Latvijas Republikas Satversmes
tiesas spriedums
Latvijas Republikas
vārdā
Lietā Nr. 2002-05-010306 Rīgā 2002.
gada 21. oktobrī
“Par likuma “Par akcīzes nodokli”
4. panta 3. punkta un 10. panta piektās daļas, kā arī Ministru
kabineta 2000. gada 10. oktobra noteikumu Nr. 349 “Muitas
procedūras — ievešana uz laiku — izpildes kārtība” 24. punkta
daļā par transportlīdzeklim piemērojamiem muitas maksājumiem
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 91. un 105.
pantam, 1990. gada 26. jūnija Stambulas konvencijas par pagaidu
ievešanu 2. panta otrajai daļai un šīs konvencijas C pielikuma 7.
pantam un 9. panta otrajai daļai, kā arī 1973. gada 18. maija
Kioto konvencijas par muitas procedūru vienkāršošanu un
harmonizēšanu F3 pielikuma 30. un 34. standartam”
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš,
tiesneši Ilma Čepāne, Romāns Apsītis, Juris Jelāgins, Andrejs
Lepse, Ilze Skultāne un Anita Ušacka,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma 16.
panta 3. un 6. punktu un 17. panta pirmās daļas 8. punktu,
rakstveida procesā izskatīja
lietu
“Par likuma “Par akcīzes nodokli”
4. panta 3. punkta un 10. panta piektās daļas, kā arī Ministru
kabineta 2000. gada 10. oktobra noteikumu Nr. 349 “Muitas
procedūras — ievešana uz laiku — izpildes kārtība” 24. punkta
daļā par transportlīdzeklim piemērojamiem muitas maksājumiem
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 91. un 105.
pantam, 1990. gada 26. jūnija Stambulas konvencijas par pagaidu
ievešanu 2. panta otrajai daļai un šīs konvencijas C pielikuma 7.
pantam un 9. panta otrajai daļai, kā arī 1973. gada 18. maija
Kioto konvencijas par muitas procedūru vienkāršošanu un
harmonizēšanu F3 pielikuma 30. un 34. standartam”.
Konstatējošā
daļa
1999. gada 25. novembrī Saeima
pieņēma likumu “Par akcīzes nodokli”, kas stājās spēkā 1999. gada
9. decembrī. Pieteikuma iesniegšanas brīdī likuma 4. panta 3.
punkta redakcija ir šāda:
“Nodokļa maksātāji ir:
[...]
3) fiziskās vai juridiskās
personas vai ar līgumu saistītas fizisko vai juridisko personu
grupas, kas vieglos automobiļus vai motociklus ieved uz laiku
saskaņā ar Muitas likumu;
[...]”
Savukārt likuma 10. panta piektās
daļas redakcija pieteikuma iesniegšanas brīdī ir šāda:
“Fiziskā un juridiskā persona
aprēķināto nodokli par vieglajiem automobiļiem un motocikliem,
kuri ievesti uz laiku, maksā saskaņā ar Muitas likumu.”
2000. gada 10. oktobrī Ministru
kabinets, pamatojoties uz Muitas likuma 24. panta otro daļu, 25.
pantu un 36. panta otro daļu un likuma “Par muitas nodokli
(tarifiem)” 22. panta 18. punktu, izdeva noteikumus Nr. 349
“Muitas procedūras — ievešana uz laiku — izpildes kārtība”
(turpmāk — Ministru kabineta noteikumi Nr. 349), kuri stājās
spēkā 2000. gada 1. novembrī. Noteikumu 24. punkts
reglamentē:
“Latvijas fiziskā persona, ievedot
uz laiku ārvalsts personas transportlīdzekli, kuru izmanto tikai
personiskajām vajadzībām un nekomerciālos nolūkos (turpmāk —
privātais transportlīdzeklis), saņem atļauju šo noteikumu 14. un
15. punktā noteiktajā kārtībā. Attiecīgajam transportlīdzeklim
piemērojams daļējs atbrīvojums no muitas maksājumiem.”
Muitas likuma 35. pants noteic, ka
ievešana uz laiku ir muitas procedūra, kas ļauj izmantot preces
muitas teritorijā vai ārpus tās robežām, pilnīgi vai daļēji
atbrīvojot šīs preces no muitas maksājumiem Ministru kabineta
noteiktajā kārtībā un nepiemērojot attiecībā uz tām tirdzniecības
politikas pasākumus.
Ar Saeimas 1999. gada 20. maija
likumu “Par 1990. gada 26. jūnija Stambulas konvenciju par
pagaidu ievešanu” minētā konvencija (turpmāk — Stambulas
konvencija) tika ratificēta un Latvijas Republikā stājās spēkā
1999. gada 16. oktobrī. Tās 2. panta otrā daļa paredz, ka,
nekaitējot E pielikuma noteikumiem, nelietojot ekonomiska
rakstura importa ierobežojumus vai aizliegumus, pagaidu ievešana
jānodrošina ar noteikumiem atbilstošu pilnīgu atbrīvošanu no
ievedmuitas maksājumiem.
Konvencijas C pielikuma 5. pants
paredz, ka, “lai lietotu atvieglojumus, kurus nodrošina šis
pielikums,
(a) transporta līdzekļiem
komerciālai lietošanai jābūt reģistrētiem citā teritorijā, nevis
pagaidu ievešanas teritorijā uz personas vārda, kas reģistrēta
vai dzīvo pastāvīgi citā teritorijā nekā pagaidu ievešanas
teritorija, un tos jāieved un jālieto personām, kas no šādas
teritorijas darbojas;
(b) transporta līdzekļiem privātai
lietošanai jābūt reģistrētiem citā teritorijā, nevis pagaidu
ievešanas teritorijā uz personas vārda, kas reģistrēta vai dzīvo
pastāvīgi citā teritorijā nekā pagaidu ievešanas teritorija, un
tie jāieved un jālieto personām, kas dzīvo šādā teritorijā”.
Savukārt Stambulas konvencijas C
pielikuma 7. pants noteic, ka, “neraugoties uz pielikuma 5. panta
noteikumiem,
(a) transporta līdzekļus
komerciālai lietošanai var lietot arī trešās personas, pat ja tās
ir reģistrētas vai pastāvīgi dzīvo pagaidu ievešanas teritorijā,
kuras atbilstoši pilnvarojušas personas, kam nodrošināta pagaidu
ievešana un kas darbojas to vārdā;
(b) transporta līdzekļus privātai
lietošanai var lietot trešās personas, kuras atbilstoši
pilnvarojušas personas, kam nodrošināta pagaidu ievešana. Katra
Līgumslēdzēja Puse var atļaut lietošanu personām, kas pastāvīgi
dzīvo tās teritorijā, īpaši ja šādi transporta līdzekļi tiek
lietoti tās personas vārdā, kurai nodrošināta pagaidu ievešana,
un pēc tās instrukcijām”.
Konvencijas C pielikuma 9. panta
otrā daļa paredz, ka transportlīdzekļi privātai lietošanai var
palikt pagaidu ievešanas teritorijā uz sešus mēnešus ilgu
termiņu, nepārtrauktu vai pārtrauktu, katros divpadsmit
mēnešos.
Ar Saeimas 1998. gada 15. oktobra
likumu “Par 1973. gada 18. maija Kioto starptautisko konvenciju
par muitas procedūru vienkāršošanu un harmonizēšanu” minētā
konvencija (turpmāk — Kioto konvencija) tika ratificēta un
Latvijas Republikā stājās spēkā 1999. gada 3. oktobrī. Saskaņā ar
šo likumu Latvijas Republika apņēmās piemērot arī konvencijas F3
pielikuma 30. un 34. standartu. 30. standarts paredz, ka
atvieglojumi, kuri tiek piešķirti privātās lietošanas
transportlīdzekļiem saskaņā ar Kioto konvenciju, “jāpiemēro, ja
tie ir nerezidentu īpašumā vai viņu iznomāti, vai izīrēti un ja
tie tiek ievesti ar, pirms vai pēc ceļotājiem”. Savukārt 34.
standarts noteic, ka pēc ieinteresētās personas pieprasījuma un
tādu iemeslu dēļ, kurus muitas iestādes uzskata par pamatotiem,
tām jāpagarina jebkurš sākotnēji fiksētais laika limits pagaidu
ievešanai.
Pieteikuma iesniedzējs — Valsts
cilvēktiesību birojs (turpmāk — pieteikuma iesniedzējs) — apstrīd
likuma “Par akcīzes nodokli” 4. panta 3. punkta un 10. panta
piektās daļas un Ministru kabineta noteikumu Nr. 349 24. punkta
daļā par transportlīdzeklim piemērojamiem maksājumiem atbilstību
Latvijas Republikas Satversmes 89., 91. un 105. pantam, Stambulas
konvencijas 2. panta otrajai daļai, C pielikuma 7. pantam un 9.
panta otrajai daļai, kā arī Kioto konvencijas F3 pielikuma 30. un
34. standartam. Pieteikuma iesniedzējs norāda - ja Latvijas
rezidentam ir vajadzība ievest Latvijā uz laiku līdz sešiem
mēnešiem savām vajadzībām un nekomerciālos nolūkos sev piederošu,
īrētu, nomātu vai patapinātu transportlīdzekli vai arī ja
ārvalsts persona vēlas ievest Latvijā uz laiku līdz sešiem
mēnešiem savām vajadzībām un nekomerciālos nolūkos sev piederošu,
īrētu vai patapinātu transportlīdzekli, šīs personas nepamatoti
ierobežojot likuma “Par akcīzes nodokli” normas. Šāda kārtība,
kas neatbilstot iepriekš minētajām starptautisko konvenciju
normām, izrietot no likuma “Par akcīzes nodokli” 4. panta 3.
punkta un 10. panta piektās daļas.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka
Stambulas konvencijas 2. panta otrā daļa kopā ar konvencijas C
pielikuma 9. panta otro daļu noteic, ka, ārvalsts personai
ievedot uz laiku līdz sešiem mēnešiem Latvijas Republikas muitas
teritorijā transportlīdzekli, kas pieder šai personai un
reģistrēts uz tās vārda ārvalsts teritorijā, šim
transportlīdzeklim piemērojams pilns atbrīvojums no muitas
maksājumiem. Taču, pēc pieteikuma iesniedzēja domām, likuma “Par
akcīzes nodokli” 8. panta pirmā daļa, kura paredz, ka
“samaksātais nodoklis par vieglo automobili vai motociklu, kuru
fiziskā persona vai juridiskā persona izved no Latvijas triju
mēnešu laikā, tiek atmaksāts pēc ievešanas” ir pretrunā ar
Stambulas konvenciju, jo ierobežo termiņu, kura ietvaros persona
var uz laiku ievest transportlīdzekli Latvijas Republikas
teritorijā, saņemot pilnu atbrīvojumu no muitas maksājumiem.
Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka
arī Kioto konvencijas F3 pielikuma 30. standarts paredz
nerezidentam sešu mēnešu termiņu privātās lietošanas
transportlīdzekļa ievešanai. Turklāt pielikuma 34. standarts
paredzot, ka “pēc ieinteresētās personas pieprasījuma un tādu
iemeslu dēļ, kurus muitas iestāde uzskata par pamatotiem, muitas
iestādei jāpagarina jebkurš sākotnēji fiksētais laika limits
pagaidu ievešanai”.
Bez tam saskaņā ar Stambulas
konvencijas C pielikuma 7. panta “b” apakšpunktu privātai
lietošanai paredzētus transportlīdzekļus varot lietot arī trešās
personas, ko atbilstoši pilnvarojušas personas, kurām nodrošināta
pagaidu ievešana (tas ir ievešana uz laiku). Turpretī Ministru
kabineta noteikumu Nr. 349 24. punkts nosakot - ja Latvijas
fiziskā persona ieved uz laiku ārvalsts personas
transportlīdzekli, kuru izmanto tikai personiskajām vajadzībām un
nekomerciālos nolūkos, attiecīgajam transportlīdzeklim
piemērojams tikai daļējs atbrīvojums no muitas maksājumiem.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka
šāda uz laiku Latvijas Republikā ievesta transportlīdzekļa
aplikšana ar akcīzes nodokli ir pretrunā ar Latvijas Republikas
Satversmes (turpmāk — Satversme) 91. pantu, jo citās valstīs šāds
nodoklis neesot jāmaksā, un tādējādi Latvijā fiziskās un
juridiskās personas tiekot nostādītas nevienlīdzīgā situācijā.
Turklāt Latvijas Republikas pilsoņi esot nostādīti nevienlīdzīgā
situācijā ar ārvalstniekiem, jo pēdējiem, uz laiku ievedot
Latvijas Republikas muitas teritorijā transportlīdzekļus, tiekot
piemērots pilns atbrīvojums no muitas maksājumiem saskaņā ar
Ministru kabineta noteikumu Nr. 349 61. punktu. Tāpat, pēc
pieteikuma iesniedzēja domām, apstrīdētā akcīzes nodokļa
uzlikšanas kārtība ierobežojot Satversmes 105. pantā paredzētās
personu tiesības uz īpašumu, jo, uzliekot nepamatotu
īpašumtiesību apgrūtinājumu, tiekot ierobežotas īpašnieka
tiesības netraucēti rīkoties ar savu īpašumu —
transportlīdzekli.
Apstrīdētās normas esot pretrunā
arī ar Satversmes 89. pantu, jo neatbilstot ne Stambulas
konvencijai, saskaņā ar kuru Latvijas Republika esot apņēmusies
atvieglot ievešanu uz laiku, vienkāršojot un harmonizējot
procedūras, lai sasniegtu ekonomiskus, humānus, kultūras,
sociālus un tūrisma mērķus, ne Kioto konvencijai, kuras mērķis
esot atvieglot ceļotājiem un strādniekiem, kuri uzturas vienā
valstī, bet strādā citā, robežu šķērsošanu un uzturēšanos citās
konvencijas dalībvalstīs.
Institūcija, kas izdevusi
apstrīdētās likuma “Par akcīzes nodokli” normas, — Saeima —
atbildes rakstā pauž viedokli, ka likuma “Par akcīzes nodokli” 4.
panta 3. punkts vispārīgi noteic to personu loku, kuras ir
akcīzes nodokļa maksātāji. Savukārt likuma 10. panta piektā daļa
vispārīgi nosakot, ka persona maksā akcīzes nodokli par
vieglajiem automobiļiem un motocikliem, kas ievesti uz laiku.
Savukārt ar Muitas likumu un tajā ietverto deleģējumu Ministru
kabinetam (Muitas likuma 35. pants) tiekot reglamentēti gadījumi,
kad persona pilnīgi vai daļēji atbrīvojama no muitas maksājumiem.
Ar terminu “muitas maksājums”, pēc Saeimas domām, būtu jāsaprot
arī akcīzes nodoklis, kas maksājams par vieglajiem automobiļiem
un motocikliem.
Saeima atbildes rakstā norāda, ka
Stambulas konvencijas C pielikums “Par transportlīdzekļiem”
paredz tos transportlīdzekļu veidus un nosacījumus, kādiem
transportlīdzeklim jāatbilst, lai saskaņā ar Stambulas
konvencijas 2. pantu tam tiktu piemērots pilnīgs atbrīvojums no
ievedmuitas maksājumiem. Saskaņā ar Stambulas konvencijas C
pielikuma 7. panta “b” punktu Latvijai esot dotas izvēles
tiesības lemt, vai piešķirt pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas
maksājumiem ārvalsts personai piederoša transportlīdzekļa
lietošanai Latvijas teritorijā tur pastāvīgi dzīvojošām personām
(Latvijas rezidentiem).
Stambulas konvencijas C pielikuma
9. panta otrā daļa nosakot termiņu, kādā transportlīdzeklis
privātai lietošanai var palikt pagaidu ievešanas teritorijā,
turpretī apstrīdētās likuma “Par akcīzes nodokli” normas šo
jautājumu nereglamentē.
Saeima pauž viedokli, ka Kioto
konvencijas F3 pielikuma 30. un 34. standarts attiecas uz
ceļotājiem nerezidentiem, tas ir, personām, kas uz laiku iebrauc
tādas valsts teritorijā, kurā parasti nedzīvo. Taču minētie
standarti neattiecoties uz ceļotājiem rezidentiem, kas atgriežas,
tas ir, personām, kas pēc pagaidu uzturēšanās ārzemēs atgriežas
tās valsts teritorijā, kurā parasti dzīvo. Konvencijas F3
pielikuma 30. standarts attiecoties uz konkrētu gadījumu un
neaizliedzot piemērot daļēju atbrīvojumu no muitas maksājumiem
citos, konvencijā neparedzētos gadījumos. Savukārt konvencijas F3
pielikuma 34. standartā regulētais jautājums neesot apstrīdēto
likuma “Par akcīzes nodokli” normu regulēšanas priekšmets, bet
gan tiekot regulēts ar Ministru kabineta noteikumiem, kas izdoti
uz Muitas likuma pamata.
Līdz ar to Saeima uzskata, ka
tiesiskais regulējums likuma “Par akcīzes nodokli” 4. panta 3.
punktā un 10. panta piektajā daļā nav pretrunā ar pieteikuma
iesniedzēja norādītajām normām, un lūdz pieteikumu daļā par
likumu “Par akcīzes nodokli” atzīt par nepamatotu un
noraidīt.
Institūcija, kas izdevusi
apstrīdēto Ministru kabineta noteikumu Nr. 349 normu, — Ministru
kabinets — atbildes rakstā pauž viedokli, ka Stambulas
konvencijas 7. panta “b” apakšpunkts dod Latvijai tiesības lemt
par atļauju tās teritorijā dzīvojošai personai lietot ārvalsts
personai piederošu transportlīdzekli, ja tā lieto šo
transportlīdzekli ārvalsts personas vārdā un saskaņā ar tās
instrukcijām. Latvija tādēļ Ministru kabineta noteikumu Nr. 349
71. punktā esot noteikusi, ka Latvijas fiziskā persona drīkstot
izmantot šādu transportlīdzekli personiskajām vajadzībām tad, ja
šāda lietošana nenotiek regulāri un ja šī persona darbojas tāda
preču lietotāja uzdevumā vai vārdā, kas ir ārvalsts persona, kura
pati ieradusies Latvijā. Ne Stambulas konvencijas 2. panta otrā
daļa, ne C pielikuma 7. pants, ne arī konvencija kopumā
neuzliekot Latvijai par pienākumu piemērot pilnīgu atbrīvojumu no
muitas maksājumiem tiem rezidentiem, kas ieved preces uz laiku
savas pastāvīgās dzīvesvietas teritorijā. Ministru kabinets bez
tam norāda, ka Stambulas konvencijas C pielikuma 9. panta otrās
daļas noteikums esot pilnībā ietverts Ministru kabineta noteikumu
Nr. 349 64. punktā.
Ministru kabinets uzskata, ka
Kioto konvencijas F3 pielikuma 30. standarts piemērojams
gadījumos, kad privātās lietošanas transportlīdzekli valstī
lietos nerezidents, tas ir, persona, kas uz laiku iebrauc valstī,
kurā parasti nedzīvo. Konvencijas F3 pielikuma 34. standarts esot
ietverts Ministru kabineta noteikumu Nr. 349 12. punktā.
Lietas sagatavošanas procesā tika
pieprasīti paskaidrojumi no Valsts ieņēmumu dienesta. Valsts
ieņēmumu dienesta atbildē pausts viedoklis, ka saskaņā ar
Stambulas konvencijas jēgu un mērķi nav paredzēta konvencijā
iekļauto atvieglojumu piemērošana rezidentam, ja tas uz laiku
ieved preces savas pastāvīgās dzīvesvietas teritorijā. Saskaņā ar
konvencijas C pielikuma 7. panta “b” punktu Latvijas Republika
varot pati izvērtēt, vai attiecināt šos atvieglojumus arī uz
saviem rezidentiem. Šādu gadījumu paredzot Ministru kabineta
noteikumu Nr. 349 71. punkts.
Valsts ieņēmumu dienests uzskata,
ka Kioto konvencijas F3 pielikuma 30. un 34. standarts
konvencijas dalībvalstīs attiecināms uz ceļotāju kategoriju —
nerezidentiem. Valsts ieņēmumu dienests uzsver — ja persona
ievedot transportlīdzekli Latvijā saskaņā ar Ministru kabineta
noteikumu Nr. 349 63. punktu, tai akcīzes nodoklis neesot
jāmaksā. Latvijas fiziskajai personai, ievedot uz laiku ārvalstu
personai piederošu transportlīdzekli, piemērojams daļējs
atbrīvojums no muitas maksājumiem, tajā skaitā arī no akcīzes
nodokļa.
2002. gada 20. septembrī
Satversmes tiesā tika saņemts pieteikuma iesniedzēja pārstāvja
Valda Cielavas iesniegums, kurā tiesai lūgts izbeigt tiesvedību
lietā daļā par apstrīdēto normu atbilstību Latvijas Republikas
Satversmei.
Secinājumu daļa
1.
Ievērojot pieteikuma iesniedzēja
pārstāvja iesniegumu, likuma “Par akcīzes nodokli” 4. panta 3.
punkta un 10. panta piektās daļas un Ministru kabineta noteikumu
Nr. 349 24. punkta daļā par transportlīdzeklim piemērojamiem
muitas maksājumiem atbilstība Satversmes 89., 91. un 105. pantam
šajā spriedumā netiek izvērtēta.
2.
Likums “Par akcīzes nodokli”
noteic ar akcīzes nodokli apliekamo preču veidus, akcīzes nodokļa
likmes un vispārīgos akcīzes nodokļa maksāšanas noteikumus.
Satversmes tiesa piekrīt Saeimas viedoklim, ka likuma “Par
akcīzes nodokli” 4. panta 3. punkts neietver norādi, ka jebkurai
fiziskajai vai juridiskajai personai, kas Latvijā uz laiku ieved
vieglo automobili vai motociklu, ir pienākums maksāt akcīzes
nodokli, bet tikai paredz, ka akcīzes nodokļa maksātājs var būt
arī fiziskā vai juridiskā persona, kura Latvijā ieved vieglo
automobili vai motociklu saskaņā ar Muitas likumā paredzēto
muitas procedūru “ievešana uz laiku”.
Savukārt likuma “Par akcīzes
nodokli” 10. panta piektā daļa ietver norādi, ka fiziskās un
juridiskās personas aprēķināto nodokli par vieglajiem
automobiļiem un motocikliem, kuri ievesti uz laiku, maksā saskaņā
ar Muitas likumu. Pamatots ir Saeimas atbildes rakstā paustais
viedoklis, ka tieši Muitas likums regulē tos gadījumus, kad
personām, uz laiku ievedot vieglos automobiļus un motociklus,
jāmaksā akcīzes nodoklis vai tās ir atbrīvotas no šā maksājuma.
Tādēļ, lai noskaidrotu fizisko un juridisko personu pienākumu
maksāt akcīzes nodokli par vieglajiem automobiļiem un
motocikliem, kas ievesti uz laiku, nepieciešams analizēt vairāku
Muitas likuma normu saturu.
Termins “muitas maksājums”
definēts Muitas likuma 1. panta 12. punktā un ir nodoklis vai
nodeva, ko likumā noteiktajā kārtībā iekasē muitas iestāde. Tāpēc
arī akcīzes nodoklis ir uzskatāms par muitas maksājumu, kā to
savā atbildes rakstā norāda Saeima.
Muitas likuma 35. pants ietver
muitas procedūras “ievešana uz laiku” (jeb “pagaidu ievešana”
saskaņā ar Stambulas konvenciju) definīciju un deleģē Ministru
kabinetam tiesības noteikt, kādā kārtībā uz laiku ievestie
vieglie automobiļi un motocikli pilnībā vai daļēji atbrīvojami no
muitas maksājumiem.
3.
Ministru kabineta noteikumi Nr.
349 regulē muitas procedūras — ievešana uz laiku — piemērošanas
un izpildes kārtību, arī attiecībā uz vieglajiem automobiļiem un
motocikliem. Šo noteikumu 24. punkts daļā par transportlīdzeklim
piemērojamiem maksājumiem noteic, ka, Latvijas fiziskajai
personai (Stambulas un Kioto konvenciju izpratnē — Latvijas
rezidentam) ievedot uz laiku personiskām vajadzībām ārvalsts
personai piederošu transportlīdzekli, tam piemērojams daļējs
atbrīvojums no muitas maksājumiem. Taču Stambulas un Kioto
konvenciju normas, uz kurām norādījis pieteikuma iesniedzējs,
regulē tikai gadījumus, kad transportlīdzekli Latvijā uz laiku
ieved nerezidents jeb ārvalsts fiziskā vai juridiskā persona.
Tādējādi Ministru kabineta noteikumu Nr. 349 24. punkta daļā par
transportlīdzeklim piemērojamiem maksājumiem tiesiskās
regulēšanas priekšmets ir atšķirīgs no Stambulas konvencijas 2.
panta otrās daļas un C pielikuma un Kioto konvencijas F3
pielikuma 30. un 34. standarta tiesiskās regulēšanas
priekšmeta.
Stambulas konvencijas E pielikuma
1. pants noteic, ka:
“(a) termins “preces, kas
ievestas, daļēji atbrīvotas no ievedmuitas maksājumiem” nozīmē
preces, kuras ir minētas šīs konvencijas citos pielikumos, bet
kuras neatbilst visiem nosacījumiem, kas tajos noteikti, lai
nodrošinātu pagaidu ievešanu ar pilnīgu atbrīvošanu no
ievedmuitas maksājumiem, un preces, kas nav minētas šajos citos
pielikumos un kuras tiek ievestas pagaidu lietošanai, piemēram,
ražošanas vai darba projektiem;
(b) termins “daļēja
atbrīvošana”nozīmē atbrīvošanu no kopējā ievedmuitas maksājumu
daudzuma daļas maksāšanas, kura būtu citādi jāmaksā, ja preces
būtu muitotas pašmāju lietošanai datumā, kad tās tika pakļautas
pagaidu ievešanas procedūrai”.
Savukārt pielikuma 2. pants
paredz, ka “precēm, kas minētas šī pielikuma 1. panta (a)
apakšpunktā, jānodrošina pagaidu ievešana ar daļēju atbrīvošanu
saskaņā ar Stambulas konvencijas 2. pantu”. No šīm Stambulas
konvencijas normām izriet, ka gadījumā, kad Latvijas rezidents uz
laiku ieved Latvijā personiskai lietošanai attiecīgu ārvalsts
personai piederošu un ārvalstī reģistrētu transportlīdzekli,
saskaņā ar konvencijas E pielikumu transportlīdzeklim piemērojams
daļējs atbrīvojums no muitas maksājumiem. Tādējādi Ministru
kabineta noteikumu Nr. 349 24. punkts daļā par transportlīdzeklim
piemērojamiem maksājumiem atbilst Stambulas konvencijas E
pielikumam.
4.
Jāņem vērā, ka Stambulas
konvencijas 2. panta otrajā daļā minētais pilnīgais atbrīvojums
no muitas maksājumiem uz laiku privātai lietošanai ievestiem
transportlīdzekļiem piemērojams, ja tie atbilst šādiem
konvencijas C pielikuma 5. panta “b” punktā minētajiem
kritērijiem:
1) transportlīdzekli ieved
ārvalsts persona;
2) transportlīdzeklis pieder
ārvalsts personai, un
3) transportlīdzeklis reģistrēts
ārvalstī.
Ministru kabineta noteikumu Nr.
349 63. punktā ietvertais regulējums pilnībā atbilst šīm
Stambulas konvencijas normām, jo tas noteic, ka ievešanu uz laiku
ar pilnu atbrīvojumu no muitas maksājumiem piemēro privātajam
transportlīdzeklim, ja to ieved ārvalsts persona, ja ārvalsts
persona to lieto personiskajām vajadzībām un transportlīdzeklis
ir reģistrēts ārvalstī uz ārvalsts personas vārda vai persona
dokumentāri pierāda, ka transportlīdzeklis, kas nav reģistrēts
Latvijā, pieder ārvalsts personai.
Stambulas konvencijas C pielikuma
7. panta “b” punkts paredz priekšnosacījumus tam, lai
transportlīdzekli, kurš atbilst pielikuma 5. panta “b” punktā
ietvertajiem kritērijiem, varētu lietot citas, trešās personas.
Turklāt saskaņā ar šo normu katra konvencijas dalībvalsts var
atļaut saviem rezidentiem lietot ārvalstu personu uz laiku
ievestos transportlīdzekļus, īpaši tādā gadījumā, ja šāda
lietošana notiek pēc transportlīdzekli ievedušās personas
instrukcijām un tās vārdā. Latvijas Republika ir reglamentējusi
priekšnoteikumus šāda transportlīdzekļa lietošanai Latvijas
rezidentiem Ministru kabineta noteikumu Nr. 349 71. punktā, kurš
paredz šīs tiesības Latvijas rezidentam, ja tas rīkojas pēc
transportlīdzekļa īpašnieka pilnvarojuma vai viņa uzdevumā un
attiecīgo transportlīdzekli nelieto regulāri.
Stambulas konvencijas C pielikuma
9. panta otrā daļa, uz kuru arī atsaucies pieteikuma iesniedzējs,
regulē parasto termiņu, kādā transportlīdzeklis, kurš ievests
konvencijas dalībvalstī uz laiku, var palikt tās teritorijā.
Saskaņā ar minēto normu šis termiņš ir pārtraukti vai
nepārtraukti seši mēneši jebkuru divpadsmit mēnešu laikā. Kā
pareizi savā atbildes rakstā norādījis Ministru kabinets,
atbilstošs termiņš paredzēts arī Ministru kabineta noteikumu Nr.
349 64. punktā.
5.
Kioto konvencijas dalībvalstis
saskaņā ar tās 2. pantu (ievērojot grozījumus Kioto konvencijā,
kurus paredz ratificētais Protokols par grozījumiem šajā
konvencijā) apņemas ievērot konvencijas pielikumos ietvertos
standartus un rekomendētās prakses. Abi standarti, uz kuriem
atsaucas pieteikuma iesniedzējs, atrodami F3 pielikuma sadaļas
“Iebraukšanas noteikumi” “a” apakšsadaļā “Nerezidenti”. Tādējādi
šie standarti attiecināmi uz gadījumu, kad konvencijas
dalībvalstī iebrauc nerezidents jeb ārvalsts persona. Latvijas
Republikā abi šie standarti ir piemērojami, ja valsts teritorijā
iebrauc ārvalsts persona, kura nav Latvijas rezidents.
Kioto konvencijas F3 pielikuma 30.
standarts piešķir tiesības nerezidentiem, kuri iebrauc
konvencijas dalībvalstī, saņemt atvieglojumus attiecībā uz
privātās lietošanas transportlīdzekļiem arī gadījumos, ja tie ir
nerezidentu iznomāti vai izīrēti un ja tie tiek ievesti pirms,
pēc vai kopā ar nerezidentiem. Šīs normas saturs atrodams
Ministru kabineta noteikumu Nr. 349 63. punktā, kurš uz laiku
ievedamo transportlīdzekļu kritēriju lokā iekļauj arī tādu
iespēju, ka transportlīdzeklis pieder citai ārvalsts personai,
nevis tā ievedējam. Turklāt Muitas likuma 18. pants ļauj personām
veikt muitas procedūras ar pārstāvju starpniecību. Tas ļauj
ārvalsts personai veikt muitas procedūru - ievešana uz laiku -,
pašai klāt neesot, ar pienācīgi pilnvarota pārstāvja
starpniecību, ja kaut kādi apstākļi kavē ārvalsts personu veikt
šo procedūru.
Kioto konvencijas F3 pielikuma 34.
standarts paredz, ka muitas iestādei pēc ieinteresētās personas
lūguma jāpagarina pagaidu ievešanai noteiktais termiņš tādu
iemeslu dēļ, kuri, pēc Muitas iestādes ieskata, ir pamatoti. Kā
atbildes rakstā norādījis Ministru kabinets, šādu pienākumu
Latvijas Republikas muitas iestādēm paredz arī Ministru kabineta
noteikumu Nr. 349 12. punkts.
6.
Ievērojot iepriekš minēto, likuma
“Par akcīzes nodokli” 4. panta 3. punkts un 10. panta piektā daļa
un Ministru kabineta noteikumu Nr. 349 24. punkts daļā par
transportlīdzeklim piemērojamiem maksājumiem nav pretrunā ar
Stambulas konvencijas 2. panta otro daļu, C pielikuma 7. pantu un
9. panta otro daļu, kā arī ar Kioto konvencijas F3 pielikuma 30.
un 34. standartu.
7.
No lietai pievienotajiem
materiāliem izriet, ka, iespējams, pastāv nepilnības vai pat
kļūdas, piemērojot muitas procedūru — ievešana uz laiku —
vieglajiem automobiļiem vai motocikliem, kuri tiek ievesti
Latvijā. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu
Satversmes tiesas kompetencē neietilpst pienākums izvērtēt
tiesību normu piemērošanu. Izpildvaras iestādēm un amatpersonām,
kuras piemēro muitas tiesību normas, jāņem vērā likuma “Par
nodokļiem un nodevām” 7. panta pirmā daļa, kura noteic — ja
Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos ir noteikta
citāda nodokļu aprēķināšanas vai maksāšanas kārtība nekā Latvijas
Republikas nodokļu likumos, piemēro šo starptautisko līgumu
noteikumus. Tāpat iestādēm un amatpersonām jāņem vērā Muitas
likuma 5. pants, kurš paredz — “ja starptautiskajā līgumā, kuru
Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā šajā
likumā, piemērojami starptautiskā līguma noteikumi”.
Nolēmumu daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 29.panta pirmās daļas 1. punktu, 30., 31. un 32. pantu,
tiesa
nosprieda:
1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā
par likuma “Par akcīzes nodokli” 4. panta 3. punkta un 10. panta
piektās daļas, kā arī Ministru kabineta 2000. gada 10. oktobra
noteikumu Nr. 349 “Muitas procedūras — ievešana uz laiku —
izpildes kārtība” 24. punkta daļā par transportlīdzeklim
piemērojamiem muitas maksājumiem atbilstību Latvijas Republikas
Satversmes 89., 91. un 105. pantam.
2. Atzīt likuma “Par akcīzes
nodokli” 4. panta 3. punktu un 10. panta piekto daļu un Ministru
kabineta 2000. gada 10. oktobra noteikumu Nr. 349 “Muitas
procedūras — ievešana uz laiku — izpildes kārtība” 24. punktu
daļā par transportlīdzeklim piemērojamiem muitas maksājumiem par
atbilstošu 1990. gada 26. jūnija Stambulas konvencijas par
pagaidu ievešanu 2. panta otrajai daļai un šīs konvencijas C
pielikuma 7. pantam un 9. panta otrajai daļai, kā arī 1973. gada
18. maija Kioto konvencijas par muitas procedūru
vienkāršošanu un harmonizēšanu F3 pielikuma 30. un 34.
standartam.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Satversmes tiesas sēdes
priekšsēdētājs A. Endziņš
