Par latviešu parīzieti Valentīnu

Latviešu biedrības namā 23.oktobrī notika Valentīnas Zeiles un Guntas Strautmanes grāmatas “Valentīna” atvēršanas svētki. Tie kļuva par patiesi skaistu un neaizmirstamu pasākumu gan pašām autorēm un apgāda “Likteņstāsti” vadītājai Anitai Mellupei, gan daudzajiem mākslinieces talanta cienītājiem, kolēģiem un līdzgaitniekiem — visiem, kuri bija ieradušies sveikt un godināt tēlnieci Valentīnu Zeili atkal Rīgā, dzimtenē.

“Šo likteņgrāmatu veltu savam visdārgākajam bērnības draugam — vecmāmiņai, kuras gudrība, ticība, pašuzupurēšanās un bezaprēķina Mīlestība pavadījusi mani visu mūžu.

Pagātni der aplūkot kā gleznu — no tālienes. (..) es joprojām jūtu, ka dzīvoju no bērnības sapņiem, tikai mērogs tiem cits. (..)

Dzīves gaitā esmu nonākusi pie pārliecības, ka tajā nav nekā nejauša.

Viss, kas ar mums notiek, ir jau šūpulī ielikts, vajadzīgs un paredzēts. Tā ir likumsakarīga mūsu domu, jūtu un darbu virkne. (..)

Ceļā sastaptie cilvēki iezīmē visu manu mūža gājumu. Šīs tikšanās bieži šķitušas nejaušas, bet tagad ar dzīvē gūto pieredzi es nešaubīgi saprotu — viņi visi man īstajā laikā atsūtīti, un par to es Dievam bezgalīgi pateicos. Viņi mani rosinājuši, devuši jaunus impulsus, bez kuriem nav iedomājams mākslinieka darbs. Katru no viņiem es atceros ar mīlestību, daudzi joprojām ir kopā ar mani — arī tad, ja fiziskajā telpā atrodamies tālu. Un mana liela vēlēšanās ir, lai viņi paliktu šajā grāmatā.”

Arī šī mākslinieces vēlēšanās ir piepildījusies — grāmatu lasot, pat tikai pārlapojot, iepazīstam spilgtas, izcilas un arī leģendāras personības — Teodoru Zaļkalnu, Kārli Zemdegu, Aleksandru Junkeru, Antuānu Burdelu, ungāru tēlnieku Jeni Kerēņi, mīmu Marselu Marso... Un tomēr — vairāk par visu — pašu mākslinieci, mums tik zināmo tēlnieci, kuras talantīgi veidotās skulptūras, bet jo īpaši — medaļas uzreiz piesaistīja uzmanību un guva pelnītu atzinību, gan pašu mājās krietni vien mazāk iepazīto eleganto parīzieti, kuras darbos “līdzās augstai meistarībai nācis klāt artistisks rotaļīgums, virtuozs vieglums un atraisīts jutekliskums”. (Tā tēlniece un rakstniece Vija Mikāne-Gune raksturo savu studiju biedreni, kuras mākslas vērtētāji un cienītāji šodien pārsvarā runā franciski vai itāliski, — tāda nu reiz bijusi likteņa izvēle.)

Grāmatas “Valentīna” atvēršanas svētkos Rīgas Latviešu biedrības namā: Gunta Strautmane, Valentīna Zeile un Margarita Boēra-Benidira; Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Pēteris Zeile un Latvijas Bankas padomes locekle Valentīna Zeile sveic — Parīzes mākslinieci Valentīnu Zeili Foto: Pēteris Korsaks

Viss, pēc kā tiecies Valentīnas, kopš bērnības nesamierināmas protestētājas, gars (viņa ne uz mirkli nespēja būt kompromisā ar to, kas, viņasprāt, bija nepieņemams, pretrunā ar dabu, sevi pašu un vēlākos gados — arī pretrunā ar mākslu), šķiet, ir izcīnīts un sasniegts. Brīvība viņai bija vienlīdz svarīga — kā gaiss vai ūdens, vai zemes izjūta zem kājām. Kopš bērnības vēlējusies lidot, viņa nespēja būt putns ar aplauztiem spārniem, kā savus studentus pirms daudziem gadiem kodolīgi un ar sāpi raksturojis profesors Kārlis Zemdega. Viņa negribēja samierināties ar dzīvi aiz dzelzs priekškara un kā gājputns, tikai pašai vien izprotamu ilgu dzīta, cēlās spārnos, lai dotos uz siltām zemēm — Vidusāziju, Indiju, arī Āfriku, protams, tur gūtos iespaidus pārradot bronzā vai citā materiālā savā — nu jau par leģendu kļuvušajā — mājā Vecdaugavā. Viņa būtu ar mieru dzīvot Āfrikā — tik dziļš bija šīs zemes un jo īpaši sieviešu radītā skaistuma iespaids. Taču pa ceļam patrāpījās arī viena diena Parīzē, un — šī pilsēta apbūra un sagūstīja Valentīnu, uz visiem laikiem. Viņa bija atradusi savu sapņu zemi, ar laiku sapnis piepildījās, un Valentīna guva savu īsto vietu zem saules un uz zemes. Tur, zem Parīzes debesīm, atrada otru dzimteni, būdama vienlīdz tuva un cienījama abās. (Jau studiju gados Latvijas Mākslas akadēmijā Valentīnas kolēģis un reizē arī skolotājs Oļegs Skarainis zīmīgi teicis: “Te tev nav ko darīt, tava vieta ir Parīzē.”)

Nu jau vairāk nekā divdesmit gadu Valentīna Zeile dzīvo un rada Francijā, šeit, Latvijā, palaikam atgādinādama par sevi — ar jaunu izstādi, klātbūtni vai — kā šajā reizē — ar savu “balto grāmatu” (dzirdot tās pirmos fragmentus, neviļus raisījās asociācijas, pat vairāk — dziļa līdzība ar Jāņa Jaunsudrabiņa vienkāršo, tik dabisko un gudro pasaules izjūtu), kas neapšaubāmi vienlaikus ir arī Guntas Strautmanes “baltā grāmata” (akmeņkaļa veikums jau aizvien svešai acij palicis nemanāms, bet tāda nu reiz ir akmeņkaļa sūtība — kalt un kalt, līdz mākslinieks ir gandarīts).

Slavenais franču mīms Marsels Marso par mākslinieci esot teicis: “Valentīna seko lielajai līnijai no Rida uz Rodēnu, viņa sarunājas ar redzamo un neredzamo.”

Šos viņa vārdus grāmatā “Valentīna” mums atgādina rakstniece Margarita Boēra-Benidira, kuras darbus rotā Valentīnas zīmējumi vai viņas veidoto skulptūru attēli un kura piedalījās grāmatas atvēršanas svētkos Rīgā, jo vēlējās iepazīt zemi un tautu, kura radījusi tik spilgtu un suģestējošu mākslinieci.

Līdzīgi kā Marsels Marso arī Valentīna Zeile par sevi varētu teikt: “Mana laime ir mans darbs, mana skola un skolnieki — un viss.”

Grāmata “Valentīna” ir darbs, kas radies, apliecinot liela talanta vēlmi un nepieciešamību uzdrīkstēties būt pašai, būt saskaņā ar sevi, savu sūtību. Grāmata par talanta diktētu drosmi uzrunāt pasauli.

Marika Marherte — “Latvijas Vēstnesim”