Par pasaules paplašināšanu

Foto: A.F.I.

Dzejnieks Imants Ziedonis:

Kā par nelaimi, man visu mūžu darbojušās abas smadzeņu puslodes. Kad esmu gājis publicistikā, esmu bijis agronoms, analītiķis, sociologs… Pie “Kurzemītes” niķis bija prātā – uzrakstīt kā rakstniekam, bet tā ļaužu vajadzība velk pie zemes, prasa runāt par problēmu. Un rakstnieks nu ir kā baloniņš, kuru, tikko palēkušos, ļaužu vajadzību saitīte velk pie zemes. Šis piezemējums allaž pastāvējis. Prasījis rakstīt analītiski, dokumentēt brīdi, laiku, vietu, kur esi. Tā nu esmu bijis starp literatūru, žurnālistiku, esejistiku, starp poētismu un pragmatismu.

Rendā pie bioloģiski tīrās lauksaimniecības ideologiem zemniekiem Bergmaņiem bij’ liela visas Latvijas šāda tipa zemnieku sanākšana. Redz, Eiropa savās nostādnēs nu ar’ pievēršas bioloģiski tīrai produkcijai. Bet ir liela atšķirība starp viņu izpratni, ražojumiem un mūsējo. Ko viņi tur sauc par “tīru”, sertificētu produkciju, tā patiesībā ne tuvu nav tik tīra kā pie mums. Bet kādus tik Eiropas birokrātu brīnumus saimnieki necilāja! Nedrīkst izcirst gaļu uz ozola bluķa. Smalcināt un griezt gaļu uz plastmasas dēlīša drīkst. Plastmasas puteklīši mūsu veselībai nekaitē it nemaz, bet ozolkoka bluķis, kurā pašā ir antibakteriālas miecvielas – tas gan veselībai kaitīgs. Un ar padomiem mūsu augsnes uzlabošanai, mūsu postpadomju sagandētās vides atjaunošanai Eiropa sūta šurp savus ekspertus, izlūkus, instruktorus…

Mūsu zemniekiem nav spēka un prāta turēties tam lobijam pretim. Tas mani visvairāk tracina. Jākopj govis, jāsēj, jāstāv rindā, cukurbietes nododot, pa kuru laiku lai politiski augtu? Tikai tik, cik “Panorāmu” paskatās. Un “Panorāma” pilna ar politiķiem, kuri zemnieku politiski neizglīto, gluži otrādi, maldina, krāpj. Un daudzi uzpirkti, kā tautā saka, “tirgus žurnālisti” līdzi blefo. Tikmēr arvien konkurētspējīgākā pasaule iet garām.

Esmu vaicājis, kāpēc jūs izvirzāt tos, kuri jūs nepārstāv? Būtu vēlējuši tādus, kas patiešām pārstāv. Zemnieku savienība taču arī savulaik no zemniekiem atteicās. Un izkrita no Augstā nama krēsliem. Nu atnākuši ar diviem citiem. Redzēsim, kāds tiem kažokzvēriem būs akots. Bet patlaban mūsu valsts vara no zemnieka prasa ne vien profesionālismu savā saimniecībā, prasmi atrast pašam tirgu, bet vēl politisko spēju sevi aizstāvēt Eiropā. Kam tad viņš maksā nodokļus un deleģē to politiķu armiju! Ko viņi visu laiku darījuši? Tāpēc jau “Jaunais laiks” vinnēja, ka tie iepriekšējie par maz darīja! Es šo partiju nepārstāvu, bet man ir skaidrs, ka zemkopības intereses politiski izšķirsies Eiropā. Un tad nu pa īstam spēs darboties tikai ministrs ar brīvām valodu zināšanām, prasmi precīzi argumentēt, salikt datus un faktus un Eiropas birokrātijas “piramīdās” aizstāvēt mūsu zemniekus ar pareiziem dokumentiem un argumentiem. Līdz šim par ministriem zemnieku aizstāvjiem cēla kompetentus saimniekus. Bet viņi kļūst nekompetenti ministra amatā, kad mūsu lauksaimniecības problēmas jāiekomponē Eiropas sistēmās.

Vēl par neatkarību nobalsojušās Augstākās Padomes laikā šurp brauca stratēģiskās izpētes grupa. Pasaules latvieši bija ļoti ieinteresēti palīdzēt Latvijai. Viņiem bija redzējums, kā padomju kolhoziem pārveidoties bez tautai piederošā īpašuma zaudējumiem. Bet tas jāprasa Godmanim, kur palika šī ideja. No viņiem Latvijā norobežojās. Varbūt Godmanim, autoritāras dabas cilvēkam, nepatika tādi padomdevēji, kuri “nekā nezina no Latvijas”. Bet tie bija īstie. Pēc tam pa neceļiem tik bieži aizmaldījies “Latvijas ceļš” piemānīja pasaules latviešus. Bet manis minētā stratēģiskā grupa toreiz atgāja malā. Bet nu Latvijā ar pilnu atdevi strādā viņu bērni, uzņēmēji, pasaules izglītības profesionāļi.

Svētdienas rītā ar radiņiem bijām uz Krista Kalniņa dievkalpojumu Cēsīs. Jutu ļoti vienotu garīgu draudzi, kādu sen, ja nu vienīgi pie Jura Rubeņa, nebiju jutis. Baznīcā bija sanākusi kopiena, kur draudzes vārds kļūst apjēdzams gan rituālā, gan svētrunā, gan intonācijas bagātībā, kas piemīt Krista Kalniņa runas spējai. Tā man bija ļoti liela patikšana. Izbaudīju ne tikai garīgo runas saturu, bet arī tās manieri, ar bijības pilnām pauzēm un pravietiski pavēlnieciskām intonācijām.

Turpat Rendā, kur zaļi domājoši saimnieki cīkstas ar dažādu birokrātu žņaugiem, saimnieki Bergmaņi grib paplašināt savu darbību. Domā, kā bioloģiski tīro produktu iestrādāt cilvēku smadzenēs, viņu domāšanā. Viņu tā dēvētajā “Veselības mājā” jau tagad ir pārdesmit guļasvietas, notiek semināri, cilvēki brauc atpūsties, pavadīt nedēļas nogales un atvaļinājumus. Bergmaņi paplašinās, un viņu iecerēs viss izskatās tā – ar pašu audzētu tīru ekoloģisku produktu brokastīm, ar veselīgu dzīvesveidu, ar dietologu priekšlasījumiem. Viņi tic, ka tajā vērts ieguldīt.

Es jau dzīvoju divās realitātēs. Sadzīves vērojumā un domu realitātē. Un vienmēr atrodu piedzīvojumus domu pasaulē. Šī klasiskā domu realitāte pastāv, kopš cilvēki rakstījuši grāmatas. Tās tevī ienes līdzsvaru, lielumu šajā pasaulē, kur viss ir sīks, mazs un mazisks. Grāmatā satiec cilvēku, kurš domājis lielas domas un lieli dzīvojis. Un gribējis citiem ko lieli pateikt. Ja neredzu lielumu dzīves realitātē, ja nesastopu to acīm redzamajā, es to atrodu grāmatā.

Tā patikšanu pasaule paplašinās.

“LAUKU AVĪZE”