Abas puses ar savu taisnību

Par strīdu starp slimnīcu un ministriju

Vienošanās sagaidīt Ģenerālprokuratūras lēmumu par iespējamiem pārkāpumiem P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas darbībā, kā arī Ģenerālprokuratūras atzinumu par Labklājības ministrijas rīcības likumību, atceļot no amata slimnīcas direktora vietas izpildītāju, turklāt līdz tam laikam iespēju robežās labklājības ministram un ministrijai atturoties no pārsteidzīgu lēmumu pieņemšanas un Stradiņa slimnīcas kolektīvam no liekiem emociju izpaudumiem, – tāds bija ceturtdien, 17.oktobrī, notikušās labklājības ministra Viktora Jaksona un Stradiņa slimnīcas kolektīva tikšanās rezultāts.

Ministra un slimnīcas kolektīva tikšanās ilga gandrīz divas stundas, tās laikā tika uzdoti daudzi jautājumi gan no vienas, gan no otras puses, taču skaidru un nepārprotamu atbilžu bija maz. V.Jaksons, ar slimnīcas kolektīva atļauju uzstājoties teju pusstundu, skaidroja savu viedokli par konfliktu, kas izveidojies starp Stradiņa slimnīcu un Labklājības ministriju, izteica pārdomas par tā cēloņiem un savas kā ministra rīcības motīviem.

Ministra viedoklis: kāpēc viss nonāca tik tālu

Nenoliedzot Stradiņa slimnīcas neapšaubāmo attīstību laikā, kopš slimnīca no Latvijas Medicīnas akadēmijas īpašuma nokļuvusi valsts pārziņā, kā arī atzīstot slimnīcas vadības un arī tās direktora Māra Pļaviņa nopelnus, labklājības ministrs tomēr uzsvēra dažas, viņaprāt, negatīvas tendences, kuras viņš kā augsta ranga amatpersona nav varējis atstāt bez ievērības. Par šobrīd samilzušo problēmu iemeslu labklājības ministrs minēja pensionāra Viļņa Birziņa piketu un tajā izteiktos apvainojumus kukuļņemšanā Stradiņa slimnīcas ārstam. Pēc labklājības ministra teiktā, viņam kā veselības aprūpes sistēmas darbiniekam un ministram vienkārši nav bijis tiesību ar šo cilvēku tolaik nerunāt. Pēc sarunas, ministra iniciatīvas rosināta, sasaukta Stradiņa slimnīcas valdes sēde, kurā tikai viens no valdes locekļiem bijis gatavs runāt par iespējamajām problēmām slimnīcas darbā. Labklājības ministrs aicinājis arī Medicīnas aprūpes un darbspējas kvalitātes kontroles inspekciju (MADEKKI) veikt pārbaudi Stradiņa slimnīcas 28.nodaļā, lai noskaidrotu patiesību par ārstu un pacientu slēptajām finanšu attiecībām. Pēc labklājības ministra teiktā, jau minētajā valdes sēdē viņš informējis valdes locekļus par to, ka no MADEKKI saņemta arī cita informācija par ļoti nepatīkamiem starpgadījumiem Stradiņa slimnīcā, un uzdevis jautājumu – ko teiksim sabiedrībai?

V.Jaksons atgādināja, ka nepatīkamie fakti par naudas izspiešanu un palīdzības nesniegšanu Stradiņa slimnīcā kļuva zināmi laikā, kad sabiedrības uzmanība jau tā bija saasināti pievērsta veselības aprūpes sistēmas problēmām – rindām pie ģimenes ārstiem, slimokasu parādiem slimnīcām, rindām uz plānveida operācijām u.c. jautājumiem. “Sabiedrība gaidīja reālu darbību, nevis runas. Es biju par to, ka par problēmām ir jārunā – ja notiek izspiešana, par to ir jārunā atklāti, nosaucot uzvārdus. Šādā situācijā Stradiņa slimnīcas direktors presē apgalvoja, ka viņam nav informācijas par šādiem notikumiem viņa vadītajā slimnīcā, informāciju nesniedz arī MADEKKI un Labklājības ministrija. (..) Uzskatu par pilnīgi normālu, ka šādā situācijā ministrija uzdeva pārbaudīt, kā Stradiņa slimnīcā tiek pildīts pilnvarojuma līgums, kā norit administrācijas darbs,” nesenos notikumus Labklājības ministrijas un Stradiņa slimnīcas attiecību samezglojumā atsauca atmiņā V.Jaksons. Viņš arī atgādināja, ka pret šo ministrijas veiktās pārbaudes norisi nevienam nav bijis pretenziju – arī direktoram Mārim Pļaviņam ne. Pārbaudes laikā konstatēti vairāki trūkumi – nepietiekama pacientu informēšana, neskaidrības medikamentu apritē. Lai trūkumus novērstu, ministrija uzdeva slimnīcai pašai izstrādāt rīcības plānu minēto problēmu atrisināšanai.

Taču slimnīcas vadība, pēc V.Jaksona teiktā, ne vien nav iesniegusi prasīto rīcības plānu, bet nav darījusi arī neko, lai mazinātu konfliktu ar pacientiem un viņu tuviniekiem, kuri uzturēja pretenzijas par slimnīcas ārstu darbu. Tā kā slimnīcas vadības darbs Labklājības ministriju nav apmierinājis un arī tāpēc, ka maijā stājās spēkā jaunas likumdošanas normas par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbā, izteikts ierosinājums atdalīt slimnīcas direktora (izpildinstitūcijas) un valdes priekšsēdētāja (lēmējinstitūcijas) amatus. “Pretējā gadījumā bija neiespējami vai ļoti grūti panākt no slimnīcas vadības to, ko ministrija uzskatīja par pilnīgi pamatotām prasībām.”

Uzmanību uz iespējamu interešu konfliktu slimnīcas valdes locekļu darbā vērsusi arī slimnīcas attīstības virzienu analīze. Labklājības ministrs atgādināja, ka problēmu dēļ gandrīz slēgta slimnīcas ēdnīca, “nesakārtotās elektrības” dēļ daļēji bijis apdraudēts slimnīcas darbs, neapskaužamā stāvoklī ir uzņemšanas nodaļa un poliklīnika. Tajā pašā laikā lieli līdzekļi ieguldīti kardioloģijas un radioloģijas nodaļu attīstībā, tiek plānots realizēt 4,3 miljonus latu lielu investīciju projektu, lai izveidotu staru ķīmijterapijas centru. Pēc ministra domām, valsts pašlaik nevar atļauties realizēt projektu, kas konkurētu ar jau esošo onkoloģijas centru, “”Stradiņos” ir jādara citas lietas”.

Norādot vēl uz citiem trūkumiem, labklājības ministrs informēja, ka slimnīcā izveidots medikamentu uzkrājums aptuveni 1,2 miljonu latu apjomā, taču tajā pašā laikā slimnīca ir parādā zāļu firmām 1,7 miljonus latu. Kopumā slimnīca medikamentu iegādei tērē aptuveni septiņus miljonus latu gadā. Tajā pašā laikā Labklājības ministrija pēc savā rīcībā esošās informācijas noskaidrojusi, ka Stradiņa slimnīca šogad nav rīkojusi atklātus konkursus par šādām naudas summām, kas rada pamatotas aizdomas, ka tiek pārkāptas likuma prasības par valsts iepirkuma procedūrām un valsts līdzekļu izlietošanu. Vienlaikus ministrijas rīcībā ir informācija, ka slimnīcas valdes locekļi par medikamentu firmu naudu (arī to firmu, kas piedalās cenu aptaujās un slēgtajos konkursos) brauc ārvalstu komandējumos. Lai arī ministrijas pieprasīto informāciju par visiem šiem jautājumiem slimnīca nesniedz, LM ir noskaidrojusi, ka, piemēram, viens no valdes locekļiem gada laikā 20 reizes ir braucis ārvalstu komandējumos. “Arī tas ir pamats ministrijas uzstājīgai prasībai sniegt informāciju,” skaidroja V.Jaksons. “26.septembrī ministrija pieprasa un lūdz sniegt informāciju par valdes amatpersonu un valdes locekļu komandējumu apmaksu un par slimnīcas iepirkumiem valsts vajadzībām. Informācija slimnīcai jāsniedz 5 dienu laikā. Atbilde ir formāla – informācija tiks sniegta. 30.septembrī ministrija pieprasa sniegt informāciju slimnīcā uz vietas – seko atbilde, ka informācija tiks sniegta nākamajā dienā, un abas puses vienojas par tikšanos. 1.oktobrī slimnīcas direktors atsakās sniegt un uzrādīt jebkāda veida informāciju. 3.oktobrī informāciju telefoniski pieprasa sniegt Labklājības ministrijas valsts sekretāre, ko apsola sniegt direktora vietas izpildītājs, kas par tādu iecelts uz direktora slimības laiku, dr. Arnolds Veinbergs. 4. oktobra vakarā informācijas sniegšana tiek atteikta elektroenerģijas padeves traucējumu dēļ. 8.oktobrī dr. A.Veinbergs atsakās uzrādīt un sniegt informāciju slimnīcas valsts pilnvarniekiem un viņu pieaicinātajiem ekspertiem. 9.oktobrī top slimnīcas kolektīva vēstule premjeram, kurā tiek apšaubītas ministrijas tiesības pieprasīt no slimnīcas informāciju,” hronoloģiski pēdējo dienu notikumus uzskaitīja labklājības ministrs.

Tālāk sekojusi Labklājības ministrijas atbilde Ministru prezidentam un arī iesniegums Ģenerālprokuratūrai par slimnīcā atklātajiem pārkāpumiem un lūgums izmeklēt lietas apstākļus un saukt pie atbildības vainīgās amatpersonas. Izdots arī labklājības ministra rīkojums par slimnīcas direktora vietas izpildītāja atcelšanu, viņa vietā nozīmējot vispirms cilvēku no Stradiņa slimnīcas, bet, kad saņemts atteikums, cilvēku no malas – Uldi Līkopu. Vienlaikus ar ministriju iesniegumu Ģenerālprokuratūrā iesniegusi arī Stradiņa slimnīca, lūdzot noskaidrot Labklājības ministrijas darbību atbilstību likumam. Konflikts sasniedzis galēja saspīlējuma punktu.

Stradiņa slimnīcas kolektīvs: pārmetumi nav pamatoti

Atstādinātais slimnīcas direktora vietas izpildītājs dr. Arnolds Veinbergs, atbildot uz labklājības ministra izteiktajiem pārmetumiem, atspēkoja visu gan atsevišķu nozaru attīstību, gan medikamentu uzkrājumu veidošanu, gan citus pārmetumus. Invazīvās kardioloģijas attīstīšanu dr. A.Veinbergs pamatoja ar dzīves diktētu nepieciešamību – Latvijā mirstība ar sirds un asinsvadu slimībām ir viena no augstākajām Eiropā. Radioloģijas attīstīšana skaidrojama ar to, ka 80 līdz pat 90 procentos gadījumu precīzu slimības diagnostiku nodrošina tieši radioloģija. Atbildot uz pārmetumu par investīcijām staru ķīmijterapijas centra veidošanā, dr. A.Veinbergs uzdeva retorisku pretjautājumu – kā citādi cīnīties pret arvien pieaugošo onkoloģisko saslimšanu pieaugumu un panākt to efektīvu ārstēšanu, ja ne attīstot modernas ārstniecības metodes? Savukārt medikamentu uzkrājumu veidošanā atbildība gulstas ne tikai uz slimnīcu, bet arī uz Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūru, kas arī iepērk medikamentus slimnīcas vajadzībām, norādīja dr. A.Veinbergs. Viņš atgādināja labklājības ministram, ka pārmetumi par slimnīcas parādiem zāļu firmām ir nekorekti, jo pati valsts ir parādā slimnīcai par padarīto darbu vairāk nekā 1,5 miljonus latu. Tāpat par nepārliecinošiem dr. A.Veinbergs nosauca pārmetumus par to, ka slimnīcas ārsti brauc uz dažādām konferencēm par zāļu firmu naudu. Ne valsts, ne slimnīca nemaksā ārstiem par izglītošanos, bet viņi paši par valsts noteiktajām algām to izdarīt nevar, atgādināja dr. A.Veinbergs, vienlaikus vaicājot ministram, kā viņš redz šīs problēmas risinājumu.

Stradiņa slimnīcas Juridiskās daļas vadītāja Ilona Voicāne, turpinot tēmu par ārstu braucieniem, norādīja, ka Ārstniecības likumā noteikts – ārstniecības personas pienākums ir celt kvalifikāciju un izglītoties. Nevarot savus ārstus balstīt materiāli, Stradiņa slimnīca darba koplīgumā ir noteikusi, ka ārstiem ir tiesības gada laikā līdz diviem mēnešiem ilgu laika posmu izmantot kvalifikācijas celšanas braucieniem, saglabājot par šo laiku amatalgu. Pārmetumi, ka ārsti brauc mācīties par medikamentu firmu naudu, viņasprāt, nav pamatoti, jo citādi šos braucienus apmaksāt ārstam ir ļoti grūti, bet to rezultātā ieguvēji ir visi. Kā lai izglītojamies, ja nedrīkstam to darīt par medicīnas firmu naudu, labklājības ministram jautāja arī dr. Gunta Geldnere, Gastroenteroloģijas nodaļas vadītāja.

Tāpat Stradiņa slimnīcas kolektīvam nebija saprotams, kāpēc visu labklājības ministra un ministrijas minēto pārkāpumu novēršanai slimnīcā tiek iecelts direktora vietas izpildītājs “no malas” – Uldis Līkops, kurš, kā noskaidrojis slimnīcas jurista palīgs Jānis Kļaviņš, strādā vēl vairākos vadošos amatos. Pēc paša U.Līkopa vārdiem, viņš nav nācis, lai slimnīcā ko radikāli mainītu, viņš tikai aizvietos slimu kolēģi.

Kolēģu atsaucību guva dr. Jāņa Bicāna ierosinājums – mierīgi sagaidīt Ģenerālprokuratūras lēmumus un līdz tam laikam liekas aktivitātes nepasākt. Ar noteikumu, ka labklājības ministrs atcels savu pēdējo rīkojumu par dr. A.Veinberga atstādināšanu un U.Līkopa iecelšanu direktora vietas izpildītāja amatā. Uz šo ierosinājumu ministra atbilde bija iebilde, ka viņam nepieciešams mierīgi visu pārdomāt. Šo frāzi viņš izteica, jau promejot no zāles, un līdz ar to tikšanās bija beigusies.

Neatbildētie jautājumi

Tikšanās beidzās ar steidzīgu un formālu “kara cirvju norakšanu”, vismaz ar ierosinājumu to darīt. Taču vai tā tiks novērsta slimnīcas darbam nelabvēlīgā darba atmosfēra, ko radījis Latvijas lielākās slimnīcas – universitātes tipa slimnīcas, šim statusam diktējot citādus darba un attīstības noteikumus nekā parastām slimnīcām – konflikts ar savu “priekšnieku” – Labklājības ministriju? Diezin vai, jo jau tikšanās laikā izskanēja dažādi viedokļi un dažādi sarunu atstāsti, piesaucot arī ziņu aģentūras, par Ģenerālprokuratūras iespējamo viedokli strīdīgajos jautājumos – kara cirvis pat netika nolikts malā, kur nu vēl beigta tā vicināšana. Neatbildēts palika arī dr. J.Bicāna izteiktais ierosinājums atcelt rīkojumu par dr. A.Veinberga atstādināšanu. Labklājības ministrs pat nepaskaidroja, vai tas vispār ir iespējams līdz Ģenerālprokuratūras slēdzienam. Atbildi nesagaidīja arī slimnīcas kolektīva jautājums U.Līkopam – ja viņš nav nācis slimnīcā ko mainīt, kāpēc viņš vispār ir piekritis šim amatam? Straujā direktora vietas izpildītāju maiņa tika veikta galvenokārt tāpēc, ka Labklājības ministrija nevarēja iegūt sev nepieciešamo informāciju. Neviens slimnīcas pārstāvis tomēr nepateica, ka informāciju sniegs – arī tad, ja dr. A.Veinbergs tiks atjaunots direktora vietas izpildītāja amatā. Bet, ja slimnīcā viss ir kārtībā, kāpēc to tikai pārstāstīt, nevis ļaut apšaubītājam pārliecināties pašam?

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore