Savas Tēvzemes vēstures apzināšanā un izpratnē

Par vēstures skolotāju semināru Ludzā trešdien, 23.oktobrī

Semināru rīkoja Latvijas Republikas Augstākās padomes LTF frakcijas deputātu klubs, kas sadarbību ar izglītības darbiniekiem izvirzījis par vienu no saviem svarīgākajiem uzdevumiem. Klubā apvienojušies deputāti, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Starp viņiem ir arī Ciblas vidusskolas direktore un latviešu valodas skolotāja Marija Kārkla. Viņa arī lūdza kolēģus atbraukt uz Ludzu, lai rajona skolotājiem nebūtu jāmēro tālais ceļš uz galvaspilsētu. Kopā ar kluba atbildīgo sekretāru Gunāru Preinbergu uz Ludzu devās kluba biedri Ints Cālītis un Tālavs Jundzis, kā arī Okupācijas muzeja izglītības programmu vadītāja Ieva Gundare, 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents un Barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais un Latvijas Tautas frontes muzeja arhivārs Juris Freidenbergs. Kā sacīja Ludzas rajona vēstures skolotāju metodiskās apvienības vadītāja Marija Labanovska, pedagogu atsaucība bijusi ļoti liela. Uz semināru ieradās skolotāji un 12. klašu audzēkņi ne vien no Ludzas skolām, bet arī no Kārsavas, Zilupes un vairākiem pagastiem.

Ievadot semināra darbu, akadēmiķis Tālavs Jundzis savus kolēģus raksturoja kā amatpersonu un domubiedru grupu, kas vēlas dot savu ieguldījumu Latvijas jaunāko laiku vēstures apzināšanā un popularizēšanā, jo pieredze diemžēl rāda, ka skolās tā tiek apgūta vāji. Kā sacīja Marija Labanovska, kamēr Latvijas vēsture nav kļuvusi par atsevišķu mācību priekšmetu, tas ir katra skolotāja sirdsapziņas jautājums — cik pilnīgi skolēni apgūst savas valsts un sava novada vēsturi. Kas meklē, tas atrod. Grāmatās, muzejos, preses izdevumos. Kārsavas ģimnāzijā pašlaik atvērta izstāde, ko atvedis Okupācijas muzejs. Ar to skolotājiem jau sen izveidojusies laba sadarbība. Ikgadējus braucienus uz muzeju skolēniem dāvina Janīna Jumara no Kanādas, kuras tēvs savulaik bijis Kārsavas dzelzceļa stacijas priekšnieks. Šajā seminārā muzeja speciāliste Ieva Gundare stāstīja par politiskajiem procesiem un sabiedrības noskaņojumu laika posmā no 1985. gada, kad Mihails Gorbačovs sāka tā saukto pārkārtošanos jeb “perestroiku”, līdz Latvijas radošo savienību plēnumam 1988. gadā. Viņa atgādināja, ka pārkārtošanās ideja bija mēģinājums “uzlabot” sociālismu, atgriežoties pie sākumpunkta — Oktobra revolūcijas un Ļeņina idejām. Komunistu partijas centrālkomitejas 1985. gada 15. oktobra plēnumā Gorbačovs iluzori paziņoja, piemēram, ka nacionālais jautājums Padomju Savienībā ir atrisināts, atzīmējot PSRS tautu “cieņu un pateicību lielajai krievu tautai par tās nesavtību”. Vēsture kļuva par stratēģiski svarīgu cīņas lauku. Latvijā jau krietni pirms Tautas frontes nodibināšanas radās neformālas organizācijas, tādas kā Kultūras fonds un Vides aizsardzības klubs, kuru redzeslokā bija tēvzemes vēstures apzināšana, valodas aizsardzība un ekoloģijas problēmas.

Runājot par vēsturiski politisko situāciju Neatkarības atjaunošanas deklarācijas sagatavošanas un pieņemšanas laikā, Tālavs Jundzis atgādināja, ka pirmie soļi pretim neatkarībai tika sperti ar grozījumu pieņemšanu Latvijas PSR konstitūcijā par latviešu valodas statusu un alternatīvo dienestu. Pati neatkarības ideja tika izteikta tikai Tautas frontes valdes 1989. gada 31. maija aicinājumā. Tas izraisīja saspriegtu reakciju arī pašā Tautas frontē, jo pastāvēja bažas, ka vēl pāragri par to runāt, jo var sekot represijas. Jau 1990. gada janvārī sevi pieteica Interfronte, taču no pudeles izlaisto džinu vairs nevarēja dabūt atpakaļ. Tautfrontiska bija kļuvusi lielākā daļa pašvaldību. Un Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās 1990. gada 18. martā, kad Latvija vēl bija pilna ar okupācijas karaspēku un pie urnām gāja PSRS pilsoņi, no 201 mandāta Tautas fronte ieguva 122. Lai varētu pieņemt Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, par to bija jābalso divām trešdaļām deputātu, tātad 134 deputātiem. Pēc vēlēšanām Tautas frontes frakcija piesaistīja vēl vairākus deputātus, un viņu skaits sasniedza 131. Vēl par maz! Neviens nevarēja pateikt, kāds būs balsošanas rezultāts. Rakstot grāmatu “4.Maijs”, Tālavs Jundzis sīki iepazinies ar to dienu Augstākās padomes sēžu stenogrammām, ko tagad varot lasīt gandrīz kā kriminālromānu. Izdevies arī atrast it kā nozudušos vēlēšanu biļetenus un novērst konstatēto neprecizitāti, ka par deklarāciju esot balsojuši 136 deputāti. Tagad ar pilnīgu pārliecību var teikt, ka par to balsojuši 138 deputāti. Referents runāja arī par pilsoņu kustības lomu Tautas frontes uzmundrināšanā un radikalizācijā.

Deklarācijas pieņemšana bija liels notikums, bet tas bija tikai dokuments. Rīgā vien joprojām bija 136 padomju karaspēka daļas un liels skaits Maskavas pakļautības uzņēmumu. Pēc 1991. gada janvāra asiņainajām dienām Lietuvā arī Latvijā bija klāt Barikāžu laiks. Renārs Zaļais par šo notikumu liecībām Barikāžu muzejā runāja kā vistiešākais vēsturisko notikumu dalībnieks — viņš bija viens no astoņiem Bauskas miličiem, kas liktenīgajās apšaudes stundās atradās Iekšlietu ministrijas namā.

Ludzas rajona skolotāji saņēma bagātīgu ciemakukuli — grāmatas, muzeju prospektus, videokasetes. Un solījās savas klases vest arī uz Okupācijas muzeju un Tautas frontes muzeju, kuru darbība un izglītojošās programmas viņus patiesi ieinteresēja. Protams, ceļš ir tāls un dārgs. Tālab arī Okupācijas muzejs lolo ieceri tikt pie sava autobusa, lai varētu stiprināt kontaktus ar visiem Latvijas novadiem.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore