Par cerībām un glābiņu: zinātne un ilgtspējīga attīstība

Dr. sc. soc. Tālis Tisenkopfs

Runa LZA pilnsapulcē 2002. gada 17. oktobrī Rīgā

Kad savai 14 gadus vecajai meitai stāstīju par šīsdienas esejas tēmu, viņa prasīja: “Ko nozīmē ilgtspējīga attīstība?” Es atbildēju: “Nu, tāda, kas neapstājas.” Viņa iesaucās: “Nu kā? Latvijā jau visu laiku kādus 10 gadus viss iet uz priekšu!” Interesanti, viņa nevēlējās, lai es paskaidrotu vārdus “cerība” un “glābiņš” un pat ne vārdu “zinātne”.

Šajā esejā gribētu izvirzīt tēzi, ka 21. gadsimtā “virzīšanās uz priekšu”, lai kādus centienus mēs šajā vārdkopā ietvertu un kādu dzīves jomu iedomātos, arvien vairāk notiks bez zinātnes līdzdalības. Izjūtu, ka modernizācijas strukturējošajam elementam — prātam — un tā institucionālajam apvalkam — zinātnei — ir pārtrūkusi aorta.

Noskaņu, ka zinātnei vairs nav vadoša loma attiecībās starp sabiedrību, tehnoloģiju un politiku. Nojautu, ka zinātne aizslīd aiz vēstures kulisēm un ka epiloga pamatā ir tās pašas nodevība. Atskārsmi, ka turpmāk cerību un glābiņu vairs nevajadzētu meklēt zinātnē, bet dažādu attīstības spēku un aģentu savstarpējā atbildībā. Šķiet, mēs dzīvojam zinātniskā laikmeta beigās, kad zinātnieks ir gāzts no troņa un sabiedrisko attīstību nosaka fragmentēti un instinktīvi spēki. Tie iezvana jaunu mobilu subjektu un objektu laikmetu un rada tādas dzīves formas, kādas nav paredzējis neviens pētījums.

Otra tēze, kuru vēlētos atgādināt, nevis iztirzāt, ir tāda, ka mēs attīstību bieži attiecinām uz ārējiem procesiem, piedēvējam citiem subjektiem. Mums šķiet, ka attīstībai jānotiek aiz mūsu ķermeņa un prāta robežām - nozarē, rūpniecībā, tautsaimniecībā, valstī kopumā. Šajā esejā attīstība drīzāk skatīta kā intelektuāls, garīgs un sociāls process mūsos pašos - kā prāta dinamika un izziņas mainība. Attīstība ir mentāls process. Mūsdienu pasaulē tā nozīmē spēju dinamiski pāriet no viena agregātstāvokļa otrā, no vienas sociālas pozīcijas citā. Šī dinamika izaicina ilgtspēju. Nekas vairs nav ilgstošs. Kāpēc lai tāda būtu attīstība? Noturīga var būt tikai pati mainības spēja. Mainība kļūst pārdroša, pat pašnoārdoša. Straujā kustībā arvien grūtāk uzturēt kopējo labumu, pēc kura neviens vairs īsti nealkst. Ilgtspējas aspekts šādā attīstības modelī iegūst morālu dimensiju un izvirza nepieciešamību pēc savstarpējas publiskas atbildības. Ilgtspēja fokusējas uz negatīvu seku nepieļaušanu un savas rīcības pareizuma pierādīšanas pienākumu. Ilgtspēja ir nākotnes iespējamības prezumpcija. Ikvienam sabiedrības loceklim — arī zinātniekam un māksliniekam, ne tikai politiķim un ierēdnim — tagad sava straujā darbība ir publiski jāizskaidro un jāpierāda, ka tā nenesīs ļaunumu.

Taču, atgriežoties pie tēzes par zinātnes norietu, vispirms dažas ainas no modernizācijas vēstures.

Spēks

Kā iegūt spēku, lai darītu kaut ko citu? Pie šā jautājuma nonāk ikviens, kuru saista domas par attīstību. Ir vajadzīgs materiāls, no kura būvēt dzinēju!

Tvaika dzinēji, vertikāli dzinēji, darbnīcu dzinēji, dinamo mašīnas, rūpnīcu dzinēji, tandēmu dzinēji, viencilindru velves dzinēji, augstu apgriezienu dzinēji, trīspakāpju izplešanās dzinēji, divtaktu dzinēji...

Vesels dzinēju orķestris sāka atskaņot modernizācijas simfoniju. Šim skaņdarbam bija labi komponisti un teicami diriģenti:

Viljamss Frīmantls, kas 1803. gadā izgudroja “sienāžu dzinēju”,

Džordžs Henrijs Korliss, kas 1849. gadā uzbūvēja savu milzīgo tvaika dzinēju,

Akroids Stjuarts, kas 1890. gadā radīja dīzeļdzinēju ar iesmidzināšanas paņēmienu,

Nikolaus Augusts Oto, kas 1876. gadā izgudroja četrtaktu gāzes dzinēju,

mūsu pašu Frīdrihs Canders, kas tūlīt pēc amerikāņa Godarda šajā pasaules pusē izgudroja raķešu dzinēju.

Lai šo simfoniju atskaņotu, viņiem bija vajadzīga mūzika, ko viņi sacerēja paši, pārvēršot materiāla izaicinājumu domā un izdomu — kustībā. Viņi bija pirmie inovācijas mākslinieki un modernizācijas garīgie tēvi, kas ne tikai iedvesmoja mehānisko revolūciju, bet sniedza pašu attīstības definīciju — tā nav nekas cits kā intelekta skrējiens.

Lauksaimniecība

Lauksaimniecība it visur pasaulē no laika gala bijusi saistīta ar smagu fizisku darbu, grūtumu un cilvēka piepūli. Salīkuši stāvi, izmocītas sejas, putekļaini, akmeņaini lauki. Tikai paradīzes dārzā viss zaļoja bez pūlēm.

Lai kaut cik tās mazinātu, cilvēki izgudroja arklus un izmantoja vēršus, bet arī vēršiem bija grūti un tāpēc cilvēki viņus sita. Pātaga bija pirmā lauksaimniecības mašīna.

Pēc tam bija jāizgudro transmisija — veids, kā pievienot zemei mašīnu – arklus, ecēšas un ruļļus.

Mašīnu nosauca par traktoru, un tas bija četrtaktu “Fordson F” modelis, tas kā masu produkts noripoja no Henrija Forda rūpnīcas konveijera Dībornā, Mičiganā 1917. gadā. Kopš tā laika lauksaimniecībā sākās industriālā ēra. Tā turpinās joprojām — ar izsvaidītām tehnikas vienībām intensīvi apsaimniekotos laukos un pārdomām par diviem nākotnes ceļiem — atpakaļ pie bioloģiskās ražošanas vai uz priekšu pie biotehnoloģijām un ģenētiski modificētas pārtikas.

Mērīšana

Mērīšana nav tuva latvieša dabai, ja neskaita zemes iemērīšanu.

Laika aparāti, saules pulksteņi, astronomiskie pulksteņi, Viljama Kongrīva pulkstenis, hronogrāfs, automātiski iedegošas lampas, pendeļpulksteņi, jūras hronometri, temperatūras un svara mēri...

Nekas no tā nav latvieša radīts un tāpēc paliek latvieša prātam neizprotams. Precizitāte, akurātums, svēršana un mērīšana, kas ir neatņemamas tirgošanās un ekonomiskās racionalitātes sastāvdaļas, latvieša sirdī guļ neatmodinātas.

Bet no kurienes tad viņos kārtīgums un darba disciplīna? Vai šo mērīšanas aparātu sauc par padevību svešai varai?

Un kā ir ar tēraudu - viscietāko materiālu? Vai tas latvieša sirdij ir tikpat tuvs kā pelēka vadmala? Ikviena substance uz zemes ir materiāls, bet tam vēl nav nekādas vērtības bez mašīnas pielikta spēka un cilvēka izdomas.

Telekomunikācijas

Toties telekomunikācijas ir tieši tas, ko latviešiem vajag un ko viņi izjūt ar sirdi. Telefona lietošana jau pagājušā gadsimta 30. gados bija teatrāls un moderni kairinošs notikums ikvienā kaut cik turīgā saimniekmājā - melns ebonīta aparāts pie sienas, kloķa pagrieziens, zvans vada otrā galā, balss klausulē: “Centrālīt, iedod nu man Krastiņ’ Ernu!”; centrāles Millija - melnā ķitelī tērpusies jauno komunikāciju operatore - izrauj un no jauna ievieto uzgaļus ligzdiņās, un tikai dažreiz slepus pieplok pie noklausāmās austiņas; ko Erna šodien labu vēstīs? - tas viss ir pazīstams un tuvs ikvienam latvietim.

Mūsu pašu Vefa lepnums — lakoti radiouztvērēji ar lielām un spīdīgām lampām, audekla paneļiem un noslēpumainiem dzintara uzrakstiem — Rome, USA, BuenosAires, Vatican, Moscow, Riga, Switzerland — jau 30. gados pievienoja latviešus bezvadu pasaulei un iekļāva viņus otrās paaudzes globalizācijā uzreiz aiz jūrā braukšanas. Bezvadu telegrāfs saistīja pilsētas, un radio telegrammas plūda no vienas iestādes uz otru. Sestdienās un jaunavu jubilejās fokstrotu pie gramofoniem grieza katrā turīgākā lauku mājā un ikvienā pilsētas dzīvoklī, un, grozot brūnās ebonīta pogas, pēc darba atelpā laimīgie ķēra čerkstošu mūziku no nezināmām galvaspilsētām. Tas bija laiks, kad latvieši sāka baudīt modernizācijas augļus un pirmo reizi vēsturē ieguva vieglu stilu. “Kādreizējo varoņu atraitnes bija jau izgājušas pie vīriem, bet nākamās atraitnes bija vēl tikai līgavas”, un arī latvieši radīja un baudīja “spilgto pauzi starp diviem pasaules kariem” (Nataša Barbjē, 2002: 156.lpp.). Ziemassvētkos egles pušķoja līdz griestiem un pirms ķeršanās pie bagātīgi klātiem galdiem visi nofotografējās.

Tad nāca okupācija. Padomju laikā telekomunikācijas zaudēja cilvēcisku pievilcību un pārvērtās par automātiskajām telefonu centrālēm, kur grabošas komutatoru kastes nomainīja melnos ķiteļos tērptās telefonistes un to trokšņi atskanēja pa mazpilsētu pasta centrāļu atvērtajiem logiem. Telefonu dzīvoklī varēja ievilkt tikai, uzrādot viltotu daudzbērnu ģimenes apliecību, partijas biedra karti vai iedodot kukuli, bet pa radio skanēja partijas plēnumu lēmumi vai otrādi. Pie radio neviens vairs nedejoja, vienīgi piecos pēc pusdienas aizslēdza ārdurvis un īsajos viļņos mēģināja uztvert “Amerikas balsi”.

Vefs kļuva par flagmani, bet zaudēja seju, un tomēr tas spēja radīt brīnumu — dzeltenu plastmasas “Spīdolu”, kas kļuva par 60. gadu paaudzes kulta objektu. Tranzistoru uztvērēji bija kā parole, tos nēsāja uz pleca un jutās stilīgi. Rievotā plastmasas stīpa apvija ovālo korpusu un maigi padevās pirkstiem. Cilvēks, kas to radīja, noteikti klausījās džezu un “Spīdola” bija viņa maigs pretošanās akts okupācijai. Tā iekaroja Rietumus kā dizaina objekts, bet tās patieso būtību spēja izprast vienīgi krievu disidenti:

“Vēlīnajos sešdesmitajos ikviens pirka Latvijā ražoto “Spīdolu” ar tās teleskopisko antenu un dažādiem tranzistoriem iekšā. Jāatzīst, tai bija labāka uztvere un tā bija kompaktāka [nekā trofejas “Philips”]. Tomēr reiz to redzēju darbnīcā ar noņemtu vāku. Labākais, ko varu teikt par tās izskatu iekšpusē, ir tas, ka tā atgādināja kādu ģeogrāfijas karti (ceļus, dzelzceļus, upes, pietekas). Tā nebija nekas īpašs; tā neizskatījās pat pēc Rīgas” (Josifs Brodske, 1995: 7.lpp.).

Un tā līdz jaunai neatkarībai, kad latviešu mājās ienāca vienveidīgi gaišpēlēki datori un melnas austrumzemju ražojuma kasešu magnetolas, bet telekomunikācijas kļuva par tehnoloģiju, kuru būtība latvietim vairs nebija tik viegli izprotama, lai viņš pats spētu radīt pārmaiņas.

Ķīmiskā rūpniecība

Ķīmiskā rūpniecība bija vēl viens modernizācijas izaicinājums — dūcošs, rūcošs, burbuļojošs un kūpošs. Balti uzsvārči un augstspiediena katli. Kolbas un romantika, stilīgi neilona krekli un lietusmēteļi, kaprona zeķes un trīsstūraini galdiņi, pirmie minisvārki, kokteiļi un estrādes dziesmas. Ķīmijas nozare atdeva novājinātajai nācijai intelekta spēku. Ķīmiskajos eksperimentos ar aizrautīgu pārliecību, ka plastmasa drīz aizstās metālu un televīzija nomainīs kino, dzima jauna latviešu zinātnieku paaudze. Bez šī 60. gadu zinātniskā romantisma latviešu inteliģencē, iespējams, nebūtu izveidojies arī tik plašais un nacionāli nozīmīgais dzejnieku slānis.

Žēl, ka tagad ķīmiju vidusskolās māca fakultatīvi, ķīmijas fakultātē ir zems konkurss un ķīmiskā rūpniecība ir gandrīz iznīkusi. Prāta radošo saikni ar molekulāro matēriju aizstāj patērējošā ķermeņa fizisks kontakts ar globālo tirgu, un vienīgais, ko mēs zinām no ķīmijas, ir šampūnu un ziepju nosaukumi.

Skaitļošana

Taču latvieši veido cerīgas attiecības ar skaitļošanas tehniku. Skaitļošanas vēsture attīstās kā magnētisko disku savienojums ar programmu un šī savienojuma savienojums ar sabiedrību. Vispirms bija lieli magnētiski diski un garas, salocītas papīra izdrukas, pēc tam — nemitīgs skaitļošanas ierīču un programmu pilnveidošanas paātrinājums:

elektroniskie kalkulatori,

drukājošie kalkulatori,

elektroniskās skaitļojamās mašīnas ar satraucošo trīsburtu abreviatūru ESM, tuvu DNS radinieci,

arvien mazāki un mazāki, jaudīgāki un jaudīgāki datori...

50. un 60. gadu datori atgādināja “izolētus un svētus tehnoloģiskus objektus, kas saistīti ar varu” (Džefrijs Aleksandrs, 2000). Tie bija pilni slepenas informācijas, izvietoti labi apsargātās ēkās un aizņēma vairākus stāvus. 70. gadi radīja skaitļošanas speciālistu grupu, kuri mēģināja paplašināt šo mašīnu lietojumu. 80. gadi datorus miniaturizēja, bet 90.gadi tos novietoja uz biroju galdiem un saslēdza tīklā. Galda dators un internets kļuva pieejams ikvienam un radīja pārliecību, ka šī maģiskā kombinācija darīs visu iespējamo un atrisinās ikvienu jaunā gadu tūkstoša problēmu. Tieši tāds ir globālā tīkla sapnis.

Un tad kādā brīdī tu zaudē kontroli pār to visu. Visjaunākajos datoros attīstība iegūst pretēju virzienu — prom no intelekta uzvarošās gaitas destruktīva patēriņa virzienā — bez kādas dedzības un iedvesmas. Un tad ausī atskan kluss čuksts: “Pieskaries taustiņam! Vienkārši noklikšķini! Pieskaries taustiņam un pazaudē sevi!”

Riskantā zinātne

Tas, kas paliek pāri no progresa, ir materiāli pieminekļi un kustīga doma, kas aiztrauc nākotnē. Acīmredzamais progress vienmēr tiek pārveidots mehāniskā kustībā, kamēr progresa būtība slēpjas netveramā prāta kustībā, kas traucas nākotnē. Tā atstāj aiz sevis materiālus nospiedumus, kuriem seko tūkstošiem ziņkārīgu acu pāru - progresa labumu baudītāju.

Taču 21. gadsimta zinātne uzrunā cilvēku ar citu jautājumu. Tā vairs neizklaušina viņa vēlmes — “Kādus uzlabojumus tu tagad gribi?”, bet tieši noprasa — “Vai tu esi efektīvs, defektīvs vai kreatīvs?” Tam seko nežēlīgs brīdinājums - uzņemšana jaunajā progresa pilsonībā sākas ar abortu: “Ārsti izlemj, vai skenēšana uzrāda efektīvu vai defektīvu augli. Ja atklājas defekti, vecāki sastopas ar smagu izvēli — pārtraukt vai nepārtraukt grūtniecību” (citāts no ieejas plakāta Londonas Zinātnes muzeja jauno tehnoloģiju spārnā). Progresu, kurš kopš inženieru laikmeta 19. gadsimta sākumā vienmēr bijis avangardiska prāta izplešanās ārējo objektu pasaulē, 21. gadsimta zinātne pārvērš jautājumā par cilvēka bioloģisko efektivitāti. Deviņdesmit procenti nākamo vecāku pārbauda, vai viņu mazulis ir efektīvs.

Biomedicīnas izpratnē attīstība ir dzimšanas licence nākamajām paaudzēm. Tā pārdefinē cilvēka jēdzienu. Gēnu tehnologi iegūst no šūnām pilnu DNS komplektu un nosauc to par genomu. Viņi sola uzlabot sugu un novērst individuālas nepilnības. Varbūt viņi iet tālāk nekā komunisti, kuri solīja uzlabot sabiedrību? Ģenētiķi iemācās kopēt organismu no vienas šūnas un nosauc to par klonēšanu. Gluži loģiski - ja tu kādu būtni aizliedz vai pasludini par nekvalitatīvu, tev sevi ir jāklonē. Vai tas nav zinātnes narcisms? Vēl citi iezīmē DNS paraugus un tad izmanto tos komerciālā selekcijā, lai izaudzētu superdzīvnieku un superaugu sugas. Modernā zinātne piedāvā sugas paškorekcijas iespējas, lai tu būtu pilnīgi drošs par savu kvalitāti, kura galu galā ir vienīgi sociāla iedoma.

Zinātnes evolūcija noris pasakaini ātri — tikai divos gadsimtos no tvaika dzinēja cauri kosmosa industrijai un folksvāgena modeļu nomaiņai līdz biotehnoloģiskiem eksperimentiem ar smadzenēm un gēniem. Taču zinātne ir zaudējusi varoņu laikmetu, kurā mašīnai bija svars un proletariātam muskuļi. Tā zaudējusi izgudrotājus un inženierus ar Džeimsu Vatu priekšgalā. Tie, kas palikuši, manipulē ar nereālu matēriju uz neskaidrā, nezināmā un apšaubāmā robežas. Kamēr proletariāta pēcteču dzīve ir kļuvusi audiāla, vizuāla un virtuāla, izgudrotāju pēcteču realitāte ir bezatbildīga rotaļāšanās ar risku.

Zinātnes strukturējošie spēki

(Izmantotas Bruno Latūra idejas, 1999)

Vismodernākajos eksperimentos zinātne pat beidz pastāvēt, jo nekas vairs nav jāizgudro un jāatklāj. Ir tikai jāiedarbina organiskās sintēzes automāts, kas uz labu laimi savieno molekulas, un jācer uz nejaušību vai jāiemācās nokopēt dabas radītu gēnu kombināciju. Zinātnieki pārvēršas par Dieva plaģiātiem, lai gan tad, kad viņi iedomājas, ka atklājuši formulu, matērija paslēpjas vēl mazliet dziļāk.

Apjukums pārklāj izziņu. Neviens materiāls vairs nav ciets un īsts. Arī virtuālā patēriņa sabiedrība dezinformē zinātni, jo padara neskaidru uzlabojumu priekšmetu. Kamēr prāts vēl bija nošķirts no ķermeņa, viens iegravēts mašīnā, otrs — postā, zinātnei vēl bija mērķis — uzlabošana.

Mūsdienu zinātnes objekts vairs nav cilvēka dzīves realitāte. Tas ietiecas pārāk dziļi mikro vai makro pasaulē un zaudē saikni ar ikdienu. Tas atsvešinās no sociālām attiecībām un sabiedrības vajadzībām. Zinātnes centieni nesakrīt ar cilvēku ikdienišķo izpratni par dzīves prioritātēm. Asi iezīmējas 21. gadsimta izaicinājums — pieaugoša plaisa starp zinātnes un dzīves loģiku. Pārlieka ekspertizācija un naiva uzticēšanās ekspertu gudrībai kļuvusi par draudu ilgtspējai.

Nobeigumā

Vai šajos tēlos ir kāda atziņa? Jā! Par prāta, objekta un sabiedrības attiecībām. Par zinātnes un zinātnieka lomu un atbildību ilgtspējīgā attīstībā. Ikvienā no moderno zinātni strukturējošajiem atribūtiem — prātā, sabiedrībā un zinātniskās izziņas objektu laukā — valda sajukums. Modernizācijas 300 gadu projekts par labākas nākotnes veidošanu ir noslēdzies. Apgaismība ir finišējusi pie izirušas valsts, fragmentētas sabiedrības, audos izšķīdinātas tehnoloģijas un miglaina prāta. Mēs esam iegājuši īpatnējā attīstības zonā, kad nevis prāts un zinātne, bet citi spēki — mobilitāte, komunikatīvisms, spēja iemiesoties un pārmiesoties — veidos jauno nākotni. Šim projektam būs cits nosaukums:

“800 tūkstoši automašīnu un 800 tūkstoši vadītāju, kuri braucot sarunājas pa 800 tūkstošiem mobilo tālruņu, un, nonākuši galapunktos, klabina 800 tūkstošus datoru, lai tie piepildītu viņu 800 tūkstošus kredītkaršu — lūk, latviešu nācijas jaunais tēls — nācija kā mobilu objektu un subjektu kopums.”

Zinātne vairs nebūs galvenais progresa dzinējspēks, un tāds nebūs pat tās tandēms ar dionīsisko dziņu garu. Tā būs tikai viens no faktoriem, kas sīvi konkurēs ar citiem attīstības spēkiem. Mēs arvien vairāk pieredzēsim tādu attīstību, kura neizmantos zinātni. Latvijas augšupeja pēdējos gados liek aizdomāties, ka cilvēki spēj uzlabot dzīvi arī bez zinātnes un pat nenojaušot par to. Mēs nevaram paredzēt šīs pārvirzes sekas.

Ja zinātne vēlas izturēt šajā konkurencē, tai nopietni jāpievēršas pašrefleksijai un savas publiskās atbildības jautājumiem. Tas ir maldīgs pieņēmums, ka zinātne ir ar gudrību apveltīta prāta kontakts ar objektu. Nē, zinātne ir objekta kontekstualizēšana sociālo vajadzību un morālās atbildības jomā un tikai pēc tam šā objekta pārveidošana. Jācer, ka cilvēka interesēs.

Taču vistraģiskākais ir tas, ka modernā zinātne vairs nespēj konstruēt sabiedrību, kurā cilvēki varētu iekārtoties un dzīvot, kā tas bija 19. gadsimta zinātnē. Jaunās un augstās tehnoloģijas, par kurām visi tā jūsmo, nespēj radīt telpu, kur izvietot mēbeles, ielikt stūrī atskaņotāju, uzlikt uz tā vinila plati, lai tad dejotu un priecātos. Šīs tehnoloģijas, kuras pretendē vai nu uz izšķīšanu ķermeņa audos vai globālos tīklos, zaudē cilvēciskas telpas mērogus un indivīda sajūtas enerģizējošu dzīvotspēju. Mēs nespējam bez tām iztikt, bet tās kļūst arvien riskantākas.

Un vienīgais, kas var mūs glābt, ir seno ēģiptiešu vērši, kurus mēs atkal varam mēģināt jūgt arklā. Un mūzika, mūzika, kamēr ventilators piepilda telpu ar mazliet siltu vai mazliet vēsu gaisu.

Avoti:

Alexander, Jeffrey (2000), On Technology as Salvation and Damnation, Paper presented at Westermark Society Annual Conference, Turku, 24 March 2000.

Barbjē, Nataša (2002), “Čelovek ar deko”, Mezonin, No 44, sentjabrj 2002.

Brodsky, Joseph (1995), “Spoils of War”, On Grief and Reason. Essays, Farrar, Straus and Giroux, New York.

Latour, Bruno (1999), Pandora’s Hope. Essays on the Reality of Science Studies, Cambridge University Press, Cambridge, Massachusetts and London.