Par mūsu iztikas avotiem

Oļģerts Krastiņš, profesors, Valentīna Locāne, pētniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Viens no tautas skaitīšanas svarīgākajiem rezultātiem ir iedzīvotāju sadalījums pēc galvenā iztikas līdzekļu avota. Tas netieši saistīts ar tā sauktās demogrāfiskās slodzes rādītājiem, kuri plašsaziņas līdzekļos pārrunāti biežāk un ir saistīti ar iedzīvotāju vecuma sastāvu. “Demogrāfiskā slodze — rādītājs, kas raksturo bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju attiecību pret darbspējīgajiem iedzīvotājiem” (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2001.— R.: CSP, 2001.—173.lpp.).

Pesimisti vairākkārt izteikuši bažas, ka sakarā ar mazo dzimstību Latvijā un vairākās citās Eiropas valstīs turpmāk pieaugs demogrāfiskā slodze, kas nosaka nepieciešamību paaugstināt pensionēšanās vecumu un apdraud pensiju sistēmu vispār.

Savukārt visu laiku ievērojamākajam latviešu tautsaimniekam profesoram Kārlim Balodim, veicot simtiem lappušu garus skrupulozus aprēķinus, iznāca, ka katram iedzīvotājam valstī obligāti būtu jāstrādā tikai trīs līdz pieci gadi (autors ieteic 17—22 gadu vecumā). Pēc tam varētu vai nu dzīvot pieticīgu dzīvi, saņemot pensiju, vai arī turpināt darbu, mācības u.c., lai nopelnītu līdzekļus greznākai dzīvei. (No grāmatas “Nākotnes valsts”, kas pilnībā latviešu valodā nav izdota; izmantots <fkjlbc R. Ujcelfhcndj ,eleotuj. Gth.cj 2-uj cjd. gththf,. bpl. V.:: 1920—180 c.).

Diskusijās patiesība parasti ir kaut kur pa vidu, bet ne precīzi vidū. Šajā gadījumā tā novirzās uz vienu vai otru pusi atkarībā no tā, kā tiek sadalīts iekšzemes kopprodukts: cik liela daļa aiziet starpvalstu sacensībai militārā, politiskā, saimnieciskā jomā, kādas ir investīciju un patēriņa attiecības — cik ātri “skrienam uz nākotni”, kāda ir sabiedrības noslāņošanās u.c. Tie visi ir politiski un varbūt pat sociālfilozofiski jautājumi.

Iedzīvotāju sadalījums pēc galvenā iztikas līdzekļu avota ir cieši saistīts ar vecumu, tātad ar demogrāfisko slodzi, taču nav viens un tas pats. No vienas puses, cilvēki var strādāt un bieži strādā arī pensijas vecumā; no otras puses, tirgus ekonomika pieļauj nestrādāt arī darbspēju vecumā, ja ir ienākumi no īpašuma, akcijām u.c., kāds turīgs ģimenes loceklis, kas var uzturēt visu ģimeni u.c.

Mazliet vēstures

Jau apstrādājot 1935.gada tautas skaitīšanas rezultātus, vadošie statistiķi konstatēja, ka iedzīvotājus pēc iztikas iegūšanas avota var grupēt dažādi, izmantojot tādus terminus kā patstāvīgie, nodarbinātie, strādājošie, aktīvie, kā arī nepatstāvīgie, nestrādājošie, pasīvie, piederīgie, apgādātie.

Kāds patiesībā katru reizi ir šo jēdzienu saturs, bez tuvākiem paskaidrojumiem nav iespējams pateikt.

Dažādās valstīs un skaitīšanās šīs kategorijas ir norobežotas vairāk vai mazāk atšķirīgi, kas apgrūtina vēsturiskos un starpvalstu salīdzinājumus.

Sakopojot ziņas par 1935.gada Latvijas iedzīvotāju līdzekļu avotiem, tika izdalītas trīs pamatgrupas: patstāvīgie, piederīgie un sociāli apgādātie un citi nepatstāvīgie.

Par patstāvīgiem iedzīvotājiem skaitīja tos, kas līdzekļus iztikai iegūst paši pilnīgi vai pa daļai. Tie var būt strādājošie, no īpašuma vai kapitāla pārtiekošie un pensionāri.

Piederīgie ir tie, kas līdzekļus iztikai pilnā apmērā saņem no patstāvīgajiem (bērni, mājasmātes, sirmgalvji, kas vairs nestrādā un nesaņem pensiju u.c.).

