Par valsts atbildības robežu

AS “Latvijas balzams” valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis:

Pēdējā laikā diskusijās par ekonomisko politiku nākas dzirdēt viedokļus, kas liecina par fundamentālu neizpratni par to, kur ir valsts un uzņēmumu atbildības robežas, īstenojot reģionālo un nozaru attīstības politiku.

Latvijā prakse ir tāda – ja uzņēmuma bizness sāk buksēt, tas meklē glābiņu politikas druvā, cerot ievākt tur bagātu ražu kā izdevīgas regulējošas normas. Rezultātā nereti izrādās, ka ir uzņēmumi, kas ir visādi saudzējami, un ir citi, kuriem jākļūst par partneru sponsoriem vai pat uz saviem pleciem jānes veselu tautsaimniecības nozaru smagums. Šāds uzskats acīmredzot balstās uz publiski neatzītu pieņēmumu, ka ir uzņēmumi, kuru resursi ir gluži vai neizsmeļami.

Taču šie uzņēmumi ir pakļauti nežēlīgai konkurencei. Gan ar ražotājiem no Lietuvas un Igaunijas, gan ar Latvijā arvien vairāk ienākošajiem globālajiem alkohola brendiem mēs ikdienā cīnāmies par katru veikalu plauktu centimetru. Latvijas tirgus nav noslēgta sēta, tas ir pakļauts globalizācijas skarbajiem vējiem.

Ja Latvijas alkohola ražotāji būs spiesti mākslīgi sadārdzināt savu preci, tas drīz vien no veikalu plauktiem pazudīs. No tirgus likumsakarību skavām neviens ražotājs vēl nav izbēdzis, un nebūtu gudri alkohola ražotājus padarīt par kārtējo bēdīgo pierādījumu šai atziņai.

Neesmu neregulēta un neierobežoti brīva tirgus apoloģēts, taču viena no universālākajām un neapgāžamākajām atziņām, kas gūta no ekonomikas vēstures, ir šāda. Valstij jāuzņemas izdevumi, kas saistīti ar sabiedrības kopīgo interešu vārdā nepieciešamās politikas īstenošanu. Savukārt uzņēmumiem jāļauj brīvi darboties tirgū, izvēloties izdevīgākos sadarbības partnerus un komerciāli izdevīgākos problēmu risinājumus, tādējādi vairojot savu vērtību. Par pārējo parūpēsies tirgus «neredzamā roka».

Tie uzņēmumi, kuri visefektīvāk izmanto sabiedrības ierobežotos resursus – kapitālu, izejvielu, darba prasmes – attīstīsies, bet tie, kuri to nespēj, būs spiesti sašaurināt vai pārtraukt savu darbību. Neefektīvu uzņēmumu atbalstīšana nozīmē ne tikai naudas izšķiešanu, bet arī attīstībai nepieciešamo resursu liegšanu veiksmīgiem uzņēmumiem. Kaut arī Latvijā valda visai liels bezdarbs, vienlaikus ir vērojams arī akūts kvalificēta darbaspēka trūkums.

Bieži sabiedriskā doma neatlaidīgi tiek virzīta pretī uzskatam, ka alkoholisko dzērienu izejvielu tirgus Latvijā ir jāregulē, kaut arī gatavās produkcijas tirgū pastāv brīva konkurence. Ja tā notiks, pret ražotājiem sāks darboties cenu «šķēres», kas tos «izgriezīs» no alkohola noieta tirgus Latvijā.

Situācija, kad gatavo produkciju jomā pastāv neierobežota konkurence, bet izejvielu tirgus tiek regulēts, nav ilgtspējīga, tajā ir neatrisināma pretruna. Kaut arī mudinājumi regulēt spirta tirgu atskanēja zemnieku aizsardzības karoga aizsegā, šāda regulēšana ilgtermiņā zemniekiem var nodarīt tikai postu. Ja Latvijā vairs nebūs alkohola ražotāju, nebūs arī kam pārdot spirtu.

Dramatisks līdzīgas nekonsekventas politikas piemērs Latvijā jau ir vērojams – tā ir cukuru izmantojošajās nozarēs.

Latvijā lauku atbalsta politika ir nepieciešama. Ja valsts vēlas atbalstīt zemniekus, tas ir apsveicami, taču to nedrīkst darīt uz privātuzņēmēju rēķina. Izmaksas šajā gadījumā būtu lielas – konkurētspējīgu ražotāju gremdēšana.

Demokrātiskā valstī jebkuras politikas mērķiem, izmaksām un īstenošanas metodēm ir jābūt pārskatāmām. Ja tiek pieņemts politisks lēmums, ka ir jāatbalsta, piemēram, graudu ražotāji, jābūt arī skaidrībai, pirmkārt, kas ir šīs politikas mērķis – sociālās situācijas uzlabošana laukos, konkurētspējīgas graudu ražošanas nozares attīstība, gatavošanās vēlēšanām vai kas cits, un, otrkārt, cik šī politika izmaksās un kas par to maksās, un, pats galvenais, kā tā ietekmēs nozarē iesaistītos un ekonomiku kopumā, īpaši Latvijas eksporta potenciālu.

Ja īstenotā politika atbilst sabiedrības interesēm (vai tas vispār varētu būt citādi?), izmaksas jāsedz visai sabiedrībai, respektīvi, valsts budžetam. Politiķu uzdevums ir izskaidrot savus lēmumus un informēt sabiedrību par to sekām. Mēģināt šīs politikas izmaksas slēpt, uzkraujot tās privātuzņēmumam, ir negodīgi.

“DIENA”