Par krievu pašidentificēšanos

Žurnālists Aleksandrs Šabanovs:

Vienīgais šā raksta mērķis ir parādīt alternatīvu skatpunktu uz Latvijas krievu pašidentificēšanos, sākot no tā, ka šis izklāsts nav krievu valodā. Es nedomāju, ka valodas jautājumam ir tik izšķiroša loma, drīzāk tāda loma piemīt pieklājības un vispārcilvēciskajām normām. Man nav iebildumu, ja manu kritiku kāds attiecinās arī uz mani. Galvenās tēzes, ka mūsu (vismaz Latvijas krievvalodīgo) sabiedrība savā domāšanā ir padomiska un totalitāra, kaut gan vēsturiski, ģeogrāfiski un pat pēc rīcības veida pieder Rietumiem, tikai pagaidām to nevēlas atzīt.

Krievvalodīgie pretojas valsts valodas prasībām un latviešu valodas ieviešanai vidusskolās 2004. gadā, skaidrojot to ar nevēlēšanos pazaudēt savu identitāti. Manuprāt, diemžēl šī identitāte nemaz nav krieviska vai slāviska, bet drīzāk padomiska un totalitāra. Un tajā padomiskumā un totalitāriskumā diemžēl ir gana daudz krievu vaibstu. Bet Padomju Savienības vairs nav, tās identitāte pamazām zūd, un no tā, protams, rodas padomju cilvēku garīgās ciešanas. Jā, PSRS vēl dzīvo Baltkrievijā vai Piedņestras republikā, jā, lielā Latvijas daļā. Bet cik ilgi?

Kāpēc par Latvijas cilvēku mentalitāti es saku «padomiskā»? Es negribu aizvainot neviena svētās jūtas, bet par padomju pieeju liecina kaut vai 9. maija svinēšana – sarkanie karogi pie Uzvaras pieminekļa, atbilstošas runas no tribīnes, dziesmas un cita tā laika anturāža. Tajā dienā un vietā šķiet, ka pēdējos vienpadsmit gados nekas nav mainījies, un organizatori un dalībnieki to sajūtu speciāli uztur. Jebkuram objektīvam novērotājam ir skaidrs, ka tā ir nostalģija pēc PSRS. Kā arī skaidri redzamas despotisma pazīmes dziesmās un runās. Mērķis (uzvara Otrajā pasaules karā) attaisno līdzekļus. Paši saprotat – uzvarētājus netiesā.

Es saprotu uzvaras pār fašismu nepieciešamību – cita ceļa nebija un nav. Bet jau ir pienācis laiks izanalizēt un pasacīt, ka tajā uzvarā ne viss bija labs. Un galvenais sliktais PSRS uzvarā ir pilnīga necieņa pret cilvēka dzīvi.

Bieži piemin, ka no komunisma cietuši arī krievi un citu PSRS tautību ļaudis, tāpēc Baltijas republiku iedzīvotājiem nevajag par okupāciju vai represijām apvainoties. Šāda pašu attaisnošana izklausās vairāk nekā dīvaini, precīzāk sakot, bezatbildīgi. Ja manā dzīvoklī ielauztos cilvēki un sāktu taisīt visādas nekārtības, diez vai mani nomierinātu tas, ka viņi tā dara arī savos dzīvokļos un pie saviem radiem. Manuprāt, Latvijas krievvalodīgo politiskais spēks arī ir padomisks. Kā zināms, PSRS bija ne tikai komunistu ideju piekritēji (ko tagad iemantojušas divas no PCTVL sastāvdaļām – Sociālistiskā partija un “Līdztiesība”), bet arī disidenti, kuru pēcnācēji vairāk pārstāvēti Tautas saskaņas partijā. Man nav nekas pret disidentiem kā tādiem, bet tikai viņu laikā, pašlaik tas jau ir anahronisms. Par negatīvo tajā es uzskatu nekonstruktīvismu problēmu risināšanā, skaļas, bet tukšas runas. Tas ir ieradums, jo padomju laikā disidentiem bija liegta iespēja ietekmēt politiku, izņemot pastāvīgo sūdzēšanos Rietumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem, lai kaut mazliet ietekmētu savas valsts politiskos vadoņus. Jā, tolaik disidentu rīcībā bija daudz varonības un mazliet nekonstruktīvisma. Tagad drīzāk ir otrādi: maz pirmā un daudz otrā.

Es paredzu, ka citādi domājošie uzreiz teiks, ka īstenībā padomju cilvēki ir nevis krievvalodīgie, bet latvieši ar saviem valodas un pilsonības likumiem un Latvijas vadošajiem politiķiem, un ka PCTVL tikai tiem pretojušies. Jā, mēs varam vēl diskutēt, kurā ir vairāk totalitārisma. Bet cik tas ir konstruktīvi?

Jā, tiekšanās pēc pārticības un cilvēka cienīgas dzīves ir viena no Rietumu civilizācijas dominantēm. Tiem, kuri iebraukuši Latvijā padomju laikos, tā bija viena no trim rietumnieciskajām padomju republikām, tā sauktie «kabatrietumi». Saprotama ir cilvēku neapmierinātība, ka «kabatrietumi» pārvērušies par īstiem Rietumiem, un jāsāk dzīvot pa īstam. Nācies pieņemt ne tikai Rietumu labumus, bet arī nepatīkamas puses – atbildību. Bet cita ceļa, saku es – kā bijušais padomju cilvēks, mums vienkārši nav.

Man šķiet, jāatzīst, ka daži no mums vai mūsu senčiem Latvijā ir ieradušies ne visai godīgi. Jāatzīst, ka tikai no tevis atkarīga tava dzīve. Ka tas pats Pilsonības likums ir kompromiss no abām pusēm un nedrīkst uzvesties necienīgi ne pret citiem, ne pret sevi. Galu galā kādreiz jāsāk dzīvot reālajā pasaulē un jāiemācās tā slavenā vai bēdīgā latviešu valoda, jāatzīst, ka mēs dzīvojam Latvijā, un, nebaidos no šiem vārdiem, jāsāk skatīties Latvijas televīziju un lasīt latviešu presi, ja mūsu rīcības rezultātā nav pat cilvēku, kas privātajā dzīvē ar mums sarunātos latviski.

“DIENA”; pēc A. Šabanova raksta “Latvijas krievi – kādi mēs esam?”