Par Latvijas Tautas fronti un tās Austrumu virzienu

Par Atmodas laika mītiem, leģendām, faktiem

Ints Cālītis, Latvijas Republikas Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas deputāts

Foto: A.F.I.

Pēc stāstījuma Ludzas rajona vēstures skolotāju seminārā 2002. gada 23. oktobrī

Neilgajā laikā, kas aizritējis pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, Atmodas laika sabiedriskie un politiskie procesi ir apauguši ar mītiem un leģendām. Profesionālie vēsturnieki gausi pēta mūsu trešās atmodas vēsturi.

Pastāv uzskats, ka Igaunijas Tautas fronte, Latvijas Tautas fronte un Lietuvas “Sajūdis” bija pirmās demokrātiskās organizācijas PSRS teritorijā, kas, izmantojot Gorbačova pasludināto pārbūvi, sašūpoja padomju impēriju un noveda to līdz sabrukumam. Tas ir patīkams, tomēr mīts.

Igaunijas Tautas fronte tomēr nebija pirmā Kompartijas nesankcionētā sabiedriskā organizācija PSRS. 1988. gada maijā Maskavā nodibināja politisku partiju “Demokrātiskā savienība”. Partijas dibināšanā piedalījās pārstāvji no PSRS 27 pilsētām. Tomēr ne visiem demokrātiskas ievirzes aktīvistiem patika nosaukums partija, kas asociējās ar vienīgo pazīstamo partiju — Kompartiju. Tādēļ Demokrātiskās savienības Ļeņingradas nodaļa sevi pārdēvēja par Ļeņingradas Tautas fronti, jo saprata, ka ne visi komunistiskā režīma pretinieki būs gatavi atkal iestāties kādā partijā. Starp citu, pirms diviem gadiem noslepkavotā Pēterburgas domes deputāte Gaļina Starovoitova vadīja Ļeņingradas Tautas fronti un piedalījās citās Viskrievijas demokrātisko kustību aktivitātēs.

Arī man ir bijusi izdevība piedalīties Krievijas demokrātu rīkotajos pasākumos, jo cietumos un nometnēs biju iepazinies ar daudziem disidentiem no dažādām Krievijas vietām un saņēmu ielūgumus uz dibināšanas kongresiem un konferencēm. 1989. gada 31. oktobrī LTF domes valdes sēdē pieņēma lēmumu izveidot darba grupu jeb Komiteju sadarbībai ar demokrātiskām organizācijām. Būtībā bija nepieciešams legalizēt manu piedalīšanos dažādos Krievijas demokrātu forumos un pilnvarot mani runāt LTF vārdā. LTF vadība saprata nepieciešamību balstīt Krievijas demokrātiskās organizācijas, kas savukārt atbalstīja mūsu Tautas fronti un latviešu tautas mērķus. LTF Ārlietu komiteja darbojās Rietumu virzienā, bet PSRS tajā laikā formāli vēl nebija īstas ārzemes. Tādēļ manis vadītā komiteja darbojās Austrumu virzienā. Šo darbību pamanīja interfrontieši un savā lapelē “Jeģinstvo” sūkstījās, ka, lūk, LTF emisāri braukā pa Krieviju un eksportē Baltijas revolūciju.

Līdzīgi kā Baltijas valstīs, arī Krievijā sākās strauji un grūti pārskatāmi demokratizācijas procesi no apakšas. 1988. gada vidū Maskavā notika Demokrātiskā centra konference, kurā teicu apsveikuma vārdus. Šajā konferencē sprieda par iespēju izveidot vienotu Krievijas Tautas fronti. Toreiz neizdevās vienoties par frontes dibināšanu, jo no vairākiem Krievijas reģioniem nebija ieradušies delegāti.

Tajā pašā vasarā biju ielūgts piedalīties Jaroslavļas Tautas frontes organizācijas komitejas rīkotajā frontes dibināšanas kongresā.

1989. gada agrā pavasarī kopā ar LTF lektoru grupas dalībnieku Jāni Dinēviču piedalījāmies Maskavas konferencē, kur sprieda par nepieciešamību veidot Krievijas Tautas fronti. Toreiz konference pieņēma rezolūciju par Borisa Jeļcina atbalstīšanu Krievijas prezidenta amatam.

Aprīļa beigās biju ielūgts Novosibirskas Akadēmijas pilsētiņā, kur dažādas demokrātiski orientētas organizācijas rīkoja demokrātijas attīstības problēmām veltītu konferenci. Līdz tam Novosibirskā un apkārtējās pilsētās bija notikuši streiki un mītiņi ne tikai ar ekonomiska, bet arī politiska rakstura prasībām.

1989. gada maijā Jaroslavļā notika divu dienu ilga Krievijas Tautas frontes dibināšanas konference, kurā es piedalījos ar LTF pilnvarojumu un iniciatīvas grupas personīgu ielūgumu. Uz konferenci neaicināti bija ieradušies divi Latvijas Interfrontes pārstāvji. Viņu reakcionārā runa nerada atsaucību konferences dalībniekos, un pēc manas uzstāšanās un vētrainā atbalsta interfrontieši atstāja zāli un ar nākamo vilcienu aizbrauca mājās.

1989. gada 14. novembrī LTF valde nolemj kā “Atmodas” pielikumu izdot Ļeņingradas neatkarīgo avīzi “Demokratičeskaja Rossija” (“Demokrātiskā Krievija”). Tajā pašā laikā Maskavā tiek izveidota LTF atbalsta grupa.

Nedēļu pirms Gruzijas Tautas frontes dibināšanas kongresa uz Tbilisi devās Ingūna Ebela, jurists Egīls Radziņš un es. Ingūnai un man Gruzijā bija stabils paziņu loks, un Egīlu lūdza konsultēt dokumentu projektu gatavotājus. Disidenta Meraba Kostavas dzīvoklī centos pārliecināt disidentu un vēlāko Gruzijas prezidentu Zviadu Gamsahurdiju par nepieciešamību atbalstīt Tautas frontes dibināšanu.

Tajā pašā 1989. gada vasarā nodibinājās arī tautas frontes analogs Armēnijā, kas saucās Armēnijas Vistautas kustība. Dibināšanas kongresā LTF pārstāvēju es un notikumus dokumentēja videooperators Vilnis Meliņš.

Tautas frontes un analogas demokrātiskas organizācijas tika dibinātas Azerbaidžānā, Kijevā, Čeļabinskā, Baltkrievijā un citur. Zīmīgi, ka Sahalīnā nodibinājās LTF Sahalīnas nodaļa.

Uz Kijevas “Ruha” dibināšanas kongresu devās divi no LTF domes valdes: Sandra Kalniete un es. Šajā kongresā spožu runu teica Sandra un uzdāvāja priekšsēdētājam dzejniekam Dračam Latvijas karogu. Man savukārt bija iespēja likt lietā savas ukraiņu valodas zināšanas.

Vasaras beigās Čeļabinskā notika Krievijas Tautas frontes II kongress. LTF šajā kongresā pārstāvēju es. Bija pārstāvji no Lietuvas “Sajūža”, bet neieradās Igaunijas Tautas frontes pārstāvji. Visos šajos kongresos un konferencēs viesi no Baltijas valstīm piedalījās padomdevēju statusā. Mūsu organizāciju mērķi bija atšķirīgi, jo atšķirībā no Krievijas organizācijām, kas galvenokārt izvirzīja prasības pēc demokrātijas, mums svarīgākā bija cīņa par pilnīgu neatkarību. Vēlu rudenī Kauņā notika Krievijas Tautas frontes domes sēde, un ar to arī beidzās šīs organizācijas aktīvā darbība.

Notikumu tālākā attīstība parādīja Krievijas demokrātisko kustību amorfumu un nespēju koncentrēt spēkus radikālai darbībai. Tam bija vairāki iemesli: a) nespēja īsā laikā lielajos Krievijas plašumos izveidot vienotu darbotiesspējīgu organizāciju; b) dažādie uzskati par demokrātijas iedibināšanai nepieciešamajiem ceļiem; c) demokrātisko tradīciju trūkums visā ilgajā Krievijas vēsturē; d) līderu ambīcijas.

Tomēr visvairāk demokrātijas attīstību Krievijā traucēja tas, ka brīvdomātāji dalījās divās pamatgrupās: bija nacionālie radikāļi un demokrāti pēc Rietumu parauga. Kā zināms, brīvdomība parādījās pēc cara Pētera I ieviestās muižnieku piespiedu izglītošanas Eiropas skolās, taču Krievijā drīz vien nācās ieviest cenzūru, jo viņu iegūtās atziņas bija pretrunā ar impērijas realitāti. Vēl stingrāka cenzūra bija nepieciešama pēc boļševiku valsts apvērsuma: Staļina režīms bija īpaši nežēlīgs pret demokrātiem, saskatot tajos reālu draudu komunisma ideoloģijai, toties samērā iecietīgi izturējās pret krievu nacionālistiem. Jau drīz pēc atziņas, ka pasaules revolūcijas ideja ir izgāzusies, proletariāta vadoņiem nekas cits neatlika kā samierināties ar nacionālistu eksistenci. Ir grūti raksturot krievu nacionālismu, jo tur emocijas ir pārsvarā pār idejām, bet īsumā to varētu izteikt šādi: Krievija atšķiras no citām valstīm un ir pārāka par tām; krievu tauta ir morāli pārāka un talantīgāka par citām tautām; 1917. gada apvērsums bija kaitīgs, jo veicināja inteliģences tuvināšanos rietumnieciskām idejām, sociālismam un ateismam un tautas attālināšanos no reliģijas un zemkopības, bet savās galējās izpausmēs tas sasaucas ar nacionālsociālismu un šodien ir transformējies nacionālboļševiku kustībā.