Ar Teiču zemes akcentu krāsās, izjūtās un valodā

Ielūgums, kas aicina uz mākslas izstādi Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā Rūpniecības ielā, piesaka tikšanos ar gleznotāju Kazimiru Lauru no Santamonikas. Ekspozīcijā ir klusās dabas, ainavas un portreti. Nākamajā rudenī mākslinieks svinēs astoņdesmito dzimšanas dienu, un šī ir viņa pirmā personālizstāde dzimtenē.

Kazimirs Laurs dzimis Rēzeknes apriņķa Makašēnu pagastā. Kara pēdējā gadā iesaukts leģionā, viņš piedalījies kaujās pie Lubānas, Cesvaines, Mores un Nītaures. Ticis ievainots, pēc izārstēšanās racis grāvjus Tornas purvos un karavīra gaitas beidzis Cēdelheimas gūstekņu nometnē. Pēc tam nonācis latviešu bēgļu nometnē Eslingenē, kur sācis īstenot savu seno sapni — zīmēt un gleznot. Viņš mācījies pie L. Liberta un S. Vidberga, piedalījies nometnes rosinošajā mākslas dzīvē un pirmo reizi arī izstādījies. 1949. gadā izceļojis uz ASV un apmeties uz dzīvi Dienvidkalifornijā — Santamonikā, pilsētiņā Klusā okeāna krastā.

Pagājušajā ziemā Santamonikā viesojusies arī Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere, kam izdevies mākslinieku iedrošināt un pārliecināt, ka pienācis laiks parādīt savus darbus arī Latvijā, kur viņam ir tik daudz draugu. To, ka iemantot draugus un kopt draudzību ir viens no Kazimira Laura daudzajiem talantiem, apliecināja arī Ventai Kocerei no Amerikas līdzi dotā īpašā grāmata “Kaža”, ko viņa 53. dzimšanas dienā Kalifornijā pašrocīgi izlaiduši mākslinieka pastāvīgie ciemiņi. Te ir arī fotoattēls, kurā redzams pie darbnīcas sienas piekārts liels audekls, uz kura savus autogrāfus atstājuši Sigismunds Vidbergs un Jānis Veselis, Anšlavs Eglītis un Veronika Janelsiņa, Elvīra Kociņa, Aīda Niedra, Anna Dārziņa, Zuzanna Munce, Aleksandrs Nukša, Māris Ubāns, Helēna Hofmane, Ansis un Spodra Tipāni, Zaiga un Ilgvars Dižgalvji un vēl, un vēl. Starp grāmatas autoriem ir daudzi pazīstami latviešu rakstnieki un mākslinieki.

Anšlavs Eglītis savā rakstā izceļ gaviļnieka pašaizliedzīgo nodošanos mākslai, kuras vārdā viņš atteicies no visām dzīves ērtībām, un sniedz visai nopietnu viņa jaunrades vērtējumu: “Laurs veido masīvas, vienkāršotas formas, kas reizēm primitivizētas tiktāl, ka jau saskaras ar abstrakcijām. Gleznodams dūmainās, piesātinātās, zilbrūnās saskaņās, kas tuvas daudziem latviešu gleznotājiem, Laurs pēc Sezāna parauga veido formu ar krāsu vērtībām, nevis gaismēnu. Viņa tematika ir plaša – figūras, galvas, klusās dabas, pilsētas un jūrmalas ainavas, bet vismīļāk un biežāk viņš tēlo Latvijas, Latgales dabu(..). Laura glezniecībai piemīt ļoti izteikta personīga skaņa, smagnējo formu veidojumu var pazīt jau no sīkas detaļas, un neatlaidība, ar kādu viņš cīnās par savas gleznieciskās pasaules izveidošanu, ir apbrīnojama.”

Lappusīte no Kazimiram Lauram dāvinātās grāmatas. Ieraksts tapis 1986. gadā, kad Toronto notika latviešu Dziesmu svētki. Pēc svētkiem krietns draugu pulks devies pie Kazimira, lai atzīmētu viņa dzimšanas dienu un paspiestu roku nākamajam jubilāram Anšlavam Eglītim, kam tajā rudenī palika 80. Ieraksts zīmīgs ar trimdinieku tradicionālo suminājumu: “Sveiks svētkos — nākamgad Rīgā!” un vēlreiz izcelto Kažas “vitālo viesmīlību”

Stāstnieks un gleznotājs Jānis Gorsvāns atgādina par Kažas decembra nakts peldi Klusajā okeānā un Jaungada svinēšanas tradīcijām, trāpīgi ieskicēdams arī kolēģa portretu: “Kažam dažreiz patīk muldēt. Nopietnā balsī un nopietniem vārdiem, bet vienmēr apzinoties, ka tā ir muldēšana — asprātīgas vārdu izmaiņas un paša prieka dēļ. (..) Sākumā vientiesīgiem vārdiem, pieklājīgiem vārdiem, laba mājas tēva vārdiem. Mazliet vēlāk — iekarsdams, pazobodams, drusku pamuldēdams un beigās būdams patiess. Daudzi vēlētos tādi būt. Varbūt tāpēc viņa mājoklī tik bieži ir bijušas dzirdamas ciemiņu balsis.”

Kaut gan šie vārdi rakstīti pirms daudziem gadiem, Kazimira Laura runas maniere daudz vis nav mainījusies. Izstādes atklāšanas svētkos viņa uzruna bija vairāk nekā īsa: “Ko es daudz par sevi varu teikt? Pēc kara vējš mani aizpūta pasaulē. Te bija sasalums un savs atkušņa laiks. Kad kļuva siltāks, vējš mani sāka pūst atpakaļ uz mājām.” Vaicāts, par ko tad viņu īsti uzskatīt — par impresionistu vai ekspresionistu, mākslinieks žirgti attrauca: “Kā kuram labāk patīk!”

Kazimirs Laurs uz Latviju sācis braukt ciemos tais laikos, kad trimdinieki tālāk par Rīgu netika laisti. Vienu no šīm tālajām ciemu reizēm atcerējās Andris Vējāns: “Man piezvanīja no Misiņa bibliotēkas un teica, ka tur atnācis kāds kungs, kas gribot parunāties latgaliešu mēlē. Vai es nevarot aiziet? Aizgāju, sākām runāties. Un tā jau ilgus gadus satiekamies katru reizi, kad Kazimirs atbrauc. Un mums ir par ko parunāt – gan par veciem laikiem, gan par mūsu laikiem. Viņš ir labs stāstnieks. Viens pats skaisti izkārto dialogus, pats jautā un pats atbild. Vesels teātris!”

Akadēmiķis Viktors Hausmanis savu ziedu pušķi Kazimiram Lauram sniedza līdz ar pateicības vārdiem: “Jūs bijāt tuvākais cilvēks Anšlavam Eglītim un Veronikai Janelsiņai viņu mūža pēdējās dienās, kas gan vienam, gan otram bija ļoti smagas. Paldies par lielo siltumu un rūpību, ar kādu jūs viņus kopāt, palīdzējāt visgrūtākajā brīdī!”

Bija daudz ziedu, apsveikumu, arī telegrammas — no māsas Užavā un draugiem Kalifornijā, bija latgaliešu dziesmas visīstākajā latgaliešu valodā. Bet par brīnišķīgo Teiču zemi Kazimiram Lauram vislabāk vedās saruna ar klasesbiedreni Stefāniju Vilciņu. Viņai saglabājies arī Stirnienas sešklasīgās pamatskolas 1938. gada absolventu fotouzņēmums, kur Kazimirs redzams mazpulcēna formas tērpā. Savu pirmo skolu viņi atceras ar vislielāko sirsnību: “Stirniena tajā laikā bija kā tāds neliels kultūras centrs. Darbojās aizsargu organizācija, bija savs koris, notika brīvdabas uzvedumi. Izrādīja arī nopietnas lugas, kā Blaumaņa “Indrānus”. Un mums bija ļoti labi skolotāji.” Kad vien Kazimirs ieradies Latvijā, pirmais brauciens bijis pie viņu pirmās skolotājas Anastasijas Dūdas. Nodzīvojusi ilgu, grūtu un piepildītu mūžu, viņa nesen aizgājusi mūžībā, bet uz tikšanos ar māmuļas skolnieku bija atnākušas meitas Elizabete un Lilija. Arī viņas dzīvi sekoja līdzi Stefānijas un Kazimira sarunai par Teiču zemi, ko mākslinieks nekādi neļauj saukt par purvu. Un viņi atceras dabas mošanos šai brīnumzemē, atceras rubeņu rubināšanu un dzērvju dejas. Un dzērvju balsis, ko nevar aizmirst.

Kad nu pēc visām sarunām gribas vēlreiz izstaigāt lasītavas zāles un tikt skaidrībā par ekspresionismu un impresionismu, jāpiekrīt vien māksliniekam, ka viņa gleznās katrs var saskatīt, ko sirds vēlas. Bet nevar nesaskatīt, ka siltajās toņu gammās un sirsnīgajā attieksmē pret modeli vai tēloto ainavu ir kaut kas no Teiču zemes dzērvju balsīm un Makašēnu zēna dzīves krāsu prieka.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore