Arī mazai valstij šodien Eiropā ir svars

Vai neliela valsts, kurā dzīvo tikai aptuveni simtā daļa pašreizējās Eiropas Savienības (ES) iedzīvotāju, spēj izšķirt visas Eiropas nākotnes likteni? Tas ir jautājums, uz kuru atbilde tiks rasta rīt, 19. oktobrī, Īrijā notiekošajā referendumā par Nicas līguma ratifikāciju. Kā zināms, Īrijas iedzīvotāji jau reiz, 2001. gada jūnijā, šokēja Eiropu, referendumā pasakot “nē” Nicas līguma ratifikācijai. Īri pateica “nē” līgumam, kas tiek uzskatīts un no ES augstāko amatpersonu puses aktīvi popularizēts kā juridiskais pamats, lai varētu notikt gaidāmā ES paplašināšanās.

Nicas līguma nozīme

Pēdējo mēnešu laikā vairāku ES institūciju un dalībvalstu augstākās amatpersonas atbalstījušas viedokli, ka otrreizēja Nicas līguma noraidīšana būs šķērslis kandidātvalstu drīzai uzņemšanai. Arī pagājušajā trešdienā preses konferencē pēc Eiropas Komisijas progresa ziņojumu publiskošanas gan Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi, gan paplašināšanas komisārs Ginters Ferhoigens, gan Eiropas Parlamenta prezidents Pats Kokss, atzina, ka negatīvs iznākums gaidāmajā referendumā Īrijā būs katastrofa Eiropas nākotnei, jo nav “plāna B”, ko varētu likt lietā, ja īri arī šoreiz noraidīs Nicas līgumu.

Jauno dalībvalstu uzņemšanai ir vajadzīgs tikai un vienīgi īru “jā”, jo līguma neratificēšanas gadījumā paplašināšanas process būs nopietni apdraudēts un varētu uz dažiem gadiem aizkavēties, prognozēja ES augstās amatpersonas.

Šāda strikta nostāja pret Īrijas referenduma nozīmi paplašināšanās gaitā radījusi milzīgu ažiotāžu gan ES dalībvalstīs, gan kandidātvalstīs. Vēl pirms vairākām nedēļām daži Polijas politiķi nosūtīja atklātu aicinājumu Īrijas iedzīvotājiem atbalstīt Nicas līgumu. Bet šotrešdien četru kandidātvalstu — Polijas, Čehijas, Slovākijas un Ungārijas — valsts prezidenti parakstīja kopīgu aicinājumu īriem balsot par Nicas līguma ratifikāciju.

“Nicas līgums ir garantija ES funkcionēšanai pēc paplašināšanās, un tas vispirms ir paplašināšanās nosacījums. Tā noraidīšana mums būs liels sarūgtinājuma avots. Mūsu iestāšanās ES tiks ievērojami paildzināta,” teikts paziņojumā.

Arī Latvijas premjerministrs Andris Bērziņš, vakar Rīgas Ekonomikas augstskolā uzstājoties diskusijā par ES paplašināšanos, teicis: “To, cik drīz Latvija var kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, noteiks Īrijas pilsoņu balsojums šosestdien referendumā par Nicas līgumu — ja īri teiks “nē”, Eiropas paplašināšanās aizkavēsies uz nenoteiktu laiku.”

Par ko balso īri?

Redzot šo ažiotāžu un spēcīgo starptautisko spiedienu, kas patlaban tiek vērsts pret Īrijas iedzīvotājiem, rodas jautājums, vai tiešām Īrija — valsts, kura tiek uzskatīta par vienu no lielākajām ieguvējām pēc pievienošanās ES, — ir pret tālāku ES paplašināšanos? Tomēr, kā liecina kampaņa vēl pirms pirmā referenduma par Nicas līgumu, kā arī pašreizējā Nicas pretinieku kampaņa Īrijā, īri nav pret paplašināšanos. Jau īsi pēc pirmā Īrijas referenduma par Nicas līgumu R. Prodi paudis viedokli, ka Īrijas tautas nobalsošanā pateiktais “nē” nekādā gadījumā nav saistīts ar Īrijas norobežošanos no paplašināšanās procesa, bet gan ar iekšpolitisko stāvokli pašā Īrijā un nepietiekamu valdības darbu, izskaidrojot stāvokli. Arī pašlaik Nicas līguma pretinieki Īrijā kā galveno argumentu izvirza demokrātijas un valsts suverenitātes samazināšanos, ja Nicas līgums stāsies spēkā. Proti, Nicas līguma mērķis bija atvieglot un vienkāršot vairākas ES lēmumu pieņemšanas procedūras, to skaitā vairākos jautājumos atsakoties no vienprātīga visu dalībvalstu atbalsta balsojuma nepieciešamības. Tika samazināts to jautājumu skaits, kurā ikviena dalībvalsts var izmantot savas veto tiesības, kā arī vienkāršotas vairākas citas procedūras ar mērķi padarīt ES darbotiesspējīgu arī tad, kad dalībvalstu skaits no pašreizējām 15 pieaugs līdz 25 vai vēl vairāk.

Īrijas “nē” pirmajā referendumā 2001. gada vidū tika skaidrots kā īru nevēlēšanās samazināt savu politisko ietekmi un ārpolitisko neitralitāti. Bet Īrijas referendums pierādīja arī to, cik plaši ir attīstīta demokrātija ES un kādas ir vienas nelielas valsts spējas ietekmēt visas Eiropas nākotnes attīstību. Vislabāk šo situāciju raksturo skaitļi — Īrijā dzīvo tikai aptuveni 1% no ES kopējā iedzīvotāju skaita, referendumā 2001. gada jūnijā piedalījās tikai 30% no kopējā balsstiesīgo iedzīvotāju skaita, pret Nicas līguma ratifikāciju nobalsoja 54% iedzīvotāju. Tātad 370 miljonu savienības nākotni spēj izšķirt daži tūkstoši iedzīvotāju.

Pēc jaunākajiem sabiedriskās domas aptaujas datiem, Īrijā gaidāmajā atkārtotajā referendumā, kas notiks šosestdien, sabiedrības aktivitāte tiek prognozēta lielāka, tomēr tik un tā skaidrs, ka šo svarīgo lēmumu pieņems mazāk nekā procents no ES iedzīvotājiem.

Vai tiešām nav “plāna B”?

Tomēr svarīgākais jautājums saistībā ar rītdienas Īrijas referendumu ir tas — vai tiešām šā referenduma iznākums izšķirs, vai jauno dalībvalstu, tostarp Latvijas, uzņemšana notiks 2004. gadā, dažus gadu vēlāk, vai varbūt nenotiks nekad. Proti, jautājums ir par to — vai tiešām nav “plāna B”?

Jau vairākkārt Eiropas valstu plašsaziņas līdzekļos dažādi politiskie eksperti, kā arī atsevišķi politologi ir atzinuši, ka Īrijas referenduma nozīme paplašināšanās gaitā tiek pārspīlēta un, neraugoties uz to, ko lems Īrijas iedzīvotāji 19. oktobra referendumā, paplašināšanās varēs notikt, kā bijis iecerēts iepriekš, vai ar ļoti nelielu nokavēšanos.

Arī Eiropas integrācijas biroja (EIB) direktors Edvarts Kušners sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” pauda pārliecību, ka ES tomēr ir šis “plāns B”, jo diskusijas un prognozes par atkārtotu Nicas līguma noraidīšanu Īrijas referendumā ir izskanējušas jau ļoti sen un ES tam noteikti ir gatava. “Vairāku augsta ranga ES amatpersonu izteikumi par to, ka Nicas līgums ir vienīgais iespējamais risinājums paplašināšanās turpināšanai, ir vērsti galvenokārt uz Īrijas iedzīvotāju pārliecināšanu, jo ir skaidrs, ka Nicas līgums ir vienkāršākais ceļš, kā turpināt šo paplašināšanās procesu,” secināja E. Kušners.

EIB direktors pauda viedokli, ka īru “nē” varētu sarežģīt šo procesu, tomēr iespējams, ka ES ir izstrādāts risinājums, kā paplašināšanos turpināt arī bez nobīdes pašreizējā laika grafikā. Nopietnākus sarežģījumus varētu radīt atsevišķu dalībvalstu reakcija uz īru teikto “nē”.

Prognozējot, kā iespējamais īru “nē” varētu ietekmēt Latvijas iedzīvotāju viedokli par iestāšanos ES, E. Kušners atzina, ka tas varētu ietekmēt gan paplašināšanās pretinieku, gan atbalstītāju viedokli. Tie, kas nevēlas paplašināšanos, būs apmierināti ar šādu pavērsienu, bet tiem, kas to vēlas, tas varētu būt kā pierādījums, ka arī ļoti nelielas valstis var ietekmēt svarīgus jautājumus un apturēt visu pārējo valstu iniciatīvas.

Pateicoties ļoti aktīvai un plašai Nicas līguma atbalsta kampaņai, kas pēdējās nedēļās norit Īrijā, sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka Nicas līguma atbalstītāju skaits ir audzis un patlaban pārspēj pretējā viedokļa atbalstītājus. Tomēr, lai arī kāds būs Īrijas tautas galīgais lēmums, šis atkārtotais referendums un ap to radītā ažiotāža parāda to, cik patiesa vai formāla ir demokrātija Eiropā un cik liela ir mazas valsts ietekme kopējā integrācijas procesā.

Artis Nīgals, “LV” Eiropas lietu redaktors