Šaurāku grupu veidoja sociāli apgādātie, kas dzīvoja pansionātos, vēsturiski — nespējnieku namos u.c. (Plašāk skat. “Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935.gadā. — R.:VSP, 1939.—6.daļa: nodarbošanās; kopsējumā 435. un tālākās lpp.).

Kā redzams 1.tabulā, 1935.gadā 61,2% Latvijas iedzīvotāju bija strādājošie. Tas ir pārsteidzoši daudz salīdzinājumā ar mūsdienām. Kā detalizēti pētīsim turpmāk, 2000.gadā tikai 32,2% iedzīvotāju galvenais iztikas līdzekļu avots bija ekonomiskās aktivitātes.

Paradoksu palīdz izskaidrot ārkārtīgi plašās metodiskā rakstura publikācijas par 1935.gada tautas skaitīšanu. Bez pamatkrājuma, kas satur 656 lielformāta lappuses, tika izdota atsevišķa grāmata “Ceturtās tautas skaitīšanas darba gaita”.— R.:VSP., 1935.—198 lpp. Analogu izdevumu nav ne par 2000.gada tautas skaitīšanu, ne skaitīšanām, kas notika, Latvijai atrodoties Padomju Savienības sastāvā.

Jau minējām, ka pie patstāvīgajiem iedzīvotājiem pieskaitīja arī tos, kuri iztikas līdzekļus iegūst tikai “pa daļai”. Pēdējā minētajā izdevumā, starp citu, lasām, ka “Pa daļai patstāvīgs būs arī ganiņš. Vasarā tas par savu darbu ir saņēmis pilnu iztiku. Rudenī … tas dabū vēl daļu algas naudā vai graudā līdz uz mājām”.

“Vecs lauku tēvs, kas dzīvo pie dēla, vēl šo to spēj pastrādāt un palīdz visos vieglākos darbos: gana zirgus, salabo darba rīkus un apavus utt.”. Līdz ar to viņš sev iztiku nopelna “pa daļai” un tika pieskaitīts strādājošajiem (patstāvīgajiem) iedzīvotājiem.

Tā kā toreiz lauksaimniecībā nodarbināto vecākā paaudze pensijas nesaņēma, tā gandrīz pilnībā tika skaitīta pie strādājošajiem, un lauksaimniecība toreiz bija galvenā tautas saimniecības nozare, kas deva iztikas līdzekļus iedzīvotāju lielākajai daļai.

Pilsētās šāds daļējs darbs ar daļēju iztikas līdzekļu iegūšanu bija grūtāk pieejams, tādēļ pilsētās strādājošo skaits bija zem 50%.

Daudz mazāks bija strādājošo sieviešu īpatsvars nekā vīriešu, jo daļa no viņām, īpaši pilsētās, bija nodarbinātas tikai mājsaimniecībā, un līdz ar to tika skaitītas kā patstāvīgo piederīgās (1.tabula).

Pēdējās padomju desmitgades

Ja neskaita drūmos Staļina valdīšanas gadus, kad darba spējīgajiem obligāti bija jāstrādā valsts vai kolhoza darbā, arī pēdējās padomju varas desmitgadēs darbs skaitījās “goda, slavas un varonības” lieta. Tāpat tika izdarīts sociāls spiediens uz darba spējīgajiem, lai tie iesaistītos darbā. Bezdarba nebija. Mācību iestādes beigušos nosūtīja darbā ar norīkojumu. Darbu mājsaimniecībā par “īstu” darbu neatzina. Nebija legālu iespēju iztikt no īpašuma vai kapitāla.

Tādos apstākļos nodarbināto iedzīvotāju skaits valstī 1979. un 1989.gada tautas skaitīšanā veidoja nepilnus 55%. Pilsētās tas bija augstāks – 57–58%, bet laukos zemāks 47–48 %. Laukos kā legāls iztikas līdzekļu avots jau tika akceptēts arī darbs personiskajā palīgsaimniecībā.

Šajā laikā visumā jau bija izveidota valsts pensiju sistēma. Tādēļ ap 17–18% iedzīvotāju galvenais iztikas līdzekļu avots jau bija pensija. Laukos pensionāru īpatsvars sasniedza pat 22–24%. Tas izskaidrojams ar lielāku veco ļaužu īpatsvaru laukos. Jaunieši pēc augstskolas vai tehnikuma beigšanas laukos atgriezās reti.

Tā laika tautas skaitīšanas datu izstrādes metodikas ir dokumentētas daudz nepilnīgāk kā 1935.gada skaitīšanas.

Bija vērojama tendence ar metodiskiem līdzekļiem panākt lielāku nodarbināto iedzīvotāju īpatsvaru, tāpat pensionāru īpatsvaru.

“Vecs lauku tēvs, kas dzīvo pie dēla, vēl šo to spēj pastrādāt un palīdz visos vieglākos darbos…” personiskajā lauku palīgsaimniecībā, bet saņem mazo kolhoznieka pensiju, tika uzskaitīts kā pensionārs.

Tika deklarēta un iespēju robežās realizēta pilnīga dzimumu vienlīdzība attiecībā pret pienākumu strādāt. Tādēļ vīriešu un sieviešu sadalījumam pēc galvenā iztikas līdzekļu avota šajā gadījumā nav izšķiroša nozīme, un tas jāatstāj speciālam vēsturiskam pētījumam.

2000. gadā

Pirmā un pagaidām pēdējā tautas skaitīšana atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā notika 2000.gada 31.martā. Tirgus ekonomikas apstākļos iedzīvotāji pēc galvenā iztikas līdzekļu avota tika grupēti 6 grupās, skat 3.tabulas aiļu virsrakstus.

Skaitliski vislielāko un sociāli nozīmīgāko grupu veido iedzīvotāji, kuru galvenais ienākumu avots ir ekonomiskās aktivitātes. Konkrētais ienākumu avots var būt “… alga, ienākumi no uzņēmējdarbības, honorāri, ieņēmumi no preču, t.sk. lauksaimniecības produkcijas, pārdošanas, natūrmaksa u.c. ienākumi, kuri gūti no ekonomiskās darbības … darbs piemājas saimniecībā vai ģimenes uzņēmumā” (Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti.— R.: CSP, 2002.—281.lpp.).

Vienkāršības dēļ nosauksim tos par ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Visā valstī tādu bija 32,2% no iedzīvotāju skaita, nedaudz vairāk pilsētās (34,3% — jaunāks iedzīvotāju sastāvs!), bet mazāks laukos (27,4%).

Tā kā ir atjaunota arī sieviešu mājsaimnieču cieņa, daļa sieviešu to ir izmantojušas. Ekonomiski aktīvi 2000.gadā bija 34,9% vīriešu, taču tikai 29,9% sieviešu. Šo starpību vēl lielā mērā izskaidro lielāks sieviešu—pensionāru īpatsvars. Pensijas vecuma grupās sieviešu skaits pārsniedz vīriešu skaitu divreiz un sevišķi liela vecuma grupās pat piecas reizes.

Kā citu personu vai iestāžu apgādībā esošas tika atzīmētas personas, kuras “…atradās radinieku vai arī citu personu apgādībā, vai speciālu iestāžu aprūpē” (turpat, 280.lpp.). Tie galvenokārt ir nepieauguši bērni, un viņi veido otro skaitliski lielāko sociālo grupu Latvijā. Šādu personu relatīvi vairāk ir laukos, bet mazāk — pilsētās. Minētajai grupai pieder 30% vīriešu, bet tikai 26% sieviešu (3.tabula).

2000.gada beigās Latvijā bija 641,0 tūkst. pensiju saņēmēju (“Latvijas statistikas gadagrāmata 2001”. — R.:CSP, 2001.—114.lpp.). Pensiju kā galveno ienākumu avotu 2000.gada tautas skaitīšanā uzrādīja 541,6 tūkst. iedzīvotāju (“Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti”.— R.:CSP, 2002.—215.lpp.). Tātad apmēram 100 tūkst. pensionāriem pensija ir tikai papildu ienākumu avots.

Šī starpība netieši liecina, ka 2000.gada skaitīšana atšķirībā no dažām padomju laika skaitīšanām patiešām ir reģistrējusi personas galveno ienākumu avotu. Dažās padomju laika tautas skaitīšanās pensionāriem visos gadījumos pensiju uzrādīja kā galveno ienākuma avotu, šādu rīcību motivējot ar to, ka pensija ir stabils, regulārs ienākums, kamēr citi ienākumi var būt neregulāri vai gadījuma rakstura.

Pensija kā galvenais ienākumu avots 2000.gadā Latvijā bija 22,8% iedzīvotāju ar nelielu atšķirību pilsētās un laukos, bet ar ļoti lielu atšķirību dzimumu skatījumā. Pensija bija galvenais ienākumu avots tikai 16,3% vīriešu, bet 28,3% sieviešu. Starpību atkal var izskaidrot ar ļoti lielo vidējā vecuma atšķirību. Ņemot vērā pašreiz Latvijā izveidojušās mirstības (izdzīvošanas) varbūtības pa vecumgrupām, ir noteikts, ka jaundzimuša paredzamais mūža ilgums vīriešiem ir 64,9, bet sievietēm — 76,0 gadi (“Latvijas statistikas gadagrāmata 2001”.— R.: CSP, 2001.—48.lpp.).

Atšķirībā no iepriekšējām tautas skaitīšanām pēdējā daudz iedzīvotāju (7,2%) ir atteikušies nosaukt savu galveno ienākuma avotu. Vīrieši — pat 8,2%. Tas izskaidrojams ar vispārējo nedrošību, ēnu ekonomikas izplatību, modē nākušo komercnoslēpumu un citām ne visai pozitīvām iezīmēm valstī.

Daba, likums un izņēmumi

Pati daba ir nolikusi, ka jaundzimušais ir kopjams, audzināms un mūsdienu apstākļos samērā ilgus gadus skolās sūtāms. Lielāko daļu darba, kas ar to saistās un arī izdevumus, sedz vecāki. Tāpat daba ir nolikusi, ka grūti pārvarams nespēks visiem iestājas apmēram vienā vecumā, un to akceptē diemžēl diezgan mainīgie pensijas likumi.

Šie vispārējie apstākļi atspoguļojas iedzīvotāju sadalījumā pēc dzimuma, vecuma un galvenā iztikas līdzekļu avota (4.tabula).

Līdz 14 gadu vecumam 87,5% tiklab zēnu, kā meiteņu atrodas citu personu (parasti vecāku) vai iestāžu apgādībā. Nākamajā vecumgrupā — 15 – 19 gadi — jau parādās ekonomiski aktīvie jaunieši — gandrīz katrs desmitais jaunietis un ap 6% jauno sieviešu. Nevēlēšanās vai nespēja mācīties? Ģimenes nabadzība, kas neļauj turpināt izglītību? Tautas skaitīšanas dati atbildi uz to nedod. Studiju laikā arvien izplatītāka kļūst darba un studiju savienošana. Tas nav viegli, bet norūda raksturu, un studēt vairs nenozīmē “baudīt zaļo jaunību”. Ja par studijām ir samaksāts, tad ir motivācija pretī saņemt zināšanas.

Puse vīriešu un ap 40% sieviešu 20—24 gadu vecumā jau ir ekonomiski aktīvi. Dabiski, ka šis procents maksimumu sasniedz vēlās jaunības un pusmūža gados, pārsniedz 60% no attiecīgās grupas iedzīvotāju skaita (vīriešiem 25—44, sievietēm 30—54 gadu vecumgrupās).

Ekonomiskā aktivitāte krasi samazinās, rodoties iespējai saņemt vecuma pensiju. Pensionāru skaits, kuru galvenais ienākums ir pensija, kļūst dominējošais starp citām sociālekonomiskajām grupām sievietēm 55—59 gadu vecumgrupā, vīriešiem 60—64 gadu vecumgrupā, pēdējās vecumgrupās pārsniedzot 90%.

Tomēr ir arī veselīgi stūrgalvji, kas spītē dabai un vecumam. Kā rāda tautas skaitīšanas dati, vēl 70—74 gadu vecumā 2,1% vīriešu un 0,9% sieviešu galveno ienākumu guva nevis no pensijas, bet no ekonomiskām aktivitātēm. Viena sieviete no tūkstoša un pieci vīrieši no tūkstoša turpina darbu pat pēc 75 gadu sasniegšanas. Sveicam un novēlam arī turpmāk labu veselību un pierādīt, ka izņēmumi ir ne vien parlamenta pieņemtajiem, bet arī dabas likumiem!

Turpinājums — seko

1.tabula

Iedzīvotāji pēc iztikas līdzekļu iegūšanas avota 1935. gadā

Datu avots: “Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935.gadā”. — R.: VSP, 1939. — 444.lpp.

2.tabula

Latvijas iedzīvotāji pēc galvenā iztikas līdzekļu avota 1979. un 1989.gadā

Datu avots: “1989.gada tautas skaitīšanas rezultāti Latvijā”. — R.: VSK, 1992 .— 198., 199.lpp.

3.tabula

Latvijas iedzīvotāji pēc galvenā iztikas līdzekļu avota 2000.gadā

Datu avots: “Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti”. — R.: CSP, 2002. — 215.—230.lpp. (autoru papildizstrāde).

4.tabula

Latvijas iedzīvotāji pēc galvenā iztikas līdzekļu avota, dzimuma un vecuma

Datu avots: “Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti”. — R.: CSP, 2001. — 215.lpp. (procentu skaitļi — autoru aprēķins).