Par filantropijas doto prieku

Foto: A.F.I.

Nevalstisko organizāciju centra filantropijas attīstības eksperte Irma Kalniņa:

Vai pēc šādas Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas, kas nereti sacentās ar Minhauzena zelta fondu, maz ir ko darīt tā sauktajam trešajam sektoram jeb nevalstiskajām organizācijām Latvijā?

Trešais sektors vienmēr nodarbosies ar to, ko valsts nevēlas, negrib vai nevar izdarīt. Tātad trešais sektors ir sabiedrības zemapziņa.

Jāņem vērā, ka Latvijai ir daudz vajadzību, un būsim atklāti - valsts nespēj tās piepildīt. Ja budžetā neienāk nodokļu nauda, ja uzņēmēji un privātpersonas godīgi nemaksā nodokļus, tad valstij vienmēr būs trūkumi. Tomēr jāteic - arī ārzemju valsts budžetos ir trūkumi un tātad arī vajadzības, kas netiek piepildītas, tādēļ arī tur pastāv NVO. Un negribu pat dzirdēt - ja sakārtos valsti, ja budžetā būs pietiekami daudz naudas, tad nebūs vajadzīgas NVO. Tas tā nebūs, jo NVO ir cilvēku interešu sargsuņi - cilvēku, iedzīvotāju un kopienas interešu aizstāvji. Ja es maksāju nodokļus, valsts ir atbildīga par mani, bet es esmu arī atbildīga par savu valsti, un tāpēc sakārtot Latviju nav tikai valsts uzdevums, tas ir arī mans uzdevums.

Mēs varam cerēt, ka partiju solījumi tiks pildīti, ka netiks aizmirsts trešais sektors un 8. Saeima pirmajā lasījumā izskatīs likumu par nevalstiskajām organizācijām Latvijā. Tas ir pats svarīgākais. Un jācer, ka jaunā Saeima cīnīsies tikai un vienīgi tautas labā.

Svešvārdu vārdnīcā vārds filantropija tiek skaidrots kā cilvēkmīlestība, labdarība, un cilvēki, kas ziedo savu laiku un naudu sabiedriskiem mērķiem, dara to nesavtīgi, nesaņem atlīdzību, vien varbūt - gandarījumu. Vai filantropiskas izpausmes Latvijā, kur tik liela sabiedrība daļa dzīvo uz iztikas minimuma robežas un sadzīvo ar mūžīgo laika trūkumu, jo tā pietrūkst gan sev, gan tuvākajiem, jūsuprāt, nav elitāra nodarbe, ko var atļauties kāda neliela saujiņa sabiedrības?

Latvijā filantropija ir bijusi jau no senseniem laikiem. Mana vecmāmiņa Otīlija divdesmit gadu bija Jaunās Ģertrūdes baznīcas dāmu komitejas priekšniece, un es zinu, ka arī pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bija nelabvēlīgas ģimenes, un arī tolaik sabiedrība neuzgrieza viņiem muguru - tiem, kas nevar paši gādāt par sevi. Iespējams, tolaik labdarība nebija tik profesionāla un piemērojusies tirgus vajadzībām.

Filantropijas jēdziens kļuvis izsmalcināts, izslīpēts, jo būtiski ir vairāki līmeņi - ko ģimene dara, ko skola dara, ko baznīca dara, ko sabiedrība dara un ko uzņēmējs, un ko valsts dara. Agrāk bija ļoti vienkārši, bet mūsdienu globalizācijas apstākļos sabiedrība kļūst sarežģītaka un filantropijas jēdziens arī; arvien biežāk tiek lietoti jēdzieni “kopienas filantropija”, “atbildīga uzņēmējdarbība”…

Lielākoties sabiedrība filantropiju asociē ar naudu, bet tā tas nav, turklāt, manuprāt, šis jēdziens Latvijā 50 gadu laikā ir mazliet deformēts.

Vai atšķirībā no Rietumu demokrātijas valstīm postsociālisma teritorijā filantropijas ideja ir aktīvāk jāpopularizē?

Jā, neapšaubāmi. Rietumos cilvēki ir pieraduši pie tās, tas jau tiek ielikts šūpulī.

Nu ja - kā gan var attīstīt labdarību mūsu tautā, kur valda tik liela nabadzība? Es negribu izklausīties kā mācītāja, lai gan apzinos, ka tieši tāda varētu daudziem šķist - kā mācītāja, kā psiholoģe, kā skolotāja, kā ārzemju latviete ar akcentu, kura neaptver patieso situāciju mūsu valstī… Filantropija bijušajās sociālisma valstīs ir attīstības stadijā, mans uzdevums ir sekmēt tās iedzīvotāju progresīvo domāšanu, mudinot uz labdarību. Tāda līmeņa labdarību, kad cilvēks par savu tuvāko domā un rūpējas kā par sevi. Šī apziņa mūsu kultūrā vēl pieklibo. Jo stabilāka būs valdība un ekonomika, jo Latvija kļūs bagātāka, jo labāk cilvēki pelnīs, jo vairāk viņi varēs dot.

Kas Latvijā dominē - nesavtība vai interese par labdarības lozungu?

Ir uzņēmēji, kas neafišē savus labos darbus, bet ir tādi, kas nevairās teikt, ka viņi atbalsta, piemēram, Bērnu fondu un uz savas preces skaidri norāda, cik no katras pārdotās lietas tiks ziedots. Latvieši reizumis ir ļoti ciniski - nu jā, viņš arī nopelna no labdarības… Tomēr latvieši ir arī ļoti iejūtīgi. Mēģiniet saskaitīt, cik tautasdziesmu ir par bārenīti, un tas liecina - mēs jūtam otru cilvēku.

Pasaulē NVO galvenie ieņēmumu avoti ir trīs - no valsts budžeta, no privātpersonām un juridisko personu ziedojumi. Latvijai ievērojams atbalsts nācis no ārvalstīm, bet, vai tam samazinoties, NVO maz varēs izdzīvot no vietējiem donorresursiem?

Latvijā spēkā esošā likumdošana veiksmīgi risina tikai vienu no NVO sektora finansēšanas avotiem, proti, ir labvēlīgi noteikumi uzņēmēju ziedojumiem, tomēr ir pārāk daudz sarežģījumu filantropijas veiksmīgai attīstībai. Tāpēc atbilde uz jautājumu ir - protams, ne. Talkā būs jānāk pašvaldībai, valstij, arī privātpersonām.

Labi, - mēs prasām no uzņēmējiem, bet ko prasām no sabiedrības? Piemēram, Amerikā šo kustību iesāka cilvēki - vispirms baznīcā, un tad šī apziņa gāja tālāk sabiedrībā. Latvijā ir otrādi - mēs uzreiz griežamies pie uzņēmējiem. Domāju, šī vienkārši ir mūsu valsts specifika, jo mums vajag tik daudz tik īsā laikā.

Lai NVO būtu iespējas gūt lielāku atbalstu Latvijā, iespējams, jums vajadzētu izvērst PR kampaņu un sabiedriskajā domā potēt apziņu, ka šobrīd labais tonis ir ne tikai apmeklēt, piemēram, operu, bet arī nodarboties ar filantropiju?

Reiz, Pateicības dienā, kad Amerikā ģimenes parasti sanāk kopā, mūsu bērni skrēja pa Amerikas jauniešu apvienības kongresiem un mēs ar Ojāru (Irmas Kalniņas dzīvesbiedrs ir bijušais Latvijas vēstnieks ASV, tagadējais Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš - “LV”) palikām vieni paši. Teicu - nevaru skatīties uz vientuļo galdu un tītaru; labāk ziedosim laiku kam citam. Sataisījām maizītes un gājām pa Vašingtonas visnabadzīgākajām vietām, izdalot ēdienu.

Domāju, arī Latvijā tā būs - vēstnieki, ministri, uzņēmēji un citādas slavenības kaut reizi gadā strādās labdarībā, kaut reizi mēnesī kaut pāris stundu darba ziedos NVO. Jā, cēla domāšana, bet tā ir un pamazām attīstās. Būtiski ir arī saprast - filantropija nav tikai došana, bet arī saņemšana - gandarījuma un prieka.

“NEATKARĪGĀS RĪTA AVĪZES”  pielikums “MĒS”; pēc L. Rušenieces intervijas “Laika un enerģijas filantropija”