• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lai apzināmies savas zemes un sava novada vērtības. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.10.2002., Nr. 154 https://www.vestnesis.lv/ta/id/67622

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lai iepazīstam Šveici kā zinību un gara gaismas nesēju

Vēl šajā numurā

24.10.2002., Nr. 154

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Lai apzināmies savas zemes un sava novada vērtības

Zinātnes žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” jaunais laidiens atvērts

Saulvedis Cimermanis, LZA īstenais loceklis

Nobeigums. Sākums —

“LV” 23.10.2002., Nr.153.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas galvenā valsts inspektore Alūksnes rajonā Silvija Ludviga stāsta par novada kultūrvēsturisko mantojumu, kurš gadu tūkstošu gaitā veidojies apvidū, kas jau izsenis pazīstams kā baltu un Baltijas jūras somu cilšu, igauņu, krievu, latviešu, vāciešu, zviedru un citu etnosu aktīvu kontaktu zona. Senāko apdzīvotību Alūksnes apkārtnē apliecina Tempļa kalna pakājē atrastais akmens laivascirvis, kuru datē ar 3.–2. gadu tūkstoša miju pirms mūsu ēras. Pirms mūsu ēras izgatavotas lietas atrastas arī Pilssalā izdarītajos arheoloģiskajos izrakumos. Mūsu ēras 7.–8. gadsimtā novadā ienākuši baltu cilmes latgaļi, kas pārtautojuši vai izspieduši te mitušos somugru ciltīm piederīgos ļaudis. Iespējams, ka Alūksne pirms vācu krustnešu iebrukuma bijusi latgaļu Atzeles novada centrs, kura iespējamību apliecina jau minētais lielais ezermalas pilskalns Tempļa kalns, senā apmetne pie tā un nelielā attālumā esoši pieci citi lieli pilskalni. Novadam bijuši seni cieši sakari ar kaimiņos esošo Igauniju un ar krievu apdzīvoto Pleskavas apgabalu. 19. gadsimta otrajā pusē Alūksnes apkārtnē uz pastāvīgu dzīvi ienākušas daudzas dienvidigauņu ģimenes. Šie un citi apstākļi novadā izveidojuši daudzslāņainu kultūru.

1999. gadā Alūksnes rajonā valsts aizsardzībā atradās 97 arheoloģiskie objekti (apmetnes, kulta vietas, pilskalni, senkapi, viduslaiku pilis), 195 arhitektūras pieminekļi, Alūksnes vēsturiskais centrs un 37 mākslas vērtības priekšmeti. Top aizsargājamo vēstures pieminekļu saraksts. Tehnikas pieminekļu kopā īpašu ievērību pelna 1903. gadā atklātā Alūksnes–Gulbenes šaursliežu dzelzceļa līnija, Mālupes un Otes (Ates) ūdensdzirnavas, kā arī Grūbes HES uz Vaidavas netālu no Apes.

Autore nosauc novada pieminekļu izpētes, aizsargāšanas un saglabāšanas risināmās problēmas, kas, mūsuprāt, attiecināmas arī uz visu Latviju: 1) arheoloģisko izrakumu nepietiekamu apjomu, kas kavē senvēstures jautājumu skaidrošanu, 2) nevērību pret veco kapsētu un kapu pieminekļu sakopšanu un saglabāšanu, 3) tehnikas pieminekļu vērtības vāju izpratni un saglabāšanas kūtrumu, 4) arheoloģisko pieminekļu postīšanu, 5) trūkstošus pieminekļu izpētes, remontēšanas un restaurēšanas darbu līdzekļus un apjomus, 6) privātīpašnieku vienaldzīgu un pat postošu attieksmi pret viņu īpašumā esošajiem pieminekļiem un valsts nespēju jautājuma nokārtošanā, 7) administratīvi teritoriālās reformas īstenošanas iespējamo negatīvo ietekmi uz kultūras pieminekļu turpmāko izmantošanu un saglabāšanu, piemēram, to bijušo muižu ēku — arhitektūras pieminekļu likteni — pēc pagastu apvienošanas, kad tiks slēgtas ēkās esošās bibliotēkas, pagasta valdes, skolas un citas iestādes.

Vienlaikus ar risināmo problēmu izvirzījumu autore uzskatāmi parāda pozitīvo, kas Alūksnes rajonā veikts ar valsts, pašvaldību un vietējo entuziastu spēkiem.

Valsts mērogā vērā ņemams S.Ludvigas ieteikums: “(..) ja pašvaldības atrod brīvus naudas līdzekļus un spēj novirzīt tos kaut kādiem mērķiem, tiem nevajadzētu būt semināriem, konferencēm, simpozijiem un tamlīdzīgiem pasākumiem. Šiem mērķiem naudu var piesaistīt no dažādām ārzemju programmām un fondiem. Jebkura brīvā nauda, kas ir mūsu rīcībā, jāiegulda Latvijas kultūras vērtību glābšanā, restaurācijā, saglabāšanā, kultūrvides sakārtošanā. Tas atmaksāsies jau tuvākā nākotnē, sakārtota kultūrvide var būt iegansts jauna biznesa — kultūras tūrisma — attīstībai Alūksnes rajonā.” Piebildīsim — Alūksnes novads ir visai bagāts ar krāšņām ainavām, dabas, kultūras un vēstures pieminekļiem, klusām un patīkamām atpūtas vietām. To nesakopšana un neeksponēšana (nepopularizēšana) ik gadu rada novadam materiālus un garīgus (idejiskus) zaudējumus.

Žurnāla trešās tematiskās grupas apcerējumi skar dažādus Latvijas zinātnes dzīves jautājumus.

LZA korespondētājloceklis Henriks Zenkevičs sniedz ieskatu LU Bioloģijas institūta darbībā no tā pirmsākumiem 1946. gadā līdz mūsdienām. Apcerējumā uzzinām, kā veidojās institūta struktūra, speciālistu kolektīvs, zinātnes saiknes ar praktisko saimniecisko darbību un vides aizsargāšanu, uz kādu meklējumu pamata attīstījās sadarbība ar citzemju zinātnes iestādēm. Apcerējumu noslēdz īss institūta pašreizējā stāvokļa raksturojums un nozīmīgāko publikāciju saraksts. Raksta zinātniski praktiskā nozīme — ikviens ar bioloģiju, tautas saimniecību un citām jomām saistīts speciālists gūst pārskatu par jautājumiem, kuros institūts var veikt ekspertīzes, pētījumus, sniegt kvalificētas konsultācijas un padomus.

LZA goda loceklis Jāzeps Ločmelis sava apcerējuma pirmajā daļā stāsta par Latvijas radiofona bijušā vicedirektora saimnieciskajā darbā Jāņa Magones (1886–1973) dzīvi un radošo darbību telegrāfa–telefona sakaru nodrošināšanā un Rīgas radiofona saimnieciskā dienesta vadīšanā līdz 1941. gada vasarai. Raksta otrajā daļā lasām par J.Magones darbību pirmajos divos pēckara gados, kļūšanu par jaundibinātās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidenta referentu (faktiski palīgu) un par viņa raženo devumu akadēmijas izaugsmei.

LZA īstenā locekļa un prezidenta Jāņa Stradiņa ievadrunā LZA gada pilnsapulcē 2002. gada 4. aprīlī lasām 1) pašas akadēmijas organizēto un ar tās līdzdalību notikušo zinātnisko un sabiedrisko norišu vispārinātu apskatu, 2) aizsaulē aizgājušo LZA locekļu devuma vērtējumu, 3) Latvijas zinātnes stāvokļa vispārēju raksturojumu saiknē ar valsts kopējo attīstību (zinātnes nozīme valsts un sabiedrības apziņā turpina sarukt, netiek izmantotas divas Latvijas bagātības — ģeogrāfiskais stāvoklis un izglītoti cilvēki, nav nodrošināta augstākās izglītības un zinātnes ilgtermiņa attīstības programmas izpilde, lietderīgi izstrādāt gaistošo zinātnes nozaru glābšanas programmu, akadēmijai jāizvērš dialogs ar politiķiem par zinātnes iespēju izmantošanu valstī u.c.). Akadēmiķis ierosina: pēc Igaunijas un Lietuvas parauga Saeimai vajadzētu oficiāli akceptēt Latvijas zinātnes attīstības stratēģiju ar konkrētiem skaitļiem, konkrētiem uzdevumiem, konkrētiem termiņiem — dokumentu, kam būtu likuma spēks un ko ievērotu nākamās valdības. Pēc tam uz šī pamata varētu veidot rīcības programmu īsākam laikposmam un dažādām jomām.

Saiknē ar šo priekšlikumu izklāstīts 2002. gada 14.— 15. martā notikušās Eiropas Zinātņu akadēmiju federācijas kārtējās ģenerālasamblejas pieņemtā dokumenta “Pētniecības stratēģijas nelielām Eiropas valstīm” galvenais saturs: 1) nacionālo zinātnes un tehnoloģiju smaguma punktu konsolidācija un visas pētniecības un izstrādņu stratēģijas sistēmas finansēšanas nostiprināšana ir būtiska gan nacionālo vajadzību, gan Eiropas zinātnes telpas nostiprināšanai; 2) ja nacionālo stratēģijas sistēmu finansē zemāk nekā ar 1% IKP, tā nespēj ietekmēt attiecīgās valsts tautsaimniecību (Latvijā šis rādītājs ir 0,18%); 3) zināšanas mūsdienu pasaulē rada zinātnes, tehnoloģiju un mērķtiecīga iznākuma virzīta pētniecība; 4) pētniecības un izstrādņu stratēģijas sistēmai jābalstās uz jau esošo potenciālu, īpaši jāveicina nacionālo ekselences centru veidošana; 5) vitāli nozīmīga ir pētnieku mobilitāte, lai tos apmācītu, lai attīstītu ekspertīzi un zināšanu pārnesi. J.Stradiņš īsi aplūko Eiropas Zinātņu akadēmiju rašanos, lomu un locekļu sastāvu, salīdzinot to visu ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, kura skaitliski kļuvusi par vienu no lielākajām Eiropas ZA.

Rakstot par grozāmo LZA statūtu jauno saturu, prezidents secina: “Statūtu grozījumos šodien varam nostiprināt mūsu vēsturisko pieredzi, mūsu tradīcijas, un varbūt vismaz gadus piecus šo ZA struktūru un tās statūtus varam noturēt stabilus, turpinot akadēmijas ietvaros veidot komisijas, komitejas, asociācijas, veicinot Latvijas zinātni, meklējot ceļus, kā akadēmijai piesaistīt jaunatni, kas — lai kā domātu pašreizējie akadēmijas locekļi — paaudžu nomaiņai un LZA pastāvēšanai laika perspektīvā ir ārkārtīgi būtiski.”

Eiropas Zinātņu akadēmiju federācija veido dažādas tematiskas darba grupas. Kā jaundibināmas grupas minētas “Zinātne un plašsaziņas līdzekļi”, “Zinātņu akadēmijas kā valdību padomdevējas”, “Rietumeiropas un Austrumeiropas sadarbība zinātnē: pozitīvie un negatīvie aspekti”. Šādu grupu veidošana un aktīva darbība varētu dot labus rezultātus arī Latvijā. Ierosināts arī darba virziens “Zinātne un pseidozinātne”, kuru atbalstījuši daudzi asamblejas dalībnieki. Tomēr bijuši arī skeptiķi. Pēc J.Stradiņa domām, “šis temats ir aktuāls arī mūsu valstij (..) problēmai pievērst uzmanību iedrošinos. Varbūt tādējādi tiks vairāk daudzināta zinātne vispār kā sabiedrības virzošs spēks, saprotams, ja spēsim šādu sarunu uzturēt pietiekami argumentētā un augstā līmenī, principiālu un intriģējošu”.

Mūsuprāt, šajā sakarā visai būtisks ir LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas 2002. gada 24. aprīļa sēdes dalībnieku lēmums un aicinājums LR Izglītības un zinātnes ministrijai, Valsts radio un televīzijas padomei un plašsaziņas līdzekļiem, kurš publicēts žurnāla iedaļā “LZA un Latvijas zinātnes hronika.” Tajā, starp citu, lasām: “Latvijas zinātnieki vērš uzmanību uz satraucošu mistikas, dažādu maģiju un māņticības izplatīšanos. Viens no būtiskākiem faktoriem, kas veicina šo procesu, ir izglītības sistēmā veiktās haotiskās reformas, kad priekšroku dod galvenokārt gatavu instrukciju iegaumēšanai un to kvalitatīvai izpildei, nevis materiālās pasaules izpratnei, analītiskai un sintētiskai pieejai un domāšanas ieaudzināšanai un izkopšanai (..) Apstākļos, kad eksaktā informācija izglītības sistēmā netiek novērtēta un šī attieksme rod atspoguļojumu arī plašsaziņas līdzekļos, Latvijas sabiedrības lielākajai daļai draud briesmas pasaules zinātnē un tehnoloģijās notiekošos procesus pat nesaprast. Šajā ziņā gan simptomātisks, gan biedējošs ir fakts, ka valsts populārākajos preses izdevumos regulāri tiek publicētas dažādas astroloģiskas blēņas, bet zinātniska satura raksti iekļūst ar grūtībām vai neiekļūst nemaz.”

Lai mainītu garīgo situāciju Latvijā, pārtraucot tās turpmāku grimšanu misticismā un ar to neizbēgami saistītā atpalicībā, zinātnieki aicina Latvijas Izglītības un zinātnes ministriju 1) pievērst lielāku uzmanību dabaszinātņu, t. sk. astronomijas, mācīšanai; 2) gādāt, lai skolu bibliotēkās būtu pieejams populārzinātniskais gadalaiku izdevums “Zvaigžņotā Debess”, žurnāls “Terra” un citi populārzinātniski izdevumi, kas sniedz visaktuālāko informāciju gan par sasniegumiem Visuma izpētē, gan par Latvijas zinātnieku ieguldījumu dažādos pētījumu virzienos; 3) novērst, ka IZM Izglītības satura un eksaminācijas centra gatavotajos materiālos parādās astronomijas un astroloģijas elementu mistrojums. Zinātnieki uzskata, ka “plašsaziņas līdzekļos nepieciešams aktīvāk popularizēt zinātnes, it īpaši Latvijas zinātnieku sasniegumus. Sabiedrība, nezinot zinātnes skaidrojumus, tiecas ticēt jebkurai televīzijā, radio, preses izdevumā vai internetā publicētai un bieži vien nepietiekami izvērtētai gadījuma informācijai”.

J.Stradiņa rakstu noslēdz informācijas par LZA esošajiem un perspektīvajiem sakariem ar citvalstu zinātņu akadēmijām un par LZA balvu 2002. gada laureātu radošo devumu.

LZA īstenais loceklis un ģenerālsekretārs Raimonds Valters publicē pārskatu par akadēmijas darbību 2001. gadā, skarot astoņas savstarpēji saistītu jautājumu grupas: 1) LZA un zinātnes stāvokli Latvijā, 2) Latvijas zinātnieku svarīgāko veikumu, 3) LZA sanāksmes un citas aktivitātes, 4) pārmaiņas LZA sastāvā, 5) LZA balvas, 6) sadarbību ar Latvijas plašsaziņas līdzekļiem un zinātnes popularitātes celšanu, 7) LZA starptautisko sadarbību, 8) LZA finansiālo stāvokli un saimniecisko darbību. Nopietnu valsts mēroga satraukumu par tehniskās un zinātniskās inteliģences noplicināšanos vajadzētu izraisīt secinājumam: “No visām Eiropas Savienības kandidātvalstīm Latvijai ir vismazākais budžeta finansējums un vismazākais zinātnieku un inženieru skaits uz 10 000 iedzīvotāju. Zinātnes infrastruktūra pēdējos desmit gados praktiski nav atjaunota.” Šajā situācijā apbrīnojami ir Latvijas zinātnieku starptautiskā mērogā gūtie panākumi (LU Cietvielu fizikas institūta iegūtais Eiropas Savienības ekselences centra statuss, ārzemēs izdotās Latvijas zinātnieku grāmatas, starptautiska mēroga apbalvojumi Latvijas zinātniekiem, starptautiskās sadarbības līgumi, darbošanās starptautiskās organizācijās u.c.), kas varētu būt daudz lielāki, ja zinātne saņemtu tās attīstīšanai nepieciešamo valsts atbalstu.

Rakstu noslēdz divi nākotnē īstenojami priekšlikumi. 1) Jāmeklē jauni ceļi un metodes valdības un visu līmeņu lēmējinstitūciju ietekmēšanai un zinātnes popularitātes celšanai, it sevišķi Latvijas jaunatnes vidū. 2) Jārūpējas par jaunu cilvēku iesaistīšanu dabaszinātnēs un viņu piesaisti LZA, varbūt izmantojot netradicionālas metodes.

LZA īstenais loceklis un Uzraudzības padomes priekšsēdētājs Kalvis Torgāns padomes vārdā vērtē akadēmijas 2001. gada darbu “kā apmierinošu, kā tādu, kurā ir bijuši nozīmīgi veikumi un, par laimi, nav notikuši dramatiski satricinājumi vai skandāli, bet nav noticis arī nekāds revolucionārs pavērsiens ne valsts attieksmē pret zinātni, ne arī straujš Zinātņu akadēmijas lomas pieaugums sabiedrībā”.

Padome atzinusi, ka vairākas parādības izraisa bažas vai kritiku. 1) Tikai nedaudz ir izvērsusies akadēmijas līdzdalība ekspertu nodrošināšanā valsts institūcijām un valstiski svarīgos projektos. 2) Akadēmija tiek ievilkta birokrātiskās spēlēs — dažādu programmu izstrādē, kur ir daudz labu ideju, kuru īstenošana netiek finansēta. Niecīgā finansējuma turpināšanās ir valdības un Saeimas tuvredzīga politika. Uzraudzības padome uzskata, ka drošs finanšu avots “ir birokrātiskā valsts aparāta samazināšana un birokrātiskās darbības sašaurināšana”. 3) Pārāk apgrūtinoši kļūst augošie valsts centieni visu formalizēt un regulēt. Tas izpaužas daudzos un apjomīgos normatīvos dokumentos, kuri nereti traucē normālu darbu. 4) Ir jāmeklē ceļi akadēmijas personālsastāva atjaunināšanai. Viens no ceļiem varētu būt ZA locekļu kandidātu rūpīgāka izvērtēšana jau pašā izvirzīšanas sākumā, atzīstot, ka “straujš zinātnisko rezultātu kāpums pēdējos gados varētu tikt atzīts par nozīmīgāku pretstatā ilgos gados sakrātajam, bet bez dinamikas pēdējos gados. Tad jaunie ātrāk ienāktu akadēmijā”. 5) Jāpārliecina valdība, ka jāpalielina līdzekļu kopapjoms — Ls 200 000—220 000 gadā — valsts emeritēto zinātnieku pabalstiem. Tas nodrošinātu ne vien jau esošo pabalstu palielināšanu, bet dotu iespēju piešķirt pabalstu tiem zinātniekiem, kuru kandidatūras atzītas kā atbilstošas valsts emeritēto zinātnieku kritērijiem.

Žurnālā ievietotas arī informācijas par zinātnes norisēm 2002. gada janvārī—aprīlī: 1) par LZA Senāta sēžu lēmumiem, 2) zinātnes dzīves hronika. Pēdējā lasītājiem piedāvājam divpadsmit tematisku norišu kopas: 1) zinātnisko pasākumu un pētījumu organizēšana, zinātnisko kadru atjaunināšana un pētījumu programmu izstrāde, 2) augstskolu un zinātnisko iestāžu sanāksmes un zinātniskās konferences, 3) Latvijas un starptautiska mēroga zinātniskas konferences ar Latvijas zinātnieku piedalīšanos, 4) jaunu zinātniskās pētniecības iestāžu, laboratoriju, virzienu un citādu struktūrvienību atklāšana, 5) LZA nodaļu un Senāta sēdes, 6) mākslas darbu izstāžu atklāšana LZA ēkā, 7) LZA un Latvijas augstskolu starptautiskās sadarbības līgumu slēgšana un īstenošana, ārzemju viesi Zinātņu akadēmijā, 8) zinātniskās pētniecības iestāžu jubilejas un izcili sasniegumi Latvijas zinātnē, 9) Latvijas kultūras, vēstures un zinātnes būtisku notikumu atceres, 10) zinātnes un kultūras darbinieku jubilejas un viņu veikuma atceres, 11) Latvijas zinātnieku, pedagogu, kultūras un sabiedrisko darbinieku apbalvošanas ceremonijas, 12) jaunizdotu grāmatu atvēršanas norises.

Žurnālu noslēdz norādījumi autoriem par publicēšanai iesniedzamo rakstu saturisko, literāro un tehnisko noformēšanu.

Kopumā žurnāls sniedz lasītājiem 1) daudz jaunas zinātniskas informācijas, kas gūta Latvijas un ārzemju avotu krātuvēs atrasto dotumu studijās, šie pirmpublicētie fakti un atziņas ievērojami cels žurnāla lasītāju zināšanas par Latvijas kultūras vēsturi un mūsdienu norisēm, 2) priekšstatu par Latvijā noritējušo un joprojām noritošo procesu saikni ar attiecīgām norisēm tuvākās un tālākās kaimiņu zemēs, t.i., par Latvijā notikušo un notiekošo Eiropas vispārējo procesu kontekstā, 3) ieskatu dažādos laikposmos Latvijā vērojamajos kultūras strāvojumos, 4) ierosinājumus aktuālu mūsdienu dzīves jautājumu risināšanai — kultūras mantojuma izzināšanai, izvērtēšanai, saglabāšanai, izmantošanai un citam, 5) ieteikumus zinātnes attīstīšanai, tās atziņu izmantošanai valsts tautas saimniecības aktivizēšanā, izglītības un kultūras līmeņa celšanā.

Sev noderīgu vielu žurnālā atradīs dažādu humanitāro un sociālo zinātņu speciālisti, valsts iestāžu darbinieki, visu līmeņu mācību iestāžu audzēkņi un pasniedzēji, ļaudis, kas interesējas par kultūras, sabiedriskās dzīves un zinātnes vēsturi, kā arī par mūsdienu norisēm Latvijā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!