Par savas Tēvzemes vēstures apzināšanu un izpratni

Par vēstures skolotāju semināru Ludzā

Jau stāstījām par Latvijas Republikas Augstākās padomes LTF frakcijas deputātu kluba, Latvijas Okupācijas muzeja un 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda rīkoto ‘Tēvzemes mācības semināru Ludzā, kurā piedalījās rajona skolu vēstures skolotāji un vecāko klašu audzēkņi. (Informācija par to “LV” 25. oktobra numurā). Atceļā uz Rīgu semināra rīkotāji dalījās iespaidos, pārrunāja turpmākās sadarbības iespējas. Skolotāji bija ierosinājuši organizēties varbūt mazākās grupās, kas varētu iet klasē un vadīt vēstures stundas.

Bija žēl, ka saspringtā darba ritma dēļ šī semināra vadītāji maz varēja dalīties personiskajos pārdzīvojumos un pieredzē. Piemēram, Ints Cālītis tikai garāmejot pieminēja savus trīs apcietinājumus un nometinājumus. Mājupceļā runājām par to, un gribas apgalvot, ka viņa stāstījums būtu skolēniem visai pamācošs vismaz divos aspektos: cik nenomācams un nepieveicams var būt brīvības gars un cik mērķtiecīgi cilvēks var mācīties un izglītoties pat visskarbākajos apstākļos.

Pirmo reizi Ints Cālītis tika apcietināts 1948. gada 18. novembrī. Viņš kopā ar domubiedriem Rīgas 1. vidusskolā bija izveidojis jaunatnes organizāciju. Tika notiesāti desmit puiši. Intam piesprieda 25 gadus, un viņš nonāca Kolimā, zelta un urāna rūdas ieguves vietās. Lai nebūtu jāiet pie visgrūtākajiem darbiem, izmācījies par ļoti augstas klases elektriķi. No mūža nometinājuma Magadanas apgabalā paglābis tā sauktais Hruščova atkusnis: 1956. gadā Ints pēc astoņiem nebrīves gadiem atgriezās Rīgā. Ļoti gribējās mācīties, un Raiņa vakara vidusskola, kas toreiz darbojās tajās pašās 1. vidusskolas telpās, nevairījās no šādiem brīvdomātājiem. Ints turpināja komunistiskā režīma drupināšanas darbu un 1958. gadā atkal tika apcietināts. Par “pretpadomju propagandu un aģitāciju” viņš nonāca Mordovijas nometnē, kur pavadīja sešus gadus - līdz 1964. gadam. “Nedaudzie kriminālisti, kas tur atradās, nebija pat manāmi, viņi bija zemāki par zāli. Pārsvarā te bija ar kara vilni atnestie padomju armijas karagūstekņi, pretestības kustības dalībnieki no Polijas un Ukrainas, nacionālie partizāni no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas, politiskie ieslodzītie jeb tā sauktie disidenti, kas iestājās par cilvēktiesībām un demokrātiskām brīvībām. Tas bija milzīgs garīgais un intelektuālais potenciāls. Ikviens te varēja apgūt kādu filozofijas virzienu vien vēlējās un iemācīties jebkuru valodu. Mūsu barakā bija dāņi, Čehijas vācieši, beļģi, holandieši un vēl citu tautību vīri. Sarunājāmies vāciski. Es vācu valodu biju apguvis jau skolā, bet te labi iemācījos sarunu valodu. Tagad dažādās konferencēs un sanāksmēs vācieši man dažkārt izsaka komplimentus, jo runāju ne tā, kā ir gramatikas grāmatā, bet dzīvajā tautas valodā. Nometnē nostiprināju arī lietuviešu, ukraiņu un poļu valodas zināšanas, mazliet pamācījos čehu, bulgāru un serbu valodu.”

Par serbu valodu Intam Cālītim ir īpašs stāsts: “Ap 1965. gadu, kad biju jau mājās, es konstatēju, ka Dienvidslāvijas komunistiem ir tādas brīnišķīgas avīzes kā “Borba” un “Politika”. Visdārgākās avīzes Preses apvienības katalogā. Pasūtīju “Politiku”, kas maksāja, cik atceros, 127 rubļus gadā. Laikraksts iznāca septiņas reizes nedēļā ar 60 lappusēm. Protams, lielāko daļu aizņēma reklāma un sludinājumi, kas mani neinteresēja, bet kādas desmit lappuses bija ļoti vērtīgas. Lai labāk saprastu saturu, iegādājos vācu-serbu un krievu-serbu vārdnīcas un valodas pašmācības grāmatas. Maskavā akreditētā avīzes korespondenta Risto Bajalska lieliskie komentāri deva pilnīgu priekšstatu par visām svarīgākajām norisēm PSRS, un man nebija jālasa garie “palagi” ar dažādos kongresos un plēnumos teikto runu atreferējumiem. Laikraksts daudz brīvāk un plašāk nekā padomju prese informēja par notikumiem visā pasaulē, publicēja kultūrvēsturiskus apskatus un rakstīja par zinātnes sasniegumiem.”

Ar savām labajām valodu zināšanām Ints Cālītis kļuvis par ārzemju literatūras grāmatnīcas “Globuss” pastāvīgu klientu un kā savējais ticis uzņemts gan Lietuvā, gan Ukrainā un Baltkrievijā. 1977. gadā tikusi nodibināta Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nacionālo kustību galvenā komiteja, kam gan nav bijis lemts ilgi pastāvēt. Kad 1983. gadā Intu Cālīti atkal apcietināja, viens no apsūdzības punktiem bija “apmelojošu ziņu izplatīšana par kaut kādu izdomātu Molotova-Ribentropa paktu”. Tiesa piesprieda sešus gadus, no kuriem divi pirmie gadi Čistopoles cietumā Tatārijā un pārējie nometnē Permas apgabalā Ziemeļurālos. Līdz pat 1986. gadam, kad atbrīvošana tikusi panākta lielā mērā ar Inta dzīvesbiedres Ināras uzņēmību un neatlaidību.

Tikai pēc tam nāca Atmodas gadi un notikumi, par kuriem tika stāstīts seminārā. Un arī katrs no šiem braucieniem būtu īpašas sarunas vērts: “Tās bija brīnišķīgas tikšanās. Katrs nāca ar savu pieredzi, savu pienesumu. Bija saturīgas uzstāšanās, un tika pieņemti vēsturiski lēmumi, bet vēl interesantākas bija sarunas kuluāros un vakara stundās. Piemēram, Novosibirskas Akadēmijas pilsētiņā, kur bija sapulcējušies tik daudz gaišu prātu, tik liels intelektuālais potenciāls.”

Šoreiz lasītājiem piedāvājam Inta Cālīša stāstījumu Ludzā notikušajā vēstures skolotāju seminārā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore