“Trīc brīves gaidās dzedrie, asie gaisi”

Atskatoties uz laiku, kad cilvēks nedrīkstēja ticēt pat sev

Aleksandrs Čaks Aleksandra Junkera zīmējums. 1938.g.

Otrdien, 29. oktobrī, Rīgas Latviešu biedrībā atzīmēs dzejnieka Aleksandra Čaka 101. dzimšanas dienu. Domājams, sarīkojuma “Meistars Aleksandrs” dalībnieki būs pirmie, kas varēs iepazīt arī tikko no spiestuves saņemto “Aleksandra Čaka gadagrāmatu”. Jau otro, jo pirmā lasītāju rokās nonāca pērn.

Starp citu, ja nebūtu atklāta kļūda — šķiet, to savulaik bija veikli palaidis rakstos un pat enciklopēdiskos izdevumos pats “Miglā asaro logs...” autors —, tad šoruden Latvija atzīmētu Aleksandra Čaka simtgadi. Turpinot mistifikāciju, ko 1942. gada oktobrī nostiprināja dzejnieks, radu un draugu lokā svinot savu četrdesmito jubileju. Kaut gan patiesībā viņš tobrīd bija jau 41 gadu vecs.

Dīvaini, ka pirmsākumos rīdzinieki to sauca par Lielo Fūrmaņu ielu. Kāds tur nu īpašs lielums — tikai 640 metru. Taču šajos aptuveni tūkstoš soļos ir aizsācies un noslēdzies kāda liela dzejnieka mūžs. 1901. gada 27. oktobrī Lielajā Ņevas ielā 9 pasaulē nāca Aleksandrs Čadarainis, lai pēc nepilna pusgadsimta dotos pēdējā gaitā kā Aleksandrs Čaks. Tiesa, kopš 1923. gada ielai bija cits nosaukums — tā godināja latviešu rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa vārdu.

Nav noslēpums, ka Aleksandrs Čaks ticēja laimes skaitļiem, arī zīmīgiem sapņiem. Domājams, viņš būtu pamanījis kopsakarību, ka paša dzīves gaita ir bijusi tik vien gara, kā pāriet pāri ielai — dzimšana vienā pusē, izvadīšana — otrā. Bet ielas sākumā — Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca, kur nākamais dzejnieks kristīts.

Ne tikai ielas, arī katrs nams un pat katra telpa sevī glabā atmiņas par reiz pieredzēto. 2002. gadā restorāna “Čarlstons” banketu zāle Blaumaņa ielas 38/40 nama trešajā stāvā vismaz reizi nedēļā pulcē kāziniekus vai citus lielu godību svinētājus. Zāle mūsdienas sagaidījusi bez īpašām pārbūvēm. Tomēr diez vai sanākušie apjauš, cik dažādi gājēji savulaik mērojuši šo senatnīgo parketu, kas padomju laikā bija pavisam nomelnējis, jo neviens to nekopa. Zem šiem augstajiem griestiem pēc Otrā pasaules kara ir risinājušies “Cīņas” pārrunu vakari, kuros uzstājies arī Aleksandrs Čaks, vēlāk te ir pulcējies arī laikraksta “Padomju Jaunatne” lasītāju kinoklubs, kādā sarīkojumā savus dzejoļus ir skandējis Bruno Saulītis, dziedājis aktieris un režisors Arnolds Liniņš, reiz deju vakarā šauram izredzēto lokam muzicējis arī vēlākais kinoaktieris Bruno Oja.

Protams, sēru gaisotne un atvadu stundas no Aleksandra Čaka telpas gadiem krāto notikumu raibajā karuselī ir tikai epizode. Bet pietiekami būtiska, lai par tās norisi mēģinātu uzzināt pēc iespējas vairāk.

Dzejnieks nomira 1950. gada 8. februārī Rīgā. Pēc četrām dienām notika nelaiķa izvadīšana no “Cīņas” zāles uz Raiņa kapiem. Ar fotoaparātu bēru ritējumam izsekojis Jānis Lerhs (1904—1967), taču daudzus gadus filmas attēli nav pat nokopēti, acīmredzot autoram tos neviens nav prasījis. Tagad tie nonākuši A. Čaka muzeja rīcībā.

Aleksandra Čaka pēcnāves maska uz Rīgas bruģa Foto: Juris Krieviņš

Ikviens fotodokuments ir sava laikmeta liecinieks. Jo garāks laika sprīdis kopš uzņemšanas brīža, jo lielāka vērtība katram kadram. Vairāk nekā pusgadsimtu seni fotoattēli rāda jau aizsaulē aizgājušo sejas, izceļ no aizmirstības iepriekšējo paaudžu tērpšanās ieradumus, atgādina vēl daždažādus sīkumus, kas atmiņā pagaisuši pat kādreizējo notikumu līdzdalībniekiem.

Apgaismojums sēru telpā bijis paskops, arī diena bez saules, tāpēc attēlu kvalitāte ir pieticīga. Tomēr prāvajā ļaužu pulkā var atpazīt bēdās sagumušo dzejnieka tēvu Jāni Čadaraini, radinieci Emīliju Briežkalni, pēdējo mūža gadu līdzgaitnieci Mildu Grīnfeldi, rakstniekus un darbabiedrus — Valdi Grēviņu, Frici Rokpelni, Jāni Grantu, Kārli Egli, Andreju Balodi, Voldemāru Kalpiņu, Mavriku Vulfsonu, Jāni Plaudi, Kārli Krauliņu, Ignatu Muižnieku, Annu Saksi, Ādolfu Talci. Sērotāju vidū daudz padsmitgadnieku, pat bērnu. Uz zāles sienas var salasīt kāda politiska saukļa nobeiguma daļu, šķiet, pilns teksts ir bijis šāds: “Presei jāaug ne dienām, bet stundām — tā ir mūsu partijas pats asākais, pats spēcīgākais ierocis. J. Staļins.” Turpat blakus cits uzraksts beidzas ar vārdiem “...strādnieku un zemnieku valsts”. Jāsecina — tādi saukļi ikdienā sagaidīja katru apmeklētāju, pēckara gados šajā telpā, ko vēlāk izmantoja par spiestuves papīra noliktavu, notikuši tā sauktie “Cīņas” pārrunu vakari. Tieši Aleksandra Čaka izvadīšanas dienā laikraksts sludina, ka risināsies jau 150. tikšanās ar lasītājiem.

Attēli rāda, kā mirušā šķirsts tiek ievietots nelielā kravas automašīnā ar nolaistiem bortiem. Gājiena priekšgalā pāris desmit cilvēku nes vainagus, tad brauc auto ar nelaiķa šķirstu, kam seko visi pārējie, kas nākuši pateikt ardievas. Tolaik vēl bērinieki līdz kapiem gāja cauri visai pilsētai. Domājams, todien gājiens virzījās pa Krišjāņa Barona, Merķeļa, Brīvības un Miera ielu pāri Brasas pārbrauktuvei uz Raiņa kapiem.

Blaumaņa ielas bruģi klāj plāna sniega kārtiņa. Laika prognoze vēsta, ka 12. februārī gaisa temperatūra Latvijā gaidāma no nulles līdz pāris grādiem plusos. Šķiet, patiesībā Rīgā todien bijis viegls sals. Vēl daži uzņēmumi: bērinieki pie Benjamiņu nama. Tur ēkas pašā viducī otrajā stāvā iekarināts milzīgs Josifa Staļina portrets. Bet apakšējās logailās saukļi aicina 12. martā uz PSRS Augstākās padomes vēlēšanām un mudina balsot par komunistu un bezpartejisko bloka kandidātiem. It kā būtu arī kāda cita iespēja. Tieši tālab, ka Latvijas Padomju rakstnieku savienības telpās jau kopš 12. janvāra ir iekārtots aģitpunkts, dzejnieka izvadīšana notiek no redakcijas telpām Blaumaņa ielā. Kaut gan 10. februārī “Cīņā” iespiestais sludinājums vēsta ko citu:

“Ar dziļām sērām paziņojam, ka šā gada 8. februārī pl. 19 miris mūsu mīļais biedrs dzejnieks

Aleksandrs Čaks.

Atvadīšanās svētdien, 12 februārī, no pl. 12 — 14 Rakstnieku savienībā, Kr. Barona ielā 12. Izvadīšana uz Raiņa kapiem svētdien, 12. februārī pl. 14.

Latvijas Padomju rakstnieku savienība.”

Tomēr jau nākamajā avīzes numurā ir norāde, ka patiesībā sēru nams būs citviet — izvadīšana notiks no “Cīņas” zāles.

Vēl daži nezināma autora attēli ataino Raiņa kapus ar atsegtu Aleksandra Čaka šķirstu. Runā Fricis Rokpelnis. Pelēcīga diena, drūmas sejas.

Vienīgā liecība presē, ka dzejnieks tomēr apbedīts, ir J. Jasenova fotouzņēmums laikrakstā “Padomju Jaunatne” 14. februārī, kur arī var atpazīt F. Rokpelni. Virs attēla palieliem burtiem četri vārdi “Pie Aleksandra Čaka kapa”. Un vēl skopāks paraksts: “Sēru mītiņa kopskats.”

Tomēr arī fotogrāfija nav nekas vairāk kā rieksta čaula, reiz apturēts mirklis: tā nespēj nosaukt attēlā iemūžināto cilvēku vārdus, neatklāj viņu domas, pārdzīvoto.

Lai tiktu pie kodola, lai ieraudzītu uzreiz nepamanīto un nepamanāmo, atliek meklēt aculieciniekus.

Ja vien tādi ir.

“Neviena elpa neskars muti, kur es arī nebūtu klāt”

Mavriks Vulfsons, laikraksta “Cīņa” ārzemju nodaļas vadītājs, vēlāk atbildīgā redaktora vietnieks, no 1945. līdz 1956. gadam, sarunā 2002. gada 10. maijā:

“Aleksandrs Čaks ar savu korektumu, ar savu augsto vispārējo kultūru, ar savu īpatnējo latviskumu ir neatkārtojams. Mums uz mūžiem paliks viņa “Miglā asaro logs”. Tā ir unikāla dziesma, himna mīlestībai, kas veltīta tai sievietei, kura autoram palikusi tā prātā, ka likusi to uzrakstīt. Ne jau velti tieši šo dziesmu lūdzu atskaņot, kad notika Emmas Bramņikas un mana laulību ceremonija.

“Cīņas” redakcijā ar dzejnieku sēdējām vienā istabiņā, ne gluži pretī viens otram, bet mazliet iesāņus. Neprasiet, kurā stāvā un telpā tas bija, neatceros, varu sameloties. Aleksandrs Čaks bija ļoti nerunīgs, aizņemts pats ar sevi, ar saviem papīriem. Un arī es neizceļos ar pļāpīgumu. Reizēm atnāca kāds apmeklētājs, bet to nebija daudz. Bieži dzejnieku pie sevis izsauca avīzes atbildīgais redaktors Kārlis Ozoliņš, lai konsultētos par kādu literāru darbu, kas bija iesniegts publicēšanai avīzē.

Tolaik Aleksandrs Čaks bija pati ievērojamākā persona mūsu lielajā diezgan apdāvinātu cilvēku komandā, kas taisīja avīzi. Pārsvarā tur bija latvieši, bet strādāja arī pāris ebreju.

Dzejnieka bēru fotoattēlos gan spēju atpazīt tikai sevi. Visas ir it kā redzētas sejas, bet nevaru nosaukt nevienu uzvārdu vai vārdu.

Lai gan strādājām kopā, īpaši tuvi ar dzejnieku nebijām. Tagad dažreiz aizeju pie viņa uz Raiņa kapiem.”

 

Juris Pabērzs, laikraksta “Cīņa” līdzstrādnieks no 1945. līdz 1947. gadam, pēc tam laikraksta “Literatūra un Māksla” nodaļas vadītājs, sarunā 2002. gada 15. maijā:

“Ja Mavriks Vulfsons apgalvo, ka ir strādājis ar Aleksandru Čaku vienā istabā, viņš kaut ko jauc. Ar dzejnieku kopā sēdēju es laikraksta kultūras nodaļā, tas bija trešajā stāvā, bet ārzemju nodaļa bija stāvu zemāk.

Uz darbu redakcijā nācām ap desmitiem, vienpadsmitiem dienā. Dežuranti, kas lasīja topošās avīzes aplauzumu, ieradās vakarā, laikraksts bija gatavs ap pieciem sešiem no rīta. Man bija ieradums pēc tam ar otru pārinieku — dežurējām divatā — izdzert kortelīti degvīna, to nopirku jau laikus. Dežurēja arī Čaks, rūpīgi lasīja visas lapas no pirmās līdz pēdējai rindiņai. Liela jau tā avīze nebija, tomēr vajadzēja kārtīgi izlasīt. Turpat līdzās dežurantu istabai blakus telpā atradās Galvenās literatūras pārvaldes jeb cenzūras pārstāvis. “Cīņai” saķeršanās ar cenzūru gan gadījās ļoti reti — atbildīgais redaktors Kārlis Ozoliņš tolaik visiem bija liela autoritāte.

Recenzijas par teātra izrādēm Čaks sacerēja mājās. Tomēr reizēm viņš rakstīja arī darbā. Piemēram, ja izrādījās, ka pirmajā lappusē ir vieta, kur vajag dzejoli. Tad tūdaļ sēdās pie darba. Un pēc pusstundas dzejolis bija gatavs.

Bēru fotoattēlos citu vidū atpazīstu toreizējo kolēģi žurnālistu Arturu Mūrnieku, arī citus zināmus cilvēkus. Vienīgi brīnums, ka nekur nav Kārļa Ozoliņa, kas bija liels Čaka atbalstītājs. Droši vien redaktoram nācās kaut kur aizbraukt, viņš neatradās Rīgā. Tad arī saprotams, kāpēc visur priekšplānā ir Voldemārs Kalpiņš — viņš tad bija “Cīņas” atbildīgā redaktora vietnieks.

Vēlāk es pārgāju strādāt uz “Literatūru un Mākslu”, tur dažu dienu pat puse no Rakstnieku savienības biedriem apgrozījās, tāpat arī “Karoga” redakcijā — visi bijām vienā mājā. Un rakstnieku organizācija jau toreiz nebija liela. Pulcējāmies bieži. Sekciju sanākšanās, sapulcēs. Gaisotne savienībā bija laba. Iznāca gan arī savstarpēja apkarošanās. Ignats Muižnieks, piemēram, Čaku nevarēja ciest. Ne jau kā cilvēku, bet viņa dzeju. Tāda gaume. Viņš kādu laiku bija gan Rakstnieku savienības vadītājs, gan komunistiskās partijas rakstnieku pirmorganizācijas sekretārs.

Tolaik dzīvojām pilnīgi noslēgtā pasaulē. Vēstules no ārzemēm nepienāca, par tuviniekiem un draugiem, kas kara beigās aizbrauca no Latvijas, nekā nezinājām. Arī to, ka dzejoļu krājuma “Zem cēlās zvaigznes” 1946. gada jau iespiestais variants iznīcināts, nezinājām. Tas viss tika nostrādāts slepeni, pa kluso. Tolaik bija pieņemts nemaisīties, kur priekšniecība lemj. Un bija bailes. Arī Rakstnieku savienības sanāksmēs cilvēki runāja to, ko lika. Paša domas nevienam neprasīja.

Tā tas bija arī gadījumā ar teātra kritiku un kosmopolītismu. Tas, ka visa šī kampaņa ir greiza, kļuva skaidrs uzreiz. Bet kāpēc tā aizsākta? To tik viegli nevarēja atšifrēt. Man pašam likās: viss, ko esmu rakstījis, ir normāli un pareizi, tur nav nekā aplama un nosodāma.

Uzreiz jau neienāca prātā, ka Maskavā trieciens tika vērsts pret ebrejiem — patiesībā tas bija klaji antisemītisks gājiens. Jo dažiem Krievijā šķita, ka visas kino un teātra lietas savās rokās ir sagrābuši ebreji. Un sekoja pretreakcija, kuras ierosinātājs esot bijis Konstantins Simonovs. Latvijā neviens tik tālu neaizdomājās, ka maskavieši kārto savas attiecības, kas uz mums neattiecas, ka mums no tā visa jāpaliek malā. Iemaisījāmies pa vidu, kur neviens negaidīja.

Čaks šo nepelnīto kritiku smagi pārdzīvoja. Tā viņu galu galā arī nobendēja. Tādi nervu triecieni — tie sagrauj. Un dzejnieks vispār bija ļoti jūtīgs. Ar plānu ādu.”

 

Laimonis Purs, “Cīņas” līdzstrādnieks 1944. un 1945. gadā, pēc tam līdz A. Čaka nāvei Rīgas apriņķa laikraksta “Darba Balss” atbildīgais sekretārs, sarunā 2002. gada 8. jūnijā:

“Vācieši vēl saimniekoja Rīgā, kad Kārlis Ozoliņš, kas tolaik bija Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretārs kadru jautājumos, no frontes otras puses ar kādu savu sakarnieku Emīlijai Briežkalnei atsūtīja ziņu, lai pasaka Aleksandram Čakam: viņš var droši palikt mājās, dzejniekam nekur nav jābēg. Ja nebūtu bijis šāda drošinājuma, var gadīties, ka Čaks tomēr būtu devies bēgļu gaitās līdzi vāciešiem.

Es biju tieši klāt, kad 1944. gada oktobrī dažas dienas pēc “Cīņas” atkal iznākšanas Latvijas galvaspilsētā redakcijā ieradās Čaks. Ozoliņš bija ļoti priecīgs un tūdaļ iecēla dzejnieku par kultūras nodaļas vadītāju.

Toreiz jau pat māte un sieva nezināja, ko dēls vai vīrs dara — visi bija ļoti uzmanīgi. Arī Čaks bija uzmanīgs. Bet par redakcijas saimniecības pārzini bija pieteicies Edgars Rāve, ko Ozoliņš pazina no pirmskara laikiem. Taču saimniecības pārzinis tik atklāti, kā tagad saka — “stučīja”, ka ļoti ātri sevi atmaskoja. Vēlāk Kārlis Ozoliņš divas reizes Rāvi atlaida no darba, bet arvien bija spiests pieņemt atpakaļ... Rāve jau ļoti cieši tinās ap Čaku. Kad atnāca Jānis Sudrabkalns un abi dzejnieki gāja iedzert, Rāve vienmēr devās līdzi. Tomēr es domāju, ka arī pats Čaks labi zināja šo mūsu kolēģa lomu un bija īpaši uzmanīgs.

Tolaik dzejnieka dzīve psiholoģiski bija ļoti smaga. Tāpēc pantiņos, kurus viņš sacerēja par ūdensvadu un citām lietām, dvēseles nebija klāt. Un Čaka stāvoklis bija ļoti nedrošs. Lai gan viņš vadīja “Cīņas” kultūras nodaļu, tomēr, zinot, kā darbojas režīms, bija skaidrs, ka tāds postenis nekādi nevar paglābt. Droši vien, ka to saprata arī Sudrabkalns. Tātad visu laiku nācās darboties paaugstināta psiholoģiskā spiediena apstākļos. Un, tuvojoties liktenīgajiem lēmumiem par kosmopolītismu, arī Čaks tika ierakstīts nosodāmo sarakstā kopā ar teātra kritiķi Leonīdu Gureviču un citiem.

Es nekad neesmu bijis šaurākā sabiedrībā kopā ar Čaku. Piesargājos, jo arī mans stāvoklis nebūt nebija drošs. Man nav atmiņu, ka būtu kur gājis, piedalījies kopīgās līksmošanās. Es no tā visa turējos nost, jo sapratu, ka vēlāk man varētu pieprasīt, lai izstāsta, kas tur bijis un noticis. Vislabākais toreiz bija pēc iespējas mazāk zināt to, kas nav jāzina. Kaut reizēm centās izdibināt arī to, ko nezina.

Tiem, kas to laiku nav pārdzīvojuši un izjutuši, ir grūti izprast sistēmu, kur nevienam nevarēja ticēt, nedz arī uz kādu drīkstēja paļauties. Tieši tanī laikā radās iespēja mazliet vairāk kaut ko uzzināt. Atgriezās kara sākumā uz Padomju Savienību aizbēgušie, pārradās arī latvieši, kas bija dzīvojuši tur jau pirms Otrā pasaules kara. Likteņi bija tik dažādi. Bet uzzinājām arī par Krievijā nošautajiem, ieslodzītajiem. Līdz ar to vairāki kolēģi kļuva ārkārtīgi piesardzīgi. Man nācās īpaši uzmanīties tāpēc, ka agrāk biju saistīts ar sociāldemokrātisko kustību.

Bet satikāmies un redzējāmies ar Čaku bieži. Reiz viņam redaktors uzdeva steigšus sacerēt dzejoli nākamās dienas avīzei par kokmateriālu sagādi, bet dzejnieks tobrīd to nevarēja, jo bija stipri iedzēris. Tad viņš vērsās pie manis: divi dzejoļi man esot nodrukāti, lai nu uzrakstot trešo un pēc divām stundām iedodot. Uzsikšņoju vairākus pantus. Tā 1945. gada 2. marta “Cīņā” tika iespiesta “Lidoņa dziesma cirtējam” ar manu vārdu.

Ir zināms — dzejnieka dzīves laikā vairākkārt viņa dzīvokļa pastkastītē tika atrastas nacionālistiskas lapiņas. Nedomāju, ka tās tiešām tur nonāca ar nacionālo partizānu ziņu. Ticamāk, ka lapiņas tika nestas no čekas. Jo, šķiet, 1948. gadā dzejnieka dzīvoklī tika iemitināts “Cīņas” fotokorespondents Žanis Legzdiņš. Viņš gan izlikās, ka neprot rakstīt, tomēr nebija noslēpums — ziņojumus par kolēģiem raksta gluži veikli. Un tad nu varbūt ar pretvalstiskajām lapiņām tika pārbaudīta Žaņa Legzdiņa modrība. Bet vienlaikus tagad dzejnieks tika uzraudzīts arī mājās — kādi pasta sūtījumi pienāk, kas apciemo. Tātad dzīvoklis tika pieskatīts visu laiku.

Neticu, ka Čaks tolaik īpaši uzticējās Emīlijai Briežkalnei, kas bija pārnākusi no vācu koncentrācijas nometnes. Savam tēvam savukārt viņš neko nestāstīja, lai veco vīru neuztrauktu. Un varbūt pat pret Mildu Grīnfeldi dzejnieks nevarēja būt līdz galam atklāts. Jo labi saprata — uzticot kaut ko otram, mēs tuvu cilvēku pakļaujam briesmām, varbūt pat pazudinām. Tātad daudz kas bija jāpatur sevī.

Dzejnieka bēru fotogrāfijās pavadītāju pulkā gājienā redzu arī sevi — ar platmali galvā un kamieļvilnas mēteli mugurā. Vēl bez citiem pazīstamajiem fotoattēlos sazīmēju arī Indriķi Lēmani, Juri Pabērzu, Kristapu Kauguru, Eduardu Smiļģi, Elzu Krauliņu, Emīlu Meškunu. Neatceros, vai Kārlis Ozoliņš bija klāt Čaka izvadīšanā, bet fotouzņēmumos viņa nav. Šķiet, vienīgais kapos runāja Fricis Rokpelnis.

Bet visu bēru ceremonijas laiku pie kapa kokā sēdēja pūce un vēroja notiekošo. Viņa laikam tur bija nolaidusies vēl tumsā, un, cik zinu, šie putni gaismā slikti redz. Tāpēc neriskēja kustēties. Tikai tad, kad nelaiķi guldīja zemē, naktsputns pacēlās spārnos un laikam devās prom. It kā dvēsele aizlidotu. Tas bija ļoti dīvaini — koki kaili, visu var labi saskatīt. Tiem, kas tic mistiskām parādībām un dvēseļu ceļošanai, varbūt tobrīd pat bija aukstas kājas.”

“Saulei devis savu roku” (?)

Vispirms daži precizējumi atmiņās. Laikrakstu “Literatūra un Māksla” kopš 1949. gada 17. jūlija kā atbildīgais redaktors paraksta V. Kalpiņš, un 1950. gadā viņš vairs nevarēja būt “Cīņas” atbildīgā redaktora vietnieks. Savukārt dzejnieka izvadīšanas dienā “Cīņu” ir parakstījis K. Ozoliņš — tātad viņš ir bijis Rīgā un darbā.

Iespējams, par strādāšanu ar A. Čaku vienā istabā ir taisnība gan M. Vulfsonam, gan J. Pabērzam. Jo rosīgais teātra kritiķis jau 1947. gadā pāriet darbā uz laikrakstu “Literatūra un Māksla”, tātad var arī nezināt par visām izmaiņām dzejnieka maizes darbā. Turklāt, šķiet, 1950. gadā A. Čaks nebūt vairs nav “Cīņas” nodaļas vadītājs, bet gan laikraksta speciālkorespondents. Tādu secinājumu izdarīt vedina nekrologs, kas ievietots “Cīņas” redakcijas partijas pirmorganizācijas un darba vietas komitejas izdevumā “Cīņas darbinieks” 1950. gada 11. februārī. Šis tipogrāfijā iespiestais it kā laikraksta pielikums, kas domāts redakcijas un spiestuves darbiniekiem, dažas reizes gadā iznācis no 1945. līdz 1951. gadam 400 eksemplāros.

“Cīņas darbinieka” 32. numurā (par izdevumu atbild G. Brokāns) iespiestās atvadu rindas, kas ievietotas dienu vēlāk, kad jau visos citos laikrakstos bijis izlasāms oficiālais un formālais nekrologs ar 56 parakstiem, ir tik dīvainas, ka tās jācitē pilnībā. Tātad vispirms dzejnieka ģīmetne, tad sēru rāmī nelaiķa vārds un uzvārds. Un teksts:

 

“Miris mūsu mīļais darba biedrs, “Cīņas” redakcijas speciālkorespondents dzejnieks Aleksandrs Čaks. Trešdien, 8. februārī, šī skumjā vēsts nāca mūsu redakcijas kolektīvam kā skarbs pārsteigums.

Aleksandrs Čaks “Cīņas” redakcijā sāka strādāt tūlīt pēc Rīgas atbrīvošanas no vācu iebrucējiem. Klusējis visu okupācijas laiku, Aleksandrs Čaks brīvajā Padomju Latvijā sāka jaunu ražīgu darba posmu.

“Saulei devis savu roku,

Eju visur brīvs un drošs, —

rakstīja Aleksandrs Čaks par dižo Staļina likumu. Dzejnieks vērīgi ieklausījās straujajā atjaunošanas darbu ritmā, kas aptvēra atbrīvoto Rīgu jau tad, kad vēl Kurzemē dunēja kara troksnis. Dzejnieks kopā ar visiem rīdziniekiem priecājās par pirmo dzidro ūdens strūklu, kas iešalca atjaunotajā ūdensvadā, par akmeņoglēm, kas nāca no brālīgajām republikām, cildināja savās vārsmās dižo celtnieku saimi. Skarbajās, kara pēdējās ziemas dienās viņš rakstīja drošus, nelokāmas ticības pilnus vārdus: “Ceļam. Uzcelsim. Un būs mums labi.”

Un lūk, dienās, kad Aleksandra Čaka apdziedātie piecgades celtnieki steidz pēdējos darbus, lai drīz jo drīz varētu ziņot lielajam Staļinam, ka Padomju Latvija izpildījusi savu piecgadu plānu pirms termiņa, kad gūta tā uzvara, kuru Čaks prata saskatīt pāri gruvešiem un cauri kauju dūmiem, dzejnieks šķīries no mums uz mūžu.

... Miris Aleksandrs Čaks. Grūti pierast šai domai, grūti tai ticēt. Strādādami kopā ar Aleksandru Čaku, bijām pieraduši redzēt viņu vienmēr prieka pilnu.

Dziļās skumjās “Cīņas” kolektīvs novēl savam mīļajam darba biedram vieglas smiltis.”

Paraksta šīm pat sēru rakstā Staļinu slavinošajām rindām nav. Turklāt var jau spriest, ka pats nelaiķis savos pantos it kā nav bijis labāks. Pēdējais A. Čaka dzejolis, kas iespiests autora dzīves laikā, ir “Biedra Staļina veterāns” 1949. gada “Karoga” 12. numurā. Žurnāls parakstīts iespiešanai 13. decembrī.

 

Vēl kāds negaidīts pavērsiens atklājas 1949. gada avīžu sējumos.

Izrādās — pret kosmopolītiem un izkropļojumiem teātra kritikā Latvijā vismaz atklāti pirmais nebūt nav vērsies toreizējais kompartijas sekretārs Arvīds Pelše, bet gan — laikraksts “Literatūra un Māksla”. Redakcijas raksts “Augstāku teātra kritikas idejisko līmeni” ievietots avīzē vairākas nedēļas pirms attiecīgajām sanāksmēm Maskavā 23. februārī un Rīgā 28. februārī, tiesa, atsaucoties uz kādu ievadrakstu Maskavas laikrakstā “Sovetskaja kuļtura”. 1949. gada 6. februārī “Literatūrā un Mākslā” publicētajā apcerējumā pārmetumi galvenokārt adresēti jaunatnes laikrakstu un “Skolotāju Avīzes” autoriem, bet vienlaikus nav taupīti arī “Literatūras un Mākslas” teātra kritiķi: “Mūsu lappusēs iespiests K. Kļavas nepareizs vērtējums par lugu “Jūs izsauc Taimira”.” Un mazliet tālāk: “(..) padomju kritiķa necienīgu “stilu” itin bieži var saskatīt L. Gureviča rakstos.” A. Čaka vārds gan šai pārskatā nav pieminēts — to neļāva arī padomju preses hierarhija: kādas sabiedriskas organizācijas avīze nedrīkst kritizēt kompartijas centrālkomitejas “orgānu”.

Dīvaini, bet šajā paššaustīšanā “Literatūrā un Mākslā” ir līdzdarbojies arī Juris Pabērzs (viņa pseidonīms — K. Kļava) ar Leonīdu Gureviču. Tas atklāts 1949. gada 10. martā “Cīņas” redakcijas rakstā “Izskaust tautai naidīgo kosmopolītismu”: “ (..) raksta sagatavošanā piedalījušies J. Pabērzs un L. Gurevičs.”

Nav šaubu, “Literatūras un Mākslas” apcerējums toreiz nav tapis bez redakcijas pasūtījuma. Vai nu atbildīgais redaktors gribējis izkalpoties vai arī saņēmis savas priekšniecības norādījumus. Tomēr — kā tas noticis?

Atliek vēlreiz jautāt Jurim Pabērzam. Atbilde seko bez minstināšanās: “Rakstu atnesa Leonīds Gurevičs, tas bija krievu valodā — autors latviski neprata. Pārtulkoju tekstu, vienlaikus pārklabinot uz rakstāmmašīnas...”

Cik vienkārši! Nemaz nenojaušot, ka palaista lavīna, kas beigu beigās samals arī Aleksandra Čaka dzīvi. Kaut, protams, raksts “Literatūrā un Mākslā” neko neizšķīra.

“Gaismai pretī kāpt es mocījos”

Sākās viss jau daudz, daudz agrāk.

Tieši A. Čaka simtgades sarīkojumā 2001. gada 27. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī šīs apceres autoram starpbrīdī pienāca klāt Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš un pastāstīja par kādu sarunu ar Žani Grīvu, kas risinājusies pirms gadiem pārdesmit. Toreiz akadēmiķis un rakstnieks sastapušies slimnīcas istabiņā, uzlabojot veselību. Divatā valodojot, Ž. Grīva dalījies atmiņās par savām kompartijas pagrīdnieka gaitām Latvijā pirms Otrā pasaules kara un atcerējies: reiz pagrīdnieki esot šaurā lokā ņēmuši priekšā A. Čaku — sak, mēs zinām, ka esi atsūtīts uz Latviju ar uzdevumu cīnīties pret buržuāzisko iekārtu, bet tu nekā nedari... Norātais atrunājies, ka vispirms viņš tomēr esot dzejnieks un tieši dzejā varot dot tautai visvairāk. Tā tas toreiz arī palicis.

Šī “dzejnieka priekšā ņemšana” varētu būt notikusi starp 1935. un 1937. gadu, kad Ž. Grīva bija aizliegtās revolucionāro rakstnieku, mākslinieku un žurnālistu Latvijas apvienības komitejas loceklis.

Tad varbūt pirmoreiz A. Čakam tika tieši atgādināts, ka čekas roka ir gara un sniedz pat pāri neatkarīgas valsts robežai.

Aptuveni tajā pašā laikā top četrrinde, kas dzejnieka dzīves laikā palikusi neiespiesta:

 

Stīviem pirkstiem, salīkušu stāvu

Gaismai pretī kāpt es mocījos.

Aprakts ceļš. Viens beigu solī stāvu.

Līdz tā ļimšu. Kas man roku dos.

Cik šis redzējums ir klajā pretrunā ar vēlāko:

 

Saulei devis savu roku

Eju visur brīvs un drošs...

Staļina režīmā dzejas cilvēks nevis gaida, ka viņam kāds sniegs roku, bet gan pats to ir devis saulei. Ja šo metaforu neuztver par tukšu spīguli, bet atceras — saule tiešā tuvumā visu sadedzina, tad krājuma “Patrioti” ievadrindas, kas pirmoreiz iespiestas 1948. gadā, var izprast arī pavisam citādi... Te vairs nav runas par kāpšanu pretī gaismai.

Paļaujoties solījumam, ka viņam no padomju varas nav jābaidās, A. Čaks palika Latvijā. Varbūt pat tikai tāpēc, ka cerēja glābt savu dzeju. Visu dzeju.

Neizdevās. Sekoja vēl viens sāpīgs brīdinājums: tika iznīcināts krājuma “Zem cēlās zvaigznes” 1946. gada metiens.

Tad, šķiet, dzejniekam it kā deva atelpu, lai visi triecieni sekotu cits citam 1949. gada pāris mēnešos.

7. februārī Latvijas Padomju rakstnieku savienības dzejas sekcijā tiek spriests, kā iznīdēt formālisma paliekas latviešu padomju dzejā. Atreferējot šo sanākšanu “Literatūrā un Mākslā” 13. februārī, anonīmās korespondences autors citē Vizbuli Bērci: “Daudz asāk nekā līdz šim jāvēršas pret dažādām formālisma izpausmēm Aleksandra Čaka dzejā.” Un turpina: “Runātājs atzina, ka tā spēlēšanās ar vārdiem, kas bieži saskatāma A. Čaka dzejā un kuru, ar nolūku attaisnot, bieži vien dēvē par A. Čaka dzejas neatņemamu sastāvdaļu, par “čakismu”, ir kaitīga un izskaužama. Formālisms mūsu dzejā nav radies pats par sevi. Tas atnests no pagātnes. Tāpēc cīņa pret formālismu ir šķiru cīņa.”

28. februārī Drāmas teātrī notiek Rīgas pilsētas mākslas un literatūras darbinieku sanāksme. Galvenais referents ir A. Pelše, līdzziņojumu sniedz Rakstnieku savienības atbildīgais sekretārs Ignats Muižnieks. A. Pelšes teiktais iespiests tā paša gada aprīlī žurnālā “Karogs”. Jau virsraksts vien “Imperiālistiskās reakcijas ideoloģiskā agresija un antipatriotiskā teātra kritika” var uzdzīt šermuļus. A. Čakam referātā veltīta vairāk nekā lappuse, dzejnieku apkarinot ar ļoti nopietnu pārmetumu birkām: “Domāt, ka Čaks nezina loģikas likumus, būtu naivi. Šeit, acīm redzams, kaut kāda loģika ir, un tā ir meņševiku politiskā loģika.” Un citā vietā: “Lugai, kas greizā spogulī attēlo padomju patriotismu, Čaks veltī vissiltāko atsauksmi.”

Sanāksmi Drāmas teātrī atreferē Latvijas Telegrāfa aģentūra, šo oficiālo nostāju 2. martā iespiež arī “Cīņa”: “ (..)Daudzām A. Čaka recenzijām ir formālistisks raksturs, tajās viņš cenšas ievazāt meņševistiskās teorijas un nopulgot atsevišķu padomju dramaturgu daiļdarbus. Kā piemērus b. Pelše citē izvilkumus no laikrakstā “Cīņa” publicētajām Čaka recenzijām par padomju rakstnieka A. Sofronova lugām “Kādā pilsētā” un “Maskaviešu raksturs”.

Teātra kritiķis Kļava (Pabērzs) neatrod sirsnīgus vārdus, lai raksturotu labākās padomju lugas.”

10. martā antipatriotiskās teātra kritiķu grupas nosodījumu turpina sanāksme Rakstnieku savienībā Rīgā. Referē I. Muižnieks: “Aleksandrs Čaks savās recenzijās, novērtējot lugu uzvedumus, izcēla nevis lugu saturu, uzvestā darba ideju, bet gan piegāja tam no estētiski formālistiskām pozīcijām.”

Mēneša otrajā pusē, varbūt pat 25. martā, kad padomju režīms no Latvijas izsūta uz Sibīriju vairāk nekā 42 tūkstošus cilvēku, pie lasītājiem nonāk žurnāla “Karogs” marta numurs. Kritiķis Valerijs Vasars (Vladislavs Kaupužs) rakstā “Atbrīvoties no formālisma paliekām latviešu padomju dzejā” bliež kā ar dižveseri arī pa A. Čaka dzeju: “(..)Kaut kas mistisks un dekadentisks dveš no rindām dzejolī “Jēkabam Kazakam”:

 

Vakars vai rīts, manā elpā tu mīti,

Sūrsti, čūlo un glaudies kā vāts,

Pāri kā nakts savā melnumā spīdi,

Savāda aizsaules mirdzuma klāts.”

 

Pārskatāmības labad saliksim vienkop visus grēkus, kuros tiek vainots A. Čaks: estētisks mistiķis, dekadents, antipatriots, formālists, padomju dramaturģijas nopulgotājs, kritiķis, kas pauž meņševiku politikas loģiku, meņševistisku teoriju ievazātājs...

Ja zināms, ka sociāldemokrātus (padomju politiskajā žargonā viņus sauc par meņševikiem, arī sociālfašistiem) Staļina režīms ir izsludinājis par saviem galvenajiem ienaidniekiem, tad apsūdzētajam jau jājūtas kā ar cilpu kaklā.

Iespējams, tolaik, bet varbūt jau agrāk, A. Čaks no “Cīņas “ kultūras nodaļas vadītāja tiek degradēts par speciālkorespondentu. Šo it kā vienkāršo jautājumu grūti precīzi noskaidrot tāpēc, ka Latvijas Vēstures arhīvā nav A. Čaka lietas. Tās vietā ir tikai atzīme, ka lieta izņemta. Nav zināms, kas to izdarījis un kad tas noticis, taču arhīva darbinieki domā, ka tas varētu būt bijis 50. gadu sākumā. Varbūt tāpēc, lai A. Pelše 1951. gadā žurnāla “Padomju Latvijas Boļševiks” 18. numurā sakarā ar J. Sudrabkalna ievadu A. Čaka pēcnāves krājumam “Cīņai un darbam” varētu gānīties:

“Biedrs Sudrabkalns ne tikvien nestāsta par Čaka renegātismu pagātnē, kad tas no cīnītāju nometnes, kas cīnījās par padomju varu, pārbēga latviešu buržuāzijas neķītro sulaiņu — meņševiku un pēc tam Ulmaņa kliķes nometnē, bet noklusē arī nopietnus nošķiebienus Čaka daiļradē jau padomju laikā.”

1988. gadā izdotajā monogrāfijā “Kāpēc es esmu Čaks?” rakstīts: “Patiesības labad jāpiemetina — ne jau visas iestādes, organizācijas un kultūras darbinieki bija vienojušies kosmopolītu meklēšanā, laikraksts “Cīņa”, piemēram, iespēju robežās centās aizstāvēt savu kultūras nodaļas vadītāju: “Vienalga, kāda kļūda un kāds trūkums katram kritiķim bijis, visi tiek “mesti pār vienu kārti”, visi tiek “pasniegti” reizē ar antipatriotisko kritiķu atmaskošanu. Un tā pēc “Literatūrā un Mākslā” ievietotā rakstā izdarītās un laimīgi pabeigtās kritiķu kritizēšanas izrādās, ka gandrīz visi tie, kas mūsu republikā runājuši vai rakstījuši par teātri, un pa daļai arī tie, kas nav rakstījuši un runājuši, nokļuvuši vienā antipatriotiskā nometnē.”

Te nu patiesības labad jāpiemetina — “Cīņā” rakstītais nekādi neliecina, ka avīze būtu iestājusies par A. Čaka aizstāvību. Izskatās gluži otrādi — dzejnieks tika pamests režīma politisko sargsuņu saplosīšanai. Un grāmatā “Kāpēc es esmu Čaks?” iepriekš citētais kļūmais izvilkums ir no “Cīņas” redakcijas raksta “Izskaust tautai naidīgo kosmopolītismu”, kas iespiests 1949. gada 10. martā. Tur pamatīgi kritizēts laikraksts “Literatūra un Māksla”, bet A. Čaks nav pat pieminēts.

Dzejnieka laikabiedri vairākkārt ir publiski sprieduši, kāds būtu varējis izvērsties A. Čaka dzīves gājums, ja viņam šaisaulē būtu atvēlēts vairāk gadu. Ņemot vērā, ka nelaiķim nedeva miera pat pēc nāves, viss vedina domāt — dzejnieku sagaidītu viņa mūzas Mildas Grīnfeldes liktenis ar apcietināšanu un turpmāko mocekļa ceļu. Un tad, šķiet, pavisam citādi uztvertu un varbūt pat trimdas latviešu sarīkojumos goda vietā liktu dzejoļa “Biedra Staļina veterāns” divas pēdējās rindas:

Stāv Detlāvi. Milst blakus platais Gaisiņš.

Trīc brīves gaidās dzedrie, asie gaisi.

Tas ir arī jautājums, kā dzejnieks aizgāja no šīs pasaules. Satriekts? Salauzts? Slavinot tirānu?

Bet varbūt tomēr vērsās pret varmācību ar dzejas līdzekļiem?

Cerot, ka savējie sapratīs.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors