Par šķēršļiem Eiropas naudas ceļā

Roberts Zīle

Īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām Roberts Zīle un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) pārstāvis Briselē Bruno Barons:

Roberts Zīle: Latvijā tiešām ir vājas tradīcijas attiecībā uz attīstības plānošanu. Labi izdevās SAPARD programma, bet to pamatā darīja viena ministrija ar samērā labi organizētu saikni ar sadarbības organizācijām. NAP neizdevās izveidot tādu sadarbības sistēmu, kas būtu veicinoša, nevis plānam traucējoša. Viens iemesls bija vāja politiskā griba. 2000. gadā mēs nokļuvām tikai pie stratēģiskā memoranda, 2001. gadā bija liels spiediens no manas puses, mēs likām taisīt katrai ministrijai, kas grib, lai katra viņu sīkā prioritāte būtu iekšā, portfeli ar projektiem. Tur bija, atvainojos, samērā lieli murgi, kā Daugavas – Dņepras kanāls un līdzīgi. Tie bija 3 miljardu apjomā līdz 2006. gadam, kas nav iespējams ne ar ES naudu, ne ar vietējo. Valdībai pietrūka politiskās gribas, un arī pašreizējai tās noteikti nav.

 

Bruno Barons: Par NAP es neko sliktu nevarētu teikt, jo tā izstrādes laikā Zemkopības ministrijai (ZM) bija ja ne ideāla, tad ļoti cieša sadarbība ar lauksaimnieku nevalstiskām organizācijām (NVO), bija neskaitāmas darba grupas, strādājām pie analīzes. Lauksaimniecības sadaļa bija ļoti objektīvi organizēta. Par galīgo variantu – tur lauksaimnieki var tikai noplātīt rokas un nodvest, ka varbūt mūsu argumenti netika ņemti vērā. Par Attīstības plānu es neko labu nevaru teikt, jo salīdzinājumā ar NAP tas tika slēgti izstrādāts, lauksaimnieku NVO projektu izskatīšanai saņēma faktiski pēc tā izstrādes. Kārtējais dokuments tiek rakstīts nevis tāpēc, ka valdībai tas patīk, bet “tāpēc, ka Eiropa prasa”. Es uzskatu, ka NAP ir daudz kvalitatīvāks, nekā šis te. Lauksaimniekiem ļoti nepatīk Attīstības plāna piemērotā apgalvojuma forma. Liels akcents ir likts uz reģioniem, piemēram, Latgali.

R.Z.

Pusotra lappuse tur ir par Latgali.

Bruno Barons

B.B.

Mēs zinām, kāds ir bezdarbs Rīgā un kāds Latgalē. Ja var apgalvot, ka, saņemot šo finansējumu, ievērojami samazinās bezdarbu Latgalē vai kardināli atrisinās darbaspēka piesaisti, tas ir utopiski.

R.Z.

Es esmu ļoti izbrīnīts, ka šoreiz ZM nevarēja atrast kopēju valodu ar partneriem. 5.februārī valdība noteica visas galvenās partnerinstitūcijas pie katra struktūrfonda. Mēs neesam zemkopji, manu cilvēku uzdevums ir panākt visu Attīstības plāna daļu savilkumu, lai tas ir pēc vienotas, nevis eklektiskas sistēmas izveidots. Visas galvenās partnerinstitūcijas bija iesaistītas projektu sagatavošanā, bija kalendārais plāns, vadības grupā izrunāts. Kāpēc viņi to nedarīja kopš februāra, man arī nav skaidrs.

B.B.

Martā bija viens seminārs, bet šodien ir oktobris. Ak, jā, septembrī bija viena ministrijas uzstāšanās, kur ar NVO vienojās, ka laika ir maz. Bet tas tomēr neliecina par labu praksi.

B.B.

Es varu teikt tikai vienu – NVO līgums ar ministriju nenozīmē, ka notiek 100% informācijas apmaiņa. Neslēpšu, mēs bieži esam fakta priekšā nostādīti un informācija līdz mums nenonāk.

R.Z.

Es varu pateikt skarbus vārdus par budžeta veidošanu un investīciju programmu. Uzdevums ir politiskā spriedzē izsist šo naudu, un man ir ļoti grūti ieskaidrot cilvēkiem, kas pieraduši šādi strādāt visās ministrijās, kāpēc attīstības plāns ir kaut kas cits, jo kamēr nav naudas aizmugurē plāna gatavošanai, tikmēr visi ir relaksēti. Mums ir n–tās nacionālās programmas, mēs saskaitījām 170 attīstības plānus un vīzijas. Ja aizmugurē nav publisko finansu, plāni nevelk slodzi. Tāpēc Attīstības plāns ir visbūtiskākais, jo visi zina, ka šeit ir četri fondi un 560 miljoni eiro plus Latvijas nauda apmēram 25%. Būtu normāli, ja viņi šo informāciju novadītu līdz zemniekiem un zvejniekiem.

B.B.

Mēs saskaramies ar zemnieku nepatiku, piemēram, SAPARD programmā. To saņem ļoti ierobežots dalībnieku skaits. Pāri par 450 pieteikumu, naudu saņēmušas 60 saimniecības. Ja Latvijai ir mazākajā skaitlī 75 000 zemnieku saimniecību, Uzņēmumu reģistrā reģistrēti 36 000, tad, piedodiet man, 60 saņēmēji līdzinās nullei pēc varbūtību teorijas.

B.B.

Mums liekas, ka SAPARD ir ar birokrātiski dzelžainiem nosacījumiem, apgrūtinoši ir milzīgi papīru blāķi, un zemniekus tas neapmierina. Bet arī Eiropā tas tā ir.

R.Z.

Bet jūs jau ziniet, kā ES ir, ka būs garantijas fondu un kompensācijas maksājumi, kāda būs birokrātija, un ar to ir jārēķinās.

B.B.

Būs, bet ja valsts tiešām atradīs līdzekļus. Piemēram, no struktūrfondiem biznesa infrastruktūras attīstībai 40% ir finansējums, bet 60% jābūt Latvijas finansējumam. Lauksaimniecībā privātais finansējums varētu būt no miljons gadījumiem viens.

R.Z.

Kā, jums taču SAPARD gadījumā puse ir privātais finansējums, otra – publiskais, un tā arī strādā Eiropas reģionālais attīstības fonds!

B.B.

Jā, bet mūsu skatījumā tas ir šķērslis.

R.Z.

Pagaidiet, nu nevar tā, Barona kungs! Tā taču ir ES nodokļu maksātāju nauda un kā mēs esam iekšā ES, tā mēs maksājam budžetā, un mēs gribam zināt, kā spānis, portugālis vai grieķis izmanto to naudu, jo tā ir arī mūsu nauda. Mēs gribam redzēt, ka puse riska ir viņa paša risks.

B.B.

Bet mums tik un tā ir bažas, ka mēs šo naudu nevarēsim apgūt.

R.Z.

Gribu pateikt Somijas piemēru – kad viņi 1995. gadā iestājās ES, pirmajā gadā viņi samaksāja 16 miljonus somu markas par nepareizi izmaksātām lauksaimniecības subsīdijām un to atstāja uz Somijas budžeta. Mācības nauda kā augstskolā.

R.Z.

Ceru, ka mums nebūs tas pats.

B.B.

Par Attīstības plānu – neaizskarot nevienu politisko spēku vai personāliju, lasot plāna prioritāšu aprakstā, piemēram, par IT, uzreiz ir skaidrs, kāda ministrija to kūrē, kādi cilvēki un uz kurieni kas velk. Un vēl – Eiropa nedos naudu, ja apakšā nebūs papīri, birokrātija, viss smuki uzrakstīts, dzīvotspēja, ilgtspēja, vēl kaut kādi indeksi, kas tikai tur nebūs, bet es paredzu, ka būs problēma, jo atkal trūks institūciju, kas varētu palīdzēt reālam saņēmējam tikt pie tās naudas – mācīt, ko uzrakstīt, kā uzrakstīt, ja es kā zemnieks gribu sev ap māju noasfaltēt ceļu no šosejas.

R.Z.

Šim es pilnīgi piekrītu, bet pēc regulām tie, kas pieņem lēmumus, nevar gatavot projektus un starpniekinstitūcijas, tie, kas kārto finansējumu, vēl jo mazāk. Pašvaldībā un ministrijās sagatavos, bet grūtāk ir ar privātsektoru. Bet ministrija nevar organizēt vienu kantori, kas to dara, mēs gribam, lai piecas reģionālās attīstības aģentūras to dara.

B.B.

Lauksaimniecības prioritāšu saistībā mēs varam apgūt ne vairāk kā 50%.

R.Z.

Tas izklausās satriecoši. Man ir grūti šādu pareģojumu dot, citādi es to nevaru nosaukt, man ir grūti saukt procentus, bet es domāju, ka Latvija uz pārējo kandidātu fona būs ar labu akumulācijas rezultātu. Es nedomāju, ka veiksies sliktāk kā līdz šim. Man nav pamata tā domāt.

Sabiedriskās politikas portāls POLITIKA.LV