Vai Rīgai bijis savs svētkoks

Kādreizējā Kafijas dārzā jau vairāk nekā septiņdesmit gadus atrodas bērnu-dārzs. Pašlaik tam ir tikai kārtas numurs, bet drīz tam tikšot dots vārds. Par godu te augušajai milzu liepai tas varbūt būs "Liepziediņi"

Skatoties Senatnes pētītāju biedrības protokolus Latvijas Valsts Vēstures arhīvā (LVVA), izlasīju nelielu ziņojumu — kāds vēstures cienītājs konstatējis, ka Čiekurkalnā (Šreijenbušā) Jenišu dārzā esot svētkoks, pie kura atrasti senlatviešu ziedojumi daudzu 17.–18. gadsimta monētu un dažādu sīklietu veidā.

Otrreiz šo pašu ziņu, kā kādreizējā Rīgas pilsētas bibliotekāra Nikolaja Buša stāstītu, izlasīju Andreja Johansona grāmatā "Rīgas svārki mugurā":

".. Nikolajs Bušs, kura atmiņā un piezīmēs glabājās bezgalīgi daudz detaļu par Baltijas pagātni, kādā gadījumā piemin, ka Čiekurkalnā, Jenišu ģimenes dārzā, atrodoties "vecs svētkoks", zem kura saknēm "atrasti seni upuri, dučiem monētu no 17. un 18. gadsimta." Diemžēl Bušs (viņa norādījums attiecas uz 1920. gadu sākumu) nav atzīmējis ne Jenišu īpašuma adresi, ne sugu, pie kuras svētais koks piederējis."

Svētkoks Rīgā? No koku visziņa Gunta Eniņa dzirdēju apstiprinājumu, ka Rīgā ne pašreiz, ne pagātnē nav bijis apzināts kāds svētkoks.

Rūpīgi "inspicējot" Čiekurkalnu, protams, nevienu dižkoku un vēl mazāk Jenišu dārzu atrast neizdevās. Arī aptaujātie čiekurkalnieši (kuru gan pēc iecerētās Čiekurkalna pārbūves vairs nav daudz), kas te dzīvojuši ilgus gadus — Roberts Svinelis, Aleksandra Sirmā, Alberts Zīverts —, neatcerējās Jenišu vārdu dzirdējuši.

Bet vai kas varētu pazust bez pēdām? Vesels dārzs ar dzimtas vārdu un svētkoku piedevām?

Ar Rīgas adresu grāmatu palīdzību Jenišu vārdu atradu un ar LVVA dokumentiem precizēju gruntsgabala atrašanās vietu. Bet stāsts par šo vietu neiesākas tikai ar nonākšanu Jenišu valdījumā — tas iesniedzas tāltālā pagātnē. Jenišs nopircis tieši kādreizējās Šreijena muižiņas (Šreijenhofas), vēlāk par Šreijenbušu sauktas, centru.

Rīgas rātes materiālos daudzo 17. gadsimta Rīgas pilsoņu — birģeru vidū atrodams arī Heinriha Šreijena vārds — viņš 1603. gadā ar rātes lēmumu uzņemts Rīgas birģeros. Dzimta laikam nav sevišķi plaša, jo vēl tikai viens — Melherts Šreijens 1703. gadā kļūst par Rīgas birģeri.

1638. gada Vidzemes arklu revīziju laikā Rīgas patrimoniālā novadā kā vientulīgs punktiņš kartē, sešas verstis no Rīgas, purvu un slapju pļavu vidū jau redzama Šreijenhofa. Vēsturnieces M. Svarānes komentāros J.K. Broces zīmējumiem gan minēts, ka muižiņu 1687. gadā dibinājis Ditrihs Šreijs, taču vecākas kartes nešaubīgi liecina par agrāku bijumu. Šreijenbušas vārds rodas vēlāk — sākumā ir Šreijenhofa. Iespējams, ka 1687. gadā ir bijis kādu tiesību nostiprinājums, īpašuma paplašināšana, iegūstot lielāku zemes platību.

Mazā muižiņa atrodas starp smilšainiem, kokiem apaugušiem pakalniem, kas mijas ar "stiegošiem, grimstošiem purviem". Rīgas pilsētas virzienā tās zemes robežo ar Mērmana muižiņu ( Mörmanshoff ) un Birkena jeb Bērzmuižu ( Birkenhoff ) — tās vārds vēl ilgi bija saglabājies Bērzmuižas ielas nosaukumā. Ķīšezera virzienā dabīgu robežu Šreijenhofai veidoja pakalnu vidū iesēdies purvs — vēl šodien vecākie čiekurkalnieši stāsta par allaž mitro ieplaku.

Tagadējās Brīvības ielas — toreiz Lielā Smilšu ceļa — virzienā smilšainu pauguru un ganību vidū rindojās rātskunga Berensa muižiņas ( Berenshoff ) zemnieku Oto Pautnieka, Mača un Anša Puleku un Jana Jaunsētes mājiņas. Vēlāk arī tur — starp Čiekurkalnu un veco ceļu — tagadējo Ropažu ielu — izveidojas muižiņa — Palmu īpašums, saukts smalkā vārdā — Monrepos , tulkojumā varētu skanēt kā Mana atpūta . Šodien tajā vietā ir Čiekurkalna tirgus.

Gan mantošanas, gan precību un dāvinājumu ceļā Šreijehofas — jau sen par Šreijenbušu sauktas — īpašnieki mainījušies garā rindā. 1800. gadu vidū tā pieder Romanam Andersonam Heinriha d. fon Mendem. Viņa laikā kartēs muižiņa zīmēta kā daudzu koka un mūra māju kopojums lielu koku, augļu un sakņu dārzu vidū pie ceļa — vēlākās I garās līnijas, sākoties no bezvārda šķērslīnijas Jaunās muižas (tag. Viskaļu) ielas virzienā. Daļu muižas zemes gan nākas atdot dzelzceļam. Parējā jau pārcelta — sadalīta gruntsgabalos izpārdošanai.

Mendes dzimta ir plaša un turīga — paši viņi dzīvo Rīgā, Audēju un Kalēju ielas stūrī, bez Čiekurkalna viņiem pieder arī Jaunā muiža Ķīšezera krastā. Abas muižiņas savieno aleja. Rīgā Mendes tura zirgu pasta staciju ar zirgiem, staļļiem, pasta ekipāžām, siena šķūņiem, iejūgiem, pastnieku tērpiem, smēdi. Šis Romana Mendes īpašums atrodas Stabu ielā 42. Māja saglabājusies, no senajiem staļļiem gan vairs tikai viena siena, kas iebūvēta jaunākā ēkā. Ar pastu Mendes dzimta cieši saistīta — vairāki ģimenes locekļi ieņem augstus amatus pasta pārvaldes organizācijās. Bez visa tā ir vēl kāds ienākumu avots — visi gruntsgabalu iepircēji ir parādā bijušajam īpašniekam un maksā procentus, kā arī aizņemas katrā spiedīgā reizē.

Gandrīz visi gruntsgabali izpārdoti jau līdz Romana Mendes nāvei 1894. gadā, pēdējos iztirgo viņa atraitne Marija, dzim. Lauenšteina, tā ka dēliem Heinriham Eduardam, Robertam Alfrēdam, meitām Marijai Blankai un Vilhelmīnei Henrietei ir palicis viens vienīgs neliels zemes pleķītis, ko tiesājoties sadalīt un pārdot. Bijušo Šreijena muižiņas centru vēl Romana Mendes laikā 1882. gadā par 6000 rubļiem ir nopircis Ziemeļamerikas birģeris, II ģildes loceklis Viljams Jenišs. Tas ir laiks, kad, strauji attīstoties kapitālismam, gandrīz visas Ārrīgas muižiņas no atpūtas un izklaides vietām pārvērstas mazās fabrikās — tur ražo pūderi, cieti, cukuru, miecē ādas, ierīko austuves.

Viljams Jenišs Čiekurkalnā uzsācis ko atšķirīgu — kafijas un kafijas surogātu dedzināšanu un malšanu, pie tam uzreiz ar tvaika motoru. Ar kafijas vārdu tagadējiem čiekurkalniešiem atmirdz senākas atmiņas — R. Svinelis zina stāstīt, ka viņa bērnībā parkam līdzīgo dārzu ar lielajiem kokiem saukuši par Kafijas dārzu. Savu produkciju Jenišs tirgo veikalos Vecrīgā — sākumā Rīdzenes ielā 15–17, vēlāk divos lielos veikalos — Skārņu ielā 4 un Šķūņu ielā 19. (Pēdējā minētā kafijas veikala vietā tagad ir tējnīca "Možums".) Tirgotavu atrašanās vietas liecina par nodrošinātiem ienākumiem. Par ģimenes dzīves vietu adresu grāmatās uzrādīta Čiekurkalna I garā līnija 39, vēlāk 53, 53a. Gruntsgabals stiepjas no V šķērslīnijas līdz Viskaļu ielai, piekļaujoties dzelzceļam. Kaut arī malta un dedzināta kafija un izvērsta saimnieciskā darbība, koki izcirsti netiek, visos plānos tie apņem ēkas. V. Jenišs laikam slimo, jo, it kā apdraudējumu jūtot, 1893. gadā sastāda testamentu, visu sīki paredzot un nokārtojot. Tiešām — paiet tikai mazliet vairāk par gadu, kad viņš jau šo pasauli atstājis, Kafijas dārzā sērojot dzīvesbiedrei Juliannai Henrietei Luizei, dz. Lops, un piecām nepilngadīgām meitām — Anetei Rozamundei, Elfrīdai Emīlijai, Elīzabetei Idai, Ernai Emmai un Annai Marijai. Luize pēc vīra nāves fabriku un veikalus vada ar pārvaldnieku palīdzību. Viņai mirstot, 1919. gada aprīlī mantotājas ir vairs tikai divas meitas — Elīzabete — precēta Šulce un neprecētā Erna. Šķiet, ka Kafijas dārzs vairs iepriekšējo peļņu nenes — adresu grāmatās minēti daudzi veikali, grauzdētavas, pārstrādes fabrikas. Tādēļ Jeniša meitas, kā viņas pašas raksta "pārdod māju un dārzu, kur viss atgādina karsti mīļoto tēvu". 1924. gadā to par 26 000 latiem nopērk Pēteris Janitēns, uz Čiekurkalnu pārnākot no Slokas ielas. Kafijas dārza laukos viņš vēlas ierīkot dārzniecību. Pēteris un viņa sieva Karolīna, dzim. Kulpiņa, pēc tautība ir latvieši, taču Latvijā viņi ieradušies tikai 1922. gadā no Amerikas. Četri viņu vecākie dēli ir dzimuši Amerikā, piektais Rīgā un jaunākā meita — 1927. gadā Čiekurkalnā. Kā veikusies dārzniecības veidošana, nav zināms, taču dzīve, sākot ar lielo aizņēmumu īpašuma pirkšanai, ir "uz parāda" — vienā vietā aizņemoties, var nomaksāt otrā. Parādi ir Latvijas Hipotēku bankai, Jonatana krājaizdevu sabiedrībai, Rīgas mazsaimnieku krājaizdevu biedrībai Monrepo, savienībai Konsums, Rīgas Komercbankai un neskaitāmiem privātiem aizdevējiem. Beigās viss īpašums ir krustu šķērsu ieķīlāts un apķīlāts. 1928. gadā P. Janitēns pārdod daļu zemes trīs īpašniekiem — Zariņam, Lepikam un Vīksnem. Taču beigās nākas atteikties no visa — Rīgas pilsēta to atpērk (uzņemoties nomaksāt visus parādus kā savējos) par 46 000 latu. Pēc norēķināšanās pats Janitēns dabū apmēram 2000 latu un izšķiras par Čiekurkalna atstāšanu, ar sievu un sešiem bērniem 1929. gadā aizbraucot atpakaļ uz Ameriku. Pārdalot nopirkto zemesgabalu divās daļās, Rīgas pilsēta vecās muižiņas saimniecības ēkas un Jenišu dzīvojamo māju atdod bērnudārza ierīkošanai. Kā atceras A. Zīverts, kurš pats tur trīsdesmito gadu vidū skraidījis īsās bikšelēs, — bērnudārza māja bijusi pagara pusotra stāva koka ēka ar jumta izbūvēm un stiklotām verandām. Kalpojusi Čiekurkalna jaunākajai paaudzei līdz pat jaunās ēkas uzcelšanai ap 1960. gadu. Vecā vietā palikuši tikai pamati un pagrabi.

Otru dārza daļu — to, kur Jenišu laikā bijis sakņu dārzs, Rīgas pilsēta izlieto jaunas skolas celtniecībai. 1935. gadā tur atklāta skaistā, modernā Rīgas 10. pamatskola.

Tas bija stāsts par šo vietu — smilšu pakalniem — Šreijenhofu — Šreijenbušu — Jeniša Kafijas dārzu — Janitēna dārzniecību un bērnudārzu. Kur šajā dārzā bija svētkoks? Tam vajadzēja būt dižkoku apmēros un, tā kā ir zināms, ka te augušas izcili skaistas un lielas liepas, varētu pieņemt, ka arī tas bija liepa.

Viena milzīga liepa Čiekurkalnā esot nolūzusi 1940. gada 26. jūnijā — raksta gan A. Johansons, gan "Jaunākās Ziņas". Tā bijusi iepretim 10. pamatskolai (kā tagad noskaidrots — Jenišu dārzam). Negaisa un viesuļa laikā resnais koks krizdams sadragājis žogu ielas pretējā pusē, pārrāvis telefona vadus, paralizējis satiksmi, noveļoties šķērsām pāri braucamajam ceļam. Čiekurkalna ugunsdzēsēji paša brandmajora vadībā to sazāģējuši, novilkuši ar virvēm ielas malā, spožajām cepurēm spīdot zibeņu gaismā.

A. Johansons domā, ka šī liepa varbūt varēja būt minētais svētkoks. Tomēr, zinot vācu precizitāti, grūti pieņemt, ka par koka atrašanās vietu tiktu minēts Jenišu dārzs, ja tas atradies tikai tā tuvumā, pretī vai iepretī.

Bija jau arī Jenišu dārzā dižkoks — vismaz vēl tai laikā, kad Roberts Svinelis vedis Rīgas draugu kluba biedrus ekskursijā pa Čiekurkalnu. Stūrī starp ielu un skolu zaļojusi liepa ar simtgadu kuplumu. Tagad tur ir tikai liels, iztrupējis celms — nav zināms, kad liepa nolūzusi ("nolūza no pārlieku liela vecuma", saka čiekurkalnieši), taču tas neesot bijis sen — pirms kādiem četriem gadiem.

Man, par šo vietu interesējoties, radusies vislielākā vēlme šajā pavasarī, kas nāk ar Rīgas 800 gadu zīmi, iestādīt tur jaunu liepu. Jo — vai nu viena vai otra vairs neesošā svētliepa, tepat vien būs augusi. Šo zemi minušas mūsu tēvu tēvu pēdas, liekot ziedam sīku monētiņu un izlūdzoties svētību sev, savai dzimtai un savam namam.

Stāstu es gribu beigt ar A. Johansona vārdiem: "Kas to vairs pasacīs? Bet es ticu, ka tas tā bijis!"

Vaida Villeruša – "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

P.S. Entuziasti lūdz atsaukties katru, kas ko zinātu par Kafijas dārzu, Amerikas braucējiem, laiku, kad lūzuši pēdējie Čiekurkalna dižkoki. Vai neatrastos arī kāda vecās mājas vai dārza fotogrāfija?

Vaida Villeruša (attēlā priekšplānā) ir mediķe, un 42 gadus viņas galvenais darbarīks bija skalpelis. Kopš aiziešanas pensijā viņa aizrautīgi nododas novadpētniecībai, kas vienmēr esot interesējusi. Kur vien eju, es arvien ieraugu kaut ko jaunu, atklāju kaut ko nezināmu, viņa saka. Ražena izvērtusies Vaidas sadarbība ar Latvijas Kultūras fondu. 1994.gadā iznāca viņas grāmata "Gājums" — par visu, kas redzams ceļā no Rīgas līdz Ikšķilei un kas te noticis no pasaules radīšanas līdz mūsu dienām. Vaida sastādījusi četrus "Daugavas rakstu" krājumus un grāmatu "Sēļu zeme". Patlaban viņas gājums ved cauri Daugavpilij, kur pavadīti agrās bērnības gadi. Bet pa ceļam atklājas arvien jaunas pētījamas lietas. Arī sakarā ar gatavošanos Rīgas lielajai jubilejai. Taču Vaidu skumdina tas, ka visi pasākumi koncentrējas tikai pilsētas centrā. Tā viņas interešu lokā nonākušas arī arhīvā atrastās ziņas par kādreizējās Šreijenbušas (tagadējā Čiekurkalna) svētkoku, kas audzis Jenišu dārzā. Kad apstiprinājumu tam atradusi arī Andreja Johansona grāmatā "Rīgas svārki mugurā", taisnā ceļā devusies uz Čiekurkalnu. Vecākajiem ļaudīm taču vajadzēja vēl kaut ko atcerēties! Tāpēc Vaidas Villerušas raksti un apceres arī ir tik interesanti, ka viņa rokas rakstos ar mediķa precizitāti un neatlaidību un savus atradumus allaž pārbauda dabā, sarunās ar cilvēkiem.

"LV"