Arī 100 priekšstāvji skaita savus darbus

“Latvijas Vēstnesis” jautā 7. Saeimas deputātiem

Rudens allaž mūsu zemē bijis ražas laiks, kas pilda klētis, apcirkņus un pagrabus. Tagad, kad jau iezīmējas 8. Saeimas aprises, ir arī īstais brīdis, lai pašu paveikto izvērtētu 100 tautas priekšstāvji — 7. Saeimas deputāti. “Latvijas Vēstnesis” visiem valsts augstākajiem likumlēmējiem lūdza atbildēt uz trim jautājumiem.

1. Kāds ir tieši jūsu ievērojamākais sasniegums 7. Saeimas darbā?

2. Ko no savām iecerēm nav izdevies īstenot un kāpēc?

3. Kura jūsu uzstāšanās Saeimas tribīnē vēl arvien

šķiet visspilgtākā un vajadzīgākā?

Anna Seile

1. Esmu sagatavojusi 7. Saeimas darbības laikā vairākus priekšlikumus attiecībā uz politiski represēto personu tiesībām saņemt kompensācijas par zaudētajiem īpašumiem, un daļa no tiem ir atbalstīti un pieņemti. Uzskatu, ka mans lielākais nopelns 7. Saeimas darbības laikā ir valsts meža zemes privatizācijas aizlieguma iekļaušana Meža likuma tekstā.

2. Nav izdevies panākt ierobežojumus ārvalstu juridiskajām personām zemes īpašumu iegādē, kā arī noteikt termiņu, kurā zemes pircējam nopirktais vai lietošanā piešķirtais īpašums reģistrējams zemesgrāmatā.

3. Nevaru to izvērtēt. Pirms sēdēm argumentāciju gatavoju rūpīgi, runāju tikai tad, ja tas ir nepieciešams. Runas spilgtums atkarīgs no garastāvokļa, veselības un asprātības.

Aleksandrs Golubovs

1. Šķiet, tā varētu būt cīņa ar Sociālās apdrošināšanas aģentūru par pensiju atjaunošanu vairākiem Latvijas pilsoņiem. Kā otru varētu minēt strīdīga jautājuma atrisināšanu ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi par nepilsoņa statusa piešķiršanu.

2. Bija liela vēlme panākt atsevišķus grozījumus likumā “Par dzīvojamo telpu īri”, paplašinot to personu loku, kas pretendē uz valsts palīdzību dzīvojamo problēmu gadījumā.

3. Grūts jautājums, un grūti uz to atbildēt.

Andrejs Požarnovs

1. Man esot labklājības ministra amatā, sāka darboties pensiju otrais līmenis jeb fondēto pensiju shēma. Turklāt veselības aprūpes finansējums guva lielāko pieaugumu pēdējo gadu laikā — 21 miljona latu apmērā.

2. Nav izdevies panākt Labklājības ministrijas augstāko ierēdņu atbildību par savu darbību vai bezdarbību. Iemesls — civildienesta reformas rezultātā izveidotā sistēma ar Civildienesta pārvaldi kā koordinējošo institūciju un ar īpašo likumu, kas, nosakot ierēdņu tiesības un pienākumus, vairs nestimulē viņu atbildības un profesionalitātes paaugstināšanu, bet veicina vien stagnāciju un pašaizsardzību. Šobrīd augstākā ierēdniecība vairs nepilda tai likumā noteiktās funkcijas, kas nosaka, kas tai ir jārealizē politiski lēmumi, bet ir pieteikusi sevi kā vēl vienu varu valstī līdzās tiesu varai, presei, izpildvarai un politiskajai varai. Uzskatu, ka steidzami jāveic valsts pārvaldes reforma, pārskatot Civildienesta pārvaldes kompetenci un uzsākot augstākās ierēdniecības rotāciju.

3. Neesmu tik emocionāls cilvēks kā daži mani kolēģi. Parasti, uzstājoties Saeimas plenārsēdē, runāju īsi, konkrēti un tikai par lietu. Tādēļ nevaru izcelt kādu īpaši atšķirīgu savu uzstāšanos.

Helēna Soldatjonoka

1. Tie varētu būt priekšlikumi grozījumiem likumā “Par valsts pensijām”, kas skar invalīdu tiesības un konkrēti tiesības uz pensiju pārrēķinu. Tāpat tas skar cilvēkus, kam ir tiesības pirms laika pensionēties, un cilvēkus ar lielu darba stāžu. Es biju sagatavojusi un iesniegusi vairāk par 20 priekšlikumiem, un tie arī tika gan komisijā, gan Saeimā atbalstīti. Esot opozīcijas partijā, man izdevās īstenot to, par ko cīnījos, būdama “Latvijas ceļa” biedre. Es aizgāju no “Latvijas ceļa”, jo valdošajās partijās netika toreiz atbalstīts ģimenes valsts pabalsta izmaiņu jautājums. Jāatzīmē, ka vēlme nav guvusi atbalstu pilnībā, jo es domāju, ka visiem bērniem ir jāsaņem vienādi valsts pabalsti. Konkrēti mans priekšlikums bija, ka ģimenes valsts pabalstu palielināšana ir jāuzsāk ar šā gada jūliju, nevis jāatliek uz nākamo gadu. Priecē, ka tas ir iedzīvināts.

2. Daudz jau ir tāda, kas nav izdevies. Pašos pamatos mani vienmēr ir uztraucis jautājums, ka Latvija nav sociālās labklājības valsts. Esmu sociālā darbiniece un arī Saeimā esmu strādājusi pie izmaiņu panākšanas sociālo jautājumu likumdošanā. Man nav grūti no Saeimas aiziet uz jomu, ko pārzinu, – uz darbu pašvaldībā. Katrā iespējamā gadījumā es centos atbalstīt visus sociālās labklājības paaugstināšanas priekšlikumus. Būdama internacionāliste, es vienmēr centos atbalstīt jautājumus par vienādas attieksmes veidošanu pret visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no to tautības.

3. Es centos runāt no tribīnes tikai tajos gadījumos, kad biju kompetenta un līdz galam pārliecināta par savu taisnību. Tās vienmēr bija arī emocionālas uzstāšanās, un pārliecinājos, ka zāle to bija ievērojusi, jo klausījās teiktajā. Iespējams, tāpēc nav bijis daudz šādu runu. Viena svarīga uzstāšanās bija par mātes un bērna veselību. Tai gatavojoties, runāju ar daudziem medicīnas iestāžu speciālistiem. Otra man svarīgākā runa bija par nāvessoda atcelšanu Latvijā. Svarīga tāpēc, ka sevī politiski bija jāpieņem kompromisa lēmums. Kā cilvēks es esmu pret nāvessoda atcelšanu, jo uzskatu, ka mūsu sabiedrība tam nav vēl gatava. Līdzīgi ir arī jautājumā par NATO. Kā cilvēkam man ir atšķirīgs viedoklis. Arī pedofilijas skandāla laikā biju pret iesaistīto personu nosaukšanu no Saeimas tribīnes, taču kā komisijas locekle balsoju pēc disciplīnas. Tie bija man iekšēji svarīgi kompromisa lēmumi.

Boriss Cilevičs

1. Ne tikai par manu, bet par visas mūsu frakcijas sasniegumu šīs Saeimas laikā, manuprāt, ir jāuzskata nevis dažu mūsu izvirzīto lēmumu pieņemšana, bet atsevišķu būtisku lēmumu pieņemšanas novēršana. Kuri tie ir, es nevēlētos precizēt, jo politiskā cīņa turpinās. Kas skar manu personīgo darbību, es vēlētos minēt darbu Cilvēktiesību komisijā. Tas neskar tikai priekšlikumus valsts valodas jautājumā, bet arī citus politiski neitrālus cilvēktiesību jautājumus, kas guva atbalstu Saeimas balsojumā. Kā īpašu gribētos uzsvērt uzvaru Satversmes tiesā par dažu dzīvokļu privatizācijas atteikuma atcelšanu.

2. Ar nožēlu jāsecina, ka neizdevās ratificēt Eiropas vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un līdz ar to sakārtot Latvijas likumdošanu šajā jautājumā. Tas ir tāpēc, ka joprojām Saeimā politiskie koalīciju līgumi ir ļoti spēcīgi. Šajā jautājumā valda stereotipi, ka minoritāšu tiesību aizsardzība saskaņā ar mūsdienu Eiropas standartiem draud latviešu nācijai un grauj tās stabilitāti. Tam ir vajadzīgs laiks un politiķu paaudžu maiņa. Ir jāmeklē kompromisi. Latvijas sabiedrība tam ir gatava. Tajās jomās, kas netiek oficiāli regulētas, etniskie konflikti nenotiek. Man bija pieredze strādāt etnisko konfliktu zonā pirms ievēlēšanas Saeimā, piemēram, Dienvidslāvijā. Galvenā problēma ir tā, ka politiskajai elitei būtu laiks saprast: vietējie krievi nav Krievijas sastāvdaļa, bet gan Latvijas sabiedrības daļa.

3. No Saeimas tribīnes nācās runāt diezgan daudz. Vēlos uzsvērt divas uzstāšanās. Viena ir par jauno Valsts valodas likumu. Es nopietni šai uzrunai gatavojos, mēģināju izvērtēt visus “par” un “pret”. Runāju arī juridiskā valodā. Otra ir par mūsu frakcijas pēdējo mēģinājumu panākt Eiropas vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratificēšanu.

Romāns Mežeckis

1. Pamatojoties uz manis izstrādātajiem labojumiem Krimināllikumā, tika pieņemti grozījumi, kas paredzēja stingro sodu apakšējo robežu noteikšanu narkotiku tirgotājiem. Veicot izmaiņas, likumā tika fiksēts minimālais sods narkotisko vai psihotropo vielu izplatītajiem. Minimālās robežas neesamība līdz tam nereti deva iespēju narkodīleriem un organizētājiem izvairīties no pienācīga soda, jo viņiem tika piemērots iespējami mazākais sods.

Esmu ļoti apmierināts, ka šie manis iniciētie labojumi guva Saeimas atbalstu. Jāteic gan, ka ļoti daudzas augstas valsts amatpersonas bija pret šiem grozījumiem, kas, protams, mani pārsteidza. Es domāju, ka šeit nebūtu īstā vieta un laiks par to runāt, kāpēc tas tā bija, kaut arī, darbojoties Nacionālās drošības komisijā, man ir savi apsvērumi, kāpēc tas tā varētu būt.

2. Runājot par narkotiku izplatības ierobežošanu, gribu atgādināt, ka valstī tika izstrādāta kompleksa programma. Pie tās strādājot, es diezgan daudz laika — vairākus mēnešus — patērēju, konsultējoties ar dažādiem tiesībsargājošo institūciju pārstāvjiem un pētot ārzemju attiecīgo institūciju un specdienestu pieredzi. Tika sastādīts plāns, kā varētu apturēt narkotiku ieplūšanu valstī, jo ir svarīgi cīnīties ar cēloņiem, nevis ar sekām, kā to pārsvarā Latvijā dara, īstenojot dažādas izglītojošās un audzinošās programmas. Tas, protams, ir labi un pareizi, bet, ja narkotiku straume netiek apturēta, kas šobrīd diemžēl turpina plūst, tad tā ir tikai cīņa ar sekām. Minētā programma tika prezentēta Saeimas vairākuma kolēģiem un koalīcijas padomē. Bet nevienam nebija intereses to realizēt. Varbūt toreiz to varēja izskaidrot ar tā brīža politisko situāciju, ar to, ka vēl nav laiks. Patlaban valstī norit lielas pārmaiņas, tāpēc es pieļauju, ka varbūt šo programmu pieņems nākamā valdība. Es domāju, ka vismaz daļa no programmas tiks realizēta. To paveikt nebija mans pašmērķis, jo nav jau būtiski, vai ar manu līdzdalību tas tiek izdarīts vai to izdara citi cilvēki. Es ļoti priecāšos, ja tas izdosies.

3. Tā bija uzstāšanās reize, kad es kā pirmais iesniedzējs aizstāvēju labojumus Krimināllikumā, kas paredzēja sodu paaugstināšanu vispār un noteica minimālās sodu robežas narkotiku izplatītājiem. Pēc tam man pārmeta: es esot atklājis, ka Rīgas skolās tirgo narkotikas, ka daudzās skolās katrā klasē ir savs dīleris. Daudzi izteica aizrādījumus un iebildumus, kaut gan tie, kas situāciju labāk pārzina, ļoti labi apzinās, ka tieši tā tas ir. Es negribu neko sliktu teikt un vispārināt, tomēr jāatzīst, ka daži kolēģi vienkārši ir patālu no reālās dzīves. Toreiz manas uzstāšanās laikā izskanēja arī daudzas replikas no zāles. Tā bija uzstāšanās, kad veidojās dialogs ar auditoriju, daudzi pauda piekrišanu, citi — iebildumus.

Dzintars Kudums

1. Tas ir cieši saistīts ar darbu Aizsardzības un iekšlietu komisijā, kuras priekšsēdētājs esmu. Manuprāt, šīs Saeimas laikā mūsu komisijā ir izdevies pieņemt ļoti daudz būtisku likumu, jo, virzoties uz NATO un Eiropas Savienību, bija daudz kas jāmaina gandrīz visos likumos. Es gribētu minēt dažus.

Pirmais ļoti būtiskais likums, ko mēs pieņēmām pirms diviem gadiem, bija Nacionālās drošības likums, kas tika izstrādāts jau 6. Saeimas laikā, bet netika pieņemts dažādu apsvērumu dēļ. Tad mēs komisijā nolēmām, ka līdz Ziemassvētkiem šis likums ir jāpieņem. Daudzi teica: tev neizdosies to izdarīt. Bet es izveidoju darba grupu, un likums 2000. gada 14. decembrī tika pieņemts. Tas ir jumta likums visiem pārējiem normatīvajiem aktiem, kas saistās ar aizsardzības lietām un valsts drošību kopumā. Saskaņā ar šo likumu tika izstrādāti vai reorganizēti visi pārējie.

Otrs, manuprāt, ļoti būtisks likums ir viena daļiņa no jaunā Kriminālprocesa likuma, ko mēs pagājušā gadā novembrī paņēmām no darba grupas, ko vada Tieslietu ministrijas (TM) valsts sekretāra vietnieks Gunārs Kūtris, apejot Ministru kabinetu. Tā gan nav normāla procedūra — apiet MK, bet, tā kā līdz 7. Saeimas darbības beigām laika bija atlicis maz un pēc daudzkārtējas vēstuļu rakstīšanas un amatpersonu saukšanas uz komisiju mēs sapratām, ka visu likumu kopumā neredzēsim, mēs paņēmām sagatavoto daļu un kā grozījumus Latvijas Kriminālprocesa kodeksā apmēram septiņu mēnešu laikā pieņēmām Saeimā. Tagad visas prokuratūras un tiesas atzīst: tā ir viena no labākajām lietām, ko esam spējuši izdarīt, lai viņi efektīvi varētu cīnīties ar organizēto noziedzību. Turklāt tas ļauj atslogot tiesu darbu un dod lielākas pilnvaras prokuroriem tikt galā ar tā sauktajām “zaptsburku lietām” — piecu, desmit latu lietām, kas kopumā aizņem milzīgu “masu” un kavē tikt klāt pie galvenajām lietām. Uzskatu, ka paveiktais ir nevis izpildinstitūciju, bet mūsu komisijas vislielākais nopelns.

Vēl es gribētu piebilst, ka komisija kā jauninājumu ieviesa to, ka katram gadam tika izstrādāts speciāls darba plāns. Tā tas notiek jau trīs gadus. Katru nedēļu bija viena plānota sēde, kas ietvēra arī kontroli pār izpildvaru, bruņotajiem spēkiem, iekšlietu struktūrām. Šādai pieejai bija arī rezultāti, piemēram, mēs aktualizējām “videokameru lietu” uz robežas, atklājām nelietderīgu līdzekļu izlietojumu Bērziņu robežkontroles punktā un citos robežbūves punktos. Ar robežu saistīto jautājumu risināšanā iesaistījās arī Valsts prezidente. Viņa ieinteresējās arī par Kriminālprocesu, kontrabandas novēršanu, narkotiku lietotāju un dīleru nodalīšanu Krimināllikumā. Visus šos jautājumus mēs iztirzājām kopīgās sēdēs ar Valsts prezidenti. Mums ir ļoti patīkami, ka prezidente ieinteresējās par mūsu darbu un ka bija šīs kopīgās sēdes, jo, manuprāt, ar prezidentes atbalstu notika straujāka virzība šo lietu sakārtošanā.

2. Kā jau minēju, 7. Saeimas laikā neizdevās pilnībā pieņemt jauno Kriminālprocesa likumu. Bet tā absolūti nav mūsu komisijas vaina, jo 1999. gada decembrī komisija sāka strādāt pie šīs lietas, aicinot un lūdzot atbildīgās amatpersonas, lai šo likumu izstrādā. Pagājušā gada rudenī, oktobra sākumā, kopīgajā sēdē Valsts prezidente pauda neapmierinātību ar likumprojekta izstrādes gauso virzību, tādējādi mēģinot paātrināt procesu. Diemžēl arī tas nedeva rezultātu, jo vēl šodien šis likumprojekts nav iesniegts Saeimā.

Mūsu valstī ir pietiekami daudz un pietiekami gudri juristi, bet, manuprāt, atbildīgajām amatpersonām nav bijis politiskās gribas šo lietu rosināt, steidzināt un izdarīt. Varu tieši pateikt, ka TM nav darījusi visu, kas ir tās spēkos, lai mēs pašlaik jau varētu runāt par jauno Kriminālprocesa likumu. Tas mani šobrīd nomāc.

3. Nozīmīgākā, manuprāt, bija tad, kad bija balsojums par likumu par aizsardzības finansēšanu, jo tas bija pagrieziena punkts mūsu virzībai uz NATO. Toreiz likumā bija iestrādāta norma, kas paredzēja 2002. gadā šim mērķim atvēlēt 1,75% no valsts budžeta, bet, sākot ar 2003. gadu, — 2%, jo tā ir prasība, ja mēs vēlamies iegūt drošības garantijas, iestājoties NATO. Es atceros, ka bija priekšlikums, kas neparedzēja šinī gadā finansējumu 1,75% apmērā. Tas bija ļoti mīklains formulējums, kas, veidojot budžetu, ļautu darīt šā vai tā. Bet, tiekoties ar ārzemju kolēģiem, gan Valsts prezidente, gan aizsardzības ministrs, gan es teicām, ka mēs jau strādājam pie šā jautājuma un pieņemsim attiecīgo likumu. Šo lēmumu visi vērtēja pozitīvi. Atceros, ka debates plenārsēdē par šo projektu un mūsu partijas aktīvo darbu valsts aizsardzības jomā bija spēcīgas, un mēs pieņēmām likumu. Tas bija pagrieziena punkts, kas ļāva mūsu valsts augstākajām amatpersonām nenonākt ļoti neērtā situācijā. Pretējā gadījumā ārpolitikā mēs faktiski nevarētu darīt neko. Tad uz mums būtu rādījuši ar pirkstu: jūs braucāt un runājāt, bet izdarījuši nekā neesat. Tāpēc šo es uzskatu par pašu būtiskāko no debatēm, jo tā pavēra ceļu uz nākotni.

Marika Līdaka, Zaida Kalniņa, Jānis Ūdris

“LV” nozaru redaktori; Foto: A.F.I.