Referāta tēzes LZA pilnsapulcē 2002. gada 17. oktobrī Rīgā

Pāreja uz ilgtspējīgu attīstību nav iedomājama bez progresa, kuru nodrošina zinātnes un tehnoloģijas sasniegumi un to izmantošana ikdienā. Tas nosaka ilgtspējīgas attīstības uzdevumus, kas vienlaikus ietilpst zinātnes un tehnoloģiju attīstības uzdevumu skaitā, nodrošinot tūlītējo cilvēka un sociālo problēmu risinājumu, vienlaikus saglabājot Zemi kā veselumu tās dažādībā un kvalitātē. Šie risinājumi nozīmīgi arī Latvijas zinātnei. No otras puses, ekonomikas globalizācija vienlaikus ar informācijas tehnoloģiju strauju attīstību ir kardināli pārmainījusi pētnieciskā darba vidi, jau pašlaik iezīmējot tendences, kas ir būtiskas nākotnē.

Atzīmējama esošā zinātniski tehniskā potenciāla iespējamā ievērojamā loma ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā, ne tikai sekmējot sabiedrības attīstību, bet vispirms sociālo, vides un cilvēka problēmu risināšanā. Izceļama arī Latvijas zinātniskās sabiedrības gatavība un vēlme uzņemties atbildību ne tikai par pētniecības un tehnoloģiskās attīstības sekām, bet arī piedalīties sabiedrības attīstības un pārvaldes procesos. Bet sabiedrības gatavība it īpaši pārejas ekonomikas apstākļos (kas joprojām dominē Latvijā) nodrošināt zinātnes un tehnoloģija attīstību ir zema, kas izpaužas pētījumu un lietišķo izstrāžu neadekvātā finansējumā, pētniecības infrastruktūras nodrošinājumā, kā arī zinātniskās kvalifikācijas izmantošanā lēmumu izstrādes un pieņemšanas procesā. Zinātnes loma Latvijā ir zema. Šīs situācijas pamatā ir sabiedrībā esošā negatīvā attieksme pret zinātni, iepriekšējā režīma (PSRS) laikā izveidotā hipertrofētā zinātnes struktūra, kas maz atbilst nacionālas valsts pētniecības struktūrai un vajadzībām, pārejas perioda attīstības raksturs, kas visai mazā mērā orientējas uz jaunāko risinājumu un tehnoloģiju izmantošanu, vairāk ekspluatējot pieejas, kas nodrošina ātru kapitālu apriti. Zinātnes un tehnoloģiskās attīstības krīzes rādītājs ir ārkārtīgi zemais zinātnes finansējums, pastāvīgi sarūkošais pētnieku skaits un niecīgais valsts teritorijā izstrādāto tehnoloģisko risinājumu izmantošanas apjoms saimniecības attīstībā, kā arī izglītības sistēmas attīstība, kas nav pamatota uz pētniecību. Līdz ar to var pilnīgi pamatoti atzīmēt, ka jauna tipa līgums starp sabiedrību un zinātni, kas sekmētu sabiedrības ilgtspējīgu attīstību, ir tikai izveides stadijā.

Valsts intelektuālais potenciāls dod būtisku ieguldījumu tās ilgtspējīgā attīstībā un drošības garantēšanā. Pasaules attīstītās valstis arvien lielāku uzmanību pievērš savu intelektuālo vērtību pavairošanai, piemēram, ASV uzskata, ka pusi no to nacionālās bagātības veido sabiedrībā uzkrātā informācija. Latvijā atzīmējams, ka pēdējos piecos gados zinātnes budžeta subsīdijas kā procents no iekšzemes kopprodukta (IKP) ir nepārtraukti samazinājušās un pašreiz ir nonākušas 0,172% no IKP līmenī, kas ir tipisks mazattīstīto valstu zinātnes finansējuma rādītājs. Pastiprinās jauno sagatavoto speciālistu migrācija (“brain drain”) uz ES valstīm un ASV.

Taču tieši investīcijas pētniecībā un tehnoloģijā ir tas līdzekļu ieguldījuma veids, kas nodrošina sabiedrības attīstību un arī ieguldīto līdzekļu maksimāli efektīvu izlietojumu. Skaidri redzams, ka Latvijas attīstība vispār, bet vēl jo vairāk ilgtspējīga attīstība nav iedomājama bez investīciju apjoma pieauguma gan fundamentālai, gan lietišķajai pētniecībai, kuras mērķis ir nodrošināt valsts un sabiedrības attīstību, veicinot sociālo jautājumu risinājumu un garantējot dabas vides aizsardzību. Zinātnisko un tehnisko jaudu (kas pašlaik Latvijā tuvojas to kritiskajai masai) attīstība līdz ar to uzskatāma par vienu no nozīmīgākajiem faktoriem, lai nodrošinātu valsts attīstību. Šā potenciāla atjaunošana jeb jaunizveide izsmelšanas gadījumā, kā to ir pierādījusi daudzu trešās pasaules valstu pieredze, jau ir kļuvusi par atslēgas faktoru, kas ierobežo attīstības iespējas. No otras puses, šo jautājumu prioritizācija ir pamats jau pašlaik un vēl lielākā mērā nākotnē valsts ilgtspējīgai un līdzsvarotai attīstībai.

Atzīmējama arī zinātnieku atbildība ne tikai par zinātnes un tehnoloģijas attīstību, bet arī nepieciešamība nodrošināt nozīmīgu sabiedrības un valsts attīstības lēmumu ekspertīzi — dalība lēmumu izstrādes un pieņemšanas procesā, valsts politikas un attīstības veidošanā. To nosaka ne tikai kvalifikācija un šīs darbības dažādas motivācijas, bet arī tas, ka globālās ekonomikas attīstība (kuras integrāla sastāvdaļa ir Latvija) aizvien lielākā mērā ir atkarīga no zinātniski tehniskā progresa. Līdz ar to būtiski uzsvērt, ka arī par Latvijas ilgtspējīgas attīstības nozīmīgu instrumentu ir jākļūst zinātnieku un inženieru dalībai lēmumu izstrādes un pieņemšanas procesā, uzskatot to ne tikai par vienu no, bet gan par īpaši nozīmīgu sabiedrības līdzdalības veidu.