Mana taisnība, mūsu taisnība, un statistika

LZA akadēmiķis, prof. Oļģerts Krastiņš

Runa Latvijas Statistiķu asociācijas kopsapulcē 2002.gada 30.oktobrī Rīgā

Kopš padomju gadiem modē saglabājusies kritika. Ar kritikas bultām šaudās uz visām pusēm, īpaši netēmējot, kam trāpīs. Laiku pa laikam trāpa arī statistikai.

Pirms nepilna gada presē bija raksts ar sen zināmu virsrakstu — “Ir meli, lieli meli un statistika”. Kā jau jūs lasījāt, to mēs ieteicām aizstāt ar laikmetīgāku aforismu — “Ir blēži, bezkaunīgi blēži un biznesmeņi”. Īsi sakot, zobeni krustojās literārajā frontē.

Tagad pārmetumi ir izskanējuši zinātniskā līmenī. Kāds matemātikas doktors nesen Ventspilī izdotajā grāmatā (“Sociālekonomiskā procesa trajektorija Latvijā laikā no 1985. līdz 2002.gadam. Kur tā ved Latviju?”— Ventspils, 2002.) raksta: “Dažādi zaimi ir izteikti par statistiku. Ko grēkus slēpt, statistika bieži kalpo cilvēku maldināšanai. Vienmēr lielāku uzticību izraisa zinātnieku vāktie un sistematizētie dati nekā angažētu ierēdņu vākti dati.” (382.lpp.) Šī doma bija pārpublicēta arī dienas presē.

Tātad galvenā vaininiece šoreiz ir valsts statistika, kuru reprezentē Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Drošāka ir privātā. Ir modē visu privatizēt. Arī statistiku vāc privāti, galvenokārt gan par konjunktūras jautājumiem, īpaši par partiju un politiķu reitingiem.

Vai privāti vāktie dati būtu drošāki nekā valsts iestādēs vāktie? Precīzi pārbaudīt to ir gandrīz neiespējami, jo valsts un privātajai statistikai ir pavisam citi pētīšanas objekti. Arī visā pilnībā atkārtot kādu jau notikušu statistikas pētījumu ir gandrīz neiespējami, ne vien tādēļ, ka tas maksātu ļoti dārgi, bet arī tādēļ, ka dzīvē “viss plūst un mainās”.

Vieglāk pārbaudīt informācijas neatkarību, brīvību, tiesības teikt politiski neiekrāsotas atziņas ir citā statistikai tuvā sfērā. Proti, nav grūti pārbaudīt tā saukto “preses brīvību”. Esmu to darījis ne vienu reizi vien.

Un esmu pārliecinājies, ka vai vienīgais Latvijas valsts izdevums “Latvijas Vēstnesis”, kuram, no kritiķu viedokļa raugoties, vajadzētu tikt rediģētam valdības un valdošo partiju interesēs, ir publicējis nu jau ap 100 manu rakstu. Daži no tiem ir bijuši tuvāki opozīcijai nekā pozīcijai, vēl daži — īsti disidentiski. Neviens nav atraidīts politisku vai citu uzskatu dēļ.

Esmu mēģinājis šādus pašus rakstus, tikai saīsinātus, sūtīt privātajiem izdevumiem, no kuriem daži pat lepojas ar virsrakstu “Neatkarīgā”. Atbildes nekādas. Rūpīgs lasītājs pamanīs, ka šajos izdevumos sīciņiem burtiņiem kaut kur ir iespiests, ka iesūtītos materiālus nerecenzē un atpakaļ nesūta. Pats vainīgs, ka sūtīji …

Katrai avīzei ir īpašnieks, tas pieņem darbā galveno redaktoru, pēdējais komplektē žurnālistu komandu, un tie aizpilda slejas. Kas maksā, tas pasūta mūziku. Tauta jau ir ievērojusi, kuru oligarhu grupējumu katra avīze pārstāv. Preses brīvība pastāv vienīgi vēstuļu rubrikā un arī dozētās attiecībās: divas trešdaļas vēstuļu par, viena trešdaļa — pret attiecīga grupējuma politiku.

Vai ar privāti vākto statistiku būtu citādi?

Šeit mēs nerunājam par nopietnu zinātnieku savāktajiem datiem, kuru savākšana notiek Latvijas Zinātnes padomes finansēto projektu ietvaros. Vairāki šādu projektu vadītāji atrodas šajā zālē. Pēc līdzekļu izcelsmes avota arī tā ir valsts statistika, ja arī nav pakļauta CSP.

Būtiska atšķirība starp valsts un privāto statistiku ir pētījuma objekti.

Vai kāda privāta firma varētu veikt tautas skaitīšanu? Nu kaut vai lauksaimniecības skaitīšanu?

Daži teiks, ka varētu gan, ja vien valsts izdalītu vajadzīgo finansējumu. Tad “viens maksātu, cits pasūtītu mūziku”. Kāda tā būtu, neviens nezina. Diezin vai kur pasaulē kaut kas tāds ir mēģināts.

Un tagad iedomājieties, ka “Iedzīvotāju reģistru” nodotu kādai firmai “Ofšors un Co”, bet “Uzņēmumu reģistru” firmai “Bizness bez ierobežotas atbildības”. Vai jūs būtu droši, ka jūsu dati nenonāks tur, kur tiem nevajag nonākt?

Nevar noliegt, ka arī valsts statistikā nebūtu trūkumu, kurus cenšamies novērst. Šo jautājumu apspriešanai Statistiķu asociācija rīko pat problēmdiskusiju sēriju. Pasākumi ir labi apmeklēti un priekšlikumi — konstruktīvi.

Statistika nebaidās no kritikas. Taču gribētos no kritiķiem dzirdēt konkrētus iebildumus. Kuru rādītāju statistika aprēķina citādi, nekā vajadzētu? Kā mainīt novērošanas vai datu apstrādes metodes? Bet lai tā kritizētu, ir vajadzīgs liels darbs, ir jāaizrokas līdz saknēm. Vieglāk pateikt, ka ir meli, un tā tālāk.

Virkni pārpratumu varētu novērst, ja statistikas datu krājumos un biļetenos būtu plašākas nodaļas ar metodiskiem paskaidrojumiem par to, kā savākti un apstrādāti dati. Ir apsveicams, ka daudzās gadagrāmatās ir nodaļas “Termini un skaidrojumi”. Tās varētu paplašināt.

Būsim pārliecināti, ka kādreiz presē parādīsies raksts ar virsrakstu “Mana taisnība, mūsu taisnība un statistika”.