Katram karavīram ir savs ceļš un liktenis

18.oktobrī tika atzīmēta ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa 120. jubileja

Ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa piemiņas pasākumā Rīgas Brāļu kapos 18.oktobrī: Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedis Raimonds Graube, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis Foto: Andris Kļaviņš

Ar piemiņas brīdi un ziedu nolikšanu Brāļu kapos, ar piemiņas plāksnes atklāšanu pie nama Pulkveža Brieža ielā 8 un atceres pasākumu Kara muzejā piektdien, 18. oktobrī, Latvijas karavīri un sabiedrība godināja viena no Latvijas bruņoto spēku pirmsākumu ievērojamākajiem virsniekiem, ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa (1882 - 1941) piemiņu.

Ar sirdsdegsmi un organizatora talantu

Nākamais ģenerālis dzimis pirms 120 gadiem, 18. oktobrī, lauksaimnieka ģimenē Kuldīgas pusē. Pēc Kuldīgas pilsētas skolas beigšanas Mārtiņa ceļš ved uz Viļņu, kur vispirms viņš beidz dzelzceļa tehnisko skolu, bet pēc tam, kā daudzi tā laika latviešu nākamie virsnieki, Viļņas karaskolu podporučika pakāpē 1908. gadā. Dienestu sāk 115. kājnieku pulkā Rīgā, bet 1913.gadā iestājas Ģenerālštāba akadēmijā.

Pēc pirmā kursa beigšanas M.Hartmanim jādodas uz fronti, jo sācies Pirmais pasaules karš. Nākas izciest vācu gūstu, no kura M.Hartmanis atgriežas Latvijā 1918.gadā. Latvijas armijā viņš sāk dienestu kapteiņa pakāpē 1918.gada 3. decembrī un tūlīt augstos un atbildīgos amatos. M.Hartmanis ir pagaidu valdības pārstāvis un štāba priekšnieka palīgs Baltijas zemessargu (landesvēra) virsštābā. 1919.gada jūnijā viņš tiek iecelts par Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieku, bet augustā organizē armijas virspavēlnieka štāba operatīvo daļu. Notikumiem strauji risinoties, oktobrī M.Hartmanis jau dodas uz Poliju sevišķā misijā kā virspavēlnieka ģenerāļa Jāņa Baloža pilnvarotais pārstāvis, kļūdams par Latvijas militāro pārstāvi Polijā. 1922.gadā atgriežas Latvijā, jo ir iecelts par galvenā štāba operatīvās daļas priekšnieku. Mārtiņš Hartmanis ir pirmais Latvijas armijas virsnieks, kurš beidz ārzemju militāro akadēmiju, 1924. gadā absolvējot Francijas kara akadēmiju. 1929.gadā M.Hartmanim piešķir ģenerāļa pakāpi. Turpmākajā dienestā daudz spēka veltījis Latvijas armijas virsnieku izglītošanas sistēmas izveidei, kā arī ieņēmis daudzus augstus amatus. 1934.gada februārī iecelts par armijas štāba priekšnieku, bet no 1939. gada oktobra par armijas komandiera sevišķu uzdevumu ģenerāli. M.Hartmanim bija nepateicīgais uzdevums kā delegācijas vadītājam risināt valstij liktenīgos jautājumus Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības pakta ietvaros. 1940. gada oktobrī M.Hartmani atvaļina no armijas, bet decembrī savā Lestenes saimniecībā ģenerālis tiek arestēts un aizvests uz Krieviju. 1941. gadā Maskavā M.Hartmanim tika piespriests nāves sods, ko izpildīja 1941. gada 27. jūlijā.

Ģenerālis Mārtiņš Hartmanis apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru par 1919.gada 1.jūlija kauju pie Juglas tilta Brīvības cīņās, Tēvzemes ordeņa II un III šķiru, Latvijas Aizsargu nopelnu krustu, Francijas Goda leģiona virsnieka krustu, Igaunijas Brīvības krustu, Lietuvas Ģedimina ordeni, Polijas Polonia Restituta ordeni u.c. ārvalstu apbalvojumiem.

Ģenerālis Mārtiņš Hartmanis devis ievērojamu ieguldījumu Latvijas bruņoto spēku dažādu struktūru izveidē un vadīšanā, sevišķi štābu darba pilnveidošanā un karavīru apmācībā militārās zinībās.

Ģenerālis 1922. gadā apprecējās ar Irmu Mariju Liepiņu (1892 – 1973). Meita Astrīde Helēna Ivaska – pazīstama dzejniece, dēls Juris Hartmanis – Karnela universitātes profesors Itakā Ņujorkas štatā ASV.

Pie Nezināmā karavīra kapa

Raimonds Graube sarunā ar Juri Hartmani (priekšplānā)

18. oktobra pēcpusdienā Štāba bataljona karavīru godasardze stāvēja Mātes Latvijas tēla pakājē. Iepretim Nezināmā karavīra kapam – Aizsardzības ministrijas vadība ar ministru Ģirtu Valdi Kristovski priekšgalā, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris pulkvedis Raimonds Graube, augstākie virsnieki un daudzi jo daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, karavīru sabiedrisko organizāciju pārstāvji, korporācijas “Tērvetija” biedri. Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieks, Gaisa spēku pulkvedis Kārlis Krēsliņš ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa piemiņas brīdī sapulcējušos uzrunāja ar ģenerāļa meitas dzejnieces Astrīdes Ivaskas vārdiem no dzejoļa “Tēva piemiņai”:

– “Tavas smagās dienas aust pār mani kā Greizie Rati…” Šodien mēs atceramies vienu no dižākajiem Latvijas armijas karavīriem – ģenerāli Mārtiņu Hartmani. Hartmaņa mūžs beidzās piecdesmit deviņu gadu vecumā – 1941. gada 27. jūlijā Maskavā. Kad Lestenes laukos pļāva rudzus un dārzā brieda ābolu raža, Latvijā visur bija jaušama kara elpa, krievu okupāciju bija nomainījusi vācu okupācija. Kur Maskavā apraka ģenerāli Hartmani, mēs nezinām, tāpēc mēs šodien stāvam pie Nezināmā karavīra kapa. Ģenerālis tika nozīmēts daudzos atbildīgos amatos, viņam bija jārisina daudzi svarīgi uzdevumi, kad viņš bija armijas štāba priekšnieks no 1934. līdz 1939.gadam, bet viņa mūža vissmagākais uzdevums bija tad, kad valdības uzdevumā ģenerālis tika nozīmēts par delegācijas vadītāju sarunām ar Sarkanās armijas pārstāvjiem 1939. un 1940. gadā. Tas bija vissmagākais uzdevums cilvēkam, kurš jau 1939. gada 5. oktobrī saprata padomju valdības patiesos nodomus Latvijā, ka tas ir valsts okupācijas sākums, ka tās ir beigas arī Latvijas armijai. Kad ģenerāli 1940.gadā atvaļināja no armijas, viņš aizbrauca uz Lesteni. Tas bija ģenerāļa pēdējais rudens dzimtenē. Īsi pirms Ziemassvētkiem ģenerāli arestēja, un neviens, ne sieva Irma, ne meita Astrīde, ne dēls Juris, nekad vairs neredzēja tēva un vīra silto pelēko acu skatienu. Šodien kopā ar ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa dēlu Juri – profesoru, datorzinātņu teorētiķi –, radiem, draugiem, aizsardzības ministru, Nacionālo bruņoto spēku vadību noliksim ziedus Lāčplēša Kara ordeņa virsnieka, karavīra, ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa piemiņai.

Ziedus pie Nezināmā karavīra kapa nolika NBS struktūrvienību pārstāvji, Latviešu virsnieku apvienības un Latvijas Nacionālo karavīru biedrības vadītāji, korporācijas “Tērvetija “, kuras goda filistrs ir Mārtiņš Hartmanis, biedri, kā arī daudzi sabiedriski un kultūras darbinieki.

Piemiņas plāksnes atklāšana

Ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa atceres pasākumi turpinājās Pulkveža Brieža ielā – pie 8. nama svinīgi tika atklāta piemiņas plāksne, klātesot Nacionālo bruņoto spēku vadībai, karavīriem un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem.

Kara muzejā

Vakarpusē Kara muzejā notika mūsu ievērojamā militārā darbinieka ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa piemiņas vakars, kas bija veltīts viņa 120. dzimšanas dienai. Tika demonstrētas Kinofotofonodokumentu arhīvā saglabājušās vēsturiskās dokumentālās 20. – 30. gadu filmas ar Latvijas armijas drošo soli. Runās tika pieminēts, ka M.Hartmanis bija to ģenerāļu vidū, kuri iestājās par kaut simbolisku pretošanos okupantiem. Daudzkārt tika minēts, ka ģenerālis līdz dzīves pēdējiem mirkļiem bija nelokāms un uzticīgs Latvijas valstij un tautai dotajam zvērestam. Mārtiņu Hartmani arestēja viņa saimniecībā Lestenes muižā, no turienes sākās ģenerāļa Golgātas ceļš, kas aprāvās kādā Maskavas cietumā. Hartmanis nevarēja zināt, ka pēc ilgiem gadiem Lestenē Brāļu kapos tiks guldīti latviešu karavīri – viņa skolotie un audzinātie Latvijas aizstāvji. Var būt, ka tieši Lestenes Brāļu kapos būtu vieta nelielam Mārtiņam Hartmanim veltītam memoriālam, jo ar Lesteni un tēvabrāļa saimniecību saistās nākamā ģenerāļa bērnība.

Korporācijas “Tērvetija” goda filistrs

Piemiņas brīžos: Brāļu kapos — Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieks Gaisa spēku pulkvedis Kārlis Krēsliņš; Kara muzejā — Rīgas garnizona komandieris pulkvedis Juris Vectirāns, Gunārs Meierovics, Aina Nagobada–Ābola, ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa dēls profesors Juris Hartmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedis Raimonds Graube Foto: Andris Kļaviņš

Studentu korporāciju “ Tērvetija “ 1922.gadā dibināja virsnieki, kuri bija cīnījušies Brīvības cīņās un pēc tām sākuši studijas Latvijas Universitātē. Vēlāk “Tērvetijas“ rindas papildināja studējošie virsnieki un viņu vidū Latvijas karaskolas dažu specialitāšu kadeti, kas paralēli studēja LU. Korporācijas goda filistra ģenerāļa M.Hartmaņa dzīve un darbs ir spilgts paraugs korporācijas jaunajai paaudzei, kuras rindās ir arī septiņi Nacionālo aizsardzības akadēmiju beigušie jaunie virsnieki.

Ģenerāļa dzimtas atvases

Diemžēl tēva piemiņas godināšanā veselības sarežģījumu dēļ nevarēja piedalīties ģenerāļa meita dzejniece Astrīde Ivaska. Dēls Juris bija atlicis malā savus profesora pienākumus un atlidojis no ASV uz tēva piemiņas pasākumiem. Kara muzejā Juris Hartmanis sacīja: “Esmu šodien dzirdējis ļoti daudz laba un cildinoša par savu tēvu. Pastāstīšu tikai vienu epizodi. Kad es kādu dienu ar saviem draugiem Lestenē aizgāju peldēties un bumbu spēlēt, bet nebiju mājās pie viesiem, kā tas pieklātos, tēvs man uzprasīja: “Kur tu biji?” – “Nekur. Tepat.” – “Es arī biju tepat, kā tad mēs nesatikāmies?” Un tēvs pagriezās un aizgāja. Un es ļoti nožēloju un sapratu, ka esmu rīkojies nepareizi. Tēvs uz mani atstāja lielu iespaidu. Mūsu komunikācijas bija ļoti īsas, lakoniskas. Viņš man bija ļoti svarīga personība, un žēl, ka viņu pazinu tikai līdz divpadsmit gadu vecumam. Viņš bija stingrs, bet nekad nedusmojās uz mani.”

Juris Hartmanis tagad ir plaši pazīstams datortehnikas zinātņu teorētiķis, Zinātņu akadēmijas Lielās medaļas laureāts, pēc Kalifornijas Tehnoloģiskā institūta beigšanas 1965. gadā ir profesors Kornela universitātē Itakā. Hartmaņu ģimenē ir divas meitas un dēls. Meita Renīta ir Kornela universitātes mācību spēks, dēls nes vectēva Mārtiņa vārdu un arī strādā skaitļošanas komunikāciju jomā Kalifornijā, bet jaunākā meita Odrija dzīvo Sirakūzās, stundas brauciena attālumā no tēva dzīvesvietas. Tur viņa vada lielus veikalus. Pēdējos gados Jura Hartmaņa ģimene kopā ar bērniem katru vasaru apciemo dzimteni.

Tikšanās

Kara muzejā ar leģendārā ģenerāļa dēlu Juri kaut pāris vārdu pārmīt vēlējās daudzi, pat izveidojās pagara gaidītāju rinda. Kad kārta pienāca kādam slaida auguma kungam ar iesirmiem deniņiem, pēc sarokošanās un nelielas pauzes abi vīri cieši apskāvās. Pēc sešdesmit gadiem bija satikušies skolas biedri, kurus 1942. gadā no Franču liceja soliem izrāva kara vēji. Jānis Inveiss no Milvokiem par Mārtiņa Hartmaņa piemiņas atzīmēšanu uzzinājis “Tērvetijas” konventā.

Gan tos, kas nav varējuši satikties plašajā Amerikā, kurus kara posts un tam sekojošais ļaunums spieda izklīst pa tās plašumiem, kā arī tos, kurus pazemotus un apmelotus slodzīja čekas pagrabos, vienmēr kopā sauks Dzimtene. Un celsies viņi no Nezināmā kapa, lai atgādinātu, lai pārliecinātu, ka augstāk par visu stāv karavīra gods, pienākums un Latvija, kā tai kalpoja Mārtiņš Hartmanis.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”