Par tautas gara stiprināšanu

“Vakar iesāku rakstīt dzejoli, pēkšņi nodzisa elektrība. Paņēmu mazo kabatas lukturīti un tā gaismā rakstīju tālāk,” stāsta Antons Kukojs. Viņu pašu droši var saukt par gaismas “ražotāju” Latgalē, un šai gaismai noteikti ir spēcīgāki volti nekā mazajam lukturītim.

Antona istabā uz grīdas izklāti žāvējas sīpoli, bet uz krāsns mūrīša kaltējas sagriezti āboli. Un tam visam pa vidu Kūkoja topošā glezna, kurā viegli atpazīt Rogovkas baznīcu, kuru apņēmušas sarkani degošas kļavas. “Braucu no Rēzeknes un ieraudzīju šā lieliskā mākslinieka rudens meistardarbu dabā. Atbraucis mājās, ņēmu rokās savas pasteļkrāsas un redzēto uzliku uz papīra. Ja dabūju sevī īstu noskaņu, uzjundos, tad divu stundu laikā glezna ir gatava,” stāsta meistars.

Antons Kūkojs atklāj, ka viņam šogad bijuši iecerēti četri projekti un tie visi ir īstenoti. Pavasarī Preiļos mākslas dienu ietvaros sarīkota gleznu izstāde. Vasarā izdota dzejas grāmata latgaliešu valodā “Sāta”. Pēc skaita šī jau ir desmitā Kūkoja grāmata. Ierīkota piemiņas vieta Dekteru sādžas cilvēkiem, kuru darbošanās sabiedrības labā guvusi atzinību plašā apkaimē. Iestudēts vērienīgs uzvedums Ludzas pilsētas svētkiem, kas veidots pēc teikas motīviem par Ludzu. Un vēl izpildīti divi virsplāna uzdevumi - atklāta piemiņas zīme kaimiņam keramiķim Jānim Rudukam un sarīkota gleznu izstāde Nautrēnu vidusskolā.

Antona Kūkoja darbošanās daudzu gadu garumā ir vērsta tieši uz to, lai latgalieši apzinātos savas spēcīgās saknes, lai atcerētos un godātu savus dižos novadniekus, lai lepotos ar to, ka viņi ir latgalieši.

“Savulaik nevarēja rakstos minēt - nāku no Latgales. Vajadzēja teikt - nāku no Austrumlatvijas vai no zilo ezeru zemes. Pret Latgali cīnījušās visādas varas. Tagad pretī necīnās, bet arī pretī nenāk,” nosaka Antons.

Lai gan, kā teic Kūkojs, Latgales ļaudis īpaši pārticīgi nekad nav dzīvojuši, tomēr cilvēki mīlēja savu zemi. Sociālisma laiki šo zemes mīlestību iznīdēja, un tā vēl arvien nav atgriezusies.

“Nezinu, kas Latgali glābs. Ar savu darbošanos cenšos, lai latgalieši būtu stipri garā, taču cilvēki nevar pārtikt tikai no dvēseles maizes. Piemēram, manam kaimiņam bija ferma. Ģimene kārtīgi strādāja un arī aktīvi piedalījās pagasta pašdarbībā, spēlēja teātri. Kad fermu nācās likvidēt, tad viņiem, protams, vairs dziedāt un dejot negribējās. Es gan uzskatu, ka, neraugoties uz sūro dzīvi, pie mums, Nautrēnu pusē, stingri turas latgaliskais “krampis”. Šā novada kultūras saknes uztur cilvēka garu, vairo pašapziņu. Tagad valdība sola - kad Latvija iekļūs Eiropas Savienībā, tad Latgalē, kas atrodas svarīgākajās krustcelēs, saksies leiputrija. Ziniet, es tam īsti neticu. Tagad mēs arī esam šajās krustcelēs, cisternas caurām dienām un naktīm dun pa mūsu sliedēm, bet Ludzas rajona budžetam no tā nenieka neatlec. Gan jau arī Eiropas Savienības laikos atradīsies gudri onkuļi, kas pievāks sev šos “putras kalnus”. Kad man jautā: kā klājas? - atsmeju: kas man nekait - brīvs cilvēks brīvā zemē. Bet es tiešām par šolaiku labumu atzīstu, ka varu brīvi rakstīt to, ko domāju. Nav jālaipo caur domu dzejolī. Nu ja, es varētu teikt, ka krievu laikos par savām grāmatām saņēmu labu naudu, bet tagad nekā. Taču naudai nav lielas nozīmes manā dzīvē. Ja sāksi domāt par naudu, izmainīsies tava būtība. Uzskatāms piemērs ir mūsu valstvīri.”

Mazajiem nautrēniešiem dzimtās novada vēsture nav jāmācās no grāmatām. Tā ir tepat uz vietas pagastā apskatāma, jo teju vai ik uz soļa ir piemiņas zīmes, Miglinīkam, Jurdžam, bīskapam un valstsvīram Jāzepam Rancānam, priesterim un rakstniekam Donatam Miurinīkam, kas plašāk pazīstams ar pseidonīmu Dekters, izcilajam pedagogam Jānim Cibuļskim un daudziem citiem. Un vēl skolā ik pa laikam Antons Kūkojs sarīko tematiskas izstādes, kurās bērni var aplūkot kādas zīmīgas epizodes no minēto dižgaru dzīvēm.

Antons Kūkojs teic, ka šobrīd strādā pie grāmatas, kurā būs atgriešanās bērnības atmiņās. Grāmata sauksies “Kīvītēns”. Otrā grāmatā Kūkojs vēlas apkopot publikācijas, kuras viņš četrdesmit gadu laikā rakstījis par kultūrvēsturi. Un, kamēr to darīšot, tikmēr noteikti galvā radīšoties vēl citi plāni.

Nesen Antons Kūkojs par nopelniem Latvijas labā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš, protams, ar to lepojas. Taču nosaka: “Ja cilvēks strādā sev tīkamu darbu, viņš nenogurst. Tieši otrādi - sajūt prieku, baudu, gandarījumu.”

“MĀJAS VIESIS”; pēc D. Čirkstes raksta “Traks vai no Rogovkas!”