“Tiem, kas atvadās no posteņiem, nav korekti uzņemties lielas saistības”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 22. oktobra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Linards Muciņš ar savu vadīto Saeimas Juridisko komisiju, kā atklājās šodien, jau pagājušajā nedēļā nolēmis palielināt kompensācijas no vienas līdz trim amatalgām Saeimā neiekļuvušajiem deputātiem. Jāpiebilst, ka pats Muciņa kungs ir no “Latvijas ceļa”, kas arī neiekļuva Saeimā, tātad šis lēmums vistiešākajā veidā attiecas arī uz viņu. Par grozījumiem vēl parīt jālemj Saeimai un, ja arī tā pieņems grozījumus — kopumā šim mērķim no budžeta būs jāiztērē aptuveni 124 000 latu, tātad katram bijušajam deputātam aptuveni 2000. Vai jūs atbalstāt šādu pagaidām gan Saeimas komisijas lēmumu?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka tas ir visai devīgs lēmums, un, ņemot vērā visas dažādās Latvijas vajadzības un prioritātes, es nejūtos tik pārliecināta, ka tā ir viena no mūsu valsts augstākām prioritātēm šobrīd.

— Vai jūs uzskatāt, ka bijušajiem deputātiem, kuri nav iekļuvuši Saeimā, būtu jāsaņem kādas naudas kompensācijas?

V.Vīķe–Freiberga: — Es tiešām nezinu, kāda ir prakse Eiropā. Būtu jau labi, ja Latvija varētu pielāgoties starptautiskai praksei šajā jautājumā, ir skaidrs, ka zināmos amatos ļaudis saņem kompensāciju pēc tam, kad viņi tos atstāj tāpēc, ka viņiem ir zināmi ierobežojumi. Cik man zināms – te tādu nav, Saeimas deputāti var ieņemt jebkādu amatu pēc tam, kad viņi ir beiguši kalpot. Un vēl svarīgs moments ir tas, ka, kandidējot vēlēšanās, katrs kandidāts saprot: ja viņu ievēlēs, viņš uz četriem gadiem tur būs. Viņam tātad sava dzīve ir jāplāno jau ar šo domu, ka tas būs tikai uz četriem gadiem, ka viņš nav ievēlēts uz mūžu. Tātad jābūt gatavam arī plānot savu tālāko dzīvi.

— Jūs uzskatāt, ka šie divi tūkstoši ir pārāk liela summa?

V.Vīķe–Freiberga: — Teiksim, es uzskatu, ka tā ir visai dāsna.

— Tātad par lielu. Gundars Bērziņš dažas dienas pēc vēlēšanām pēkšņi atsauca prasību “Kālija parka” lietā. Valdība pirms neilga brīža atbalstīja izmaiņas budžetā, un no nākamā gada aprīļa algas palielināsies ne tikai ierēdņiem, bet arī policistiem un robežsargiem, ugunsdzēsējiem un cietumsargiem. Tas nozīmē, ka jāatrod papildu līdzekļi valsts budžetā – aptuveni 50 līdz 60 miljoni latu. Vai, raugoties uz notiekošo, jūsuprāt, nevajadzētu veikt izmaiņas Satversmē, lai vēlētāju uzticību zaudējušie politiķi nevarētu pieņemt lēmumus, kas tieši skar valsts budžetu un finansu līdzekļu pārdali un izmaiņas likumdošanā?

V.Vīķe–Freiberga: — Ņemot vērā Saeimas rīcību gan 7.Saeimas mandāta beigās, gan iepriekšējās Saeimas mandāta beigās, tik tiešām par šādu likumdošanu varētu padomāt, jo tas nav īpaši korekti un nav īpaši atbildīgi – uzņemties ārkārtīgi lielas saistības, kas acīmredzot radīs budžeta deficītu. Tas nebūs līdzsvarots budžets, jo nav paredzēti adekvāti kompensējoši ieņēmumi, kas segtu šos izdevumus. No tiem spēkiem, kas patlaban atvadās no saviem posteņiem— pēc mēneša vai diviem — un kam nebūs jānes atbildība par viņu realizēšanu, tas nav gluži korekti.

— Kādam, jūsuprāt, jābūt šim ierobežojumam — laika periodā vai arī kaut kādās spējās veikt kaut kādas darbības?

V.Vīķe–Freiberga: — Tik tiešām varētu būt kaut kādi, teiksim, uzlikti griesti par summām, par jebkādiem lēmumiem, kas skartu budžetu pāri par X latiem. Kaut kādā noteiktā lielumā, cik miljonu un tā tālāk, lai tādus vairs nedrīkstētu pieņemt, teiksim, tajā brīdī, kad jau ir notikušas vēlēšanas.

