21.10.2002. Foto: Andris Kļaviņš

Valsts prezidente Andrejam Eglītim 90. dzimšanas dienā:

Izrakstīju goda kreklu

Trejādiem rakstiņiem:

Saulītēmi, zvaigznītēmi,

Ozoliņa zīlītēmi.

Sirsnīgi sveicu Jūs nozīmīgajos šūpuļa svētkos, ko svinat šodien, bet sagaidīsit rīt!

Diemžēl ne visu savu gājumu Latvija bijusi Jūsu fiziskās mājas, tomēr Jūsu gara pavards vienmēr bijis šajā zemē. Jūsu dzīve ir gaišs liecinājums tam, ka īsta latvieša garam nav iespējams iznīkt svešatnē!

“Cīņas un sapņi par Latvijas valsti” nav galā, tāpat kā Rīga, arī visa Latvija, nekad nebūs gatava, bet Jūsu vārdam valsts un tautas stiprināšanā vienmēr būs savs spēks. Tautā sētā dzejas sēkla nes augļus, tā atskan cilvēku sirdīs un prātos caur mūzikas valodu un ieņem īpašu vietu Latvijas kultūrvērēs!

Vēlu daudz laimes, prieka un ticības Latvijas nākotnei! Daudz baltu dieniņu!

Vaira Vīķe-Freiberga

2002. gada 20. oktobrī

Vakar, 21.oktobrī, sabiedrība svinēja Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka, LZA goda locekļa, dzejnieka Andreja Eglīša 90. dzimšanas dienu

Visiem spēkiem pretodamies pompozām jubilejas svinībām, Andrejs Eglītis izteica tikai vēlēšanos savā dzimšanas dienā dzirdēt kantāti “Dievs, Tava zeme deg!”. Ar maestro Imanta Kokara un viņa izlolotā kamerkora “Ave Sol” atsaucību kantāte 6. oktobrī izskanēja dzejnieka dzimtajā pusē Lazdonas baznīcā un 20. oktobrī – Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā Rīgā, kur 1944. gada 15. martā notika tās pirmatskaņojums. Drīz vien padzīta no Rīgas, kantāte toreiz vēl vairākas reizes izskanēja Kurzemes cietoksnī, bet pēc tam visus garos okupācijas gadus tā tika noklusēta un aizliegta, līdz atgriezās līdz ar pirmajām Atmodas vēsmām un pāršalca visu Latviju. Imants Kokars to uzskata par vienu no lieliskākajiem dzejas un mūzikas pilnīgas saplūsmes paraugiem pasaules kultūrā: “Šie četri vārdi “Dievs, Tava zeme deg!” skan kā čugunā lieti. Tas ir milzīgs ticības spēks, kas ielikts šajā tautas lūgšanu dziesmā, īpaši Tēvreizē, ko dzejnieks iekausējis dzejas tekstā.”

Tas bija liels kopīgs pārdzīvojums, dvēseļu šķīstīšanās brīdis. Klausītāji ar aplausiem sumināja kori un solistus, ērģelnieku Tālivaldi Deksni un maestro Imantu Kokaru. Kāds vārds tika gaidīts arī no dzejnieka. Andrejs Eglītis ar gaišu smaidu pateicās daudzajiem apsveicējiem, un viņa uzruna bija īsa: “Es te dzīvoju, esmu atgriezies mājās. Es pazīstu jūs, un jūs pazīstat mani. Kad man jautā, kā klājas, es atbildu - man netrūkst nenieka, Dievs ir ar mani!”

Pētera Vaska dziesma ar Andreja Eglīša dzeju “Savā tautā” ievadīja literāri muzikālo sarīkojumu “Rīta zvaigzne” Rīgas Latviešu biedrības namā. Par brīvības cīnītāja gaitām trimdas gados Zviedrijā atgādināja dokumentālās filmas “Degošā dvēsele” (Studija 2) fragmenti. Skanēja Andreja Eglīša dzeja mūzikā. “Ave Sol” muzicēja kopā ar diriģentu Uldi Kokaru, dziedāja Viesturs Jansons, dzeju runāja Juris Kalniņš. Nosaukumu jubilejas vakaram deva Ilzes Arnes jaunais cikls kamerkorim, obojai un arfai, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja Ļaudonā.

“Dzejnieks Andrejs Eglītis ir vienkāršs cilvēks, un viņš galīgi necieš nekādas ārišķības. Tāpēc arī mūsu apsveikuma vārdiem vajadzētu būt vienkāršiem, tādiem, kas nāk no sirds,” ievadot jubilāra godināšanu, sacīja namatēvs – Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks.

Tika nolasīts Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apsveikums Andrejam Eglītim.

No Stokholmas sveicienu atsūtījis Veronikas Strēlertes un Andreja Johansona dēls – dzejnieks un mūziķis Pāvils Johansons. Viņš savam bērnu dienu lielajam draugam raksta: “Ar astoņdesmit deviņām kājām – gan basām, gan apautām – esi apstaigājis dziesmu un mīlestības takas. Nu deviņdesmitā izaugusi. Ej vien tālāk! Stingriem soļiem pāri oļiem. Stiprs, stalts, kā Dieviņš balts.”

Nesot sveicienus no visiem Latvijas karavīriem, dzejniekam laimes vēlēja Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedis Raimonds Graube: “Man ir patiess prieks un liels gods jūs sveikt jubilejā, sveikt Latvijā. Domājot, ko jums sacīt, es nevarēju atrast labāku salīdzinājumu kā salīdzināt dzejnieku ar karavīru. Jūs esat dzejnieks karavīrs. Tajā nozīmē karavīrs, ka karavīrs ir gatavs atdot savu dzīvību, ja nepieciešams, par augstākiem ideāliem, par tautu, par valsti. Un jūs esat tāds – savā dzejā, visā savā būtībā. Jūs esat tā sirdsapziņa, ar kuras palīdzību vispār var tapt mūsu tauta, mūsu valsts.”

Braucienos pie karavīriem Andrejs Eglītis bieži devies kopā ar Veru Gribaču, kas šīs takas iestaigāja jau kopā ar savu dzīvesbiedru, bijušo latviešu strēlnieku Ēvaldu Valteru. Viņa savos apsveikuma vārdos pieminēja dzejnieka kvēlo un stingro aicinājumu: “Turiet savu zemi ciet!” Tas ir dzejolis, kas ar Ilzes Arnes mūziku skanējis arī Dziesmu svētkos, bet Andrejs Eglītis to uzrakstīja Liepājā skarbajās pasaules pārdalīšanas dienās 1945. gada 5. maijā. “Latviešiem nav otra tāda dzejnieka, kas tik spēcīgi un spilgti būtu izteicis tautas ciešanas un cerības,” sacīja žurnālists un sabiedriskais darbinieks Ojārs Celle.

Kopā ar kuplu apsveicēju pulku no Stokholmas jubilāru godināja Latviešu nacionālā fonda valdes priekšsēde Māra Strautmane: “Tu jau 1947. gadā dibināji Latviešu nacionālo fondu, lai brīvajai pasaulei pavēstītu par latviešu tautas varonību zem svešas varas un kopā ar citiem turpinātu cīņu par brīvu un neatkarīgu Latviju. Tu vadīji un arī pašlaik vadi mūsu fondu ar stingru roku un degošu sirdi. Mēs tevi pieminam, un ne tikai šodien vien. Un ne vien Zviedrijā, bet visā pasaulē.” To apstiprināja arī viešņa no Austrālijas, kas nesa ziņu, ka 19. oktobrī Andreja Eglīša dzimšanas dienas sarīkojums noticis Melburnā. Latvijas okupācijas laikos arī Austrālijas trimdinieku jauno paaudzi stiprinājušas Andreja Eglīša dzejas rindas: “Kas šodien uzcelts, šķīdīs, grūs, Bet jaunā Latvija – tie būsiet jūs!”

Ziedu paklājs ap jubilāra krēslu bija noklājies tik plats, ka dzejniekam bija grūti piecelties. Tomēr dažus vārdus viņš vēlējās teikt: “Deviņdesmit. Vai tas ir daudz vai maz? Starp “daudz” un “maz” būs patiesība. Es jūtos kā deviņdesmit, kā mazliet vairāk, arī kā mazāk. Jubilejas nāk un paiet. Visiem paldies, kas man nesuši tik daudz labu vārdu! Vispirms es sacīšu paldies karavīriem. Teikšu paldies visiem tiem, kas aizbrauca uz manu dzimto pusi un apciemoja manas mātes kapa vietu. Tas uz mani atstāja lielu iespaidu. Un paldies par šo neaizmirstamo vakaru!”

Arī šajā svētku dienā dzejnieks runāja par savu lielo sāpi, par to, ka Latvijā gadu no gada ir mazāk jaundzimušo, vairāk aizgājēju: “Mūsu tauta izmirst. Un neviena valdība nav pacēlusi savu balsi, lai apturētu šo procesu. Neviena! Arī tā ne, kas tagad nāk.”

Lai viņa uzruna neizskanētu pārāk drūmi, dzejnieks atstāstīja dažas epizodes no savas ikdienas. Sācies ar attiecību noskaidrošanu: “Negribu, ka mani sauc par kungu. Kur ir kungi, tur ir kalpi, un tad nav demokrātijas. Saku, ka esmu vienkārši Andrejs Eglītis. Un nemaz tik ilgi nepagāja, pēc kāda pusgada mani sauca par Andreju.” Amizanti iznācis ar iepirkšanos pie daiļamatniecēm: “Nopirku suņa vilnas zeķes, jo man teica, ka tās esot vissiltākās. Un ir arī siltas, bet kādu dienu man pienāk klāt mazs šunelis, paceļ kāju un... es tās zeķes vairs kājās nevelku!”

Bet savas uzrunas nopietno daļu dzejnieks rezumēja īsi: “Dzeja ir dzeja. Bet es dzeju nekad neesmu varējis šķirt no politiskā darba, kas nāk man līdzi. Tie ir kopā saausti. Visa mana dzeja ir ar Latvijas brīvības cīņu caurausta. Trimdas laikā gandrīz katrā grāmatā ir kāda rinda, kur izteikts jautājums: “Kad es tikšu mājās?” Un tāpat katrā grāmatā ir kādas rindas, kas piesauc Dievu. Mans dievnams ir manā dvēselē. Es nepārtraukti ar to sarunājos. Bet es nepaeju garām arī citiem dievnamiem. Tāpēc es esmu tik ļoti pateicīgs, ka šai dienā es varēju būt dievnamā. Tas, ko es šodien esmu no jums visiem saņēmis, man nemaz neļaus nomirt!”

Un vēl bija kāds cilvēks, ko dzejnieks vēlējās pagodināt šai dienā. Viņš klātesošos lūdza pieminēt Lūciju Garūtu.

Tas, ko viņš gribētu teikt mātei, savulaik uzticēts dzejas rindām:

Dzejnieks vēlējās uzrakstīt pateicības vārdus “Latvijas Vēstnesim”, taču dzimšanas dienas priecīgajos satraukumos tam neatlika laika. Tāpēc izraudzījāmies šo vēl Stokholmā rakstīto atklātni. Uz tās redzams ņiprs adatains ežuks, tāpēc tekstā ir runa par ezi, bet “tumšo krāsu autors” minēts sakarā ar kādu dzejnieka rokās nonākušu ķengu rakstu.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore