“Jaunā valdība saņems sabalansētu budžetu”

Ministru prezidents Andris Bērziņš Latvijas Radio vakar, 24. oktobrī

Intervijā Latvijas Radio 24.oktobra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Mūsu šīsdienas saruna ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu notiek ierakstā, premjers devies ārzemju vizītē. Par to mēs runāsim acīmredzot mazliet vēlāk, raidījuma beigās. Sāksim varbūt ar aktualitātēm — tātad trešdienas vakars, ārkārtas sēde, budžets, šajā brīdī ir runa par šā gada budžeta grozījumiem. Vai bažas, ka valdība kaut ko sabalsos, ir pamatotas?

Andris Bērziņš: — Bažām nav nekāda pamata, un mēs ļoti atbildīgi pieejam visiem šiem budžeta jautājumiem. Savulaik solījām, ka kompensēsim zemniekiem, pašvaldībām par mežu degšanu un tā tālāk un tā joprojām, arī medicīnas darbinieku algām, ieliksim šos nepieciešamos līdzekļus, resursus caur budžeta grozījumiem, lai visus savus pieteiktos jeb apsolītos maksājumus izdarītu vēl šā gada budžeta laikā, tātad līdz jauna budžeta gada pieņemšanai. Tas ir nepieciešams arī tādēļ, ka, gadījumā ja nākošā gada budžeta pieņemšana jaunajai valdībai ievelkas, lai vismaz pirmajos mēnešos līdz budžeta pieņemšanai varētu tikt izmaksāta viena divpadsmitā daļa. Tā ka nekas tāds, kā šeit mēdz rakstīt, sak, ka šī valdība mēģina ielikt kaut kādu dziļumbumbu nākošajai valdībai, — tā nav taisnība. Arī tie lēmumi, kas ir vērsti uz nākotni, ir pieņemti ar nosacījumu, ka viņi stājas spēkā tikai tad, kad nākošā valdība apstiprinās nākošā gada budžetu, tie nestājas spēkā automātiski. Tātad šeit, protams, jaunajai valdībai būs daudz jautājumu, kas būs jālemj, jāskata, taču es gribu teikt — mēs ļoti atbildīgi pieejam šiem jautājumiem. Pats labākais jau ir tas, ka šā gada budžets pildās labāk, nekā bija iecerēts, līdz ar to kopējais budžeta deficīts arī pēc budžeta grozījumiem būs mazāks, stipri mazāks, nekā bija ieplānots pašā gada sākumā.

Tā ka jaunā valdība saņems faktiski labi sabalansētu budžetu un sakārtotu budžetu, un nekādām īpašām problēmām tur nevajadzētu būt.

— Kāda ir kopējā summa, kuru mēs šajos grozījumos grozām?

A.Bērziņš: — Liekas, tā varētu svārstīties robežās ap 10–12 miljoniem latu. Šodien ārkārtas sēdi mēs rīkojam tādēļ, ka šodien beidzas priekšlikumu iesniegšanas termiņš budžeta komisijā, un tradicionāli pirms izskatīšanas Saeimā otrajā lasījumā valdība vienmēr paņem šo likumu uz šejieni. Tā kā man tiešām rīt no rīta ir jābrauc komandējumā, tad esam izšķīrušies par to, ka šovakar vakarā sēžam, strādājam ar budžetu un mēģināsim apkopot, izvērtēt visus tos priekšlikumus, kādi tur ir iesniegti budžetā, un paust valdības viedokli, lai varētu panākt vienotu koalīcijas balsojumu par budžetu.

— Par tām nākotnes lietām, par ko te sāka diskusijas savulaik žurnālisti, — ir ierēdņu algu palielināšana, ko jūs tur paredzat diezgan brangu. Es saprotu, ka kopējā summa, kas nākošajai valdībai varētu radīt problēmas, ir vairāki desmiti miljonu latu.

A.Bērziņš: — Ja mēs strikti pieturamies pie priekšvēlēšanu solījumiem un pie priekšvēlēšanu nakts solījumiem, — es tiešām ticu, ka Repšes kungs, ja viņš būs valdības vadītājs, radīs tos jeb sameklēs tos 400 trūkstošos miljonus, kas nāks papildus klāt nākošā gada budžeta ieņēmumu daļā. Tādā gadījumā tur tā ir tikai viena divpadsmitā daļa — tas, ko mēs paredzam ierēdņiem, jo par ierēdņiem mūs visu laiku ir ļoti kritizējuši. Viens no lielākajiem trūkumiem, ko mums piemin, ir tas, ka, vienota ierēdņu darba samaksas sistēma nav ieviesta un ierēdņu darba samaksa nav faktiski aiztikta vai kustināta pietiekami ilgu laiku, un ka ierēdņu darba samaksā pastāv tā sauktie vadības līgumi, kas nenodrošina pietiekamu caurskatāmību visam tam, pietiekamu atklātumu attiecībā uz ierēdņu darba samaksu, un ka viņi nestimulē vai neveicina augsti kvalificētu cilvēku piesaistīšanu valsts pārvaldei. Un te jāsaka, ka tur tiešām ir zināma taisnība, — ir tādas valsts iestādes, kur ierēdņu personāla mainība ir apmēram 30 līdz pat 40 procentu gadā. Tas nav normāli, valsts normāli nevar strādāt, ja gada laikā mainās 40 procenti darbinieku un atkal nāk jauni, un atkal ir jāmāca, un atkal ir jāstrādā, un tad ir grūti pieņemt lēmumus.

— Jūs teicāt sākumā, ka visu jau vēl var paspēt atcelt Repšes kungs — ja viņš netiek galā, viņš atceļ šo lēmumu.

A.Bērziņš: — Šī lēmuma spēkā stāšanās ir apstiprināta ar nākošā gada 1.aprīli, un tiešām viņš nav neatgriezenisks, jo šis lēmums stājas spēkā tikai un vienīgi ar nākošā gada budžeta pieņemšanu. Šis ir budžetam pakārtots jautājums, tātad arī šinī sagatavotajā projektā, kuru Ministru kabinets apstiprināja, bija trīs dažādi varianti piedāvāti. Viens variants bija sākt ar augstākajiem ierēdņiem, ar algu paaugstināšanu viņiem; tad bija otrs variants sākt ar vidējiem ierēdņiem, ar algu paaugstināšanu viņiem. Trešais variants bija sākt ar viszemāk apmaksātajiem ierēdņiem un ar algu paaugstināšanu tieši šai kategorijai. Mēs pieņēmām lēmumu, ka algu paaugstināšana ir jāsāk vienlaikus visiem — tas būtu vistaisnīgākais, vissaprātīgākais, visloģiskākais modelis. Protams, ka Repšes kungam, ja viņš būs valdības vadītājs, būs vēlreiz iespējams atgriezties pie visiem tiem aprēķiniem, kuri visi ir klāt pie šī dokumenta. Bet es tiešām esmu pārliecināts, ka Repšes kungs turēs savus vēlēšanu naktī teiktos solījumus par tiem 400 miljoniem un ka tā nav vienkārši kaut kāda runāšana un tāda iedzīvotāju, savu vēlētāju krāpšana — es tiešām tā domāju.

— Jūs esat piešķīruši naudu arī Jelgavas cukurfabrikai, šajā nedēļā skatot valdībā.

A.Bērziņš: — Divām cukurfabrikām vakar mēs piešķīrām jeb, pareizāk sakot, dzēsām tām no privatizācijas fonda — nevis no valsts budžeta, bet no privatizācijas fonda — savulaik piešķirtos kredītus. Izdarījām to tādēļ, ka, pirmkārt, šajās cukurfabrikās, ja tās vēlas strādāt atbilstoši Eiropas Savienības noteikumiem, ir jāliek iekšā ļoti lielas investīcijas, jāsakārto viss tehnoloģiskais process. Un otrs — ja mēs gribam savu cukura tirgu noturēt Latvijā, noturēt savās rokās un radīt iespēju zemniekiem līdz ar to audzēt cukurbietes, un savukārt mūsu pašu uzņēmējiem tās pārstrādāt un pārdot šeit pat, Latvijā, tad mums ir jādomā par to, kā šīs rūpnīcas funkcionēs. Nākošais — šīs rūpnīcas jau pēdējos divus gadus ir strādājušas ar diezgan lielu peļņu, jau ar zināmu peļņu — tā es varētu teikt — varbūt ne gluži diezgan lielu, bet ar zināmu peļņu, un mēs vakar guvām apstiprinājumu tam, ka visus šos gadus viņi nevienu santīmu šīs peļņas nav ņēmuši ārā un maksājuši akcionāriem dividendēs, bet gan visu naudu likuši iekšā rūpnīcu tehnoloģijās, atjaunošanā un sakārtošanā atbilstoši Eiropas Savienības prasībām. Tas ir ilgtermiņa stratēģisks lēmums, kas nodrošinās to, ka Latvijā zemnieki ilgi varēs audzēt cukurbietes, ka tās pārstrādās un ka mūsu Latvijas cukura tirgus būs mūsu pašu rūpnieku un tirgotāju rokās.

— Un nedraudēs Jēkabpils cukurfabrikas liktenis?

A.Bērziņš: — Nē, nu tieši tādēļ, tieši Jēkabpils cukurfabrikas bankrots, man liekas, bija vislabākais piemērs tam, kas notiek tad, ja šādā veidā nesakārto jautājumus. Tā ka mēs tiešām esam izšķīrušies par to, ka šos kredītus un soda procentus, kas bija satecējuši, — tie bija, man liekas, 93.—94.gada kredīti, kurus iedeva no privatizācijas fonda un par kuriem bija satecējuši lieli soda procenti. Un mēs viņus vienkārši nodzēsām.

— Jūsu komentārs par deputātu iespējamām kompensācijām no viena mēneša uz trim mēnešiem, ko aizejošie deputāti tagad grib saņemt — tie, kas netiek ievēlēti.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt — esmu pret to, ka šāda veida kompensācijas tiek izskatītas vienā no pēdējām Saeimas sēdēm. Ja par to būtu bijis lemts pirmajā Saeimas sēdē un tā būtu bijusi vispārēja kārtība, kas attiektos pilnīgi uz visiem, tad varbūt tam vēl varētu piekrist, bet nu, kad aizejoši deputāti pēdējā sēdē pieņem lēmumu par to, ka viņiem pašiem ir jāizmaksā kaut kādas pensijas vai pabalsti, tad, man liekas, tas nav īsti korekti.

— Jūs varat aicināt savas partijas biedrus to neatbalstīt.

A.Bērziņš: — Jā, es tieši taisos drīz braukt uz frakcijas sēdi un domāju, ka „Latvijas ceļa” frakcijas viedoklis droši vien būs „nē”. Iespējams, ka brīvs balsojums, un lai tad katrs deputāts atbild par savu balsojumu pats personīgi, lai žurnālisti redz, kā katrs cilvēks ir balsojis.

— Mazliet par ārpolitiku. Īrijas referendums — pozitīvs rezultāts priekš Latvijas?

A.Bērziņš: — Jā, nu, jāpasaka paldies, un es to ar ārlietu ministra starpniecību jau esmu izdarījis — pateicis paldies Īrijai par to, ka īri referendumā ir nobalsojuši par Eiropas paplašināšanu, un par to, ka viņi faktiski ar šo savu balsojumu devuši mums to pašu iespēju, ko savulaik Īrijai deva Eiropas Savienība jeb iestāšanās Eiropas Savienībā. Es gribētu atgādināt, ka tolaik Īrijas vidējais ieņēmumu līmenis uz vienu iedzīvotāju bija kādi 46 procenti no Eiropas Savienības vidējā līmeņa. Pašlaik Īrijā vienas paaudzes laikā dzīves līmenis ir paaugstinājies tā, ka tur ir 120 procenti, tātad 20 procenti virs vidējā dzīves līmeņa Eiropā. Galvenais ir tas, ka Īrija ir tā valsts, kuru mēs parasti minam kā piemēru, jo Īrija ir salīdzināma ar Latviju gan pēc platības, gan pēc iedzīvotāju skaita — tur iedzīvotāju praktiski ir tikpat daudz, cik Lietuvā, un tā ir drusku lielāka nekā Latvija, taču visādi citādi mūsu problēmas jeb to problēmu iespējamie risinājumi varētu būt ļoti, ļoti līdzīgi. Tā kā Īrija ir pateikusi „jā”, tagad ļoti daudz kas būs atkarīgs tieši no pašreizējiem Eiropas Savienības dalībvalstu vadītājiem — 23.un 24.datumā Briselē notiek sammits, kurā Eiropas Savienības dalībvalstis runās par paplašināšanos, par to, kuras valstis varētu tikt uzaicinātas sākotnēji. Arī par to, kā sabalansēt budžetu, lai šī paplašināšanās reāli varētu notikt. Man pēc brauciena uz Romu ir ieplānots, nemaz neatbraucot mājās, tūlīt pirmdienas rītā būt Kopenhāgenā, kur pašlaik Dānijas premjers Anderss Fogts Rasmusens rīko speciālu informatīvo dienu, ja tā varētu izteikties, brīfingu kandidātvalstu vadītājiem ar plašu skaidrojumu par to, ko viņi nolēmuši apspriest 23.—24. oktobrī un kāds būs paplašināšanās process kopumā. Kad pirmdienas vakarā būšu atpakaļ mājās, tad varēšu varbūt sīkāk un precīzāk izstāstīt visas šīs pieejas. Bet nu pašlaik izaicinājums tik tiešām ir Eiropas Savienības dalībvalstu rokās, tagad viņu rokās ir lemt — būt tam paplašinājumam Eiropas Savienībā. Ja jā, tad cik lielā mērā un kā — vai, teiksim, noliekot mūs līdzvērtīgā pozīcijā ar pārējām dalībvalstīm vai arī pasakot kaut kādus nosacījumus, kas mums varētu būt nepieņemami.

— Cik daudz jums ir bažas par to, kāds tas rezultāts varētu būt?

A.Bērziņš: — No iepriekšējo divarpus gadu pieredzes es gribētu teikt, ka politiskā griba veikt šo paplašināšanu ir liela, vismaz mutiski visi vienmēr ir teikuši „jā, jā, jā paplašināšanai”, tagad, protams, nāk tas grūtākais, kad ir jārunā ļoti konkrēti par naudu un par budžetu. Kā jau mēs zinām, tad problēma ir tā, ka, apstiprinot šī cikla budžetu Eiropas Savienībai, nebija plānots, ka būs desmit valstis, bet bija plānots, ka būs tikai sešas valstis, un, ja to naudas summu sadala sešām valstīm, tad iznāk viens dalījums, un, ja sadala desmit valstīm, tad iznāk otrs dalījums. Šeit ir tā lielā izšķiršanās, kā to atrisināt. Es, godīgi sakot, nezinu, kā viņi atrisinās, taču ceru, ka lēmums mums būs pieņemams.

— Droši vien nākamreiz varētu paprasīt par to, kur jūs atrodaties šobrīd un kas notiek, kā jūs teicāt, Romā.

A.Bērziņš: — Jā, nekad man nav gadījies būt mūžīgajā pilsētā, kā saka, un vēl jo vairāk — Vatikānā kā atsevišķā valstī. Tur tiešām notiks ļoti nozīmīgs Latvijai pasākums, kas būs veltīts ratifikācijas grāmatu jeb ratifikācijas dokumentu iesniegšanai sakarā ar Latvijas valsts un Vatikāna nolīgumu par savstarpēju sadarbību reliģiskās lietās. Jāsaka, ja jūs pareizi atceraties, tad par šo Konkordāta līgumu jau daudzus gadus tika lauzti šķēpi, un nevarējām mēs nekādi izšķirties par to, kādā veidā mēs viņu ratificēsim. Tad koalīcijas padomē es ierosināju šādu shēmu: mēs ratificējam gan šo Konkordāta līgumu, gan ieliekam Reliģijas lietu likumā iekšā normu, kas atļauj valstij slēgt līdzīgus līgumus, kas dod valstij tiesības, ja, teiksim, kāda no tradicionālajām reliģijām nāk un lūdz šādas tiesības, tad tas atļauj valstij slēgt līdzīgus līgumus ar visām tradicionālajām reliģijām. Ar tradicionālām reliģijām es saprotu tās reliģijas, kurām šodien ir tiesības Latvijā laulāt. Tātad tāds ir tas dalījums, un līdz ar to es domāju, ka tas būs ļoti, ļoti interesanti. Vēl man, protams, ir ieplānota arī 15 minūšu saruna divatā ar Viņa eminenci Jāni Pāvilu II. Es, jāsaka, ar diezgan lielu saviļņojumu gaidu šo tikšanās reizi. Esmu, protams, mēģinājis iezīmēt dažas lietas, par kurām ar viņu runāšu, bet varbūt par to sarunu mēs varētu runāt nākošajā reizē — tad, kad es būšu atbraucis no Romas.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā