Par mūsu stratēģiju: pēc Johannesburgas

Dr.habil.biol. Pēteris Cimdiņš

Referāta tēzes LZA pilnsapulcē 2002. gada 17. oktobrī Rīgā

Ilgtspējīgas attīstības koncepcijas būtību veido atziņa, ka sociālā atbildība, tautsaimniecības spēja un dabiskās apkārtējās vides aizsardzība ir nešķirami saistītas. Šie trīs cilvēku dzīves nosacījumi – sociālie, ekonomiskie un ekoloģiskie – iezīmē to darbības jomu, kurā tiek veidota ilgtspējīgas attīstības politika.

Vai Latvija jau dzīvo ilgtspējīgā sabiedrībā vai arī Latvija ir vēl tikai ceļā uz to? Kur mēs atrodamies, salīdzinot ar citām valstīm? Kādas prasības mūsu sabiedrībai izvirza ilgtspējīgas attīstības stratēģija? Kādi ir novērtēšanas kritēriji un instrumenti, ar kuriem mērām šo kritēriju izpildi? Kā plānojam Latvijas ilgtspējīgu attīstību? Šo jautājumu zinātniska analīze aizsākās konferencē Latvijas Universitātē šā gada 7.jūnijā, un tā bija pakārtota Latvijas Republikas Nacionālā ziņojuma sagatavošanai un valsts delegācijas līdzdalībai vispasaules konferencē par ilgtspējīgu planētas attīstību Johannesburgā šā gada augustā un septembrī. Latvijas zinātnes līdzdalība šajā nozīmīgajā konferencē tomēr izpalika, Latvija konferencē apzināti izvairījās no problēmu detalizēta skatījuma ilgtspējības izpratnē, uzsverot Baltijas baseina dabas aizsardzību kā vienu būtisku un labi risinātu šīs problēmas daļu. Principā tam var piekrist, jo vairāk viena ministrija (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija) pacelt nevar. Tomēr pamatoti būtu jāuzskata, ka Latvijas attīstība un globālie procesi ir savstarpēji saistīti un to zinātniska analīze gan Latvijā, gan starptautiskajos forumos arī ir nepieciešamais priekšnoteikums valsts sekmīgai attīstībai.

Ilgtspējīgas attīstības politikā Latvijā pēdējo desmit gadu laikā dominējusi vides politika, kas uzskatāma par salīdzinoši veiksmīgu. Ir būtiski uzlabota dabas aizsardzība, gaisa un ūdens kvalitāte, sekmīgi ir uzsākta starptautiski salīdzināmas un atzīstamas vides politikas veidošana, tiek pilnveidota Latvijas vides likumdošana, vides pārvaldība un vides izglītība, ir sagatavotas “Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes” (Rīga, 2002), kurās stratēģija principā atbilst globālajām un ES nostādnēm, tomēr pārlieku dominē dabas aspekti, atstājot novārtā sociālos un tautsaimniecības attīstības jautājumus. Ilgtspējības izpratne ietver ne tikai ekoloģiskos jautājumus, tie ir vienlīdz svarīgi ar sociāli ekonomiskajiem un dabas aizsardzības jautājumiem. Pat biodaudzveidības aizsardzībai šodien ir nepieciešama makroekonomiskā analīze. Dabas kapitāla jautājumu risināšana ir jāsaista ar cilvēkresursu, ar cilvēkkapitāla attīstību, stāvokļa un tendenču vērtēšanai ir jālieto strukturētie indikatori, ir jāveido un jāanalizē dažādi attīstības scenāriji.

Rezumējot varētu teikt, ka te izteikti parādās nepieciešamība izmantot Latvijas zinātnes un augstākās izglītības potenciālu. Tomēr, pateicoties galvenokārt šiem sekmīgiem ekoloģisko jautājumu risinājumiem (un arī ražošanas sabrukumam, kas mazināja noslodzi uz dabu), Latvija starptautiskajā vides stāvokļa vērtējumā ( ESI 2002 — vides ilgtspējības indekss) pacēlusies uz augsto 10. vietu. Arī šā vērtējuma indikatori parāda, ka Latvijā ir būtiski un neatliekami risināmi uzdevumi, pastāv nevēlamas tendences attīstībā.

Līdzšinējo desmit neatkarības gadu attīstība ir veicinājusi sabiedrības novecošanos un sociālo eroziju lauku vidē, nacionālās kultūrvides degradāciju un identitātes zudumu, jaunatnes un intelektuālā kapitāla aizplūšanu no laukiem. Ar pašiniciatīvu un motivāciju vien vairs nevar izrauties no līdzšinējā attīstības veida, kas draud ieiet beigu posmā, kuras būtiskākā iezīme var būt Latvijas tradicionālās lauku ainavas, kultūras un dzīvesveida neatgriezenisks zudums. Pastāvot trūcīgiem kapitālieguldījumiem un lielam brīvo zemju īpatsvaram, dominējošais kļūst ekstensīvais saimniekošanas veids, lauksaimniecisko zemju un ainavas degradācija, bezdarba un nabadzības paplašināšanās — tas neatbilst valsts ilgtspējīgai attīstībai.

Nepietiekami tiek risināti ilgtspējību veidojošie sociālie un ekonomiskie jautājumi. Līdz ar to valstu attīstības salīdzinājumā Latvijas augstā 10. vieta ir sasniegta pārsvarā pasīvas darbības rezultātā. Latvijas specifiskā situācija — rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas krasa samazināšanās, ilgstoši neapstrādāto lauksaimniecisko zemju dabiska transformēšanās atmatās un krūmājos, krasi izteikta valsts iedzīvotāju skaita samazināšanās, valsts ārkārtīgi niecīgais atbalsts zinātnes un inovatīvo tehnoloģiju attīstībai, kultūridentitātes un kultūrvides uzturēšanai — drīzāk uzrāda valsts būtisku atpalicību no ilgtspējīgas attīstības modeļa.

Arvien spēcīgāk sevi Latvijā piesaka jaunas tendences — industriāli attīstīto valstu dzīvesveida un tautsaimniecības virzības akla kopēšana un ekspansija Latvijā. Šis veids nebūt nav ilgtspējīgs, tas izpaužas kā arvien pieaugošs resursu patēriņš un to pavadošā atkritumu plūsma, kā potenciālie apdraudējumi sabiedrības drošībai un veselībai, vides veselībai, kā nabadzības un sociālās izstumtības pieaugums, kā nepietiekama valsts intelektuālā kapitāla attīstība. Tendences skaidri norāda attīstību nevēlamā virzienā — resursu patēriņš uz vienu producēto vienību vai sniegto pakalpojumu turpina pieaugt, tautsaimniecības un komercdarbības ētika ir visai apšaubāma, sabiedrības tikumiskā kvalitāte — zema, jaunatnes psihiskā un fiziskā veselība apdraudēta.

Vai un kā ir iespējama ilgtspējīga attīstība, saimnieciskā izaugsme Latvijā, ja ilgtspējība nozīmē vienlaikus saimniecisko izaugsmi un tai izmantoto dabas resursu pastāvīgu samazinājumu? Kā Latvijā saskaņot un saistīt rīcībspējīgā valsts politikā visos tās sektoros ilgtspējības trīs balstus — vides, ekonomiskos un sociālpolitiskos mērķus? Šo jautājumu pamatotai izpētei un risinājumu sagatavošanai arvien vēl nepietiekami tiek izmantots Latvijas augstskolu un zinātnes potenciāls, ilgtspējīga attīstība netiek veidota kā inovatīva attīstība, tā nav balstīta uz Latvijas valsts intelektuālo potenciālu. Problēmu padziļina valsts un reģionu attīstības plānošanas vājā saikne ar izglītību un zinātni, tradicionālo prognozēšanas metožu izmantošana attīstības plānošanā un izvairīšanās no attīstības scenāriju kompleksās analīzes.