Atvērta publiskā politika un sabiedrības līdzdalība valsts pārvaldē

LU Socioloģijas nodaļas vadītājs Tālis Tisenkopfs:

Runa Latvijas Inteliģences apvienības 49. konferencē “Latvija Eiropā, Eiropa Latvijā. Integrēta pilsoniskā sabiedrība Latvijā un Eiropas Savienībā” Rīgā, Rīgas Latviešu biedrības namā, 2002. gada 23. oktobrī.

Mēs dzīvojam laikā, kad pārveidojas attiecības starp indivīdu, valsti, pilsonisko sabiedrību un privāto sektoru. Šie četri elementi veido mūsdienu sabiedrības pamatu. Brīviem indivīdiem tagad ir iespējas, pienākums un arī atbildība rīkoties pašiem, privātajā sektorā viņi var sasniegt dzīves ekonomiskos mērķus, pilsonisko sabiedrību viņi var veidot, pēc brīvas gribas sadarbojoties, bet valsts pienākums ir visu saprātīgi un taisnīgi pārvaldīt.

Taču šīs attiecības vienkāršas ir tikai grāmatās. Dzīvē sabiedriskais četrstūris — indivīds, valsts, pilsoniskā sabiedrība un privātsektors — rotē un tā virsotnes deformējas. Salīdzinot ar padomju laiku, mēs esam spēruši milzu soļus uz priekšu. Toreiz vispār gandrīz nebija pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora, bet bija tikai divpusējas indivīda un valsts attiecības. Totalitārais režīms apgādāja cilvēkus ar darbu, minimālo iztiku un bailēm, un cilvēki atmaksāja tam ar nicinājumu, sabiedriskā īpašuma izlaupīšanu un politiskām anekdotēm.

Pārgrozību sākumā valsts bija dubulti trausla. Kamēr tās resursi bija strauji sarukuši, vieni no tās joprojām daudz gaidīja, bet citi to daļēji nolaupīja, ievazājot Latvijā korupcijas augstāko pilotāžu — valsts nozagšanu.

Cik daudz iezīmju no šī divpusējā politikas modeļa joprojām vēl dzīvas! Tās izpaužas mainītā veidā, piemēram, kā pārmērīgas prasības pēc dažādām valsts subsīdijām, kas atvieglotu dzīvi, kā nesamērīga un nesaprātīga valsts politikas kritika, ignorējot sasniegumus, kā dažu politiķu un viņu elektorāta piekoptā radikālā Latvijas valsts apsūdzēšana, ignorējot savu atbildību.

Valsti pamatoti jākritizē par tās trūkumiem. Taču nepamatota un pārmērīga valsts nozākāšana drīzāk atgādina padomisku ieradumu uztvert to kā sadzīves pakalpojumu kombinātu, kura uzdevums ir nomainīt spuldzīti privatizētā kāpņu telpā un aizvākt atkritumus no durvju priekšas. Valsts noniecināšana izskaidrojama arī ar indivīda nenostiprinātu personisko autonomiju, kas neļauj viņam vēl pilnībā kontrolēt savu dzīvi, bet liek cerēt uz palīdzību no malas. Tāpēc noraidošu attieksmi pret politiku mēs dažkārt vērojam dažu pensionāru, bezdarbnieku, sociāli atstumto un arī dažu nepilsoņu vidū, kuri diemžēl, tāpat kā viņu politiskie līderi, neaktualizē savu personisko atbildību.

Taču šī situācija pašreiz sāk mainīties. Vēlēšanas parādīja, ka cilvēki valsti arvien vairāk uztver politiski un nevis ekonomiski vai sadzīviski. Arī individuālās dzīves jomā vērojamas interesantas maiņas. Vairums cilvēku ir iemācījušies izdzīvot un nu mācās dzīvot. Jaunākie pētījumi pierāda, ka sarežģītajos juku un pārmaiņu laikos cilvēki izveidojuši prasmi paļauties uz saviem spēkiem un visumā cerīgi tiek galā ar savu ģimeņu labklājības uzlabošanas centieniem. Sabiedrība kā atsevišķu indivīdu kopums noteikti ir kļuvusi stiprāka.

Bet vai saliedētāka? Vai līdztekus personiskā finansu, profesionālā, intelektuālā un karjeras kapitāla vairošanai ir notikusi arī sociālā kapitāla vairošana? Vai cilvēki skatās pāri savas atsevišķās dzīves robežām arī uz sabiedrību un kopējo labumu? Uz šiem jautājumiem atbilde ir “drīzāk nē” nekā “jā”.

Nevar noliegt, ka kopš 90. gadu vidus nodibinājušās daudzas nevalstiskas organizācijas. Braukājot pa Latviju, vai katrā pagastā jūs atradīsiet jauniešu sporta pulciņu, sieviešu klubu un pensionāru apvienību. Vīrieši pilsoniskā ziņā ir mazaktīvāki. Viņiem labākajā gadījumā būs tehnikas kooperatīvs katrā 10. pagastā un uzņēmēju klubs katrā otrajā mazpilsētā. Cerīga attīstība notiek Latgalē, kur lauku partnerības veido kopienu centrus, aktivizē vietējās grupas un uzsāk projektus.

Taču, neraugoties uz pozitīvajiem piemēriem, pilsoniskā ziņā sabiedrība tomēr ir vāji organizēta, ir arī liela neticība un neziņa, ka pilsoniskie mehānismi var ko panākt. Šī pieredze uzkrājas pamazām. Un tas ir dabiski, jo pilsoniskās attiecības veidojas daudz lēnāk nekā tirgus vai individuālās rīkošanās prasmes. Pat valsts reformas noris straujāk, un tās dažkārt pat apsteidz pilsonisko sabiedrību, piemēram, jaunie Ministru kabineta noteikumi paredz likumprojektu apspriešanu ar ieinteresētajām grupām, taču tās nav gatavas apkopot un organizēti deleģēt politiskajā procesā visu interešu spektru.

Pilsonisko sabiedrību Latvijā raksturo vairākas tendences. Pirmā tendence ir augšanas dabiskais lēnums. Pilsonisko sabiedrību nevar izveidot tāpat kā privāto īpašumu — ātri privatizējot, investējot un pārdodot. Tā veidojas pakāpeniski, uzkrājot sadarbības pieredzi un tradīcijas. Tāpēc tā sevišķi jāatbalsta ar labvēlīgu likumdošanu.

Otra tendence ir ārvalstu nozīmīgais finansējums sabiedriskajām organizācijām uz niecīgā pašmāju finansējuma fona. Jāsaka paldies Dānijas valdībai, Sorosa fondam, ANO Attīstības programmai, Karalienes Juliānas fondam, Baltijas-Amerikas partnerattiecību programmai, Eiropas Komisijas delegācijai un ārvalstu vēstniecībām par palīdzību. Jāpateicas arī ziedotājiem no Latvijas uzņēmēju vidus. Taču mums faktiski nav nozīmīgu pašmāju fondu, kā tas ir Eiropas Savienības valstīs. Saeimai būtu jāpieņem NVO ziedošanai labvēlīga likumdošana.

Trešā tendence ir prasību pieaugums pret pašām sabiedriskajām organizācijām — tām jābūt prasmīgām, kompetentām, atbildīgām un caurredzamām tāpat kā valdībai, politiskajām partijām, ierēdņiem un citiem politiskā procesa līdzdalībniekiem. Pašreiz vērojams zināms ideoloģisks naivums attiecībā uz trešo sektoru — daudzi domā, ka nevalstiskās organizācijas ir labas jau pašas par sevi, ka tām piemīt “iedzimts” pārākums pār valsti un tiesības to kritizēt. Taču tas tā nav. Uz pilsoniskajām apvienībām attiecas tie paši demokrātiskās atbildības un atskaitīšanās principi, kas uz valsts iestādēm. No nevalstiskajām organizācijām jāprasa tāds pats atklātums, kompetence un atbildība kā no valsts.

Noslēgumā daži konkrēti ieteikumi, kā uzlabot sabiedrības līdzdalību politikā. Lauki arī šajā ziņā iezīmējas kā problēmu zona, jo pilsoniskā sabiedrība šeit veidojas lēnāk. Laukos viss it kā ir uz delnas, cits citu pazīst, pārrunā lietas ar pagasta vecāko. Tomēr tā vēl nav pilsoniska līdzdalība pašvaldību darbā — pārāk daudz kas atkarīgs no personiskām attiecībām, subjektīvisma, arī sociālās palīdzības saņēmēju un organizāciju atkarības no vietējās varas. Vajadzētu vairāk atbalstīt tieši lauku organizācijas, lai tās kļūtu par līdzvērtīgiem partneriem vietējai varai.

Rīgā NVO ir stiprākas, tās atrodas tuvāk politiskās ietekmēšanas svirām. Taču te vajadzētu pavērot, kas notiek ministriju sabiedriskajās konsultatīvajās padomēs. Kā tagad saka — teicami, ka mums tādas ir. Tādu nav pat daudzās vecajās demokrātijās. Taču tagad jārauga, vai šajās padomēs tiek vienmērīgi pārstāvēti dažādi sabiedrībā pastāvošie viedokļi un vai tās ir pietiekami atvērtas.

Visbeidzot — jāmēģina novērst noslāņošanās stiprajās un vājajās NVO. Pašreiz vērojams, ka ekonomiski vājākajām iedzīvotāju grupām ir grūtāk organizēties arī pilsoniski un tām grūtāk panākt politisko ietekmi. Arī pilsoniskajā ziņā stiprie ne visai vēlas sadarboties ar vājajiem.

Tāpēc vairāk jāatbalsta vājo formu spēks. Sociālais kapitāls arī ir stiprs kapitāls.