pozīcijā esošo politisko spēku puses un tiek arī pieņemti. Tas nozīmē, ka uzvar veselais saprāts. Par to ir gan gandarījuma, gan nožēlas sajūta. Diemžēl jāatzīst, ka mūsu valsts parlamentu nevar atzīt par tolerantu. Sociālie jautājumi ir saistoši gan pozīcijas, gan opozīcijas partijām. Tie ir deklarēti visu partiju programmās. Ir dīvaini, ka mūsu valstī grozījumu akceptēšana, ko iesniegusi opozīcijā esoša partija, tiek noraidīti politisku motīvu pēc.

2. Šajā Saeimā esmu daudz strādājis pie Farmācijas likuma normām. Esmu pēc profesijas ārsts un zinu, cik dārgi šobrīd ir medikamenti, kas tiek iepirkti no Rietumiem. Diemžēl kolēģi nevēlas atzīt, ka arī Austrumu bloka valstīs ir attīstījies zāļu tirgus un varētu runāt par medikamentu iegādi no bijušajām NVS valstīm un Krievijas. Manuprāt, būtu jūtama cenu starpība un ārstiem iespēja piedāvāt trūcīgākiem pacientiem lētākus medikamentus. Neizdevās arī panākt bezmaksas medikamentu piešķiršanu dažādām invaliditātes kategorijām (piemēram, Černobiļas katastrofas upuriem u.c.). Arī šis priekšlikums, pieļauju, netika akceptēts politisku motīvu dēļ.

3. Uzskatu, ka uzstāšanās no Saeimas tribīnes ir vērtīga tikai tad, ja klātesošie vēlas to sadzirdēt un teiktais dod rezultātu. Pēc 6. Saeimas es pieņēmu šādu lēmumu un centos to īstenot 7. Saeimas laikā.

Linards Muciņš

1. Komerclikuma un ar to saistīto likumu pieņemšana.

2. Sakārtot valsts pārvaldi atbilstoši tiesiskas valsts principiem un valsts pārvaldes teorijai.

3. Ir bijušas daudzas svarīgas un tajā brīdī izšķirošas runas, un man prieks, ka kolēģi mani ir uzklausījuši.

Jakovs Pliners

1. Uzreiz pēc ievēlēšanas 7. Saeimā pēc mana priekšlikuma, ko atbalstīja arī Tautas partijas frakcija, speciālajām internātskolām un bērnunamiem, pārdalot budžetu, tika piešķirti 600 tūkstoši latu. Tas liecina, ka, neraugoties uz ideoloģiskiem un politiskiem pretstatiem, ir iespējami arī veiksmīgas sadarbības momenti, jo īpaši pragmatiskos jautājumos. Vēl vēlos minēt desmit iesniegtos priekšlikumus grozījumiem Augstskolu likumā. Divi no tiem tika pieņemti bez izmaiņām, trīs — ar komisijas precizētu redakciju.

Kā deputāts es darbojos Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā un Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijā. Domāju, ka salīdzinoši daudz manu pragmatisko priekšlikumu, tostarp arī to, kurus es uzdāvināju citiem deputātiem, jo apzinājos, ka no viņiem tie tiks pieņemti, ir guvuši atbalstu. Piemēram, vakar (9.10.2002.) Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā tika apspriests Sporta likumprojekts. Vienojoties mums izdevās novērst, ka sporta skolotājiem būs jāiziet viena papildu pārbaude.

Tomēr es nedomāju, ka viens cilvēks ir veiksmīgākā izvēle cīņā, darbs raitāk veicas kopīgiem spēkiem. Un kopīgi veiktā ir vairāk.

2. Atvainojos par salīdzinājumu, bet man šķiet, ka šajā postpadomju sabiedrībā, kas ir likumsakarīga Latvijā un citās bijušajās PSRS republikās, sabiedrība ir nedaudz “slima”. Mums neizdevās radīt sapratni, lai varētu nonākt pie atziņas, ka ar Krieviju attiecības ir jāveido. Palieku pie pārliecības, ka pēc atmodas nevajadzēja Latvijas sabiedrību dalīt pilsoņos un nepilsoņos. Latvijas presē visai bieži parādās maldinoši virsraksti un apraksti. Bez šaubām, neviens no mums nav pret neatkarību vai pret valsts valodu! Es vēlos, lai Latvijā notiktu reāla cilvēku integrācija: soli pa solim, viens otram pretī. Es uzskatu, ka, dzīvojot Latvijā, gan pilsoņiem, gan pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir jāzina valsts valoda un tā ir aksioma. Tomēr valsts valodas nezināšana nedrīkst būt profesijas aizliegums. Cīņa nav, manuprāt, par mērķiem, bet gan par veidiem, kā tos sasniegt.

3. 7.Saeimas laikā ir bijušas 57 šādas uzstāšanās. Un svarīgu ir bijis daudz. Kā viena no tādām ir par izglītību valsts valodā, sākot no 2004.gada visās Latvijas skolās. Nozīmīga, manuprāt, bija arī uzstāšanās par to bērnu, kas palikuši bez vecāku gādības, apmācības turpināšanu tikai latviešu valodā. Situācijas dzīvē var būt ļoti dažādas. Jāteic, ka tauta ir gudrāka par šiem 100 Saeimas deputātiem un Saeimā nesēž 100 Latvijas gudrākās galvas. Nobeigumā es vēlētos izteikt cerību, ka gan jau viss pavērsīsies uz labo pusi. Mēs “izveseļosimies”!

Marika Līdaka, Zaida Kalniņa, Jānis Ūdris

“LV” nozaru redaktori; Foto: A.F.I.