Par savienojuma daudznozīmību

Par Sv.Pētera baznīcā un Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā atvērto tekstilmākslas izstādi

Māksliniece Edīte Paula–Vīgnere; izstādē redzamie darbi Foto: A.F.I.

Tā ir jau septītā Tekstilmākslas asociācijas rīkotā izstāde, un tās koncepcija izteikta ar tādu daudzslāņainu jēdzienu kā savienojums. Tas varētu būt mudinājums meklēt vienotību, saskaņu ikvienam pašam sevī, starp paaudzēm, starp mākslas darbu un skatītāju. Asociācijas prezidente Aija Baumane gan atzinās, ka viņa zināmu vienotību labi saskata katrā atsevišķā darbā, bet ne izstādē kopumā: “Autori ir tik atšķirīgi, ka vienojošo grūti saskatīt. Un tas ir ļoti labi, jo mākslā nekas nav svarīgāks par spilgtu individualitāti.” Tam piekrita arī koncepcijas autore Guna Laukmane un novēlēja ikvienam šajā izstādē atrast savu darbu, ar kuru var veidoties saskaņa, savienojums vai varbūt īssavienojums.

Gan mākslinieku, gan skatītāju atzinību izpelnījies izstādes iekārtotājs Arnis Pumpurs. Sv.Pētera baznīcā eksponēti lielākoties klasiskie gobelēni, muzejā ir vairāk dažādās jaunās tehnikās darinātu tekstiliju un telpisko kompozīciju. Viena ekspozīcija šķiet nopietnāka, otra atraktīvāka, bet abas vieno augsts mākslinieciskais līmenis. Aiju Baumani, kas ir arī Mākslas akadēmijas profesore, sevišķi iepriecina visu paaudžu autoru līdzdalība un jauniešu lielā aktivitāte: “Spilgtu debiju šai izstādē apliecina otrā kursa studentes Ilze Kalnroze un Baiba Rēdere. No mūsu daudzsološās jaunās paaudzes nāk arī izstādes idejas autore. Jaunatne meklē jaunus izteiksmes veidus, jaunus paņēmienus un jaunus ceļus. Izstādes arvien ir katra mākslinieka veikuma un arī asociācijas darba pārvērtēšanas laiks un turpmāko ceļu iezīmēšana.”

Tekstilmākslas asociācijas septītā izstāde ir tik krāšņa un daudzveidīga, ka prezidente ar pilnu pārliecību varētu teikt: “Līmeni noturam, attīstāmies!” Tieši tā to formulēja pazīstamā tekstilmāksliniece Edīte Paula-Vīgnere: “Asociācija dzima mums visiem ļoti grūtā brīdī. Bijām zaudējuši savu profesoru Rūdolfu Heimrātu. Līdz ar tirgus ekonomikas ienākšanu izstādīšanās iespējas kļuva arvien mazākas. Attapāmies, ka sēžam uz sēkļa, jo bez izstādēm nekāda attīstība nav iespējama. Pēdējā brīdī mums izdevās saņemties, nodibināt savu asociāciju. Lai nezustu profesionālisms, lai būtu pleca sajūta un jaunajiem būtu, kur tikties. Mēs sanākam reizi mēnesī, domājam par nākotni. Un top brīnišķīga māksla. Šoreiz žūrijas komisijai nenācās noraidīt gandrīz nevienu darbu.”

Arī Edītei pašai darba spars un prieks nav gājis mazumā, kaut kāju kaites likušas atteikties no aušanas: “Kad nevarēju vairs stellēs nosēdēt, sāku mēģināt strādāt citādi. Agrāk man bija nepatika pret sintētiskajiem materiāliem, bet tehnoloģijas attīstās un rūpniecība piedāvā aizvien brīnumainākas lietas. Radīti ļoti skaisti sintētiskie audumi, kas negumzās, ir viegli pārvadājami un lieliski izmantojami telpiskās kompozīcijās. Dzīvoju līdzi laikmeta virzībai. Tas gan nenozīmē, ka es negribētu aust. Mazās stellītes esmu paturējusi un, tiklīdz veselība atļaus, gan jau audīšu atkal.” Bet tēva darinātās lielās stelles, uz kurām tapuši daudzi tekstilmākslas šedevri, kas nesuši Latvijas vārdu tālu pasaulē, tagad atrodas Siguldas mūzikas un mākslas skolā — skaistajā Baltajā flīģelī. Izstādes atklāšanas dienā līdz ar lielu zilu puķi sveicienus no skolas saimes nesa skolotāja Ieva Vanaga. Viņa teica, ka bērniem stelles ļoti patīk, un sirsnīgi aicināja mākslinieci ciemos. Edīte solījās tiešām aizbraukt, jo mājās vēl esot daudz dziju un sizala, ko skolēni varētu izmantot. Turklāt atradies arī mazais laimes pakaviņš, ko tēvs savulaik dāvinājis līdz ar stellēm. To viņa vedīšot ciemakukulim.

Mākslinieci šis siguldiešu sveiciens ļoti saviļņoja, jo steļļu nodošanas diena esot bijusi bezgala jauka: “Tā ir zelta vieta! Skolā viss tik gaišs, un apkārtne tik skaista! Tieši tai dienā Raimondam kopā ar draugiem skolā bija koncerts. Kad publika prasīja piedevas, viņš brīnišķīgi nospēlēja kādu Šopēna etīdi. Iedams garām aušanas klasei, brālis gan zobgalīgi teica, ka nu man te esot memoriālā istaba, bet patiesībā arī viņam patīk, ka mūsu tēva darinātās stelles nonākušas tik labās rokās.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore