Foto: Māris Kaparkalējs,“LV” Vakar grāmatu atvēršanas svētkos: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Francijas vēstniece Luīza Avona

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna R.Šūmana grāmatas “Eiropai” un Franču – latviešu vārdnīcas atvēršanā viesnīcā “Park Hotel Rīdzene” 2002. gada 22. oktobrī

Jūsu ekselence Francijas vēstniece! Dāmas un kungi!

Es ļoti priecājos būt klāt šajā pasākumā, kas vainagojas ar divu darbu nodošanu sabiedrībai un savā ziņā iezīmē Francijas vēstnieces atvadas no Latvijas, kur viņa tik ļoti sekmīgi un simpātiski ir rosījusies, cenzdamās būvēt tiltu starp Franciju un Latviju gan politiskā, gan saimnieciskā, gan kultūras jomā.

Vēstnieces kundzes iecere bija izveidot Francijas kultūras centru Rīgā, un es ceru, ka šī iecere gūs turpinājumu viņas pēcteča rokās. Kultūras centrs pēc savas būtības un satura jau ir sācis darboties, un šodien mēs šeit varam redzēt būtībā trīs tā manifestācijas. Vārdnīca ir būtisks instruments, tilts starp divām valodām, bez tā neiztikt. Protams, ar vārdnīcu nepietiek, vārda nianses un jēga ir jāmācās no konteksta, lietojuma, bet katram, kas ar valodu darbojas, vārdnīcai ir jābūt pa rokai. Šis tilts starp franču un latviešu valodu tagad ir pieejams, tas ir liels ieguvums, un man patiesi ir par to liels prieks.

Jūsu rokās nonāk arī grāmatiņa ar Robēra Šūmana pārdomām par Eiropu, kādu viņš savās vīzijās to saskatīja tālajā 1950.gadā, kad vēl dzima un tapa, tika iecerēta doma, kura varētu atstāt aiz muguras vēl nesenos karus un konfliktus, vēl nesenās cīņas par teritoriju, ekonomiskiem iespaidiem, par tiesībām uz ražošanu vai precēm. Viņš nāca ar ģeniālu ideju, ka vajadzētu divām ilgstošām ienaidniecēm – Francijai un Vācijai – vienoties par visbūtiskāko savā ekonomikā, par tērauda tirgus apvienošanu. Doma bija tik veiksmīga, ka blakus esošās valstis – Itālija, Beniluksa valstis – lūgtin lūdzās pašas pievienoties, un šī doma nāca ar tik būtiskiem jauninājumiem starpvalstu attiecībās, ka aizvien jaunas valstis to atzina par labu esam, vēloties tai pievienoties. Pēc 52 gadiem arī Latvija – atkal brīva un neatkarīga – stāv uz šīs paplašinātās apvienības sliekšņa. Nu ir pienākusi mūsu kārta raudzīties uz šo veidojumu un atzīt to par gana labu esam, saskatīt tur tādas priekšrocības, kādas nebūtu, ārpus tā esot.

Šeit, R.Šūmana sapņos un cerībās, šajā mazajā grāmatiņā, jūs redzēsiet trāpīgus formulējumus par to, kas ir Eiropa, kādai tai vajadzētu būt. Jūs būsiet pārsteigti, redzot, cik ļoti trāpīgi un laikmetīgi daudzi no tiem ir vēl šodien.

Es ceru, ka šī grāmata nonāks daudzu lasītāju rokās, ka tā mudinās uz pārdomām par to, kāda šodien ir Eiropa un kāda būs Latvija šajā valstu lokā, ko mēs varam dot Eiropai un ko varam sagaidīt no tās pretī. Visiem, kas interesējas par franču valodu un kultūru, es novēlu turpināt šo interesi, tā ir ļoti saistoša. Mums nākotnē vairāk nekā jebkad būs vajadzīgi ļaudis, kas ir spējīgi orientēties gan Eiropas valodās, gan kultūrā, gan vēsturē.

Vakar Robēra Šūmana rakstu krājuma “Eiropai” un Franču–latviešu vārdnīcas atvēršanas svētkos: Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (augšējā attēlā) un Latvijas Zinātņu akadēmijas Fonda priekšsēdētājs akadēmiķis Tālis Millers (apakšējā attēlā) Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, 22. oktobrī, notika Robēra Šūmana grāmatas “Eiropai” un Franču-latviešu vārdnīcas atvēršana, kurā piedalījās arī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Uzrunājot Francijas vēstnieci, Latvijas Zinātņu akadēmijas darbiniekus, izdevējus, franču valodas speciālistus un pārējos interesentus, viņa augstu novērtēja jaunā izdevuma nozīmi Latvijā, īpaši šobrīd, kad mūsu valsts beidz pēdējos sagatavošanās darbus iestājai Eiropas Savienībā (ES). (V. Vīķes-Freibergas uzrunu skat. augstāk)

Pēc Valsts prezidentes runāja Francijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Luīza Avona, paužot augstu novērtējumu Latvijas Zinātņu akadēmijas un izdevēju sadarbībai ar vēstniecību. Vēstniece plašāk pakavējās pie Franču–latviešu vārdnīcas izdevuma, uzsverot tā fundamentālo nozīmīgumu atkal suverēnajā Latvijā, jo uz iepriekšējo, piecdesmito gadu izdevumu, okupācijas apstākļos negatīvu iespaidu atstājis padomju ideoloģijas posto™ais iespaids.

Plašāk par vārdnīcas ieceri, kas spontāni radusies vēl pirmajos gados pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, Lietuviešu-latviešu vārdnīcas prezentācijas laikā pastāstīja Zinātņu akadēmijas fonda priekšsēdētājs akadēmiķis Tālis Millers.

Abu jauno izdevumu atvēršanas programmā bija iekļauta arī vairāku Latvijas jauniešu apbalvošana, kas uzvarējuši Francijas Kultūras centra jauno tulkotāju konkursā.

Daudzas Robēra Šūmana, bijušā Francijas Ministru prezidenta (1947. gada novembris —1948. gada jūlijs) un ārlietu ministra (1948. gada jūlijs — 1952. gada decembris) grāmatā “Eiropai” paustās idejas šodien jau skan pravietiski. Jau pirms pusgadsimta izsakot pārliecību, ka Eiropas sadrumstalotība kļuvusi par “absurdu anahronismu” — tā nosaukta arī grāmatas pirmā nodaļa — Robērs Šūmans paudis arī cildeno atziņu, ka Eiropai, “pirms tā kļūst par militāru aliansi vai ekonomisku veselumu, jākļūst par kultūras kopienu šā vārda viscēlākajā nozīmē”. Šai tēzei veltīta grāmatas otrā nodaļa. Trešajā, šodienas apstākļos varbūt visaktuālākajā nodaļā uzsvērts Robēra Šūmana redzējums, kā Eiropa “īsteno vispārēju demokrātiju šā vārda viscēlākajā nozīmē”. Grāmatas tālākās nodaļas uzskatāmi raksturo pirmo pēckara gadu situāciju Eiropā, kad nākamās Eiropas Savienības (ES) aprises, protams, nebija iespējams paredzēt šodienas kvantitatīvajā un kvalitatīvajā līmenī. Apkopojot tobrīd vēl tik svaigo Otrā pasaules kara traģisko pieredzi, Robērs Šūmans par grāmatas ceturtās nodaļas moto izvēlējies tolaik īpaši aktuālo divu gadu simteņiem naidīgo kaimiņvalstu Francijas un Vācijas veselīgu attiecību priekšnoteikumu: “Bez Vācijas, tāpat kā Francijas, nebūtu iespējams radīt Eiropu.”

Par autora spožo diplomāta talantu liecina arī grāmatas nākamās nodaļas šķietami pārgalvīgais moto: “Anglija piekritīs integrēties Eiropā, vienīgi apstākļu spiesta.” Plašāk Robērs Šūmans aplūkojis sava garabērna — Eiropas Ogļu un tērauda kopienas — pirmsākumus, paredzot arī turpmākajos gadu desmitos aizvien aktuālāko tēzi, ka ekonomiskā integrācija Eiropā nav iedomājama bez politiskās integrācijas.

Latvijas sabiedrībai īpaši aktuāla šodien, kad mūsu valsts atrodas uz ES sliekšņa, ir Robēra Šūmana grāmatas pēdējās nodaļas pamattēze: “Kalpot cilvēcei ir tāds pats uzdevums kā tas, ko mums diktē uzticība nācijai.”

Lasot Robēra Šūmana grāmatu, reljefi izjūtamas milzīgās pārmaiņas pasaulē, kas notikušas pusgadsimta laikā. “Mūsu nesaskaņu dēļ ar padomju Krieviju Eiropa un Vācija ir sadalītas divās daļās, kontinentālā Ķīna tiek turēta ārpus nāciju kopienas, Sanfrancisko harta paralizēta,” raksta Robērs Šūmans (“Eiropai”, 105. lpp.).

Mums Latvijā pēc pusgadsimtu ilgās, smagās padomju okupācijas gadu pieredzes, kad pretēji savai gribai bijām ierauti aukstajā karā, svētīgi iedziļināties arī Robēra Šūmana vārdos: “Aukstais karš ir māksla sasniegt tam piemītošus mērķus, pašam nekarojot. Tā ir māksla novārdzināt pretinieka spēkus, uzturot bailes no kara, radot pretiniekam iekšējas grūtības un konfliktus ar trešajām valstīm; māksla nostādīt nepatiesā gaismā normālu tādu starptautisku institūciju darbību, kuru mērķis ir miera aizstāvēšana. Aukstais karš spekulē ar pagurumu kā pastāvīgas spriedzes sekām.” (“Eiropai”, 106. lpp.)

Jo aktuāls Latvijas pašreizējā politiskajā gaisotnē, kad mūsu sabiedrība ar nepacietību gaida jaunās valdības izveidošanu, un politiķu karstajās diskusijās īpašu nozīmi iegūst morāli ētiskie kritēriji, ir Robēra Šūmana viedoklis, ka “atbildīga politiķa uzdevums ir panākt šo divu viedokļu — garīgā un laicīgā — saskaņu, savienojot tos reizumis delikātā, bet nepieciešamā sintēzē. Problēmu un izvēļu labirintos mūsu dzīve nereti parādās kā neskaidra un debašu kaislību aizmiglota. Bet nav neatrisināma konflikta starp šiem diviem imperatīviem: starp nemainīgo doktrīnu, kas skar principus, no vienas puses, un, no otras puses, — mainīgu varbūtību saprātīgu pielietojumu, ar kurām tautu dzīvē jārēķinās tāpat kā atsevišķu indivīdu dzīvē”. (“Eiropai”, 42. lpp.)

Jauno izdevumu noslēdz vēsturiskā “Šūmana deklarācija”, ko izcilais franču politiķis parakstījis 1950. gada 9. maijā “Francijas Ārlietu ministrijas Sienas pulksteņa salonā”. Šī piezīme aiz Šūmana paraksta veicina asociāciju plūsmu par patiesi kolosālajām politiskajām, ekonomiskajām, sociālajām un psiholoģiskajām pārmaiņām Eiropā pēdējā pusgadsimta laikā. Cita starpā šajā unikālajā dokumentā teikts: “Miermīlīgu attiecību uzturēšana nav iespējama bez ieguldījuma, ko organizēta un dzīvotspējīga Eiropa var dot civilizācijai.” (R. Šūmans, “Eiropai”, 118. lpp.)

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Valsts prezidentes ievadvārdi Robēra Šūmana grāmatai “Eiropai”

Ļoti priecājos jūs iepazīstināt ar Eiropas apvienošanās idejas pamatlicēja, izcilā Francijas valstsvīra Robēra Šūmana rakstu krājumu “Eiropai”. Robēra Šūmana fonds šo krājumu atkārtoti izdeva 2000. gadā, atzīmējot Eiropas deklarācijas 50. gadadienu. Deklarācija, kuras pilnu tekstu varat atrast krājuma pielikumā, ir Eiropas Savienības pamats. Tajā ietvertās idejas ir īpaši nozīmīgas Latvijai izšķiršanās brīdī par savu vietu Eiropā.

1950. gada 9. maijā Robērs Šūmans aicināja apvienot Francijas un Vācijas ogļu un tērauda ražotnes nolūkā nodrošināt mieru, uzlabot dzīves līmeni un veicināt miera laika sasniegumus. Mērķis bija pakāpeniski veidot plašāku un dziļāku politisku kopienu starp Eiropas valstīm, kas bijušas ilgstošas pretinieces. Kopienas pamatprincipi būtu dalībvalstu vienlīdzība un solidaritāte: “Mums būs jāmācās izprast mūsu partnera īpašo viedokli tieši tāpat, kā viņam būs jāmācās izprast mūsējo.” (sk. 84.lpp.)

Ideja par ekonomisko interešu vienotībā balstītu politisku kopienu bija svaiga un revolucionāra. Tā ļāva īstenot visām dalībvalstīm izdevīgu apvienošanos, aizstājot līdz tam dominējošo egoistisko nacionālismu.

Deklarācijas pamatidejas ir saglabājušas savu nozīmību. Vēsturē iespaidīgākā Eiropas apvienošanās projekta otrs nozīmīgākais posms ietvers valstis, kurām Otrais pasaules karš pilnībā beidzās 50 gadus vēlāk nekā Rietumeiropai. Mēs visi būsim liecinieki procesam, kas ļaus Eiropai ienākt 21. gadsimtā kā līdzvērtīgas sadarbības un solidaritātes paraugam pārējai pasaulei.

Simboliski, ka cilvēks, kuru Eiropas Parlaments 1960. gadā vienbalsīgi un ar ovācijām nodēvēja par “Eiropas tēvu”, dzimis vismazākajā no pašreizējām ES dalībvalstīm – Luksemburgā. Pārdzīvojis abus pasaules karus un gestapo vajāšanu, Robērs Šūmans bija personiski pieredzējis iekšēji sašķeltās Eiropas postu.

Rakstu krājumu var uzskatīt par Robēra Šūmana politisko mantojumu. Tas ietver izvilkumus no Šūmana lekcijām Eiropā un ASV, kā arī rakstiem Deklarācijas tapšanas laikā un drīz pēc tam.

Robēra Šūmana Eiropai kopējas institūcijas dibināšanas mērķi atspoguļo Eiropas apvienošanās idejas pamatu. Pirmais mērķis ir veicināt Eiropas tautu dziļākas vienotības apziņu, pilnībā saglabājot to kultūru daudzveidību. Otrs mērķis ir veicināt eiropiešu atbildības sajūtu, cīņu par varu kopīgu mērķu vārdā aizvietojot ar kopīgo darbu uz vienlīdzības principa dibinātās institūcijās. Tādējādi dalība ES piedāvā iespēju arī vismazākajām valstīm ietekmēt visus kopīgos lēmumus.

Šūmans runāja par Eiropas tautu “likteņu kopību”: “Ikvienam jābūt dziļi pārliecinātam, ka mēs cits citam esam vajadzīgi, nešķirojot ne pēc varas, ne pēc spēka, kas mums katram piemīt. Mūsu rīcībā esošie līdzekļi vairs neatbilst mūsu vajadzībām. Tā ir rūgta patiesība, bet mums nav tiesību to slēpt no sevis. Tas nav nekas pazemojošs: atzīt, ka situācija ir šādi mainījusies. Atteikšanās tai pielāgoties nozīmētu bīstamu lepnumu nevietā.” (21.lpp.)

To vērts atcerēties visiem tiem, kas kopīgo ieguvumu novērtēšanas vietā diskusijās par vienotās Eiropas tālāku paplašināšanos dod priekšroku izmaksu aplēsēm. To vērts atcerēties arī tiem, kas vieglu roku salīdzina “viņus” un “mūs”, kas pārāk daudz pārdzīvojuši, lai vēlreiz uzticētos, kaut arī šoreiz no brīva prāta un ar līdzvērtīgām tiesībām lemt. Hitleriskās Vācijas okupāciju tikko pārcietušajiem francūžiem uzticēties nebija vieglāk, tomēr Robērs Šūmans uzticības un līdzvērtīgas sadarbības ceļu redzēja kā vienīgo iespējamo turpmākai miera saglabāšanai un dzīves līmeņa uzlabošanai. Viņš nekļūdījās – to šodien apliecina visas Eiropas Savienības dalībvalstis.

Atverot izdevuma pirmās lappuses, lasītājs pamanīs, ka trīs no 10 Šūmana priekšlikumiem Apvienotās Eiropas hartai atbalsta nāciju valstu patstāvības un kultūru daudzveidības saglabāšanu. Šos mērķus pilnībā iemieso Eiropas Savienība, kurā oficiāls statuss piešķirts visu tās dalībvalstu valodām. Katra dalībvalsts brīvi attīsta savu kultūru, un vienīgā ES ietekme ir papildu iespēju un līdzekļu piedāvājums konkrētiem mākslas, literatūras vai izglītības projektiem.

Šūmans uzsver, ka 1939. gada vācu – padomju alianse bija pretrunā vienotās Eiropas idejai, gluži tāpat kā valstu politiska, ekonomiska un garīga apvienošana satelītvalstu blokos.

Robēra Šūmana dzīvi raksturoja tiekšanās pēc ideāla, ņemot vērā faktus. Ceru, ka šādi apsvērumi vadīs arī jūs, lasītāji, izšķiroties par Latvijas vietu Eiropā. Atgādināšu Robēra Šūmana paša ievadā teikto: “Vēstures rūgtā mācība ir izskolojusi mani, cilvēku, kas nāk no pierobežas, neuzticēties pārsteidzīgām improvizācijām un pārāk ambiciozām iecerēm. Bet tā man ir iemācījusi arīdzan to, ka, ja kāds objektīvs, rūpīgi pārdomāts, uz faktiem balstīts un cilvēkiem īpaši svarīgs slēdziens mūs noved pie jaunām, patiesi revolucionārām iniciatīvām, ir svarīgi – pat tad, ja šīs iniciatīvas saduras ar iedibinātām paražām, mūžseniem antagonismiem un iesīkstējušām rutīnām – cieši turēties un neatlaisties.” (15.lpp.)

Gandrīz pusgadsimtu pēc rakstu krājuma pirmās publicēšanas pravietiski skan tā nobeigumā ietvertais aicinājums: “Eiropa meklē sevi; Eiropa zina, ka tās liktenis ir pašas rokās. Vēl nekad tā nav bijusi tik tuvu mērķim. Lai Dievs dod, ka tā nenokavētu liktenīgo brīdi, savas pēdējās izredzes uz glābiņu.”(110.lpp.)