Apzinoties sevi no vīzijas līdz darbībai

LZA prezidents Jānis Stradiņš, Akadēmijas pilnsapulcē Rīgā 17. oktobrī

Ievadvārdi LZA pilnsapulcē Rīgā “Ilgtspējīga attīstība Latvijā” vakar, 17. oktobrī

Cienījamie Zinātņu akadēmijas locekļi un pilnsapulces viesi, dāmas un kungi! Mēs nākam šodien kopā vienā no Latvijas Zinātņu akadēmijas tematiskajām pilnsapulcēm, kas veltīta ļoti būtiskai, taču samērā pretrunīgai, savā ziņā jau nodeldētai, savā ziņā līdz galam neizprastai problēmai: — “Ilgtspējīga attīstība Latvijā”. Jēdziens “ilgtspējīga (līdzsvarota) attīstība” (sustainable development) mūsdienu pasaulē patiešām kļuvis visai populārs, dažādas interešu grupas to izmanto visai atšķirīgā kontekstā. Tas ietver sevī gan harmonisku nākotnes redzējumu, gan mierinājumu, gan protestu, gan deklaratīvu demagoģiju. “Pirmajā” un “trešajā” pasaulē to izrunā visai dažādās intonācijās.

Tradicionālais antropocentriskais sabiedrības attīstības modelis, vai tas būtu kapitālistiskais vai pašreiz nebūtībā aizejošais “sociālistiskais”, 20. gadsimtā ir balstījies uz pieņēmumu, ka ekonomiskā augšupeja, civilizācijas progress ir neierobežots, ka cilvēkam pieejamie dabas resursi praktiski ir neizsmeļami. Taču industrializācijas gaitā atklājās, ka cilvēka darbībai rodas pašierobežojums — ietekme uz vidi, industriālā un agrārā ražošana, sadzīves atkritumu uzkrāšanās spēj padarīt vidi neizmantojamu cilvēka dzīvei; izsīkst pat tādi resursi kā ūdens un gaiss. Mēs smokam paši savos atkritumos, bet augsta dzīves kvalitāte nav savienojama ar piesārņotu vidi. Pirms gadiem 20 — 30 pasaulē aizsākās diskusija, ka sabiedrība nedrīkst attīstīties kā patērētāju sabiedrība vien, ka ir jāsabalansē trīsvienība: ekonomika, sociālie faktori un vides kvalitāte. 1987. gadā pēc Grū Hārlemas Bruntlandes vadītās Pasaules vides un attīstības komisijas ziņojuma “Mūsu kopīgā nākotne” (Our common future) tapa jēdziens “ilgtspējīga attīstība” (“tāda, kas apmierina pašreizējo paaudžu vajadzības, neradot draudus nākamajām paaudzēm apmierināt to vajadzības”).

1992. gadā Riodežaneiro ANO organizēja pasaules sanāksmi, kur valstu vadītāji un zinātnieki, arī atjaunotās Latvijas pārstāvji, akceptēja ilgtspējīgas attīstības stratēģiju pasaulei un pieņēma attiecīgu deklarāciju. Tika oficiāli atzīts, ka dabas resursu pārmērīga izsmelšana apdraud planētu, ka ekonomiskās aktivitātes izraisītā piesārņojuma neatgriezeniskās sekas apdraud pašu cilvēces pastāvēšanu, izskanēja aicinājums izvērtēt draudus, sākt aktīvu rīcību. Sekoja Kioto protokols, zināma eiforija, cerība, ka civilizācijas attīstība drīz stabilizēsies, optimizēsies, harmonizēsies.

Ir aizvadīti desmit gadi, nu Johannesburgā Dienvidāfrikā šā gada augustā un septembrī atkal pulcējās 185 valstu vadītāji, vides, tautsaimniecības, zinātnes pārstāvji (šķiet, kopskaitā 65 000!) sanāksmē “Rio + 10”, lai izvērtētu aizvadītās desmitgades rezultātus. Cik var spriest no atsauksmēm presē, desmitgade aizvadīta visai pretrunīgi, ir pieņemti lēmumi un risinājumi, kuri netiek pildīti; pasaule turpina polarizēties, dažādas nācijas situāciju vērtē visai atšķirīgi, vieni akcentē ekonomiskos, otri — sociālpolitiskos, vēl citi — ekoloģiskos aspektus. Trešās pasaules pārstāvji atgādināja, ka joprojām pasaulē ik dienu badā mirst 25 tūkstoši cilvēki (lielākoties Āfrikā); var jau dzīvot relatīvā tīrībā, nepiesārņotībā un badā vienlaikus. Šķiet, īsta vienprātība galotņu sanāksmē netika panākta, un vispārējie tās rezultāti liekas samērā nenoteikti, bet par to jau labāk varētu pastāstīt daži Johannesburgas sanāksmes tiešie līdzdalībnieki, kas šodien ir mūsu vidū.

Bet kas notiek Latvijā? Arī Latvija šos desmit gadus ir darbojusies vides jomā, rosīgi darbojusies, — mūsu speciālistu veikums vides aizsardzībā ir pamanīts un novērtēts. No ārvalstu fondiem vides projektu īstenošanai Latvija saņēmusi vairāk nekā 500 miljonus eiro, kas ir labs rādītājs. Ir labi kontakti ar Ziemeļvalstīm un Vāciju. Latvijas likumdošanā nostiprināta norma, kas aizliedz ievest sadedzināšanai Latvijā atkritumus no citām valstīm. Latvija iesaistījusies reģionālās attīstības programmās “Baltijas jūra”, “Baltic Agenda 21”, “Helcom” darbā.

Izvērtējot pēc noteiktiem kritērijiem situāciju vides ilgtspējīgā attīstībā 142 valstu vidū, Latvija ir ierindota 10. vietā. Tā ir visai augsta vieta, tūdaļ aiz labklājības zemēm — Somijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Kanādas, Šveices. Varētu jau paši sevi sākt sirsnīgi gratulēt. Taču, analizējot būtiskos parametrus, pēc kuriem vērtējums sasniegts, Latvijas ilgtspēja vairs nebūt neliekas tik cerīga. Augstā vieta sasniegta galvenokārt pasīvas darbības, respektīvi, nedarīšanas rezultātā.

Jā, var izcelt pozitīvos momentus — mūsu zemē ir daudz ainavu, purvu, mitraiņu, ir maza mēslojuma noslodze, tiek saglabāts lauku reģionu vēsturiski veidotais tēls un kultūridentitāte, visumā pozitīvi noris tautsaimniecības attīstība, ir laba starptautiska sadarbība, attīstās ekotūrisms, informācijas tehnoloģijas, augstskolas valsts reģionos. Taču Latvijas augsto vietu nosaka ne tikai šie pozitīvie momenti, bet arī lauku apsaimniekošanas samazināšanās (aramzemes un ganības aizaug, kūlas dedzināšana kļūst par saimniekošanas veidu), negatīvs iedzīvotāju skaita pieaugums un citi faktori, kas no vides saglabāšanas viedokļa arī tiek vērtēti pozitīvi. Rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas krasa samazināšanās, ilgstoši neapstrādātu lauksaimniecības zemju transformēšanās atmatās un krūmājos, krasi izteikta iedzīvotāju skaita sarukšana, valsts ļoti niecīgais atbalsts zinātnes un inovatīvo tehnoloģiju attīstībai, kultūridentitātes un kultūrvides uzturēšanai diemžēl drīzāk uzrāda mūsu valsts būtisku atpalicību no ilgtspējīgas attīstības modeļa, nevis otrādi. Latvijas tālākā attīstībā iespējami divi ceļi - vai nu turpinās līdzšinējais kurss un tad neizbēgami tuvināsimies trešās pasaules valstu modelim, vai arī — speram izšķirīgus soļus, lai tuvinātos attīstītu valstu modelim. Ilgtspējīga attīstība nav tikai vides problēmas, bet šīs problēmas ciešā saistībā ar ekonomiku un sociālpolitiku, ar tautas labklājību.

Šovasar beidzot ir sastādīts Latvijas ilgtspējīgas attīstības nacionālais ziņojums, ir izveidota attiecīga padome Ministru prezidenta vadībā. Šos pasākumus sagatavojot, UNESCO programmas komisija “Cilvēks un biosfēra” ar Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Universitātes līdzdalību pēc mūsu cienījamo kolēģu akadēmiķu P. Cimdiņa un M. Kļaviņa ierosmes 7. jūnijā sarīkoja zinātnisku konferenci. Tās rezultāts summēts M. Kļaviņa un P. Cimdiņa paziņojumā Latvijas sabiedrībai un valdībai ievērības cienīgā, taču varbūt Saeimas priekšvēlēšanu eiforijā nepietiekami pamanītā dokumentā, no kura citēšu būtisku vietu:

“Arvien spēcīgāk sevi Latvijā piesaka jaunas jeb industriāli attīstīto valstu attīstībai raksturīgas tendences, to dzīvesveida un tautsaimniecības virzības kopēšana un ekspansija Latvijā. Šis veids nebūt nav ilgtspējīgs, tas izpaužas kā arvien pieaugošs resursu patēriņš un to pavadošā atkritumu plūsma, kā potenciālie apdraudējumi sabiedrības drošībai un veselībai, vides veselībai, kā nabadzības un sociālās izstumtības pieaugums, kā nepietiekama valsts intelektuālā kapitāla attīstība. Tendences skaidri norāda attīstību nevēlamā virzienā — resursu patēriņš uz vienu producēto vienību vai sniegto pakalpojumu turpina pieaugt, tautsaimniecības un komercdarbības ētika ir visai apšaubāma, sabiedrības tikumiskā kvalitāte zema, jaunatnes psihiskā un fiziskā veselība apdraudēta. Vai un kā ir iespējama ilgtspējīga attīstība, saimnieciskā izaugsme Latvijā, ja ilgtspējība nozīmē vienlaicīgu saimniecisko izaugsmi un tai izmantoto dabas resursu pastāvīgu samazinājumu? Kā Latvijā saskaņot un saistīt rīcībspējīgā valsts politikā visos tās sektoros ilgtspējības trīs balstus — vides, ekonomiskos un sociālpolitiskos mērķus? Šo jautājumu pamatotai izpētei un risinājumu sagatavošanai arvien vēl nepietiekami tiek izmantots Latvijas augstskolu un zinātnes potenciāls, ilgtspējīga attīstība netiek veidota kā inovatīva attīstība, tā nav balstīta uz Latvijas valsts intelektuālo potenciālu. Problēmu padziļina valsts un reģionu attīstības plānošanas vājā saikne ar izglītību un zinātni, tradicionālo prognozēšanas metožu izmantošana attīstības plānošanā un izvairīšanās no attīstības scenāriju kompleksās analīzes.”

Tieši šādu neatrisinātu, bet Latvijai būtisku momentu dēļ pēc M. Kļaviņa ierosmes esam sasaukuši šo ZA pilnsapulci, lai aizsākto sarunu turpinātu — jau pēc Latvijas delegācijas atgriešanās no Johannesburgas, pēc jaunās Saeimas ievēlēšanas. Jo vairāk tādēļ, ka jau 2001. gada 16. februāra sēdē LZA akceptēja darba grupas izstrādātu valsts ilgtspējīgas attīstības koncepciju: “Latvija: no vīzijas līdz darbībai”, kuras principi izstrādāti A. Bērziņa Ministru kabineta akceptētajā tautsaimniecības stratēģijas dokumentā. Lai šīs tēzes kārtējo reizi nepaliktu uz papīra, lai kārtējo reizi neiegultu plauktā un jaunajā politiskajā situācijā nepiemirstos! Jo vairāk arī tāpēc, ka Vides ministrija septembrī pēc Johannesburgas ir aicinājusi nevalstiskās organizācijas (bet LZA ir viena no lielākajām un autoritatīvākajām nevalstiskajām organizācijām) iesaistīties ilgtspējīgas attīstības problēmu risinājumos.

Ceru, ka P. Cimdiņa un M. Kļaviņa paziņojums varētu kļūt par šīs LZA pilnsapulces lēmuma pamatu, ko pēc šīsdienas referātiem un diskusijām (formālām vai neformālām) varētu akceptēt vai paplašināt. Drīz atsāksies diskusijas par projektējamo celulozes kombinātu, tā ekoloģiskajiem aspektiem, diskusijas par Daugavu, diskusijas par citiem būtiskiem jautājumiem, bet it īpaši par Latvijas zemkopības, lauku nākotni — ko darīs zemnieki pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kur lauksaimniecībā nodarbināto skaits ir jāreducē.

Ir plašāk jāpopularizē “zaļo” idejas, ekotūrisms un bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā — varbūt tā ir mūsu tuvākā nākotne? Nez vai “zaļā ideoloģija” vien ir liekama ilgtspējīgas attīstības pamatā, taču bez šīs ideoloģijas gluži iztikt nevaram.

Diemžēl pilnsapulcē nepiedalās tās iniciators akadēmiķis M. Kļaviņš, kurš pašreiz lasa lekcijas Helsinku universitātē. Taču akadēmiķis P. Cimdiņš solījās savā referātā ietvert arī M. Kļaviņa pamatnostādnes. Piekrītu abu kolēģu izteiktajai domai, ka “Latvijai ir nepieciešama jauna attīstības stratēģija, kas līdzsvarotu vides un attīstības nosacījumus, novērstu potenciālos apdraudējumus sabiedrības drošībai, veselībai un vides kvalitātei. Ir nepieciešama stratēģija, kas valsts ekonomisko izaugsmi tik cieši nesaistītu ar pieaugošu vides resursu patēriņu, lai dabas ekoloģisko vērtību aizsardzība nekļūtu par sociālo izstumtību un nabadzību veicinošu faktoru”.

Šīm atziņām jākļūst ne tikai deklarācijas, bet arī jaunās valdības, Saeimas rīcības pamatā, veidojot patiešām harmonisku Latviju, kas izvestu mūsu sabiedrību no krīzes, bet mūsu tautu no nabadzības (ieņemam taču pēdējo vietu ES kandidātvalstu vidū ienākumu līmenī uz iedzīvotāju). Lai šī pilnsapulce veicina diskusiju sabiedrībā par ilgtspējīgu attīstību, arī plašākā aspektā — par četriem līdzsvarotas attīstības sektoriem: lauksaimniecību, ūdens tīrību, enerģiju un transportu (tranzītu). Lai šīs prioritātes ir ne vien politiķu, bet arī zinātnieku un plašas sabiedrības ziņā! Ar šo vēlējumu atļaujiet atklāt šo pilnsapulci.