— Vai jūs būtu gatava ierosināt šādas likuma izmaiņas?

V.Vīķe–Freiberga: — Tur būtu nopietni jāizpēta gan iepriekšējo Saeimu pieredze, gan arī citu valstu pieredze, bet, ja apstiprinātos, ka pastāv mehānismi, kā to varētu ierobežot likumīgi, labi attaisnojami mehānismi, tad es būtu gatava to darīt. Es to nevaru tā pateikt no zila gaisa, saprotiet, jo jebkurai likumdošanas iniciatīvai jābūt rūpīgi pārdomātai. Jāapsver tās konsekvences no visām pusēm.

— Kā jūs vērtējat šodienas valdības lēmumu, kas palielinās valsts budžeta deficītu aptuveni par 50 – 60 miljoniem?

V.Vīķe–Freiberga: — Es uzskatu, ka tā ir ļoti nopietna lieta, ņemot vērā, ka normāli budžets tiek plānots līdzsvarotā veidā. Valdība, kas ir pie varas, sastāda budžetu, līdzsvarojot ienākumus un izdevumus, un nevar paredzēt desmitiem miljonu izdevumus tur, kur nav, pa virsu tam, kas jau ir ieplānots, kur nav adekvāti pretim ieplānoti ienākumi. Tas nav atbildīgi.

— Jūs valdības darbību vērtējat kā sasteigtu un neadekvātu?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas katrā ziņā nav korekti, un tas ir, es domāju, laika izvēles ziņā arī ļoti nepiemēroti.

— Pēc priekšvēlēšanu laika un īpaši tā dēvētā skrejlapu skandāla izraisījās diskusija arī Saeimas līmenī par to, vai vajadzētu no Krimināllikuma svītrot normu, ka par deputātu kandidātu cieņas aizskārumu draud kriminālatbildība – aptuvena brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem un naudas sods līdz 50 minimālajām mēnešalgām. Parlaments šos Linarda Muciņa grozījumus noraidīja. Tātad vēl pastāvēs dalījums amatpersonās un pārējos cilvēkos, kuri savu godu un cieņu var aizstāvēt tikai civiltiesiskā kārtībā. Vai, jūsuprāt, šī situācija nav pretrunā gan ar Satversmi, gan starptautiskām cilvēktiesību normām?

V.Vīķe–Freiberga: — Es esmu pavaicājusi juristiem, un atklājās, ka juristi par šo jautājumu strīdas, tātad tas nav viennozīmīgs. Varētu argumentēt, ka kriminālprocesa likumā nav nepieciešamības šādu atšķirību ieviest, jo civilprocesa likumā jau ir adekvāti mehānismi, kas atļauj katram savu godu un cieņu aizstāvēt. Tā nianse attiecībā uz deputātiem, man šķiet, ir tāda: ja, piemēram, izplatās pēdējās dienās vai nedēļās pirms kādām vēlēšanām, pieņemsim, teorētiski, apzināti meli par kādu deputātu vai partiju, tie tiešām var būtiski iespaidot vēlēšanu rezultātu un līdz ar to var iespaidot arī valsts virzības rezultātu. Tiem var būt ārkārtīgi nopietnas sekas. Te ir tāds moments, par kuru ir jādomā. Tas nav tikai jautājums par atsevišķu indivīdu, par deputāta kā cilvēka cieņu un godu. Te meli, kas izplatīti tādā brīdī, varētu būt vērsti uz politiskās sistēmas grozīšanu un mainīšanu, varbūt pat uz valsts ārpolitikas orientācijas maiņu un tā tālāk. Te būtu jāpadomā rūpīgi šajā situācijā ne tikai par to, kas ir individuāli deputāta goda un cieņas aizskaršana, bet par apmelojumiem, kas varētu nest ļoti nopietnas sekas un kas būtu demokrātiskiem procesiem ļoti neveselīgi, ja tie kļūtu par praksi.

— Bet vai kriminālatbildība ir proporcionāla nodarītajam kaitējumam?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka ļoti daudzi juristi teiktu – nē, un viņu arguments būtu, ka pietiek ar tiem likuma pantiem, kas patlaban jau ir mūsu likumu grāmatās. Ar tiem varētu civilā kārtā pieprasīt kompensācijas – sāpju naudu.

— Bet vai jūs piekrītat, ka politiķi, pārstāvot vēlētājus, ir pakļauti lielākai sabiedrības uzmanībai, tāpēc pret viņiem ir pieļaujama lielāka kritika nekā pret pārējām personām?

V.Vīķe–Freiberga: — Uzmanība un kritika ir pašas par sevi, bet meli ir kaut kas pilnīgi cits. Es nedomāju, ka no tā brīža, kad cilvēks nonāk publiskās uzmanības centrā vai kad viņš tiek ievēlēts, ka tad, tā sakot, medību sezona ir atvērta un par viņu var izplatīt jebkurus melus. Es saprotu, ka tas absolūti kaitē demokrātiskiem procesiem, ja tiek izplatīti apzināti meli un tāda veida apmelošana. Tas ir ļoti kaitīgi demokrātijai.

— Darba devēji bieži atzīst, ka likums apgrūtina negodprātīgu un slinku ierēdņu atbrīvošanu no amata. 1.janvārī spēkā stāsies arī jaunais Civildienesta likums, kas šādu iespēju padarīs tikpat kā neiespējamu. Televīzija jau vairākkārt rādījusi, kā muitas uzraudze saņem divdesmit latu kukuli un noslēpj to kurpē, un pēc tam tiesa atzīst, ka īsti nevarot saprast, vai tā tiešām ir nauda, ko sieviete tur noslēpj, un viņu attaisno. Tagad viņa būs jāatjauno darbā. Muitas vadītājs Kalvis Vītoliņš atzīst, ka likums traucē atbrīvoties no darbiniekiem. Jūs pati pirms divām nedēļām tikāties ar Vītoliņa kungu – vai viņš arī jums minēja grūtības ar savu rindu tīrīšanu?

V.Vīķe–Freiberga: — Ne šai tikšanās reizē, bet kādā agrākā. Te gribētos atšķirt skaidrības labad, ka ir vairāki aspekti. Pirmām kārtām, ir skaidrs, ka šis atkal ir bijis viens no tiem tiesas lēmumiem, kur caurmēra cilvēkam jeb lajam ir grūti izprast loģiku, uz kuru tiesnesis vai tiesnese balstījās savā secinājumā. Ja nu reiz ir atklāts noziegums ar visiem pierādījumiem un videoierakstu un ja vairāk vispār materiāli neko nevar pierādīt, bet mūsu tiesa pasaka — nē, tas tomēr nav pierādījums, man kā tiesnesim tas nav pierādījums, — tad es uzskatu, ka kaut kas ļoti nopietni, fundamentāli nav kārtībā ar mūsu tiesu sistēmu, mūsu juridisko sistēmu, jo izrādās, ka tiesnesim ir pilnīgi brīvas rokas. Viņš var noraidīt jebkāda veida objektīvus pierādījumus, pasakot, ka viņam tie vienkārši nepatīk un viss.

— Un tad, jūsuprāt, šajā lietā tiesa nav izdarījusi visu, ko tā varēja izdarīt?

V.Vīķe–Freiberga: -- Cik es noprotu, prokurors arī nav apmierināts ar šo rezultātu, un tas tiks pārsūdzēts. Jūs saprotat, cik tas ir apgrūtinoši visam valsts mehānismam. Tie ir lieli izdevumi, tas ir atkal pārslogojums mūsu tiesām, un tas būs milzīgs laiks, pirms varēsim nonākt pie kaut kāda rezultāta. Vēlētos pasvītrot, ka muitas rokās ir tādi instrumenti, ko viņi varētu izlietot. Tie ir — disciplinārlietas ierosināšana pret šādu darbinieku un pēc saviem interniem reglamentiem tādu mēru pieņemšana, kas viņus nepiespiestu šo darbinieku pieņemt atpakaļ. Šodien pat es lūdzu kancelejas darbiniekus sazināties ar Vītoliņa kungu, prasot, vai viņš ir spēris šos soļus, un izrādās, ka viņš nav tos spēris. Man gribētos jebkuras iestādes vadītāju lūgt iepazīties pašam ar savu reglamentu un izmantot visus tos instrumentus, kas vispār ir viņa rīcībā, ar kuriem varētu zināmās situācijās vērsties pret darbiniekiem, pret kuriem ir pietiekami pierādījumi par negodīgu rīcību, lai nebūtu viņi jāatjauno amatā. Man kādā agrākā sarunā ar muitas darbiniekiem ir stāstīts, ka viņi vairākkārt ir bijuši spiesti tiesu dēļ ņemt atpakaļ tādus muitniekus, par kuriem tiek uzskatīts, jau pierādīts, ka viņi ņem kukuļus.

— Šogad, piemēram, muitā vien ierosinātas divsimt disciplinārlietas. Bet no visiem sešiem tūkstošiem ierēdņu no darba mēģināts atlaist trīs darbiniekus, un visi viņi atjaunoti amatā. Vai, jūsuprāt, pašreizējā situācijā ierēdnis kalpo valstij vai valsts ierēdnim?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir jautājums par tiesu spriedumiem, tas ir pirmais solis. Otrais — Civildienesta likumā varbūt būtu pamats pārskatīt un izvērtēt no jauna tās normas, pēc kurām tiek izvērtēta ierēdņu darbības efektivitāte. Tieši tie rezultāti, ko jūs tikko citējāt, liek domāt, ka no nekompetenta vai negodīga ierēdņa tikpat kā nav iespējams valstij tikt vaļā.

— Runājot par iestāšanos Eiropas Savienībā, jūs minējāt, ka muitai ir jābūt vienai no valdības prioritātēm, bet vai šīs problēmas nevarētu radīt kaut kādas neatgriezeniskas sekas, iestājoties Eiropas Savienībā?

V.Vīķe–Freiberga: — Kā jūs to domājat?

— Problēmas, jo Eiropas Savienība norādīs, ka jums nav sakārtota muitas sistēma.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā jau to ir izdarījusi. Mēs esam saņēmuši …

— Bet Valsts ieņēmumu dienests saka, ka viņiem esot labāk nekā Eiropas Savienībā. Eiropa esot ņēmusi datus janvārī, un kopš tā laika viņi esot ļoti daudz ko izdarījuši un esot pat labākā stāvoklī nekā pašā Eiropā.

V.Vīķe–Freiberga: — Es ļoti priecājos, ka viņi ir daudz ko darījuši, bet, ticiet man — viņiem vēl daudz ir ko darīt.

— Runājot par valdības veidošanu, —vai jūs atbalstāt Einara Repšes sākto iniciatīvu veikt izmaiņas likumos, lai varētu daudz vienkāršāk atbrīvoties no slikti strādājošajiem ierēdņiem? Viņi pat ir izveidojuši veselu komisiju un strādā pie likumu grozīšanas.

V.Vīķe–Freiberga: —Varbūt es to jautājumu formulētu citādi un teiktu, kā mēs varētu pilnveidot savu likumdošanu tādā veidā, lai tā būtu taisnīga pret darbiniekiem.

— Bet konkrēti par Repšes iniciatīvu?

V.Vīķe–Freiberga: — Piedodiet, ļaujiet man izskaidrot. Kas ir mērķis un ko mēs vēlamies sasniegt? Mēs vēlamies valsti, kurā būtu civildienests, kurā ierēdņi kalpo valstij, kurā tie, kas dara godīgu darbu, ne tik vien saņem pienācīgu un savām kvalifikācijām atbilstošu atalgojumu, bet var arī veidot savu karjeru, paredzamā veidā virzīties uz priekšu, priecāties par saviem sasniegumiem un to, ko viņi ir darījuši valsts labā bez jebkādas iejaukšanās un politiskā spiediena. Tai pašā laikā attiecībā pret tiem, kas slinko, kas ir negodīgi, kas izvairās no atbildības, vajadzētu būt mehānismiem, kas koleģiālā un objektīvā veidā, atkal bez politisko procesu iejaukšanās, taisnīgā veidā izvērtētu viņu nekompetenci, lai tādā gadījumā viņiem lūgtu pārorientēties uz citiem darba laukiem, kur varbūt viņu talanti tiktu labāk likti lietā.

— Bet kā jūs skatāties uz Repšes kunga iniciatīvu?

V.Vīķe–Freiberga: — Repšes kunga iniciatīva ir viņa lieta. Viņš to ir tikko aizsācis, nekas tur vēl nav izdarīts. Es par viņa idejām un domām jums neko nevaru pastāstīt, prasiet to Repšes kungam. Es jums varu runāt un stāstīt par to, kā es saskatu kādai valstī vajadzētu būt kārtībai.

— Premjera amata kandidātu jūs, protams, šodien nenosauksiet, bet vai varat minēt, cik jums ir padomā šo iespējamo amata pretendentu?

V.Vīķe–Freiberga: — Piedodiet, kas?

— Premjera amata kandidāti — cik jums viņu ir padomā?

V.Vīķe–Freiberga: — Uz tādiem jautājumiem es nekādā ziņā neatbildu, nē.

— Vai Einars Repše, veicot starppartiju konsultācijas, jūsu acīs šajā laikā ir ieguvis vai zaudējis uzticību?

V.Vīķe–Freiberga: — Arī tādu jautājumu es šajā brīdī neesmu gatava atbildēt.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā