Dr.hist., Dr.h.c. Jānis Apals — "Latvijas Vēstnesim"

Arheologs Ēvalds Mugurēvičs (centrā) pie Āraišu ezera senās mītnes 1999.gadā kopā ar kolēģiem: Jāni Apalu (attēlā pa kreisi) un Gunti Zemīti (attēlā pa labi)               Foto: Kristīne Ducmane

Izcilu zinātnieku mūža gājumus allaž salīdzina ar kāpšanu stāvā un augstā kalnā, no kura virsotnes paveras plašie un tālie atziņu apvāršņi. Šī līdzība pilnā mērā attiecināma uz arheologu, Latvijas vēstures zinātņu Nacionālās komitejas prezidentu, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa, profesora, Dr.habil.hist. Ēvalda Mugurēviča veikumu zinātnē.

Ēvalds Mugurēvičs dzimis 1931. gada 6. aprīlī Rēzeknes apriņķa Barkavas pagasta Mālsalās. Šo jaunsaimniecību viņa tēvs ieguva īpašumā par piedalīšanos Latvijas atbrīvošanās cīņās pret lieliniekiem Latgalē 1919. gadā. Sūrā, neatlaidīgā darbā tika uzceltas Mālsalas, iekopti lauki un dārzi. Vecāku darba mīlestība, centība un kārtīgums kā lielos, tā mazos lauku sētas darbos veidoja arī abu viņu dēlu — Jāņa un Ēvalda — raksturus. Ēvalda raksturā šīm īpašībām vēl pievienojās zināšanu alkas un dziļa, noturīga interese par Latvijas vēsturi.

Pēc Barkavas septiņgadīgās skolas un Varakļānu vidusskolas beigšanas Ēvalds Mugurēvičs 1951. gadā iestājās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Vēstures nodaļā, kuru pabeidza 1956. gadā. Skolas un studiju gados viņa galvenais balsts pēc tēva nāves bija māte.

Pēc studijām Ē.Mugurēvičs no 1956. līdz 1957. gadam strādāja Latvijas vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā par zinātnisko līdzstrādnieku, bet kopš 1958. gada līdz pat šodienai — Latvijas vēstures institūtā, ieņemot sākotnēji jaunākā, pēc tam vecākā zinātniskā līdzstrādnieka un vēlāk vadošā pētnieka amatus. Divdesmit četrus gadus (1971—1995) viņš vadīja institūta Arheoloģijas nodaļu. Tā kā institūts bija Latvijas vēstures izpētes vadošais centrs, Ē.Mugurēvičs līdz ar šo amatu kļuva par pirmo personu Latvijas arheoloģijā. Jau studiju gados iezīmējās zinātnisko interešu virziens, kā arī pētniekam nepieciešamo rakstura īpašību kopums. Tā kā specializēties arheoloģijā tolaik Latvijā nebija iespējams, viņš izvēlējās viduslaiku vēstures pētniecību. Papildus mācību kursam cītīgi mācījās latīņu un viduslaiku lejasvācu valodas, bet vasarās piedalījās arheoloģiskajos izrakumos Asotes pilskalnā un citur. Mācību darbā viņš bija ļoti centīgs, mērķtiecīgs, bieži atteicās no studentiem parastajām izpriecām, aizbildinoties, ka tās "nav ieplānotas". Par to gan viņam dažkārt nācās paciest arī citādi domājošo zobgalības. Toties viņam pirmajam no mūsu kursa jau augstskolas beigšanas gadā nāca klajā pirmais zinātniskais raksts "XII—XIII gs. latgaļu un lībiešu pārvaldes centru un ceļu identifikācija". No šīs tēmas, to vispusīgi paplašinot un padziļinot, izauga 1961. gadā Rīgā aizstāvētā vēstures zinātņu kandidāta disertācija, kā arī 1965. gadā izdotā monogrāfija par Austrumlatvijas un tās kaimiņzemju ekonomiskajiem sakariem 10.—13. gadsimtā. Var piebilst, ka šī monogrāfija joprojām ir viens no visvairāk citētajiem Ē.Mugurēviča darbiem, īpaši ārzemēs.

1984. gadā Ē.Mugurēvičs Maskavā aizstāvēja vēstures zinātņu doktora disertāciju par tēmu "Viduslaiku pilis un lauku apmetnes Latvijā 12.—16.gs.", kuru vēlāk, 1991. gadā, nostrificēja habilitētā vēstures zinātņu doktora grāda iegūšanai. 1989. gadā viņu ievēlēja par LZA korespondētājlocekli, bet 1992. gadā — par LZA īsteno locekli. Par Ē.Mugurēviča starptautisko zinātnisko autoritāti liecina fakts, ka viņš ir arī septiņu Eiropas valstu zinātnisko biedrību un asociāciju loceklis.

Līdz šim sarakstīti 470 darbi. No tiem viņš ir autors deviņām grāmatām un kolektīvajiem darbiem, 268 zinātniskiem rakstiem un tēzēm (48 iznākušas ārzemēs), 62 enciklopēdiju un 132 populāriem rakstiem. Šim publikāciju skaitam vēl pievienojas daudzie referāti, kas nolasīti dažādos zinātnieku forumos — kongresos, konferencēs un simpozijos. Tikai ārvalstīs vien nolasīts vairāk nekā 40 referātu par Latvijas un tās kaimiņvalstu senākās vēstures un viduslaiku problēmām. Tāds publikāciju un referātu skaits darītu godu katram zinātniekam, kas savā pētniecības darbā izmanto rakstītos vēstures avotus un literatūru. Taču publikācijas ir tikai viena no pētnieka darbības jomām. Ne mazāku vietu viņa pētnieciskajā darbībā ieņēma arheoloģiskās ekspedīcijas. Ēvalds Mugurēvičs ir vadījis izrakumus 35 vēstures un kultūras pieminekļos. Kā plašākos un nozīmīgākos no tiem var minēt izrakumus Oliņkalnā, Jersikas un Matkules pilskalnos, Sabiles "pilsātā", Lokstenes, Rēzeknes un Dinaburgas mūra pilīs. Vērienīgi izrakumi veikti Mārtiņsalas arheoloģiskajā kompleksā — ciema vietā, mūra pilī, baznīcā un viduslaiku kapsētā.

Būdams institūta Arheoloģijas nodaļas vadītājs, viņš daudz laika un pūļu veltījis Rīgas hidroelektrostacijas appludināmās zonas arheoloģisko pieminekļu izpētes organizēšanai. Viņš organizēja pieminekļu apzināšanu arī citos Latvijas novados, īpaši Kurzemē, tai skaitā dabas rezervātos Moricsalā, Slīterē un Grīņos.

Runājot par arheoloģiskajiem izrakumiem, jāatzīmē, ka Ēvalds Mugurēvičs bija viens no pirmajiem, kas sāka sistemātisku kāda vēsturiska mikrorajona pieminekļu izpēti. Tāds mikrorajons, kurā ietilpa apmēram 1000 gadu ilgā laika posmā (no vidējā dz. laikmeta līdz 16.gs.) izveidojušies pieminekļi, atradās netālu no Pļaviņām ar Oliņkalna pilskalnu un Lokstenes mūra pili centrā. Šo izrakumu rezultāti ir publicēti 1977. gadā izdotajā monogrāfijā par Oliņkalna un Lokstenes pilsnovadiem.

Viens no svarīgākajiem, ja ne pats būtiskākais profesora Ē.Mugurēviča ieguldījums Latvijas arheoloģijas zinātnes attīstībā ir tās izpētes objektu loka paplašināšana ar viduslaiku 13.—17.gs. pieminekļiem. Līdz pat pagājušā gadsimta vidum pastāvēja uzskats, ka latviešu patstāvīgās nacionālās kultūras attīstības pēdas rodamas tikai līdz vācu ienākšanai 13.gs. pastāvējušos pilskalnos un kapulaukos. Pamatojoties uz viduslaiku apmetnēs, pilīs un kapsētās iegūto materiālu studijām un to salīdzinājumu ar rakstīto avotu ziņām, viņš secināja, ka mūsu materiālās kultūras attīstība turpinājusies arī Livonijas laikā un ka starp abām iedzīvotāju grupām — zemes pamatiedzīvotājiem un valdošo vācu virsslāni — pastāvējusi zināma kultūru mijiedarbība.

Šīs atziņas publicētas 1974. gada izdotās grāmatas "Latvijas PSR arheoloģija" plašajā nodaļā, kas veltīta 13. — 17. gs. pieminekļu analīzei un savu nozīmi nav zaudējusi vēl šodien.

Līdztekus vēsturiskās ģeogrāfijas, Latvijas iedzīvotāju kultūras un ekonomisko sakaru virzienu un viduslaiku pieminekļu izpētes problēmām Ē. Mugurēvičs risināja arī Kurzemes etniskās vēstures jautājumus. Apkopojot ilggadīgā pieminekļu apzināšanas un izrakumu darbā iegūtos materiālus, viņš secināja, ka etnisko grupu pārvietošanās senajā Kursā turpinājusies līdz pat viduslaikiem. Viņa jaunākie atklājumi saistīti ar Zlēku un Vārves apkārtnē esošajiem pieminekļiem. Ēvalds Mugurēvičs uzskata, ka Zlēku Pabērzkalnā atradies sāgās un kādā Gotlandes rūnakmenī minētais Upsalas ķēniņa Ērika 9. gs. sešdesmitajos gados celtais nocietinājums, bet Zlēku tuvumā meklējama 13. gs. rakstītajos avotos minētā kuršu ķēniņa Lamekina rezidence.

Otrs atklājums saistās ar Indriķa hronikā minēto vendu pārceļošanu no Ventas lejteces uz Cēsīm. Jubilārs domā, ka vendi — Kurzemes lībiešu grupa — sākotnēji dzīvojuši Vārves apkārtnē, kur tie apbedīti bijušās Pasiekstes muižas un Dumbrinieku kapulaukos.

Bez publikācijām par arheoloģiju Ēvalds Mugurēvičs ir devis arī lielu ieguldījumu nozīmīgāko Latvijas viduslaiku vēstures avotu — Indriķa (1993) un Atskaņu (1998) hroniku — atkārtotā izdošanā, kurām viņš ir sarakstījis priekšvārdus un plašus komentārus. Teicamās vēstures avotu un arheoloģiskā materiāla zināšanas ļāvušas pētniekam jaunā, augstākā pakāpē interpretēt hronikās minētos vēsturiskos notikumus.

Tāpat visnotaļ pozitīvi vērtējams Ē.Mugurēviča ieguldījums vairāku Latvijā, Krievijā un Vācijā iznākušo zinātnisko un populārzinātnisko izdevumu rediģēšanā. Viņš ir arī periodisko rakstu krājumu "Arheoloģija un etnogrāfija" atbildīgais redaktors, laikraksta "Zinātnes Vēstnesis" redkolēģijas vadītājs.

Līdztekus pētnieciskajam darbam institūtā profesors E.Mugurēvičs ilgstoši darbojies pedagoģijas laukā, strādājot Latvijas Universitātē, kur studentiem lasīta Latvijas vēsture (līdz 16. gs.), speckursi, vadītas arheoloģijas prakses, kursa un diplomdarbi. Bijis arī Valsts eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs. Laikā no 1984. līdz 2001. gadam bijis oponents 9 kandidāta, 5 doktora un 7 habilitētā doktora disertācijām (arī kaimiņvalstīs sagatavotajām) un vadītājs 6 doktora disertācijām.

Ņemot vērā viņa dziļo erudīciju un pieredzi zinātnes organizēšanas darbā, Latvijas vēsturnieki 1992. gadā Ē.Mugurēviču ievēlēja par Latvijas vēstures zinātņu Nacionālās komitejas prezidentu.

Viņa ilggadējais un nevainojamais darbs zinātnē ir guvis augstu novērtējumu. Ēvalds Mugurēvičs saņēmis vairākus apbalvojumus: divas LPSR Valsts prēmijas (1976. un 1987. g.), Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu par Indriķa honikas sagatavošanu (1993) un Baltijas studiju veicināšanas asociācijas prēmiju (1994) par žurnālā "Journal of Baltic studies" publicētajiem rakstiem.

Akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs ir godam nesis Latvijas zinātnes un līdz ar to savu vārdu tālos pasaules zinātnes lokos. Viņš ir jaunu ieceru un radošā spēka pilns. Lai veiksme un, par visām lietām, laba veselība turpmākajos mūža gados!