Podnieku dienas Jasmuižā, un zinātnieka skatiens

Foto: Imants Klīdzējs

Foto: Gunārs Krauze Par Latgales keramikas bagātībām stāsta mākslinieks un mākslas zinātnieks Imants Klīdzējs (apakšējā attēlā). Pārējos attēlos (no augšas): Antona Ušpeļa–jaunākā svečturis; Polikarpa Čerņauska medaunieks; Andreja Paulāna krūze

Daudzu gadu tūkstošu garumā māls ir galvenais keramikas trauku darināšanas materiāls. Samērā viegli iegūstams un izmantojams trauku veidošanai, bet komplicēts tehnoloģiskajā procesā, lai varētu iegūt nesaplaisājušu, pietiekami izturīgu, ar niecīgu ūdens uzsūci un acij tīkamu trauku. Nepieciešamība jeb funkcija ir tā, kas noteikusi trauka formas raksturu. Tas arī izskaidro keramikas trauku formu relatīvo nemainību. Toties būtiski mainījušies trauku darināšanas tehnoloģiskie principi. No pavarda apdedzināšanas pārejot uz bedres cepļiem, kas ļauj sasniegt augstāku un vienmērīgāku apdedzināšanas temperatūru, 10.gadsimtā ienākot virpas izmantošanai, kas pavēra jaunas iespējas trauku veidošanas procesā, vēl 500 gadus vēlāk parādoties glazūrai un tad krāsainām angobām.

Par 20.gadsimta keramiku mākslas zinātnieks Jānis Pujāts raksta: “Latgales stila stūrakmens ir trauku formas, kas vēl 20. gadsimta sākumā atsevišķos podniecības centros ir ļoti līdzīgas. Senie podi uzbūves ziņā tādi saglabājušies līdz pat mūsu dienām, jo visu nosaka saimniecības trauku veidošanas tradīcija.”

Pie vissenākajiem mums zināmajiem traukiem pieder vāraunieks. Rakstot par 11.gadsimta senlietu atradumiem izrakumos Ludzas rajonā, Vladislavs Urtāns min Latišonku kapulaukā atrastu uz podnieka ripas darinātu māla podu (vāraunieks) ar paralēlu līniju un līkloču rotājumu, ar krustu uz dibena un vistas kaulu paliekām. Tātad tajā ticis vārīts ēdiens. Attīstoties metāla katlu izmantošanai saimniecībā, vāraunieks pamazām zaudē savu agrāko funkciju, kļūdams par trauku, kurā uzglabā pārtikas produktus.

Vāraunieks savās augstuma un platuma dimensijās ir vienāds. Silueta līnija virzienā uz augšu nedaudz paplatinās, virs viduslīnijas plastiski sašaurinoties un veidojot ar spēju iežmaugumu pārejā uz mazliet atvērto trauka maliņu. Ornamentam tiek izmantots atturīgs virpas līklocis, iespiestas strīpiņas vai baltmāla josla trauka augšējā malā. Vāraunieka iekšpuse parasti tikusi vāpēta (glazēta), izņemot gadījumus, kad trauks dedzināts melnajā jeb svēpētajā dedzinājumā. Trauka forma ir ļoti sena, par ko varam pārliecināties, aplūkojot neolīta keramiku.

Medaunieks pēc uzbūves līdzīgs vārauniekam, slaidāks proporcijās ar izteikti plastisku formas siluetu. Smaguma centrs nedaudz virs viduslīnijas, parasti ar divām trauka augšējā daļā iekomponētām paplatām osām. Pēc apjoma vislielākais trauks Latgales keramikā. (Ap astoņiem litriem tilpumā.) Traukam var būt arī virpots vāks, kas izceļ formas pabeigtību. Vāpēta ir trauka iekšpuse un ārpuse, atstājot bez vāpes tikai trauka apakšējo daļu. Parasti rotāts ar virpas līkloci, jumtiņiem, Austras koka motīviem, nereti zem caurspīdīgās vāpes apliets ar baltmālu.

Ievārījuma pods ir proporcijās vertikālāks, ar atturīgi velvētu trauka vidusdaļu un nedaudz platāku malas atvērumu. Augšējā maliņa veidota ērtākai malas pārsiešanai. Vāpēta ir gan trauka iekšpuse, gan arī ārpuse, aptuveni līdz vidum. Rotāšanai izmanto virpas līkloci vai kādu ar otu gleznotu baltmāla rakstu.

Ķērne, kas ir piena separatora priekštece, formas ziņā ierindojama starp medaunieku un ievārījuma podu. Pēc proporcijām līdzīga ievārījuma podam, bet būtiskā atšķirība ir ar tapiņu aizbāžams caurumiņš trauka apakšējā daļā pasulu notecināšanai, kad krējums nostājies trauka augšdaļā. Tautā šo trauku nereti dēvē arī par puisīti. Ķērne ir vāpēta gan no iekšpuses, gan daļēji no ārpuses, var būt ar un bez osiņām.

Proporcijās tuvs vārauniekam ir eļļas trauks jeb ļaks. Ar spraigu silueta līniju no paplatās vidusdaļas strauji pārejot kakla sašaurinājumā un beidzoties ar kakla atvērumu. Trauku noslēdz ar māla aizbāzni, bet, ja tāda nav, to pagatavo no rāceņa. Ļakam var būt gan viena, gan divas osiņas, un tas var būt arī bez osiņām. Ornamentēta ir trauka augšējā daļa. Biežāk sastopamie ir — virpas līklocis, punktiņi, Austras koka motīvi, ar baltmālu ievilkti jumtiņi. Vāpēta ir iekša un ārpuse.

Līdz pat 20.gadsimta vidum pats populārākais saimniecības trauks bijis piena pods. Ticis izmantots gan pagrabā, gan virtuvē, gan arī saimes istabā uz galda. Proporcijās un formā tas apvieno funkcionālo un estētisko vērtību. Izcils savās proporcijās — pusotra diametra augstumā pret platumu, ar spraigu silueta līniju tiekdamies no kājas uz vēdera paplatinājumu, tad plūstoši pārejot uz kakla sašaurinājumu, kurš ir nedaudz platāks par pamatni, un beidzoties ar plastisku atvērumu, ērtu ieliešanai, izliešanai un mazgāšanai.

Savā vienkāršībā un atturībā vāraunieks un piena pods ir reizē monumentāli, dekoratīvi un funkcionāli stabilākā forma, kas tiek izmantota par aizsākumu dekoratīvo kompozīciju radīšanā.

Bļodas, ar savu lielumu mainoties no 10 līdz pat 50 centimetriem diametrā, lietotas pīrāgu mīklas mīcīšanai, ēdiena gatavošanai un ēšanai.

Krūzes ir izplatītas gan kā saimniecības, gan arī dekoratīvais trauks. Silueta līnijā varam ieraudzīt piena poda un vāraunieka pamatelementus. Ikdienā lietojamās parasti vienkāršas un nelielas, bet var būt arī greznas — rotātas ar bagātīgiem ornamentu motīviem (saulīšu gleznoto rakstu, Austras koku, jumtiņu, plastisko līkloci, skrāpēto līkloci u.c.), kas papildināti ar plastiskām māla figūriņām. Var būt vāpētas gan ar caurspīdīgām, gan krāsainajām vāpēm. Parasti zem tām ir baltmāla aplējums, kas izceļ akvarelisko košumu.

Māla plastisko iespēju, konstrukcijas un ornamenta apvienojumā top greznākais no Latgales keramikas veidojumiem — svečturis. Sākot ar vienu žuburi, diviem (retāk sastopams), trijiem, pieciem, septiņiem un vēl vairāk žuburiem. Plakanajiem un apaļajiem svečturiem ir stingri uzbūves principi. Loģiska zaru balstīšanas shēma, kas vienlaikus papildināta ar plastiskiem ornamentu motīviem, veido vairākus svečturu tipus — jumtiņa, sauļotā staba, Austras koka, mēness un sauleskalna.

Ornamentam izmantotie motīvi kalpo kā tektoniskās uzbūves pamatelementi, no zīmētā vai skrāpētā trauku rotājuma pārtopot par apjomīgu formas elementu, plastiskais līklocis iegūst kausiņu malas formu, zalkša motīvs kļūst par svečtura zaru balstītāju u.tml.

Mākslas zinātniece Irēna Vilčuka grāmatā ”Svečturis Latgales keramikā”, raksta: “…To formas izjūtā lielā mērā atainojas apkārtējās vides iespaidi, tverti dabā, sadzīvē, baznīcā, tekstilijās, kokgriezumos, mitoloģijā.”

Šeit atklājas “mālu mīcīšanas” tehnoloģijas pārzināšana, autoru rokraksts un pasaules izjūta.

Esam aplūkojuši Latgales keramikas tradicionālās formas un to būtisko raksturojumu darbos, kas glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja Jasmuižas filiāles kolekcijā.

Ir sācies 21. gadsimts, kas keramikā liks jaunus uzsvarus un piedāvās jaunas iespējas amata meistariem. Mums jāmācās saglabāt tradīcijas, vienlaikus izjūtot dzīvā Laika elpu.

Latvijas Mākslas akadēmijas doktorants keramiķis Imants Klīdzējs — “Latvijas Vēstnesim”