“Nav nekas īpaši jādomā, vienkārši — ir jāskaita”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar 17.oktobrī

— Kopīgi ielūkosimies vairākās aktualitātēs valstī, kas notikušas šajā nedēļā, kamēr jūs te, pie mums, nebijāt šīs dienas. Pēdējās dienās valdība steigā pieņem diezgan daudzus un dažādus lēmumus, kas izsauc kritiku un arī nesapratni, un par tiem mēs arī runāsim. Gada sākumā vairākkārt esam runājuši par Saulesdārzu, un faktiski sabiedrības spiediena rezultātā tieši jūsu valdība, Bērziņa kungs, nepieļāva Saulesdārza privatizāciju, un pēkšņi atkal notiek tādas lietas, ka Izglītības ministrija iesniedz valdībai nolikumu par valsts aģentūras „Jaunatnes interešu izglītības un sporta centrs” izveidošanu Saulesdārzā. Kāpēc tik lielā staigā?

Andris Bērziņš: — Gribu teikt, ka tur nekādas īpašas steigas nav. Jau kopš tā brīža, kad valdība izšķīrās par to, ka Saulesdārzs netiks privatizēts, izglītības un zinātnes ministrs bija izveidojis darba grupu. Šī darba grupa strādāja pie šīs koncepcijas, ir likums „Par valsts aģentūrām”, tā ir simtprocentīgi valsts aģentūra ar valsts kapitālu, kuru vadīs Izglītības un zinātnes ministrija. Tas faktiski ir loģiski — ja jau Saulesdārzs netiek privatizēts, tad kaut kādā veidā visas tās lietas, kas ir saistītas ar apsaimniekošanu, ir kādam jāveic, un tā šobrīd būs šī aģentūra. Tātad ministrs iesniedza to kā Ministru kabineta lietu, tā bija saskaņota ar Finansu un Tieslietu ministriju noteiktā kārtībā — tādas ministram ir tiesības. Steidzamība bija pamatota ar to apstākli, ka aģentūru ministrs plāno izveidot vēl šajā gadā, un, tā kā tika skatīti grozījumi šāgada budžetā, tad attiecīgi tika paredzēti līdzekļi šīs aģentūras izveidošanai šā gada budžetā, lai to uzreiz varētu izveidot. Es domāju, ka tā ir loģiska lieta. Mēs ministram jautājām ļoti konkrētu jautājumu — kā jūs iedomājaties šo aģentūru veidot, ja jums ir noslēgts līgums ar…

— ...ar SIA „Ķeizarmežs” uz 25 gadiem.

A.Bērziņš: — …ar SIA „Ķeizarmežs”, uz ko ministrs sniedza atbildi, ka šis līgums tikšot lauzts, un mums Ministru kabineta sēdes protokolā ir ierakstīts, ka pirms šī aģentūras dibināšanas fakta līgumam ir jābūt lauztam. Tātad, ja netiks lauzts līgums, nebūs aģentūras un otrādi.

— Līdz šim Greiškalna kungam nebija nevienas pretenzijas pret SIA „Ķeizarmežs”. Kā, uz kāda punkta pamata tad tagad lauzīs šo līgumu?

A.Bērziņš: — Nosacījumi tur ir sekojoši, ka tur tagad, cik es saprotu — darba grupā —, ir panākta vienošanās starp skautiem, starp dažādu dārzeņu audzētājiem, starp sportistiem un dažādām citām organizācijām — visām tām, kas tur ir bijušas ieinteresētas. Neko sīkāk nevaru jums paskaidrot, vienīgi to, ko mēs Ministru kabinetā runājām. Tad jums ir jāaicina Greiškalna kungs šeit uz īpašu raidījumu un jājautā viņam, lai viņš stāsta sīkāk. Es detaļas diemžēl nevaru sīkāk paskaidrot.

— Bet, laužot šo līgumu, tai firmai un SIA būs zināmi zaudējumi, viņi varēs tiesā prasīt atlīdzību, un iespējams, ka viņi prasīs diezgan lielu atlīdzību.

A.Bērziņš: — Līgumu slēgšana un līgumu laušana ir divu pušu savstarpēja vienošanās. Es ceru, ka Greiškalna kungs to ļoti labi saprot, vismaz tā viņš mums Ministru kabinetā to paskaidroja, ka nebūšot īpašu problēmu, ka līgums tikšot pārskatīts, lauzts.

— Jūs sacījāt, ka bija darba grupa. Līdz šim par darba grupu neko nebiju dzirdējusi, ka darbojas šāda darba grupa un tiek izstrādāts šāds projekts. Tas pēkšņi tā parādījās — kā zibens pie skaidrām debesīm.

A.Bērziņš: — Ja es pareizi atceros, tad ministrs teica, ka darba grupa ir strādājusi kādus četrus mēnešus, kaut ko pētījusi, taisījusi dokumentus. Es tiešām nevaru pateikt, tur tiešām paaiciniet Greiškalna kungu, viņš jums sīki un smalki to izskaidros.

— Jūs iepazināties arī ar pašu nolikumu. Mēs arī izlasījām to, un tur ir pēc principa tā: ātrāk, augstāk, tālāk. Tur ir tie vārdi — nodrošināt, veicināt, vadīt; te nav itin nekā konkrēta, un nevar saprast, kurš to realizēs, kā tas viss notiks reāli, kas darbojas tajā darba grupā. Viss notiek tā ļoti miglaini, tāpēc arī par to tik daudz sarunu.

A.Bērziņš: — Nē, nē, valsts aģentūras nolikumā ir ierakstītas lietas, kuras nedublē likumu, faktiski likums “Par aģentūrām” nosaka ļoti precīzi, kas ir jādara — aģentūra sniedz publiskus pakalpojumus dažādām iedzīvotāju grupām. Un tā tur viss ir sakārtots, ka tur gan jaunie naturālisti, gan mazpulki, gan sportisti — visi varēšot nodarboties ar visām aktivitātēm, ar kurām viņi vēlējās nodarboties. Tā ka es domāju, faktiski izdarīts ir tas, ko sabiedrība vēlējās — tātad caur valsts budžetu tiks finansētas dažādas jaunatnes aktivitātes šinī teritorijā, un šī teritorija saglabāsies simtprocentīgi valsts īpašumā.

— Par to, ka ideja ir ļoti laba, par to nav ne mazāko šaubu. Bet jautājums ir tāds: cik tālu tajā — vai celtniecībā, vai tālākajos darbos, turpmākajos projektos — līdzdarbosies “Skonto” ar savu meitas uzņēmumu SIA “Ķeizarmežs”? Vai tas ir slēptos plānos paredzams, kā tagad tiek izteiktas aizdomas, vai nav, jūsuprāt?

A.Bērziņš: — Jebkurā gadījumā arī aģentūrai, ja tā kaut ko vēlas darīt, ir jāpiemēro likums “Par iepirkumiem valsts un pašvaldību vajadzībām”. Un tā ir pilnīgi publiski pieejama informācija, kas ir redzama internetā. Es vienkārši aicinātu jūs, žurnālistus, un visas sabiedriskās organizācijas ļoti uzmanīgi sekot, kā šī aģentūra darbosies.

— Labi, tagad pie nākamā jautājuma. Benjamiņu nams, par ko arī tagad, pēdējās dienās, daudz runājam — kāpēc valsts tad, kad bija iespējams un kad Benjamiņu ģimene piedāvāja pat par zemāku cenu, nekā beigās nopirka, kāpēc valsts nebija ieinteresēta šī nama iegādē?

A.Bērziņš: — Pirmkārt, Benjamiņu ģimene nekad nav piedāvājusi valstij šo māju, konkrēti Ministru kabinetam. Pagājušā gada februārī Valsts nekustamā īpašuma aģentūra, kad runājām par to, kur izvietot Valsts prezidenti jeb kā restaurēt Rīgas pili un kur pa to laiku izvietot Valsts prezidenti, kā vienu no piedāvātajām versijām bija izvirzījusi Valsts prezidentes pārcelšanu uz laiku uz šo māju. Jāsaka, šīs mājas sākotnēji piedāvātā cena bija 3,2 miljoni dolāru, tas ir par 2 miljoniem un 80 tūkstošiem latu dārgāk, nekā bija sākuma cena šajā izsolē. Vienlaikus bija pilnīgi skaidrs, ka 2,8 miljoni vēl papildus ir nepieciešami, lai šo namu sakārtotu prezidentes vajadzībām. Tika konstatēts, ka tur ir nepieciešams apmēram gads projektēšanai un tad aptuveni gads pašiem remontdarbiem, savukārt pils nevar gaidīt tik ilgi. Bez tam mēs saņēmām arī no pašas Valsts prezidentes Kancelejas informāciju, ar kuru viņi lūdza šo jautājumu vispirms saskaņot ar viņu, un tad šis jautājums no februāra beigām līdz augusta sākumam tika savstarpēji saskaņots. Pa šo laiku trīs privātīpašnieki atrada konkrētu pircēju šim namam un šo namu vienkārši ir pārdevuši kā ikviens normāls privātīpašnieks.

— Bet tas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

A.Bērziņš: — Tas jau šo kultūras pieminekļa statusu arī saglabā, un Kultūras pieminekļu inspekcija ļoti uzmanīgi sekos, lai tur nekas tāds, kas ir saistīts ar valsts kultūru, netiktu pazaudēts.

— Bet pieminekļu inspekcija tieši izsaka bažas — ja namā iekārtos viesnīcu, tad īstenībā piemineklis zaudēs no visa tā. Tur, pēc inspekcijas viedokļa, nav iespējams iekārtot viesnīcu.

A.Bērziņš: — Ja viņš kā dzīvojamais un administratīvais nams visu laiku bijis, kur cilvēki nāk un iet, tad acīmredzot arī Valsts inspekcijai būs jākontrolē, lai tur šīs visas vērtības saglabātos arī tad, kad jaunie īpašnieki kaut ko mēģinās darīt. Vēl bija otra opcija — saskaņā ar likumu izsolē pirmpirkuma tiesības bija Rīgas pilsētai, arī Rīgas pilsēta šīs pirmpirkuma tiesības nav izmantojusi, tātad...

— Rīgas pilsēta teica, ka viņai pietiek reprezentācijas namu.

A.Bērziņš: — Tātad tas ir loģiski, tātad katrs privātīpašnieks, turklāt tur ir trīs privātīpašnieki, trīs atvases, ja Benjamiņi dažādā radniecības pakāpē vienkārši ir pārdevuši savu īpašumu.

— Tātad valdībai tas šķita par dārgu. Varēja varbūt nopirkt kādiem citiem — kultūras darbiniekiem vai kam citam...

A.Bērziņš: — Par pusmiljonu latu lētāku cenu šobrīd šis nams ir pārdots, nekā to piedāvāja pirkt valdībai — viens; otrkārt, tanī brīdī, kad radošajām savienībām šis nams bija jāatbrīvo tūlīt pēc tā īpašuma nacionalizācijas, radošajām savienībām jau tika iedoti attiecīgi nami — gan Rakstnieku savienībai, gan Mākslinieku savienībai, gan Komponistu savienībai, tā ka nevarētu teikt, ka šīs savienības, kas kādreiz tur mita, būtu palikušas bez telpām.

— Bez telpām tās nav palikušas, bet šis nams mūsu tautas vēsturē saistās ar ļoti daudzām lielām vēsturiskām vērtībām, bet tajā pašā laikā es gribu to saistīt ar citu jautājumu — šeit naudas nebija, un es piekrītu, ka tā nav maza nauda. Tomēr finanšu ministrs Gundars Bērziņš atsaucis tiesā iesniegto prasību pret “Kālija parku”, un tur bija 17 miljonu latu piedziņa.

A.Bērziņš: — Kā mēs Ministru kabinetā noskaidrojām, tad šī lieta kopš paša sākuma, vismaz pēc mūsu Ģenerālprokuratūras viedokļa, nav bijusi diez ko cerīga. Mēs uzklausījām Gundara Bērziņa argumentus, tad mēs uzklausījām arī Ģenerālprokuratūras viedokli, un šajā viedoklī izskanēja doma, ka jau tad, kad Gundars Bērziņš bija ierosinājis šo lietu, Ģenerālprokuratūra bija ieteikusi viņam to nedarīt, jo faktiski tur nav nekādu cerību vinnēt. Pie tā mēs arī palikām, jo pats fakts — atteikšanās no prasības — ir finanšu ministra tiesības, un šīs tiesības bija izmantotas. Tātad atgriezties pie vecās prasības nevar; tur var celt tikai kādu jaunu prasību kaut kādā citādākā griezumā, un tam manai valdībai vienkārši vairs nav laika.

— Bet, ja jūsu valdībai nav laika to darīt, tad varbūt to varēja atstāt nākamajai valdībai, lai nākamā valdība to lemj?

A.Bērziņš: — Pati atteikšanās jau bija notikusi kā fakts. Un pie šīs prasības pēc atteikšanās vairāk atgriezties nevar pēc likuma, tātad var celt vienīgi jaunu prasību.

— Un kā tad Bērziņa kungs sīkāk to argumentē, jo 17 miljoni — tā ir ārkārtīgi liela summa. Viņam vajadzēja jums nolikt priekšā argumentus, jūs jau arī valdības sēdē teicāt, ka jūs nemaz nebijāt tik labi informēts šajā lietā.

A.Bērziņš: — Visi argumenti tika nolikti priekšā, tie ir pieejami arī internetā, jebkurš cilvēks var apskatīties Valsts kancelejas mājaslapā — tur, kur šie dokumenti ir pieejami, tur visi argumenti, visas lietas ir saliktas pa plauktiņiem, tur ir konkrēti klasificēti secinājumi, ka attiecībā uz ārvalstu investoriem, uz Šveices investoriem šajā uzņēmumā, tur tikai šķīrējtiesa to var darīt; attiecībā uz uzņēmumu “Ventkālijs” — šis uzņēmums pašlaik ir likvidācijā. Tas ir likvidēts, tam mantas nekādas nav, no tā nav ko piedzīt. Vienīgais, no kā var piedzīt, tas ir, varēja piedzīt teorētiski, tas ir no Ventspils pašvaldības kaut kādu daļu, bet tiesāties ar Ventspils pašvaldību nozīmē piedzīt no Ventspilī dzīvojošajiem cilvēkiem, jo tā nauda aiziet pašvaldību funkciju nodrošināšanā. Tas nozīmē ar vienu roku no Ventspils budžeta paņemt un pēc tam ar otru roku domāt, kā Ventspils budžetam iedot, lai Ventspils cilvēki varētu normāli dzīvot. Tie bija tie argumenti, mēs pieņēmām šos argumentus zināšanai, kā jau es teicu, un uzklausījām arī to, ka Ģenerālprokuratūra jau pašā sākumā bija ieteikusi šo jautājumu nevirzīt uz priekšu.

— Jūs lēmāt 32 miljonus latu piešķirt papildus ierēdņu algām nākamā gada budžetam, un tam jāstājas spēkā...

A.Bērziņš: — ...ar 1.aprīli.

— Jā, ar 1.aprīli. Vai tas ir aprīļa joks — tāda liela summa vienā reizē, vienā dienā, vienā rāvienā?

A.Bērziņš: — Nē, tas nav nekāds... Tur nav nekādi joki. Mēs esam šo dokumentu gatavojuši vairāk nekā divarpus gadu. Šī vienotā darba algu sistēma ir saskaņota ar dažādām starptautiskām institūcijām, ar Pasaules banku, ar seru Monfīldu, kas mums te bija tāds liels speciālists atbraucis saistībā ar valsts pārvaldes reformu. Ieviešot šo shēmu, ir plānots atteikties pilnībā no vadības līgumiem un padarīt visu darba samaksas sistēmu caurspīdīgu, savstarpēji konkurētspējīgu starp dažādās institūcijās strādājošajiem un, galvenais, tādu, kur cilvēks varētu redzēt, kāda ir viņa karjeras izaugsme. Savukārt darba algas palielinājums šīs shēmas ietvaros ir vienkārši mēģinājums apturēt to lielo personāla plūsmu jeb kadru mainību, kā kādreiz teica, valsts iestādēs — ir valsts iestādes, kurās personāla mainība sasniedz 40 procentus, un tas nav labi, jo cilvēki aizplūst projām uz privātajām struktūrām un valsts iestādes zaudē kvalitātes ziņā. Savukārt, ja runājam par naudu, tad es domāju, ka mēs esam izdarījuši ļoti labu darbu — mēs vienkārši esam atvieglinājuši darbu jaunajai valdībai, jo Repšes kungs,vēl, piemēram, pēcvēlēšanu naktī teica, ka nākamā gada budžets palielināsies par 400 miljoniem latu, un 34 miljoni, kas ir nepieciešami tam, ir tikai viena divpadsmitā daļa.

— Bet vai nebūtu pareizāk, ka viņi paši būtu to naudu dalījuši, nevis jūs jau dalāt — jūsu valdība — to naudu, kas vēl nav iekasēta un nav iegūta no noziedzības un korupcijas apkarošanas?

A.Bērziņš: — Mēs ticam, ka Repšes kungs šos 400 miljonus nākamā gada budžetā papildus dabūs, savukārt šie noteikumi stāsies spēkā tikai ar nosacījumu, ja budžetā tiks ielikta šī nauda. Tā ka, ja šādas naudas budžetā nebūs, tad ierēdņiem būs jāsamierinās ar to, ka, teiksim, viņu darba samaksa paliks līdzšinējā līmenī. Katrā gadījumā Repšes kungs varēs arī pārskatīt šos jautājumus. Es atceros — viņš teica, ka darba samaksu vajadzētu dubultot cilvēkiem, tātad tur vidējais paaugstinājums ir apmēram par 40 procentiem, tā ka tur būs iespējas arī vēl palielināt. Katrā gadījumā šī vienotā shēma kā sistēma tagad ir nolikta priekšā, to varēs uzmanīgi izvērtēt, varēs pielikt paaugstinošu koeficientu un palielināt. Tā ka, es domāju, kopumā tas ir ļoti labs darbs, un tas nekādā veidā neapgrūtinās jaunās valdības darbu.

— Katrā gadījumā jūsu balsī bija izteikti dzirdama tāda ironiska attieksme pret šiem 400 miljoniem. Vai jums tas neizskatās kā apzinīgi iestrādāts jaunās valdības destabilizācijas modelis?

A.Bērziņš: — Nē. Ja pilnīgi nopietni, tad tiešām bez jebkādas ironijas es gribu teikt, ka progresa ziņojumos visu laiku mums pārmet administratīvo kapacitāti. Un pie administratīvās kapacitātes kā vienu no galvenajiem iemesliem min personāla ļoti lielu rotāciju jeb lielu maiņu. Kā pamatu tam visu laiku min samērā zemo atalgojumu ierēdņiem salīdzinājumā ar līdzīgu darbu darošiem cilvēkiem privātajā sektorā. Līdz ar to mēs faktiski esam izdarījuši tikai to, par ko diezgan sen jau esam lēmuši un domājuši. Pašlaik tiešām ir tas labais brīdis, kad ir parādījušies papildu resursi budžetam un to var izdarīt.

— Jā, jā, katrā gadījumā Repšes kungam jūs esat atstājuši daudz, daudz ko domāt un arī daudz ko gribējuši jau tagad viņa vietā izdarīt — tā izskatās, bet nu...

A.Bērziņš: — Tur nav nekas vairāk īpaši jādomā, tur vienkārši ir jāskaita.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā\