Izstādes kataloga vāks: Ansis Cirulis. “Jaunsaimnieks”

Divdesmitais gadu simtenis ir laika nogrieznis, kurā jau pietiekami distancēti varam atskatīties uz norisēm kultūras kopainā. Tieši šādu aspektu izraudzījās Holandes muzeju pārstāvji, piedāvājot realizēt starptautisku izstādes kopprojektu trim kultūras institūcijām — Valsts Mākslas muzejam, Latvijas Mākslinieku savienībai un Latvijas Mākslas akadēmijai. Un šajā rudenī, no 8. augusta līdz 29. septembrim, Overaiselas provinces galvaspilsētā Zvollē bija skatāma vērienīga izstāde — “Latvijas māksla: 20. gadsimts”. Idejas autore ir Muzeju konsultācijas biroja Hāgā vadītāja Marhrīta Lestrādena, kura Latvijas kultūras situāciju ir iepazinusi jau savā muzeoloģijas pedagoģes praksē, savukārt projekta realizētāji — Zvolles pilsētas muzeja direktors Hermanis Ārtss un no Latvijas puses trīs kuratori: Dace Lamberga (Valsts Mākslas muzejs), Inese Baranovska (Latvijas Mākslinieku savienība) un Aleksejs Naumovs (Latvijas Mākslas akadēmija). Lai arī izstāde jau apmeklātajiem ir slēgta, varbūt atsauksim atmiņā vienu no mūsu nozīmīgākajiem kultūras notikumiem.

Sākot darbu pie projekta, izkristalizējās doma, ka glezniecības vecmeistaru un tradīciju pārbagātajā Holandē mēs tiksim patiesāk izprasti tieši ar glezniecības valodas starpniecību, tā atklās mūsu mentalitāti, krāsu izjūtu, vēstures kolīzijas un, neapšaubāmi, arī pazīstamākos meistaru vārdus. Līdz ar to glezniecība veidoja izstādes kodolu, kuru papildināja tikai daži objekti un skulpturāli akcenti. Ekspozīcija ar vairāk nekā 200 darbiem bija izvietota divās pēc rakstura dažādās ēkās: Valsts Mākslas muzeja kolekcija — 20.gs. pirmās puses māksla — bija skatāma Zvolles pilsētas muzejā, kur atsevišķa telpa tika veltīta mūsu klasiķiem Vilhelmam Purvītim, Janim Rozentālam, Jānim Valteram. Jaunās piebūves zālēs divos stāvos kārtojās latviešu klasiskā modernisma pārstāvju — Jēkaba Kazaka, Jāzepa Grosvalda, Romāna Sutas, Ugas Skulmes — gleznas, kā arī 20.gs. trīsdesmito gadu Ģederta Eliasa, Jāņa Liepiņa, Jāņa Tīdemaņa un citu autoru kompozīcijas.

Savukārt bijušā Primitīvisma muzeja telpās (vairāk nekā 1000 m2) tika izstādīts turpinājums — pēckara perioda māksla līdz mūsdienām, atlase bija veikta no Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas, Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogu darbiem, kurus papildināja arī gleznas no Valsts Mākslas muzeja kolekcijas. Neatkarīgais skatījums izstādes dizaina veidotājam Stanam Petrusam (pēc tautības horvātam, antropoloģijas zinātņu doktoram) ļāva brīvi kārtot ekspozīciju. Šis izkārtojums arī latviešu mākslas pazinējiem likās atraktīvs un oriģināls. Centrālās zāles atklāja vienojošus simbolus, atsauces, skaidroja vēsturi, atklāja mūsu mentalitāti. Šādā aspektā ekspozīcijā lieliski iederējās Džemmas Skulmes, Jāņa Mitrēvica, Rūdolfa Piņņa, Birutas Baumanes glezniecība. Jūras tēls kā Holandi un Latviju vienojoša metafora tika akcentēts atsevišķā zālē, kur kopsaucēju atrada Jāņa Oša, Eduarda Kalniņa, Edgara Iltnera un Daces Lielās kompozīcijas. Vermēra dzimtenē īpaši tika novērtēts Rituma Ivanova darbs ”Pēc Vermēra”(2001), kura cilvēcisko emociju gammas turpināja Kristapa Zariņa, Frančeskas Kirkes, Normunda Brasliņa un Maijas Tabakas audekli. Nosacīti tematiskais izstādes iekārtojuma princips mijās ar citu, kurā dominējošā bija krāsa, līnija, faktūra, uz neitrāliem vai neierasti koši krāsotiem sienu laukumiem, veidojot citas koloristiskas kopsakarības. Fascinējošas šķita Borisa Bērziņa zeltainās kompozīcijas uz sarkana fona, Jura Jurjāna dekoratīvisms

Foto: Egils Rozenbergs	Foto: Inese Baranovska

uz spilgti zilā vai Vijas Maldupes un Jura Baklāna traģiskais lirisms dzeltenā noslēgtā telpā. Sandra Krastiņa, Ieva Iltnere, Aija Zariņa, Miervaldis Polis, Edgars Vērpe, Līga Purmale, Ivars Heinrihsons, Helēna Heinrihsone, Līvija Endzelīna, Imants Vecozols bija autori, kuru glezniecība veidoja nozīmīgus akcentus kopējā ekspozīcijā.

Vērojot šo darbu virknējumu, ikviens var secināt, ka izstāde nepretendē uz hronoloģisku un padziļinātu mākslas vēstures izpēti, atrunājot ietekmju, stilu un virzienu nomaiņu, tā nerisina “sociālistiskā reālisma” problemātiku, mākslu kā estētisku kategoriju lieki nepolitizē, kā arī nevērš uzmanību uz pēdējo gadu jaunākajām tendencēm. Ja konkrētāk pievēršamies darbu atlasei, varam jautāt, cik liels ir nejaušības koeficients, jo jebkurā radošā procesā subjektīvisma elementi ir nenovēršami. Jāatzīst, ka pārsteigumu radīja atsevišķu plaši pazīstamu autoru darbu izvietojums nomaļus, neveltot tiem pietiekamu uzmanību. Tomēr šajā gadījumā izstādes iekārtotājs īstenoja savu ieceri un redzējumu, izveidoja savu vērtību sistēmu, kas pilnībā sevi attaisnoja par labu kopējai izstādes koncepcijai. Skates galvenā ideja — divdesmitā gadsimta pazīstamāko meistaru uz optimismu vērsta darbu parāde, veidoja ekspozīcijas koptēlu un attaisnoja sevi pilnībā.

Kā papildinājums izstādei, kas paplašināja priekšstatu par Latvijas kultūras tradīcijām, tika organizēta koncertu programma, kuras dalībnieki bija Rīgas Latviešu biedrības koris “Austrums” diriģenta Ārija Šķepasta vadībā un Latvijas Universitātes Etniskās kultūras centra folkloras deju grupa, kas sniedza koncertus laukumā pie muzeja un vairākkārt uzstājās dažādās vietās pilsētā. Latviešu dejas, kuru soļus apguva

Nīderlandes ekspozīcijas pirmais darbs — Birutas Baumanes “Akts”	Jēkabs Kazaks. “Trīs sieviņas”

arī izstādes skatītāji, kā arī latviešu kora balsu skanējums neapšaubāmi radīja svētku sajūtu visā pilsētā. Lielais apmeklētāju skaits gan izstādes atklāšanas reizē, gan arī turpmākajās dienās no dažām provinces pilsētām, tostarp no Amsterdamas, liecināja par nopietnu sagatavošanās darbu un reklāmu (arī muzeja interneta mājaslapā). Esam saņēmuši ziņas arī no Zvolles, ka nacionālajā un reģionālajā presē plaši un vispusīgi tikusi sniegta informācija par šo notikumu.

Holandiešu partneri izteica vēlmi, lai izstāde būtu jaunatklājums par Latviju, kuras vārds arvien biežāk tiek lietots Eiropas Savienības kandidātvalsts statusā. Savukārt izstādes veidotāji cer, ka minētais projekts daudziem ir atklājums, bet daudziem arī atgādinājums par latviešu mākslu, jo salīdzinoši nesenā pagātnē — 1991. gadā — Overaiselas provinces pilsētā Deventerā ar panākumiem tika organizēta izstāde “Latviešu avangards” no Valsts Mākslas muzeja kolekcijas.

Projekts “Latvijas māksla: 20. gadsimts” realizēts ar Overaiselas provinces, Zvolles municipālās valdes, Zvolles pilsētas pasākumu fonda, Zvolles pilsētas muzeja draugu asociācijas un “Lattelekom” finansiālu atbalstu.

Izdevniecība “Neputns” laidusi klajā īpaši šai izstādei sagatavotu katalogu — divus identiskus izdevumus holandiešu/angļu un latviešu/angļu valodā. Redaktore ir Laima Slava, mākslinieks — Juris Petraškevičs. Izdevums iepazīstina gan ar Valsts Mākslas muzeju (teksta autore — Māra Lāce), Latvijas Mākslinieku savienību un tās kolekciju (autore — Inese Baranovska) un Latvijas Mākslas akadēmiju (autors — Andris Teikmanis). Savukārt mākslas zinātniece Dace Lamberga pārlapo latviešu vēstures un mākslas attīstību

gadsimta griezumā. Izdevumu papildina autoru darbu 100 krāsu reprodukcijas.

Esam gandarīti, ka ar šo izdevumu ir iepazinusies arī Karaliskā augstība princese Maksima, kas atrakstījusi pateicības vēstuli Zvolles muzeja direktoram Hermanim Ārtsam. Viņa ar sirsnību piemin brīnišķīgo zemi Latviju, atzinīgi vērtē mūsu katalogu un izsaka gandarījumu, ka mums ir radusies iespēja parādīt savu mākslu Nīderlandē.

Mag.art.Ginta Gerharde–Upeniece, Valsts Mākslas muzeja direktora vietniece