Par kreiso politikas izredzēm Latvijā

Darba partijas priekšsēdētājs Aivars Kreituss:

Parlamenta vēlēšanās pārliecinošu uzvaru guva labējie politiskie spēki. Šis pārsvars ir tik liels, ka labējās partijas var atļauties dažādus valdības modeļus. Turpretī kreisos politiskos spēkus 8.Saeimā pārstāvēs tikai PCTVL, kam vēlēšanās palīdzēja ne tik daudz politiskā orientācija kā etniskie faktori.

Rodas pamatots jautājums – vai Latvijā ir kāda īpatnēja situācija, pilnīgi atšķirīga ne tikai no bijušajām postsociālisma valstīm (Polijas, Lietuvas, Čehijas), bet arī no tradicionālajām Rietumu demokrātijām (Vācijas, Zviedrijas, Lielbritānijas)?

Demokrātiju tradīcijas nosaka, ka labējie un kreisie politiskie spēki, pēc svārsta principa mainoties ar varu, nodrošina politisko stabilitāti. Kreiso un labējo savstarpējā konkurence un uzraudzība ir garantija, ka politika ir stabila, prognozējama un maksimāli godprātīga. Varas maiņa no labējiem uz kreisajiem un otrādi novērš potenciālās politiskās krīzes vai apvērsumu draudus. Laba opozīcija (ne tikai kvantitatīva, bet arī kvalitatīva) vienmēr liks arī valdošajām partijām strādāt ar lielāku atbildības sajūtu un atdevi.

Kreiso politika tradicionāli balstās uz valsts ietekmi ekonomikā, lai tādējādi veicinātu sociālo taisnīgumu, reāli palīdzot tiem kuri vēl nevar un tiem, kuri vairs nevar paši saviem spēkiem nodrošināt nepieciešamās vajadzības. Kreiso politisko spēku prioritāte ir darba ņēmēju (visplašākajā nozīmē neatkarīgi no veicamajiem pienākumiem), sociālo neaizsargāto grupu intereses. Politikā kreiso interesēs ir maksimāli plaša sabiedrības līdzdalība un iesaiste.

Ņemot vērā teikto par politisko konkurenci, iespējams, ja Latvijā labējās politiskās partijas nebūtu monopolstāvoklī, kopumā privatizācijas process noritētu sekmīgāk un Latvijas Privatizācijas aģentūra pašlaik nebūtu visnepopulārākā valsts institūcija Latvijā. Iespējams, labējie nenovestu līdz krīzei arī labklājības un sociālās aizsardzības sistēmu.

Latvijā atšķirībā no visām pārējām Austrumeiropas valstīm kopš neatkarības atjaunošanas pie varas ir bijušas tikai labējās partijas, un varas nomaiņa saskaņā ar 8.Saeimas vēlēšanu rezultātiem tuvākajos četros gados diez vai notiks. Paradoksāli, bet, analizējot Latvijas sabiedrisko domu, skaidri izpaužas kreisa politiskā orientācija, jo iedzīvotāju vairākums vēlas, lai tieši valsts ieņemtu nozīmīgāku vietu ekonomiskajos procesos un lai valsts efektīvāk rūpētos par nabadzīgajiem sociālajiem slāņiem. Pie tam jāņem vērā, ka sociālie jautājumi, īstenojot ekonomiskās reformas Latvijā, allaž ir bijuši politikas dienas kārtībā. Tādējādi varētu domāt, ka kreisajiem politiskajiem spēkiem ir pozitīvs sociālais fons Latvijā.

Tomēr, lai arī sabiedrībā ir neapmierinātība ar labējo partiju politiku (piemēram, privatizāciju, labklājību, nodarbinātību utt.), vēlētāji arvien izšķīrušies par labējas politikas īstenotājiem.

Pirmām kārtām sabiedrībai un nereti arī tā saucamajiem kreisajiem politiķiem trūkst izpratnes par to, kas ir kreisās idejas un kādu valsts virzību tās paredz. Pašlaik ar kreiso politisko spēku nosaukumu saista politisko organizāciju apvienību “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL). Savukārt šī apvienība jau iekšēji ir pretrunīga, jo daļa tās politiķu aizstāv lieluzņēmēju un to sponsoru intereses, bet pārējie ir sociālisma un komunisma ideju rupori. Faktiski PCTVL apvieno lieluzņēmēju un proletariāta intereses, spekulējot ar krievvalodīgo interešu aizstāvību. Noslēdzot savienību ar PCTVL, strikti nenorobežojot praktisko darbību no politiskajiem lēmumiem, Latvijā nav iespējams sevi nesakompromitēt, un tas bija viens no galvenajiem LSDSP neveiksmes cēloņiem 8.Saeimas vēlēšanās.

Kreiso politikas vājumu var izskaidrot ar nopietnu politisko spēku trūkumu un iekšēju sašķeltību. Labējām partijām vienmēr būs izdevīgi apelēt vai nu pie nacionālā jautājuma, vai valsts integrācijas Eiropas Savienībā un NATO, lai tikai varētu saglabāt varu. Šajā sakarā Latvijas sabiedrībā ir radīts mīts, ka kreisa politika noteikti ir vērsta tikai uz Krieviju un krievvalodīgo iedzīvotāju interesēm.

Lai kliedētu mītus, ir vērts atcerēties, ka Polijā, Ungārijā tieši kreisie politiskie spēki daudzējādā ziņā sekmēja šo valstu uzņemšanu NATO, kā arī turpina integrācijas politiku Eiropas Savienībā. Tāpēc absolūti maldīgi ir uzskatīt, ka Latvijas integrācija NATO un ES ir tikai labējo spēku interesēs.

Politikas analītiķi katras parlamenta vēlēšanas sauc par protesta vēlēšanām, jo vienas labējās partijas papildina citas vai veidojas jaunas. Arī tagad Latvijas sabiedrība ir paudusi protestu pret līdzšinējo labējo politiku, uzticoties “Jaunajam laikam” un cerot uz pozitīvām pārmaiņām sociālajā sfērā. Tomēr bez kreiso politisko spēku klātbūtnes varas sistēmā šīs sabiedrības cerības diez vai attaisnosies.

Labējiem politiķiem ir izdevies sekmīgi pārgrupēties, radīt jaunus mītus un ilūzijas. Interesanti, ka pat reklāmas klipos, piemēram, labēji orientētā Latvijas Pirmā partija izmantoja tieši ideoloģiski kreisus elementus un sižetus («valsts par mums ir aizmirsusi un nerūpējas»). Tas liecina, ka kreiso politika ir aktuāla un sabiedrībai nepieciešama. Jautājums tikai, vai labēji orientētie politiķi kārtējo reizi spēs attaisnot vēlētāju uzticību. Kreisajiem politiskajiem spēkiem šis ir izaicinājums, lai izvērtētu savu darbību un kļūdas, kā arī lai mobilizētos un sagatavotos laikam pēc “Jaunā laika”.

“DIENA”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti