Par tekstilrūpnieku konkurētspēju

Uzņēmuma “Mežroze” prezidents Artūrs Kārlis Dreimanis informē, ka 95% no viņu produkcijas tiek eksportēti, un, ja kādam tekstilniekam vietējā tirgū paliek vairāk neka 10% no saražotā, tā jau esot gatavā traģēdija, jo valsts ir maza un lielākajai daļai iedzīvotāju ir zema pirktspēja.

“Mežroze” ir viena no sešām firmām, kas izveidojušās pēc “Rīgas manufaktūras” likvidācijas. Aptuveni 60% no “Mežrozes” apgrozījuma veido gultasveļa - apdrukāta un krāsota, pārējo - audumu apdare. Galvenokārt tie ir simtprocentīgi kokvilnas audumi, pavisam nedaudz - kokvilna ar linu vai kokvilna ar poliesteri.

Mūsu tekstiluzņēmumi nespēj konkurēt ar Pakistānas, Indijas, Ķīnas un citu austrumvalstu ražojumiem. Tā patlaban ir tekstilnieku problēma numur viens. Šajās valstīs produkcijas cena ir krietni vien zemāka, jo tur aug kokvilna, līdz ar to tās iepirkuma cena ir mazāka, turklāt tur ir ļoti lēts darbaspēks.

Ar šādu problēmu saskaras arī Eiropas ražotāji. A. Dreimanis stāsta, ka uz uzņēmumu katru mēnesi nāk piedāvājumi piedalīties kādas tekstilfabrikas izsolē, kas nespēj izturēt konkurenci un bankrotē. Taču situācija kļūs vēl dramatiskāka, jo Eiropā ir pieņemts likums, kas nosaka, ka, sākot ar 2004. gadu, par precēm, kas tiks ievestas no šīm austrumvalstīm, nebūs jāmaksā ievedmuita, tiks noņemtas arī kvotas, kas bija līdz šim. Tāpēc pārējo valstu preces kļūs vēl par aptuveni 20% dārgākas, tātad - vēl par 20% konkurētnespējīgākas.

Tiesa, savas priekšrocības ir arī Latvijas tekstilprecēm. Nereti tās ir kvalitatīvākas. Austrumos preces jāpērk uzreiz ļoti lielos apjomos, turklāt jāiegādājas tāda produkcija, kas tajā brīdī ir noliktavā. Savukārt Latvijā pasūtītājs var saņemt preci arī mazākos daudzumos un tādu, kādu vēlas, nevis no noliktavas, preces tiks piegādātas krietni ātrāk - divās trīs nedēļās pēc pasūtījuma saņemšanas, bet no Pakistānas vai Bangladešas - tikai pēc diviem mēnešiem.

Artūrs Kārlis Dreimanis uzskata - lai izdzīvotu, nepārtraukti jādomā, kā ieviest kaut ko jaunu ne tikai uzņēmumā un tā piedāvājumā kopumā, bet katrā cehā. Vienmēr esot jābūt vismaz pussolīti priekšā pakistāniešiem un indiešiem. Patlaban lielas cerības tiek liktas uz satīnu, kas pirms pāris gadiem vispār nebija pazīstams. Tagad tas lēnām ienāk, taču, tā kā tas aptuveni divreiz dārgāks nekā kokvilna, cilvēki to vēl tik daudz nepērk. Taču pēc gada vai diviem “Mežroze”, iespējams, pilnībā pāries uz satīnu, kas gan varētu būt smalkāks nekā pašreiz pazīstamais.

“Visu laiku ir jādomā par attīstību,” teic “Mežrozes” vadītājs, piebilstot, ka tikai no malas liekas - nu, kas tur ko nesaražot kādu audumu, taču patiesībā darbs šajā nozarē ir ļoti smags, un viņam neesot īsti skaidrs, kāpēc nozare nodēvēta par vieglo rūpniecību. Tomēr, neraugoties pat uz to, ka kopumā nozarē ir neliels kritums, “Mežrozei” pēdējos gados izdevies palielināt apgrozījumu: 2000. gadā tas bija 1,5 miljoni latu, 2001. gadā - 2,12 miljoni, bet šā gada astoņos mēnešos - 1,8 miljoni latu, kas ir par 33% vairāk nekā pirms gada. Tāpat, neraugoties uz vispārējām grūtībām, firma strādā ar peļņu: pērn tā sasniedza 63 tūkstošus latu. Peļņa gaidāma arī šogad.

“KAPITĀLS”; pēc I. Timbares raksta “Latvijas tekstilrūpnieki nesnauž”