“Mūsu pienākums ir palīdzēt Baltijas valstīm”

Šodien Ungārijas valsts svētki — 1956.gada revolūcijas gadadiena

Bēla Jāvorskis, Ungārijas vēstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Vēstnieka kungs, mūsu saruna notiek Ungārijas valsts svētku priekšvakarā, kad no savas rezidences Tallinā esat Rīgā ieradies atvadu vizītē.

— Jā, šī vizīte man ir ar skumju pieskaņu. Kaut gan es allaž ar lielu prieku braucu uz Rīgu, jo uzskatu Rīgu par ļoti skaistu un kulturālu pilsētu un to pašu es attiecinu uz visu Latviju. Šoreiz Rīgā es patiesi izjūtu zināmas skumjas, jo šī ir atvadu vizīte. 31. oktobrī es beidzu savas vēstnieka gaitas un atgriežos Ungārijā.

— Protams, katra šķiršanās ir mazliet skumja. Taču trīs gados, kad pārstāvējāt Ungārijas intereses arī Latvijā, bijis daudz pozitīva.

— Jā, jums taisnība.Var būt, ka neesmu pietiekami kautrīgs, to sakot, bet es allaž esmu uzskatījis, ka Latvijas un Ungārijas attiecības tomēr nav pietiekami intensīvas. Manuprāt, to veicinājis gan samērā palielais atstatums starp mūsu valstīm, gan politiķu lielā aizņemtība, īpaši tāpēc, ka abas valstis pašlaik risina intensīvas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), kas politiķiem patiešām prasa daudz laika. Un tā nu politiķu ceļi pārsvarā ved uz Briseli un citām ar ES saistītām pilsētām. Šādā izpratnē ES kandidātvalstu savstarpējās attiecības, manuprāt, nav bijušas pietiekami intensīvas. Tomēr ir bijis daudz priecīgu notikumu mūsu valstu attiecībās. Jūs jau minējāt Latvijas prezidentes valsts vizīti Ungārijā. Es varu minēt Ungārijas ārlietu un aizsardzības ministru oficiālās vizītes Latvijā. Mums ir izdevies parakstīt dažus būtiskus līgumus. Beidzot izdevies parakstīt arī grozījumus līgumā par bezvīzu ceļojumiem, paredzot deviņdesmit dienu ilgus apmeklējumus. Mums izdevās veiksmīgi attīstīt arī sadarbību militārajā jomā. Manā uztverē tas var daudz palīdzēt Latvijai ceļā uz NATO.

Latvijai šis process ir ļoti svarīgs. Savukārt Ungārijai jau ir pieredze NATO, un gan mūsu ārlietu, gan aizsardzības ministrs uzsvēra šo aspektu. Ungārija aktīvi un bez jebkādiem iebildumiem atbalsta Latvijas uzņemšanu NATO. Mūsu iepriekšējais premjerministrs Orbans uzskatīja, ka Ungārijai, kas pati pārcietusi 1956. gada revolūcijas apspiešanu, ir pienākums palīdzēt visām trim Baltijas valstīm, kuru tautas izcietušas daudz vairāk, kļūt par NATO dalībvalstīm. Palīdzēt ne vien racionālo NATO paplašināšanās apsvērumu dēļ, bet vispirms tieši morāla pienākuma dēļ.

— Kā jūs raksturotu Ungārijas pirmo pieredzi NATO?

— Ungārija par NATO valsti kļuva visgrūtākajā laikā — 1999. gada pavasarī, tieši pirms karadarbības sākšanās Balkānos. Tādējādi mēs līdz ar iestāšanos NATO nokļuvām, tā teikt, uz ugunslīnijas, jo NATO izmantoja Ungārijas aerodromus savu bumbvedēju startiem. Jāteic, ka Ungārija šo pārbaudi izturēja ļoti veiksmīgi, un tas mums uzreiz deva ļoti lielu pieredzi. Mēs uzreiz sapratām, ko nozīmē NATO iesaistīšanās karadarbībā. Šāda intensīva iesaistīšanās mums ļāva ļoti strauji integrēties NATO. Protams, tas nekādā ziņā nenozīmē, ka Ungārijas armija šobrīd jau pilnībā atbilst NATO prasībām. Mūsu bruņoto spēku reorganizācija turpinās. Pavisam nesen mums vajadzēja pieņemt lēmumu par ļoti dārgu lidmašīnu iegādāšanos, un Ungārija nolēma iepirkt zviedru lidmašīnas. Tas gan neiepriecināja amerikāņus. Ir gan nepieciešama šo lidmašīnu pārbūve tieši mūsu armijas vajadzībām. Protams, Ungārijai iesaistīšanās NATO bija ļoti svarīga. Es domāju, man nevajag jums to īpaši skaidrot, jo arī Latvijas vēsturiskā pieredze liecina, ka patiesu drošību mūsu valstīm var sniegt tikai dalība NATO. Tādā izpratnē mums dalība NATO bija vissvarīgākā, dalība ES nāk tikai pēc tam.

— Vai NATO pieredze ir atvieglojusi Ungārijas gatavošanos iestāties ES? Protams, juridiski dalība NATO jums ceļā uz ES nekādas priekšrocības nedod. Taču jūsu sabiedrībai jau bijusi iespēja gūt pieredzi ietekmīgā starptautiskā organizācijā, un šis faktors varētu būtiski iespaidot rezultātus referendumā par iestāšanos ES.

