“Latviešu tauta pelnījusi gaišu nākotni”

Šodien Turcijas valsts svētki — Republikas proklamēšanas gadadiena

Alī Nāzims Belgers, Turcijas Republikas vēstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Turcija ir zeme ar senu vēsturi un tradīcijām. Taču šo valsts svētku saknes rodamas Turcijas jaunākajā vēsturē.

— Turcijas neatkarības karš sākās ar Turku pretošanās kustības pārveidošanu par nacionālās atbrīvošanās armiju, kad Mustafa Kemals (Ataturks) sāka no Otomaņu impērijas drupām radīt jaunu valsti. Šie centieni ilga četrus gadus, jo imperiālistiskās valstis gribēja pagriezt vēsturi to ekonomiskajām interesēm izdevīgā gultnē. Taču mūsu tautas centieni vainagojās ar sekmēm. 1920. gada 23. aprīlī sāka darboties Turcijas Lielā Nacionālā asambleja, kas bija uzņēmusies valsts glābšanas un pilnīgas neatkarības iegūšanas uzdevumu. Mustafa Kemals tika ievēlēts par prezidentu. Lozannas miera sarunas, kurās Ankaras valdība piedalījās kā vienīgā Turcijas tautas pārstāve, beidzās ar Lozannas līguma parakstīšanu 1923. gada 24. jūlijā. Līgums atzina Turcijas valsts nodibināšanu un garantēja tās pilnīgu neatkarību. Tādējādi tas ar sekmēm vainagoja Nacionālā neatkarības kara beigas. Turcijas Republika tika proklamēta 1923. gada 29. oktobrī. Mustafa Kemals, veiksmīgais un harismātiskais neatkarības cīņu līderis, tika ievēlēts par pirmo Turcijas Republikas prezidentu. Neatkarības cīņas turkus iedvesmoja arī cīņai par radikālām sociālajām, politiskajām un ekonomiskajām reformām, ko ierosināja Ataturks, iezīmējot nozīmīgu paraugu un attīstības modeli citām trešās pasaules valstīm.

— Kāda ir pašreizējā situācija jūsu valstī?

Turcija ir moderna laicīga valsts ar 70 miljoniem iedzīvotāju.

Kopš piecdesmito gadu sākuma Turcija kā viena no pirmajām Eiropas Padomes valstīm un viena no vadošajām NATO dalībvalstīm devusi arī savu ieguldījumu Eiropas izveidē. Kopš 1964. gada Turcija ir Eiropas Savienības (ES) asociētā locekle un vienīgā kandidātvalsts, kurai ir muitas ūnija ar ES. Kopš 1999. gada Turcija veikusi vairākas reformas, lai risinātu iestāšanās sarunas ar ES. Pēdējos divos gados sarunu gaita ir paātrinājusies. Līdz ar pēdējo reformu likumu, ko Turcijas parlaments pieņēma 2002. gada augustā, Turcija ir izpildījusi Kopenhāgenas politiskos kritērijus.

Pašlaik valsti vada trīs partiju koalīcija. 2002. gada 2. novembrī notiks vispārējās vēlēšanas. Turcija ir valsts ar ļoti jauniem un dinamiskiem iedzīvotājiem. Mūsu zeme ir auglīga, klimats — mēreni daudzveidīgs. Tādējādi iespējams audzēt gandrīz visu veidu labību. Turcijai ir arī daudz derīgo izrakteņu, sākot ar zeltu un sudrabu un beidzot ar boru un hromu. Mēs arī varam atzīmēt Turcijas nozīmīgumu reģionā. Turcija ir viena no divdesmit ekonomiski spēcīgākajām pasaules valstīm un viena no valstīm, kuras ekonomika aug visstraujāk. Turcija ir ļoti dinamiska pasaules tirgus dalībniece. Tā ir Eiropas lielākā tekstilpreču piegādātāja un reģionālais daudznacionālo kompāniju centrs. Turcija eksportē plašu preču klāstu uz simt piecdesmit piecām valstīm visā pasaulē. Turcijas privātais sektors iegulda ievērojamas investīcijas ārvalstīs. Runājot par politiskajiem aspektiem, Turcijas ģeogrāfiskais novietojums nosaka tās stratēģisko nozīmīgumu. Turcija ir tilts starp Eiropu un Āziju, tā robežojas ar divpadsmit valstīm un četrām jūrām.

— Latvijas un Turcijas robežas gan šķir tūkstošiem kilometru. Kāds ir jūsu viedoklis par Turcijas un Latvijas divpusējām attiecībām?

— Turcijai un Latvijai pašlaik nav nevienas problēmas, kas prasītu atrisināšanu. Mūsu divpusējās attiecības stabili attīstās visās jomās. Komerciālās attiecības paplašinās, taču tās vēl neatspoguļo pastāvošo potenciālu. Mūsu tirdzniecības gada apjoms ir tikai 20 miljoni ASV dolāru. Līdz ar tirdzniecību arī tūrisms ir ļoti nozīmīga sadarbības sfēra. Turciju šogad apmeklējuši apmēram desmit tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Līdz ar ekonomiskajiem labumiem tas arī palīdz mūsu tautām savstarpēji tuvināties. Nākamais mūsu divpusējo attiecību solis varētu būt vēstniecību atvēršana Ankarā un Rīgā.

— Kāda ir jūsu divu gadu pieredze, pārstāvot Turcijas intereses Latvijā? Šķiet, tas nav īpaši viegls uzdevums, jo jūsu rezidence ir nevis Rīgā, bet Viļņā.

— Kopš manas akreditācijas Latvijā 2000. gada maijā Latviju apmeklējuši Turcijas prezidents, ārlietu ministrs, Lielās Nacionālās asamblejas spīkers un nacionālās aizsardzības ministrs. Tik daudzas augsta līmeņa vizītes tik īsā laikā rāda, cik lielu nozīmi Turcija piešķir attiecībām ar Latviju. Mūsu politiskās un ekonomiskās attiecības noteikti turpinās attīstīties arī nākotnē.

— Kā vērtējat Latvijas centienus iestāties ES un NATO un jaunāko attīstību šajā procesā?

— Latvija virzībā uz ES guvusi lielus panākumus. To apliecina Eiropas Komisijas nesenais ziņojums. Turcijai ar Latviju ir laba sadarbība centienos iestāties ES. Turcija arī saprot Latvijas vēlēšanos iestāties NATO. Mēs apsveicam Latvijas aktīvo piedalīšanos ANO un EDSO misijās, kā arī Latvijas dalību NATO miera operācijās. Turcija atbalsta NATO “atvērto durvju” politiku NATO turpmākai paplašināšanai un ir pārliecināta, ka nevienas valsts iestāšanos šajā organizācijā nedrīkst aizkavēt kādas trešās puses iebildumi.

— Šajās dienās pasaulē atkal aktualizējušies starptautiskā terorisma draudi. Kāda ir Turcijas oficiālā attieksme pret šo jaunā laikmeta lāstu?

— Terorisms ir noziegums pret cilvēcību. Mēs kategoriski nosodām terora aktu īstenotājus. Visām tautām jāapvienojas un jākoordinē savas pūles cīņā pret terorismu. Turcija, tāpat kā dažas Eiropas valstis, pēdējos gados ir cietusi no terorisma. Mums visiem jāstāv cieši līdzās cīņā pret šo nelaimi. Terorismam nav reliģijas un ģeogrāfijas, un teroristiem nekādos apstākļos nevar atrast attaisnojumu. Identificēt terorismu ar kādu vienu reliģiju nozīmētu apgānīt visu reliģiju svētumus. Mēs asi nosodām tos, kas valkā reliģijas vārdu, cenšoties ar to definēt terorismu vai teroristus. Terorismam ir viena un tā pati seja gan Rietumos, gan Austrumos. Lai antiterorisma cīņa būtu efektīva, tā nedrīkst pazīt žēlumu, kad darīšana ar teroristu centriem. Teroristi, kas guvuši sekmes vai nav sastapušies ar pietiekami asu pretdarbību kādā valstī, jūtas drošāki un iedrošina savus sekotājus uz terora aktiem citās valstīs. Tieši tāpēc nav pieļaujama nekāda iecietība pret teroristiem. Jo vairāk tāpēc, ka teroristi, atrodoties kādas vienas valsts robežās, parasti plāno un finansē terora aktus citās valstīs. Arī tādēļ nepieciešama vēl ciešāka Eiropas valstu attiecīgo amatpersonu, vispirms jau tieslietu un iekšlietu ministriju, sadarbība. Mūsu imperatīvs ir principiāla un ātra attieksmes maiņa pret terorismu.

Bet intervijas nobeigumā es gribu jūsu laikraksta lasītājiem un visai draudzīgajai Latvijas tautai vēlēt panākumus. Jūsu tauta pagātnē ir daudz cietusi un tagad pelnījusi patiešām gaišu nākotni.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors