Tas akmeņainais valodas ceļš no “viņi” uz “mēs”

Aija Priedīte, Latviešu valodas apguves valsts programmas vadības vienības direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Kādas pārdomas jūsos raisīja ziņa, ka esat kļuvusi par Sorosa fonda — Latvija Sabiedriskās saskaņas balvas laureāti?

— Man bija ļoti liels pārsteigums, saņemot šādu atzinību. Tolerance un cilvēku iekļaušana sabiedrībā, nevis izstumšana no tās ir Latviešu valodas apguves valsts programmas (LVAVP) pamatnosacījums no tās darbības sākuma.

Programma šajos piecos gados ir vērtēta ļoti dažādi. Ir bijuši ļaudis, kas par to priecājās jau no pirmsākumiem, bet bija arī tādi, kuri sākotnēji programmu vērtēja atturīgi, bet ar laiku izprata, ka tā ir ļoti noderīga. Diemžēl joprojām daļa cilvēku uzskata, ka šāda programma nav vajadzīga.

Tā kā programma darbojas uz brīvprātības bāzes, tad no nelatviešiem mēs ar katru gadu sajūtam aizvien labvēlīgāku attieksmi. Cilvēki ir ieinteresēti apgūt latviešu valodu un meklē mūs. Pie mums nenāk tie, kuri ir negatīvi noskaņoti.

Programmas izpildes gaitā tikpat daudz ir bijis jāstrādā ar latviešiem kā ar nelatviešiem, jo arī viņos mājo vecie stereotipi, sarūgtinājums. Tas ir saprotams, bet, ja vēlamies dzīvot modernā valstī un iesaistīties Eiropas Savienībā, ja gribam veicināt demokrātijas nostiprināšanos valstī, tad nedrīkstam ignorēt realitāti: Latvijā dzīvo ļoti daudz nelatviešu, kurus jācenšas integrēt sabiedrībā. Nelatvieši neienāks mūsu sabiedrībā, ja mēs nevēlēsimies viņus ņemt pretī. Integrācija nenotiek pati no sevis. Tas ir sāpīgs process abām pusēm.

— Reizi pa reizei sabiedrībā izskan prasījums krievu valodai piešķirt oficiālas valodas statusu. Vai jums darba gaitā nākas sastapties ar līdzīgu uzskatu paudējiem?

— Cilvēki, ar kuriem mums lielākoties nākas sastapties, akceptē to, ka latviešu valoda ir jāmācās.

Tomēr mūsu rīkotajos plašsaziņas līdzekļu pārstāvju dialogos, kuros var piedalīties visi, izskan arī citāds viedoklis. Arī ar jauniešiem runājot, nonākam līdz jautājumam, kāpēc krievu valoda nevarētu būt otrā valsts valoda. Lai gan krieviski patlaban vēl runā liela daļa Latvijas Republikas pilsētu iedzīvotāju, ir jāņem vērā vēsturiskie apstākļi: latviešu valodas nepratēji Latvijā ir ieceļojuši pēdējos piecdesmit gados. Mēs varam nākt viņiem pretī, palīdzot iemācīties latviešu valodu un apgūt mūsu valsts vēsturi. Mēs esam ar mieru viņus iekļaut mūsu sabiedrībā. Bet prasība krievu valodai noteikt oficiālas valsts valodas statusu ir solis par tālu.

Ja 1989. gadā, kad sāka runāt par Valodas likumu, visi Latvijas iedzīvotāji būtu bijuši bilingvāli — runātu latviski un krieviski, — šāda problēma vispār nerastos. Diemžēl astoņdesmito gadu vidū Latvijā dominēja krievu valoda. Tādēļ valodas situācija ir tik sarežģīta vēl tagad.

Uzskatu, ka krievu valodā runājošajiem kaut kas ir jāupurē latviešu valodas labā. Tas nenozīmē, ka bērniem būtu jāliedz apgūt viņu dzimto valodu, literatūru un kultūru mazākumtautību skolās. Par to vispār nevar būt runa. Bet valsts valodas statusu piešķirt krievu valodai nav iespējams.

Protams, valodas jautājums ir sāpīgs tiem, kuri līdz šim veiksmīgi iztika ar krievu valodu vien. Viņi ir atkarīgi no krievu preses, kas diemžēl nesniedz to pašu informāciju, ko latviešu prese. Tomēr domāju, ka pēc pāris gadiem šī diskusija izbeigsies pati no sevis, jo pietiekami daudz nelatviešu pratīs runāt latviski. Aizvainoto un sāpināto pulks mazināsies. Cittautieši beidzot sapratīs, ka viņi dzīvo neatkarīgā valstī, nevis kaut kādā Padomju Savienības apendiksā. Arī starp latviešiem vairs nebūs tādas spriedzes. Tas ir laika jautājums.

— Jūs jau minējāt, ka informācija, ko saņem latvieši un cittautieši, nav adekvāta. Kas būtu jādara, lai situācija mainītos?

— Esmu vairākkārt rosinājusi veidot valstisku preses izdevumu krievu valodā, kur tiktu skaidroti mūsu valstī notiekošie procesi. Šim izdevumam būtu jābūt ļoti lētam vai pat bezmaksas. Tas jāizplata visiem tiem, kuri pilnībā ir atkarīgi no informācijas, ko sniedz krievu prese

Pašreiz krievu valodā izdotajos preses izdevumos situācija valstī netiek atspoguļota objektīvi, bieži vien svarīgi jautājumi tiek attēloti patiesībai neatbilstošā gaismā.

Domāju, ir ļoti svarīgi, lai visi vienas valsts iedzīvotāji valstisko informāciju saņemtu no viena avota, vienalga, kurā valodā. Protams, mums pašiem arī būs jāpārkāpj pāri savai ēnai un jāsniedz informācija krieviski. Bet tas šodien notiek daudzās valstīs. Vācijā, piemēram, ļoti svarīga informācija tiek sniegta arī turku valodā. Skandināvijā, kur mājo daudz cittautiešu pārstāvju, būtisku informāciju sniedz viņu dzimtajā valodā. Valsts no tā tikai iegūst.

— LVAVP darbības piecos gados ir notikuši gandrīz simt dažādi sabiedrības integrācijai veltīti pasākumi. Kurus no tiem jūs uzskatāt par visveiksmīgākajiem?

— LVAVP darbības sākumā drīz vien atskārtām, ka ne tikai ar valodas apguvi var veicināt integrāciju, bet — gluži otrādi — ar integrācijas pasākumiem var veicināt latviešu valodas apguvi. Vispopulārākie ir neformālie pasākumi: jauniešu nometnes un klubi. Līdz šim vairāk esam rīkojuši pasākumus jaunatnei, bet aizvien biežāk saņemam lūgumus atbalstīt arī pieaugušo, piemēram, skolotāju, klubu izveidi un darbību. Tas ir naudas jautājums. Ja paši gribētu un spētu finansēt kluba darbību, lieta būtu vienkāršāka. Iespējams, pēc pāris gadiem tā arī būs.

Runājot par valodas kursiem, gribu uzsvērt, ka attieksme pa šiem gadiem ir būtiski mainījusies pozitīvā virzienā. Pirms pāris gadiem nelatvieši uz kursiem nāca ar sakostiem zobiem, un arī skolotāji jutās spiesti mācīt valodu. Rīkojot pieaugušo tālākizglītības kursus, ļoti lielu vērību esam veltījuši tam, lai valodas mācību kursu vadītāji apzinātos savu lomu — skolotājs ir latviešu spogulis. Mūsu skolotāji pie auditorijas dodas pozitīvi noskaņoti, saprotot: tikai tādēļ, ka cilvēks neprot latviešu valodu, viņš nav muļķis. Viņam tikai ir cita pieredze un citas zināšanas.

Lai mācītu un mācītos valodu, jābūt ļoti ciešai cilvēku sadarbībai. Skolotājs nevar klasē doties tikai ar mācību grāmatu, viņam jābūt gatavam runāt par jebkuru aktuālu tēmu, kas skar vai satrauc sabiedrību. Tādi notikumi, kas vienaldzīgu neatstāj nevienu Latvijas iedzīvotāju, piemēram, traģiskie notikumi Talsos vai Gulbenē pirms pāris gadiem, ir labākie valodas apguves veicinātāji. Daloties emocijās un paužot savus uzskatus, cilvēkiem vieglāk nemanāmi pārkāpt valodu barjeras.

Lasot kursu apmeklētāju atsauksmes par latviešu valodas mācīšanos, atklājas, ka pirmās sešdesmit stundas paiet, “apostot gaisu”, un tikai nākamajās sešdesmit stundās sākas sekmīga valodas apgūšana. Un tikai pēc tam mostas interese. Valodas apgūšana ir ilglaicīgs process. Uzskats, ka sešdesmit stundās cilvēks var iemācīties valodu, ir iluzors. Lai valodu apgūtu un izprastu, kā to lietot, ir nepieciešams daudz ilgāks laiks.

Mēs nevēlamies ar mūsu valodu atkārtot to, ko latvieši piedzīvoja, mācoties krievu valodu, kad valoda tika uztverta kā politisks instruments.

— Pirmos piecus gadus LVAVP tika īstenota Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (ANAP) vadībā. No šī gada 1. janvāra tā ir nonākusi Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā. Kas mainījies līdz ar jauna saimnieku iegūšanu?

— Līdz šī gada 1. janvārim ANAP veica finansu koordinēšanu un pārraudzību, tomēr programmas vadībā bija iesaistīta arī Latvija. LVAVP Koordinācijas padome piecpadsmit cilvēku sastāvā darbojās jau kopš 1996. gada. Koordinācijas padomes priekšsēdētājs bija izglītības un zinātnes ministrs. Programmai augot, šie piecpadsmit cilvēki nespēja izsekot visam, kas tajā notiek, jo attīstība bija ļoti strauja. Tādēļ tika izlemts, ka LVAVP Koordinācijas padomei turpmāk būs padomdevējas funkcijas, bet tiešo atbildību uzņemsies IZM, proti, IZM Eiropas integrācijas un starptautiskās palīdzības programmu koordinācijas departaments.

Savulaik Baiba Pētersone pirmā aptvēra, ka LVAVP ir IZM resurss, nevis konkurents. Ja patiešām gribam ieviest bilingvālo izglītību, bez valsts programmas tas nemaz nav iespējams. Izglītības likumā noteikts, ka mazākumtautību izglītības iestādēs latviešu valodas apguve notiek pēc bilingvālām programmām. LVAVP izstrādā metodes un līdzekļus, kas palīdz valstij risināt lingvistiskās sašķeltības radītās problēmas. Tā palīdz cilvēkiem pildīt pēc neatkarības atjaunošanas no jauna pieņemto vai mainīto normatīvo aktu prasības, kuru īstenošanai viņi nebija gatavi. LVAVP ir viena no nedaudzajām valsts institūcijām, kas nodrošina juridiskās vides izvirzīto lingvistisko prasību īstenošanu.

IZM ir skaidri deklarējusi, ka tā ir LVAVP īpašniece. Mēs esam tie, kas šo programmu īsteno. Mēs sekojam līdzi, lai patiešām tiktu pildīts viss, kas programmas ietvaros paredzēts. Ja politiskās situācijas vai pieprasījuma dēļ ir jāmaina prioritātes, tas tiek izdarīts.

— Vai līdz šim ir nācies mainīt programmā izvirzītās prioritātes?

— Līdz šim programmas prioritātes ir mainītas divreiz. Pirmā reize bija ministra Jāņa Gaigala laikā, kad IZM izlēma maksāt piemaksas mazākumtautību skolu latviešu valodas skolotājiem. Tad pēkšņi uz kursiem pieteicās 468 pedagogi plānoto 300 vietā. Mēs gribējām pārējiem atteikt, bet J.Gaigals lūdza darīt visu, lai kursos varētu piedalīties ikviens, kas pieteicies. Bija priekšlikums rīkot pāris nedēļu kursus vasarā, bet tam mēs nepiekritām, jo kurss jau ir īss, kaut sadalīts pa visu gadu. Kursa ietvaros notiek seši nedēļas nogales semināri ar mājasdarbiem, un gads šim procesam ir vajadzīgs. Tolaik mēs nodrošinājām mācības visiem interesentiem.

Otrā prioritāšu pārbīde tika veikta, kad skolu direktori vērsās pie mums ar lūgumu rīkot īpašus kursus sākumskolas skolotājiem. Mēs izveidojām vienu sākumskolas latviešu valodas kā otrās valodas (LAT2) metodikas multiplikatoru jeb tālākizglītotāju grupu. Kopš 1999. gada rudens šī kursa beidzēji sekmīgi māca saviem kolēģiem LAT2 sākumskolas metodiku.

Tālākizglītība ir vērsusies plašumā. Ir dažādotas ne vien multiplikatoru grupas, bet mainījusies arī mērķauditorija. No sākuma bija paredzēts sagatavot latviešu valodas kā otrās valodas skolotājus, vēlāk viņiem pievienojās sākumskolas un bilingvālās izglītības skolotāji. LVAVP ir vienīgā programma, kas Latvijā nodarbojas ar pakāpenisku pedagogu sagatavošanu darbam pēc bilingvālajiem modeļiem. Skolotāji ir ļoti apmierināti, ka viņi var apmeklēt kursus par to, kā bilingvālās izglītības ietvaros mācīt, piemēram, vēsturi, ģeogrāfiju vai bioloģiju. Kursos skolotāji apgūst gan sava priekšmeta terminoloģiju, gan mūsdienīgu pasniegšanas veidu.

Pēdējā laikā pieprasījums pēc mūsu rīkotajiem metodikas kursiem nāk arī no arodskolu un latviešu skolu pedagogiem, jo aizvien vairāk nelatviešu bērnu sāk mācības šajās skolās, bet skolotāji nezina, kādas metodes labāk izmantot.

— Skolotāji nav vienīgie, kuri var gūt zināšanas LVAVP organizētajos kursos un semināros.

— Runājot par LAT2 kursiem, jāuzsver, ka tie ir dārgi. Proporcijas starp cilvēkiem, kuri vēlas mācīties, skolotājiem un finansēm ir nesamērīgas. Reiz es veicu aprēķinu: lai visi, kam nepieciešamas valsts valodas zināšanas, varētu apmeklēt 360 stundu kursus trīs gadu laikā, būtu vajadzīgs vairāk nekā simt miljonu dolāru un 35 tūkstoši latviešu valodas skolotāju. Patlaban mums ir ap 1200 skolotāju. Tāpēc ir svarīgi, lai nauda, kas atvēlēta kursu rīkošanai, tiktu izmantota iespējami efektīvi — tālākizglītotāju sagatavošanai. Mēs uzskatām, un Koordinācijas padome to ir apstiprinājusi, ka 70 % no kursiem paredzētās naudas jānovirza pedagogu tālākizglītošanai.

Pārējie līdzekļi tiek izmantoti, apmācot tos pieaugušos, kuri valodas nezināšanas dēļ zaudētu savu darbu, bet Latvija savukārt zaudētu labus profesionāļus. Tie ir iekšlietu sistēmas darbinieki — policisti, robežsargi, cietumsargi. Vēl viena liela apmācāmo grupa ir mediķi. Ap astoņdesmit pieaugušo profesionālo grupu gaida rindā uz latviešu valodas kursiem. Ierobežoto finanšu un labu skolotāju trūkuma dēļ mācītiesgribētāju skaits krietni pārsniedz LVAVP iespējas piedāvāt kursus.

Svarīga grupa, kurai būtu jāpalīdz valodas apguvē, ir bezdarbnieki, kuri par tādiem kļuvuši latviešu valodas neprasmes dēļ. Arī viņu skaits ir ļoti liels. Lai cik sāpīgi tas būtu citiem, mēs esam spiesti izraudzīties tos cilvēkus, no kuriem pēc kursu beigšanas gaidāma lielāka atdeve. Tādēļ vairāk orientējamies uz jauniem cilvēkiem, kuri latviešu valodas zināšanu trūkuma dēļ nevar iesaistīties darba tirgū. Bez tam mēs raugāmies, lai katru gadu kādu kursu varētu apmeklēt invalīdi, kā arī sievietes.

Sākot latviešu valodas mācīšanu, saskārāmies ar modernu mācību materiālu trūkumu. Tālab par otru svarīgāko LVAVP stratēģisko darbības virzienu izraudzījāmies mācību materiālu veidošanu. No 1996. gada pavasara līdz 2001. gadam LVAVP ir izdevusi vairāk nekā 70 dažādu nosaukumu latviešu valodas apguves materiālu.

Tā kā visiem interesentiem nav iespējams apmeklēt kursus, izveidojām mācību filmu “Palīgā”, kas domāta pieaugušo auditorijai ar nelielām priekšzināšanām. Tomēr filmā ir ietverti trīs minūšu gari didaktiskie klipi, kas saprotami ikvienam.

Plašs ir skolām paredzēto mācību līdzekļu klāsts. Esam lepni par komunikatīvo valodas vingrinājumu sagatavošanu un izdošanu. Gramatika nedrīkst būt garlaicīgākais mācību priekšmets skolā, un sērija “Roku rokā” ir pirmais mēģinājums padarīt gramatiku interesantu un jauku. Labs palīgs vēstures, bioloģijas un ģeogrāfijas stundu vadīšanai latviešu valodā 5. un 6. klasē ir LVAVP izveidotie plakāti. Turpinām veidot līdzīgus “pirmās palīdzības” mācību līdzekļus arī 7. un 8. klasei.

Būtiski, ka bilingvālās izglītības sistēmas ietvaros latviešu valodā tiek mācīti tieši šie priekšmeti: vēsture, ģeogrāfija un bioloģija. Apgūstot šos mācību priekšmetus, cilvēks mācās skatīties pāri savas mazās mikrovidītes iekšējām robežām. Svarīgi, ka šos priekšmetus māca un mācās līdz ar Latvijas vērtības sistēmu un skatījumu uz dzīvi.

— Līdz 2001. gadam programmas mērķus izdevās īstenot galvenokārt ar ārvalstu donoru finansiālu atbalstu. Ārvalstu donori ANAP vadībā četros gados šajā programmā ieguldījuši apmēram septiņus miljonus dolāru. Kā LVAVP vadības vienība spēja pārliecināt par šādas programmas nepieciešamību?

— Patiesi, bez ANAP un ārvalstu donoru atbalsta programmas īstenošana nebūtu iespējama. Sākumā valsts līdzdalība bija telpu nodrošinājums, kā arī mācību līdzekļu izdošana par piecdesmit tūkstoš latiem.

Līdzekļu piesaistē LVAVP vadības vienībai ir cieša sadarbība ar ANAP, kas piekritusi sniegt atbalstu arī turpmāk. Lai gan programmas nosaukumā ietverti vārdi “valodas apguve”, patiesībā kopš darbības sākuma tā ir bijusi integrācijas programma. To saprata ārvalstu donori, kuri atzina, ka integrācijas procesā valodai ir viena no galvenajām lomām. Ārvalstu donori visu laiku ir sekojuši līdzi programmas īstenošanas gaitai un pārliecinājušies, ka brīvprātības princips, par ko sākotnēji tika izteiktas šaubas, darbojas — cittautieši brīvprātīgi un labprātīgi iesaistās programmā. Es tomēr ticu liberālai pasaulei daudz vairāk nekā autoritārai. Liberālisma un tolerances izkopšana sevī jāturpina ikvienam ik brīdi.

LVAVP savu statusu ir nostiprinājusi vēl vairāk, kļūstot par sastāvdaļu Sabiedrības integrācijas programmā, kuru valdība apstiprināja šā gada 6. februārī.

Šogad pirmoreiz valsts budžetā ir paredzēti līdzekļi — 428 000 latu — LVAVP īstenošanai. Finansējums paredzēts gan programmas vadības vienības darba nodrošināšanai, gan ikviena atsevišķa projekta īstenošanas atbalstam. Līdzekļu piešķiršana skaidri apliecina, ka valsts uzskata to par savu programmu, kas Latvijai ir ļoti vajadzīga.

Marika Līdaka,

“LV” iekšlietu redaktore