— Es neteiktu, ka šis faktors atvieglojis mūsu virzību uz ES, jo sabiedrības atbalsts ES Ungārijā vienmēr bijis augsts, vienmēr ap 60 — 65 procentiem. Parlamentā šobrīd izveidota četru partiju koalīcija, un visas četras partijas atbalsta iestāšanos ES. Pretinieki iestāšanās procesam ir tikai ārpus parlamenta.

— Vai dalība NATO atstājusi iespaidu uz Ungārijas ekonomiku, piemēram, ārvalstu investīciju apjoma pieaugumā?

— Jā, ir arī tieša ietekme, taču daudz būtiskāks ir faktors, ka dalība NATO ļauj daudz lētāk nodrošināt valsts aizsardzību, nekā pašiem vien cenšoties sagatavot pietiekami stipru armiju. NATO kandidātvalstīs, dažkārt iebilstot pret iestāšanos NATO sakarā ar šķietami dārgajām izmaksām, aizmirst, ka par valsts aizsardzības spējām jāmaksā, arī atrodoties ārpus NATO, un tad šīs izmaksas ir daudz augstākas.

— Jau četrdesmit seši gadi pagājuši kopš Ungārijas 1956. gada revolūcijas.

Kā šos notikumus atceraties jūs?

— Man bija sešpadsmit gadu, tātad biju pietiekami liels, lai spētu sekot šiem notikumiem. Esmu uzaudzis pilsoniskā ģimenē. Mans tēvs pirmskara Ungārijā bija bankas vadītājs. Pēckara gados ģimenē vakaros slepeni klausījās “Amerikas balsi”, kā arī Londonas radio raidījumus, ko gan bija ļoti grūti dzirdēt, jo netālu no mūsu mājas atradās īpaša Rietumu radio raidījumu slāpēšanas stacija.

Ungārijas revolūcijas desmit dienas noteikti bija pats lielākais notikums arī manā dzīvē. Atklāti sakot, es šos notikumus atceros pat labāk nekā to, kas ar mani noticis, teiksim, pirms divām nedēļām, tik spilgti bija šie iespaidi. Es pats personīgi gan nepiedalījos šajos notikumos, bet kopā ar tēvu tajās dienās ļoti daudz staigāju pa Budapeštu un ļoti daudz redzēju un dzirdēju. Es redzēju sagrautās ēkas. Pēc revolūcijas apspiešanas mūsu pilsēta izskatījās kā pēc lielām kaujām. Mēs redzējām, kā Čepelā, tā ir viena no Budapeštas priekšpilsētām, tika sabombardēts liels naftas pārstrādes uzņēmums. Lai arī dzīvojām pilsētas otrā pusē, mēs varējām redzēt Čepelas ugunsgrēka atblāzmu.

1956. gada revolūcija bija brīnums, ko tolaik bija grūti aptvert. Pat iedomāties bija grūti, ka kaut kas tāds ir iespējams. Varu teikt, ka visa ungāru tauta kā viens atbalstīja šos notikumus. Praktiski ungāri bija barikāžu vienā, bet padomju karaspēks — otrā pusē . Padomju karaspēka pusē atradās tikai valsts drošības dienesta cilvēki, ko varētu pielīdzināt Padomju Savienības VDK.

Diemžēl mūsu revolūcijai pienāca šausmīgas beigas. Rietumi mums nepalīdzēja, un 4. novembra agrā rītā sākās padomju pretuzbrukums. Es joprojām skaidri jo skaidri atceros Budapeštas radio diktora balsi. Tāpat kā es, daudzi ungāri vēl aizvien no galvas atceras ministru prezidenta Imres Naģa vārdus viņa tārīta radio runā. Pēc tam skanēja mūsu valsts himna, un tad šī runa tika atkārtota. Tā tas skanēja visu priekšpusdienu, līdz beidzot, apmēram ap pusdienas laiku, tika ieņemts parlaments. 1956. gada revolūcija bija liels notikums visu ungāru dzīvē, un, godīgi sakot, es domāju, tas bija liels notikums arī Eiropas un visas pasaules vēsturē. Jo tas taču bija pirmais smagais trieciens padomju sistēmai. Toreiz viņiem izdevās atjaunot savu varu Ungārijā, tas tika izdarīts ar Jānoša Kādāra rokām. Pēc tam tika nogalināts gan Imre Naģs, gan ļoti daudzi citi ungāru patrioti, taču mūsu revolūcija parādīja, ka padomju sistēma jau sākusi strauji trūdēt. Protams, vēlāko attīstību ietekmēja arī daudzi citi notikumi, un šis process beidzās 1989. un 1990. gadā ar padomju impērijas sabrukumu. Šogad, paldies Dievam, 23. oktobris ir mūsu valsts svētki. Vieni no trim Ungārijas valsts svētkiem. Grūti vēl pateikt, kā tieši šie svētki manā valstī tiks svinēti, jo Ungārijā izveidojusies zināma politisko spēku pretstāve. Iespējams, ka koalīcijas partijas 23. oktobra valsts svētkus atzīmēs parlamentā, bet opozīcijas partijas tos svinēs laukumā pie parlamenta kopā ar tautu. Taču pilnīgi neatkarīgi no tā 23. oktobris mūsu valstī ir lieli un nozīmīgi svētki. Es domāju, šo svētku svinēšana parādīs, kādā virzienā mūsu valsts attīstīsies tuvākajā nākotnē.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors