Par valdības politisko mantojumu

Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Situācija ir reti stabila, manas valdības laikā nav sataisītas nekādas muļķības, nekādi priekšvēlēšanu solījumi vai likumdošanas grozījumi, kā tas ir bijis pirms citām vēlēšanām. Piemēram, nav grozīts pensiju likums tā, lai pēc vēlēšanām tūlīt būtu jālabo. Neraugoties uz to, ka gadu sākām ar budžeta deficītu, astoņus mēnešus esam beiguši pat ar nelielu plusu budžetā. To rāda gan valsts, gan pašvaldību budžets. Tas redzams arī sociālajā budžetā. Ir, protams, dažas lietas, kur pieliksim klāt, kā, piemēram, sausuma likvidēšanai un tamlīdzīgi, bet pabeigsim ar budžeta deficītu 1% ietvaros, un jaunā valdība varēs ļoti pragmatiski skatīties uz budžetu un veidot jauno.

Latvijā darbojas politiskā svārsta princips. Pie mums svārsts kustas nevis no labās uz kreiso pusi, bet gan no labās uz jaunajām partijām. Tas, kā partijas definē savas prioritātes, vēlētājam ir otršķirīgi. To varam redzēt visās vēlēšanās – bija Čevera, Zīgerista, Šķēles fenomens. Tagad ir arī Einara Repšes fenomens. Tā ir viena lieta. Otra lieta, no Latvijas ceļa (LC) viedokļa, mēs esam visus šos gadus bijuši pie varas, tāpēc ar mums personificēja tās problēmas, kas palikušas no iepriekšējiem gadiem. Ir arī objektīvas lietas. Piemēram, mēs kā koalīcija ļoti apzināti atteicāmies no papildu investīcijām sociālajā jomā tieši priekšvēlēšanu gadā. Pieaugumu mēs atdevām valsts aizsardzības spēju nostiprināšanai, lai izpildītu NATO valstu iestāšanās kritērijus, skaidri apzinoties, ka nedz partiju, nedz valdības popularitāti tas celt nevarēs.

Nav tādas kļūdas, ko esam pilnīgi nepareizi izdarījuši. Varbūt ir tikai dažas lietas, kuras nav pabeigtas. Negāja tik ātri ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka atrašanu. Viņš tagad pēc vēlēšanām ir iecelts, ceru, ka strādās uz priekšu. Sabiedrības attieksme pret korupciju kā parādību ir klaji negatīva, un mediji arī palīdzēja nostiprināt domu, ka nenotiek nekāda cīņa, kaut gan ir tieši pretēji. Mana valdība bija tā, kas radīja pilnīgi jaunu koncepciju cīņai ar korupciju, izstrādāja visus likumus un izstūma cauri Saeimai. Jāsaka, ka apzināti likumus liku tuvāk Saeimas vēlēšanām. Jo tuvāk vēlēšanas, jo labāk šādi likumi iet cauri Saeimai. Otra lieta, netikām galā ar noziedzību. Manas valdības laikā ir notikušas unikālas lietas, tādas, kuras nav notikušas nevienu citu valdību laikā, piemēram, ir nošauti uzņēmēji un valsts amatpersonas. Mūsu iekšlietu sistēma nespēja to atrisināt un pierādīt, ka valsts sevi var aizstāvēt.

Mēs šajos divos gados esam ļoti daudz ko darījuši, lai tiesu sistēmu nostiprinātu. Jauna tiesu pils ir uzcelta, kura ir moderna, un tiesnešiem ir labi darba apstākļi. Otrkārt, esam lielas naudas summas investējuši, lai sakārtotu Latvijas cietumus atbilstoši Eiropas Savienības (ES) prasībām. Tad ir ieguldīts tiesu sistēmas datorizācijā. Tiesām ir arī doti lieli līdzekļi infrastruktūras attīstībai. Ir arī tādi procesi, ka tiesneši ir atlaisti no darba un sēdināti cietumos un tamlīdzīgi. Es neticu tam, ka problēmas atrisināsies, tiesnešiem divas trīs reizes palielinot algas. Sabiedrībai ir jāaug kopumā.

Es tikai daļēji varu uzņemties atbildību par jauno kriminālprocesa likumu. Vajag parunāt ar juristiem! Man arī sākumā šķita, ka to iespējams uzrakstīt pāris mēnešu laikā, taču tā nav. Ir jāstrādā ilgu laiku. Es centos nospraust īsus termiņus, bet bija skaidrs, ka uz priekšu netiekam. Tad nolēmām, ka ejam ar diezgan blīvu labojumu ķēdi esošajā kriminālprocesa kodeksā un nu jau apmēram trešā daļa ir ielabota. Mēs sākām to darīt soli pa solim, lai sāktu adaptēt šos jaunos principus. Vispār jau darba grupa ir tuvu noslēgumam. Arī tiesu izpildītāju likumu valdība izstrādāja. Attiecībā uz to, ka mēs nebūtu domājuši par tiesām un tiesnešiem, es arī nepiekrītu. Ir vienkārši lietas, kuras objektīvi nevar atrisināt. Piemēram, nevar pieņemt likumu, kura nav, – tas vispirms ir jāuzraksta.

Mēs esam jauna demokrātija. Visi labi atceras, ka tikai 12 gadus esam ārā no totalitāras sabiedriskās formācijas un es gribētu teikt, ka lielas sabiedrības daļas apziņā ir kaut kādi mītiski priekšstati par pirmskara Latviju, kas bija neatkarīga un tāpēc skaisti plauka. Liela daļa cilvēku varbūt neapzinās, ka tajā laikā mēs zaudējām savu neatkarību, jo nebija iespējas sēdēt pie galda kolektīvās drošības sistēmās, bet ekonomikas uzplaukums bija tāpēc, ka visi gatavojās karam un veidoja pārtikas uzkrājumus. No otras puses, tas, ka mums ir liels eiroskeptiķu skaits neliecina par sabiedrības neinformētību. Tieši otrādi, tas liecina par to, ka sabiedrība ir izglītota un seko līdzi. Piemēram, tad, kad Latvijā atnāca pirmā SAPARD nauda, atbalsts ES Latvijas laukos palēcās līdz 64%, kas ir augstākais rādītājs. Savukārt, kad Eiropas Komisija (EK) publicēja, kā kandidātvalstis saņems subsīdijas un tiešos maksājumus, atbalstītāju skaits kopumā valstī nokritās par 22%. Tas liecina, ka cilvēki ļoti uzmanīgi seko lietām, kas notiek ap ES. Es domāju, ka, neskatoties uz šīm svārstībām, balsojumā cilvēki viennozīmīgi izšķirsies par labu ES.

Vienmēr var gribēt vairāk. Valdības komunikācijas politika, protams, varētu būt daudz labāka. Turklāt šī informēšana būtu bijusi kvalitatīvāka, ja pa vidu nebūtu vēlēšanas, kurās viens otrs sāk spekulēt uz šiem jautājumiem. Protams, tas ir devis savu artavu sabiedrības attieksmē pret ES. Kopumā man šķiet, ka šī komunikācija varēja būt plašāka, bet mēs esam centušies darīt maksimāli daudz. Piemēram, esam sagatavojuši speciālu komunikāciju politiku, kuru nākamajā Eiropas integrācijas padomes sēdē apspriedīsim un kura būs jāiestrādā nākamā gada budžetā.

Es negribētu teikt, ka valsts pārvaldei ir kāds īpašs vājums vai ka valsts pārvalde ir kļuvusi vājāka. Gadu gaitā valsts pārvalde tomēr ir attīstījusies. Ir palielināts ierēdņu skaits. Valsts pārvalde ir skaidri sastrukturēta. Piemēram, ir atrasta vieta policijai, ugunsdzēsējiem, robežsardzei. Ir arī efektivizēta pārvalde, pieņemot likumu par aģentūrām. Tā kā patiesībā tā nav vāja. Savukārt, skatoties vēsturiski, valsts reformu ministrijas likvidēšana bija absolūti pārsteidzīga un nepareiza rīcība. Ja mēs vēl vienu Saeimu būtu visas lietas noveduši līdz galam, tad mums tagad nebūtu šo pārmetumu.

Mums ir audita ziņojums par valsts pārvaldi, tajā ir virkne rekomendāciju. ES tagad pārbauda, vai šīs rekomendācijas ir ievērotas. Viena no lietām, kas tiek pārmesta, ir zemas algas – ka neesot iedarbināta vienota valsts pārvaldes darbinieku algu sistēma. Tā daļēji jau ir iedarbināta, tikai algu līmenis nav tāds, kādu mums ir rekomendējuši. Tāpēc tiek pieņemts, ka pie zemāka atalgojuma valsts pārvaldē ir augstāks kopējais korupcijas līmenis. Tad mums pārmet nepietiekamu ierēdņu rotāciju. Tā ir taisnība, ka visā valsts pārvaldē ierēdņi nerotē, jo es nezinu, kā, piemēram, labklājības jomā specializētu ierēdni varētu pārcelt, piemēram, uz Zemkopības ministriju. Kāda ir tādas pārcelšanas jēga? Savukārt Valsts ieņēmumu dienestā, robežsardzē un Iekšlietu ministrijā mums rotācija ir ieviesta. Taču es uzskatu, ka rotācija nedrīkst kļūt par pašmērķi. Vēl, protams, valsts administratīvo kapacitāti saista ar tiesu sistēmu, ar to, ka ir ilgas izmeklēšanas un tiesas process ir komplicēts.

Ierēdņa uzdevums ir pildīt likumus vai politiķa norādījumus attiecībā uz kādiem konkrētiem normatīviem aktiem. Es nevaru noliegt, ka daļa ierēdņu varētu nevīžīgi izturēties pret pienākumu pildīšanu, bet tā ir absolūti mazākā daļa. Es domāju, ka tieši ierēdņu korpuss lielākajā daļā ministriju ir tāds, kas ir gatavs ļoti operatīvi un dinamiski veikt jebkurus konkrētus un loģistiskus uzdevumus, situācijas novērtējumu un analīzi.

Man liekas, ka manas valdības laikā esam izdarījuši maksimāli daudz. No vienas puses, ir izpildīti visi politiskie kritēriji, kurus mums ir izvirzījusi ES un NATO. Tāpat ir radīti visi priekšnosacījumi sabiedrības integrācijai – ir likums par integrāciju, ir Sabiedrības integrācijas fonds. Tie ir ļoti konkrēti instrumenti. Tāpat kā ierobežojumu dzēšana attiecībā uz valodas zināšanām deputātiem, tas, ka vidusskolas eksāmens latviešu valodā tiek pielīdzināts valsts valodas eksāmenam, ejot uz naturalizāciju. Tie ir soļi pareizā virzienā. Es domāju, ka tās mūsu kaimiņvalstis, kas uzskata Latvijas virzību uz ES un NATO par nepareizām ārpolitikas prioritātēm, ir darījušas visu, lai sabiedrību sašķeltu. Tiek par visu varu meklētas kaut kādas pazīmes, ka cilvēki tiek diskriminēti. Taču tas ir absurds, jo mēs esam pateikuši – durvis ir vaļā, logi naturalizācijai ir noņemti, viņiem ir pašiem jāgrib. Personiski es domāju, ka vienīgā lielā kļūda bija stingrais noteikums, ka 2004. gadā visām skolām obligāti būs jāpāriet uz mācībām latviešu valodā. To nevarēs izdarīt un 2003. gadā būs jākonstatē, ka nav pietiekami daudz mācību materiālu, ka trūkst labu skolotāju, ka nav motivācijas instrumentu, kas liktu labiem latviešu valodas skolotājiem strādāt, piemēram, Latgalē. Tāpēc būs jāveido pārejas noteikumi.

Es gaidīšu, lai jaunā valdība izpilda savus priekšvēlēšanu solījumus, bet, ja neizpildīs, es par to runāšu.

Sabiedriskās politikas portāls POLITIKA.LV