Par multikulturālu sabiedrību

Šveices ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Villijs Holds:

Kad iepriekšējo reizi sniedzāt interviju “Lauku Avīzei”, sacījāt, ka Latvija ir kā termometrs, kas rāda, kā veidojas attiecības starp Krieviju Un Eiropas demokrātijām. Ko tagad rāda šis termometrs?

Domāju, ka mēs joprojām lasām šā termometra rādījumus un gala rezultāta vēl nav. Pagaidām ir pāragri nonākt pie galīgā secinājuma. Varbūt mēs pie tā nonāksim pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Tad būs redzams, vai šie Latvijai svarīgie soļi, piemēram, atstās kādu iespaidu uz Latvijas un Krievijas attiecībām.

Kā jūs raugāties uz mūsdienīgo Latviju? Vai latviešiem savā dzīvē kaut kas būtu jāmaina, lai mēs pilnā mērā varētu ieiet Eiropā?

Kad es lasu un dzirdu, ko par Latviju raksta un runā, konstatēju, ka parasti tiek runāts par trijām lietām, kuras vēl var tikt mainītas vai uzlabotas. Pirmkārt tā ir korupcija. Tas gan nav tik daudz mans personīgais viedoklis, cik Eiropas Savienības, NATO un daudzu ārvalstu uzņēmēju nostāja, ka Latvijā pastāv korupcija. Fakts ir arī tas, ka Saeimas vēlēšanās uzvarēja tā partija, kas īpaši uzsvēra, ka vēlas cīnīties pret korupciju. Korupcija ir liela problēma, ar kuru ir jācīnās. Otra lieta ir Latvijas tieslietu sistēmas efektivitāte. Tieslietu sistēma nav pietiekami efektīva un caurspīdīga. Tā domā ļoti daudzi cilvēki. Treškārt, vēl ir daudz jāpaveic, lai starp latviešiem un pārējiem Latvijas iedzīvotājiem uzbūvētu nepieciešamo uzticību. Protams, mēs zinām, ka lielākā daļa nelatviešu ir krievi. Daudz jau ir izdarīts, taču vēl ir pietiekami daudz iespēju, kā uzlabot psiholoģisko klimatu. Es runāju nevis par tiesisko klimatu, bet gan tieši psiholoģisko. Mērķim vajadzētu būt tādam, ka iespējami daudz nepilsoņu naturalizējas un sevi identificē ar jauno valsti. Šā mērķa sasniegšanai ir vajadzīga gan attiecīga tiesiskā konstrukcija, kas jau ir gatava, gan attiecīgs psiholoģiskais klimats. Klimatu iespējams uzlabot, piepūloties abām pusēm.

Starp citu, atkal un atkal dzirdu, ka Latvijā cilvēki paši neizrāda pietiekami lielu iniciatīvu. Iespējams, ka tas ir Padomju Savienības mantojums, kad visi gaidīja tikai pavēles.

Runājot par krieviem Latvijā, jautājums pēc būtības ir tāds: vai Latvijai būtu jāpiemērojas kādas kaimiņvalsts gaumei? Latvieši nekad nepiekritīs, ka Latvija atgriezīsies jelkādā Krievijas ietekmē. Kamēr šajā jautājumā nepanāksim vienprātību ar Latvijas krieviem, nekāda integrācija nesanāks. Tā nav normāla situācija, ka latviešiem savā zemē ir jāpieskaņojas kāda cita etnosa prasībām.

Man ir pilnīga izpratne par šādu nostādni, un es jums pilnībā piekrītu. Vēlos tikai teikt, ka vēsturi nevar padarīt par nebijušu, jo, kas ir noticis, ir noticis. Šie cilvēki ir Latvijā, un tagad pastāv divas iespējas: pirmkārt, viņiem teikt, ka jūs šeit neesat aicināti, un pēc tam sagaidīt attiecīgu rīcību, nesadarbošanos; otrkārt, var viņiem pateikt, ka vēsture netiks aizmirsta, taču no izveidojušās situācijas panākt labāko risinājumu. Manā skatījumā ir ļoti svarīgi, lai nākotnē tiktu atzīta pagātne, proti, ka Latvijai un latviešu tautai tika nodarīta liela pārestība. Ja šodien zināmai daļai latviešu ir problēmas ar krieviem, tad, iespējams, tas tā ir tāpēc, ka joprojām krievu puse nevēlas atzīt vēstures patiesību. Nav iespējams būvēt solīdu nākotni, ja pagātne nav līdz galam izpētīta (aufgearbeitet). Vienreiz krieviem vajadzētu būt godīgiem un pateikt: jā, tādas lietas ir notikušas, mums ir ļoti žēl un tā nevajadzēja darīt. Diemžēl trūkst atklātības. Taču es joprojām esmu pārliecināts, ka šajā situācijā ir jāatrod labākais risinājums. Latvijā vienmēr ir bijusi multikulturāla sabiedrība, un tā vienmēr ir bijusi Latvijas stiprā puse. Domāju, ka tagad Latvijai vajadzētu censties pašreizējo multikulturālo salikumu no iekšpolitiskas problēmas pārvērst par priekšrocību starptautiskajā konkurencē. Multikulturālajam salikumam jākļūst par sabiedrības bagātinājumu.

Katrā ziņā vēlos pateikt, ka ar naturalizācijas noteikumiem, kā arī nepilsoņu politiskajām tiesībām Latvijā viss ir labākajā kārtībā. Latvijas nepilsonim ir lielākas tiesības nekā ārvalstniekam, kas jau 50 gadus dzīvojis Šveicē.

Tādā gadījumā dīvaini ir mājieni no Eiropas puses, ka naturalizācijas process nenotiek pietiekami ātri. Turklāt latviešiem ar šo jauno pilsoņu uzņemšanu saistās zināmas bažas.

Es to saprotu un vēlos vēlreiz pateikt, ka pārestību nav nodarījusi Latvija. Tiem, kas nodarīja pāri Latvijai, būtu jāuzņemas atbildība un jārīkojas tā, lai latviešiem vairs nebūtu bailes. Nevis latvieši ir vainīgi, bet gan otra puse. Tāds ir mans personīgais viedoklis.

Vēl vēlos pateikt divas lietas. Pirmkārt, šā gada martā, kad Latvijā viesojās Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas delegācija, visas Rietumeiropas valstis vienā balsī konstatēja, ka nevar būt ne runas par to, ka Latvijā krievu valoda varētu būt otrā valsts valoda. Otrkārt, ir ļoti svarīgi, ka cilvēks jūtas labi tur, kur viņš dzīvo. Mēs vēlamies, lai Latvijai klātos labi un lai visi, kas tajā dzīvo – latvieši, krievi vai ķīnieši – justu, ka Latvija ir viņu dzimtene. Šveices sniegtajam atbalstam vajadzētu palīdzēt sasniegt šo mērķi. Latvijas iestājai Eiropas Savienībā arī vajadzētu palīdzēt ātrāk sasniegt šo mērķi. Es personīgi domāju, ka Latvija, iestājoties Eiropas Savienībā, ļoti daudz iegūtu. Savienībai, protams, ir ne tikai labās puses, un tas būs komplekss risinājums. Latvija nevar paņemt tikai labo, slikto atstājot malā. Noteikti Latvijai būs arī piemērošanās problēmas, kā tas ir bijis ar citām pašreizējām Eiropas Savienības dalībvalstīm, taču es tomēr domāju, ka gan Latvija, gan latvieši ļoti daudz iegūs no iestājas savienībā.

Jājautā tikai, vai Eiropas Savienība mūs uzņems.

Es domāju, ka lēmums jau ir pieņemts, sarunas par iestāšanos ir gandrīz noslēgtas un visi rēķinās ar to, ka arī Latvija 2004. gadā iestāsies Eiropas Savienībā. Cik man zināms, tā ir tikpat kā noslēgta lieta. Es nekad neliktu naudu uz to, ka Latvija nepievienosies Eiropas Savienībai. Taču jāatceras, ka ar iestāšanos ES smagais darbs nevis beigsies, bet gan tikai tad tas pa īstam sāksies.

“LAUKU AVĪZE”; pēc R. Būra un V. Krustiņa intervijas “Vēstnieks: “Latvijā nepilsonim ir lielākas tiesības nekā ārvalstniekam, kas 50 gadus dzīvojis Šveicē.””