Par ES jauno austrumu robežu

Eiropas Savienības ārlietu komisārs Kriss Patens:

Pēc dažām nedēļām tiks pieņemts lēmums, kas likvidēs pēdējās pēdas Eiropas sadalījumam divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Plaisa starp Austrumiem un Rietumiem, starp brīvajiem un apspiestajiem cilvēkiem, starp labklājības sabiedrību un jebkādu cerību pašapliecināties zaudējušajiem jau sarūk. Vienošanās decembrī par desmit jaunu Eiropas Savienības locekļu uzņemšanu atkal apvienos Eiropu labiem mērķiem.

Uzaicinot jaunas dalībvalstis no agrākā austrumu bloka ir ne tikai veids, kā sadziedēt brūces vai nolīdzināt aizvadītā gadsimta netaisnības. Pievienošanās perspektīva ir ļāvusi mūsu kaimiņiem veikt gludu un mierīgu pāreju prom no savas komunistiskās pagātnes. Un, piedāvājot tiem skaidru nākotni, mēs esam palīdzējuši stabilizēt to, kas varēja pārvērsties ļoti nemierīgā šodienā.

Bet tas ir kaut kas tāds, ko nevar atkārtot bezgalīgi. Paplašināšanās ir bijusi viens no mūsu ārējās politikas spēcīgākajiem instrumentiem, taču ir skaidrs, ka ES robežas nevaram paplašināt nenoteiktos apmēros. 2004. gada paplašināšanās nebūs pēdējā, bet eventuāli mums būs jānosaka limiti: mums tas jādara, lai šajā pasaules daļā neradītu jaunas maldinošas robežas.

Pēc 2004. gada ES paplašināšanās mums būs jauni kaimiņi, kuriem nedrīkstētu ļaut justies kā pamestiem jauna dzelzs priekškara nepareizā pusē. Pat jau pirms šā procesa jādomā par attiecībām, kādas mums būs ar šīm valstīm.

ES jaunā austrumu sauszemes robeža būs apmēram 3000 kilometrus gara – no pašiem Somijas ziemeļiem, līdzās Baltijas valstīm un Viduseiropai līdz Balkāniem dienvidos. Šai līnijai piekļausies dažādas lingvistiskās un etniskās kopienas – 1,5 miljoni krievu, aptuveni 350 000 baltkrievu un gandrīz tikpat daudz ukraiņu, kas dzīvos pašā savienībā. Vienlaikus visai nozīmīgas poļu, ungāru, slovāku un rumāņu minoritātes atradīsies ārpus ES robežām.

Savienības jaunajām robežām ar Ukrainu, Baltkrieviju, Krieviju un (pēc Rumānijas pievienošanās) Moldovu ir jākalpo gan kā vārtiem un kā robežām, gan kā saskares punktiem un drošības garantiem. Jāstimulē tirdzniecības uzplaukums un investīciju ienākšana, lai robeža veicinātu labklājības paplašināšanos: lai nerastos dalījuma līnija, kuras vienā pusē dzīvo pārtikušie, otrā – trūcīgie. Un abās savienības nākotnes austrumu robežas pusē dzīvojošo iedzīvotāju vēsturiskās, kultūras un etniskās saites, kuras atdzīvinātas pēc režīmu maiņas Viduseiropā un Austrumeiropā, drīzāk veicināmas, nevis vājināmas.

Mums jādomā, kā savās kopējās interesēs attīstīsim tuvākas attiecības ar jaunajiem austrumu kaimiņiem. Tehniskā līmenī ir pētami jauni ceļi, kā konsolidēt finanšu palīdzību un citu veidu atbalstu, kādu piedāvājam Viduseiropas, Austrumeiropas un NVS valstīm. Politiskā jomā tie ir pārrobežas jautājumi – sākot ar migrāciju un kultūras sakariem, reģionālo tirdzniecību un ekonomisko attīstību, intensīvu dialogu: tas viss var šīs valstis iesaistīt ciešākās attiecībās ar ES arī bez dalībvalsts statusa, bet atzīstot to īpašo vietu mūsu kartē.

Protams, sekmīga šādu jauna tipa attiecību veidošana nav tikai ES rokās. Desmit gadus šīs valstis ir smagi cīnījušās, lai pārietu no padomju republikām uz Eiropas stila demokrātijām ar tirgus ekonomiku, un ir vēl daudz darāmā.

Mūsu uzdevums ir apliecināt, ka svarīgi tās pašas vērtības un principus piemērot kopējās robežas abās pusēs, ar tiem pašiem tirdzniecības un investīciju nosacījumiem. Nav cita ceļa, lai samazinātu un kaut kad arī likvidētu to milzīgo bezdibeni, kāds pastāv starp mūsu un viņu labklājību. Cieša sadarbība ar Krieviju noteikti būs būtiska, lai šajā ziņā gūtu panākumus. Ja vien nesāksim veidot pamatus jaunai sapratnei ar mūsu nākotnes kaimiņiem, mēs riskējam radīt jaunas grūtības turpmākajos gados.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”; pēc K. Patena raksta “Jaunās robežas un sadarbības atslēgas”