Par palīdzību grūtā brīdī

Filantrops Džordžs Soross:

Kādi ir mīti par Džordžu Sorosu un kādā ziņā tie Jums ir izdevīgi?

Ir daudz šādu mītu. Piemēram, Ķīnā mani sauc par Krokodilu – tas, protams, ir Āzijas finansiālās krīzes rezultāts. Izplatīts ir priekšstats par Džordžu Sorosu kā ienaidnieku numur viens un spekulantu. Tad vēl pastāv Sorosa kā Midasa tēls – viss, kam Soross pieskaras, pārvēršas zeltā. Un tad ir arī Soross – labdaris – piemēram, Krievijā mani vērtē ļoti augsti, galvenokārt, Starptautiskā zinātnes fonda dēļ. Es sniedzu atbalstu kritiskā brīdī. Ir vēl arī daudz citu priekšstatu, daudzi ir neizpratnē – viņi nesaprot, kas es tāds esmu.

Jums pašam sākumā neesot bijusi skaidra ideja par filantropiju un kāpēc Jūs ar to nodarbojaties – vai tā ir?

Esmu bijis ļoti kritiski noskaņots pret filantropiju un tāds esmu arī tagad, jo vairums cilvēku dara labu tāpēc, lai paši justos labi, un tāpēc viņus var mānīt – citi viņiem saka to, ko viņi grib dzirdēt, tad viņi dabū naudu un dara ar to, ko grib, tā ka tā ir sajūta, kas izraisa liekulību un tai ir daudz negribētu seku.

Kāda vara Jums piemīt un kas šo varu Jums devis?

Skaidrs, ka galvenais elements te ir nauda, taču naudai pašai par sevi nudien nebūtu tās ietekmes, kāda ir fondiem. Fondi darbojas sekmīgi tāpēc, ka attiecīgajās zemēs ir cilvēki, kuri uzņemas atbildību par to, ko fonds dara un attiecīgi izmanto manu naudu. Ja viņu nebūtu, ja viņi neuzņemtos atbildību, pirmām kārtām, es negribētu tādā zemē tērēt naudu, tātad fonda tur nebūtu vai, otrkārt, tas nebūtu efektīvs. Tātad fonds nav nauda, ietekmīgu to padara zināmas idejas un cilvēki, kas spēj šīs idejas pielietot.

Kas Austrumeiropā būtu savādāk, ja Jūsu nebūtu bijis?

Ļoti grūti pateikt. Man šķiet, šis un tas nebūtu attīstījies varbūt tiktāl, kā šobrīd tas ir noticis. Iespējams, varbūt arī nebūtu izdevies izvairīties no zināma ļaunuma, piemēram, ja runājam par Latviju un Baltijas valstīm – attiecībā uz etnisko situāciju bija nopietnas problēmas, proti, puse no Latvijas iedzīvotājiem nav latvieši, savukārt, latvieši nervozi tiecas pasargāt savu latvisko identitāti – un rezultātā tas, ka nelatviešiem netika dota pilsonība, tika uzņemts ar ievērojamu pretestību. Fonds ir pūlējies šo procesu atvieglot, nodrošinot latviešu valodas apmācību, vispār palīdzot veikt integrāciju. Pats par sevi saprotams, ka tā nebija tikai fonda darbība, taču fonds deva ievērojamu ieguldījumu, veicinot attīstību, kas, manuprāt ir visnotaļ apmierinoša un cerīga. Reāls konflikts nav izraisījies – esmu bijis gan Baltijā, gan Balkānos, tāpēc zinu starpību starp Baltiju un Balkāniem. Fonds ir bijis tikai viens elements, taču sasniegtais vērtējams ļoti pozitīvi.

Esmu lasījis, ka Jūs esat gribējis ietekmēt vēstures procesu. Vai tagad varētu teikt, ka Jums tas ir izdevies?

Nē. Es gribu teikt, ka esmu centies. Un es joprojām cenšos, bet līdz šim man tas nav izdevies.

1989. gadā Potsdamā Jūs piedāvājāt savu Māršala plānu Austrumeiropai, kuru uztvēra ar ironiju. Kas, Jūsuprāt, būtu savādāk, ja šis sava veida jaunais Māršala plāns būtu pieņemts?

Tas bija viens no apkaunojošākajiem manas dzīves brīžiem, jo par mani publiski smējās un “Frankfurter Allgemeine” pirmajā lappusē bija teikts, ka mans priekšlikums izraisījis jautrību. Tomēr es nekad neesmu nožēlojis, ka šo priekšlikumu izteicu, un, ja tas būtu pieņemts, vēsturē varētu būt noticis cits pagrieziens. Pēc tam, 1992. gadā es ieteicu, ka Starptautiskā valūtas fonda (SVF) finansējums Krievijai, kas bija 15 miljardi dolāru, būtu jāparedz pensiju un bezdarbnieku pabalstu izmaksām – tolaik pensija bija tikai 6 dolāri – tā ka ar 15 miljardiem būtu pieticis. Ja mans priekšlikums būtu pieņemts – atkal jāsaka – vēsturē būtu noticis jauns pagrieziens, visi tie pensionāri, kuri tagad balso par komunistiem, būtu kaut ko saņēmuši no SVF, un viņu uzskati būtu citādi. Es turpinu izteikt šāda veida priekšlikumus, un, savādā kārtā, tagad tie sāk nest augļus.

Žurnālisti Jūsu darbību mēdz aplūkot ar aizdomām. Vai tas Jūs ietekmē? Aizdomas un šaubas taču ir daļa no kritiskās domāšanas, kuru Jūs tik ļoti atbalstāt.

Manuprāt, viņiem ir tiesības būt aizdomīgiem, es mudinu viņus šaubīties, jo es nudien esmu diezgan neticams radījums. Tas ir visai neparasti, turklāt ir daudzi biznesmeņi, kuri izliekas par filantropiem, bet patiesībā aizstāv paši savas intereses. Es izturos ar aizdomām pret viņiem, un žurnālisti dara pareizi, izturoties ar aizdomām pret mani.

Kādā mērā Austrumeiropā notiekošos procesus joprojām iespējams analizēt no posttotalitāro un postkomunistisko teoriju viedokļa?

Nu, pārejas laika paradigma šobrīd ir jau izsmelta. Pārejas laiks tik tiešām pastāvēja, tas bija vēsturisks, evolucionārs brīdis, kad vecā sistēma sabruka – tas bija totāls sabrukums, vistālejošākais sabrukums, kādu iespējams iedomāties. Taču tagad putekļi nosēdušies, un ir redzami jaunas sistēmas sākumi, taču tie dažādās valstīs ir atšķirīgi, un tas nozīmē, ka jānodala valsts no valsts un reģions no reģiona. Tā, piemēram, fondā mēs nošķiram valstis, kas gatavojas iestāties Eiropas Savienībā – tām raksturīgs viens apstākļu kopums – no Krievijas, Vidusāzijas, Balkāniem un Kaukāza – tie ir atšķirīgi reģioni, savukārt šajos reģionos apstākļi atšķiras no valsts uz valsti, tā ka šīs atšķirības aizvien pieaug.

Šodien lekcijā (Dž.Sorosa publiskā lekcija 17.10.02. Rīgā – red.) Jūs sacījāt, ka arī atvērtai sabiedrībai ir nepieciešams ienaidnieka tēls. Kādu ienaidnieka tēlu Jūs ieteiktu izvēlēties Latvijai?

Nu, patiesībā korupcija ir gana labs ienaidnieks. Man šķiet, ka Latvija šobrīd uzņēmusi ļoti labu kursu, lai atbrīvotos no tā, ko sauc par valsts nozagšanu, tas ir, atbrīvotos no valsts, kas ir korumpēta, no ietekmēm, kuru rezultātā valsts tiek nozagta.

Sabiedriskās politikas portāls POLITIKA.LV; pēc G. Grūbes intervijas “Kritiskais filantrops”