Arī 100 priekšstāvji skaita savus darbus

“Latvijas Vēstnesis” jautā 7. Saeimas deputātiem

Rudens allaž mūsu zemē bijis ražas laiks, kas pilda klētis, apcirkņus un pagrabus. Tagad, kad jau iezīmējas 8. Saeimas aprises, ir arī īstais brīdis, lai pašu paveikto izvērtētu 100 tautas priekšstāvji — 7. Saeimas deputāti. “Latvijas Vēstnesis” visiem valsts augstākajiem likumlēmējiem lūdza atbildēt uz trim jautājumiem.

1. Kāds ir tieši jūsu ievērojamākais sasniegums 7. Saeimas darbā?

2. Ko no savām iecerēm nav izdevies īstenot un kāpēc?

3. Kura jūsu uzstāšanās Saeimas tribīnē vēl arvien šķiet visspilgtākā un vajadzīgākā?

Aleksandrs Bartaševičs

1. Runājot par maniem sasniegumiem 7.Saeimas darbā, ir jāmin amats, ko es saņēmu – Saeimas sekretāra biedrs. Tas jāvērtē kā visas mūsu frakcijas sasniegums. Tā bija pirmā reize, kad mūsu frakcija tika iekļauta parlamenta sistēmā, un es esmu pirmā persona, kas tika ievēlēta ar Saeimas balsu vairākumu. Ar to mēs pierādījām, ka spējam strādāt politikā arī augstos, vēlētos amatos. Un nākotnē vēlamies strādāt arī pozīcijā. Pie personīgiem sasniegumiem es vēlētos minēt arī savas pieredzes pieaugumu. Ir uzlabojusies mana valodu (latviešu, angļu) prasme. Šā deputātu sasaukuma laikā nācās daudz strādāt vairākās starptautiskās organizācijās. Izdevās arī pielikt roku vairāku likumprojektu sagatavošanā.

2. Nesasniegtais lielā mērā ir saistīts ar frakcijas vietu Saeimā, un tā bija opozīcijā. Kaut no malas, iespējams, izskatās, ka esam nepieredzējuši, patiesībā vairāku sasaukumu pieredze mūs ir izveidojusi par pieredzējušiem politiķiem. Es nevēlētos īpaši izcelt kādu no nesasniegtajiem mērķiem, bet gan domāt, ka 8. Saeimā izdosies paveikt daudz vairāk no iecerētā.

3. Manuprāt, ietekmīga runa ir tikai tad, ja tai seko kāds pozitīvs rezultāts. Esot opozīcijā, daudz nākas teikt tā sauktās dežūrrunas, jau iepriekš paredzot iznākumu. Mani pašu ļoti interesē īres un citi dzīvojamo telpu likumdošanas jautājumi. Daudz par tiem nācās arī uzstāties. Tāpēc atbildēšu, ka šādas uzstāšanās bija saistībā ar likumu “Par dzīvojamo telpu īri”..

Martijans Bekasovs

1. Strādājot Saeimā, vadījos pēc Latvijas Sociālistiskās partijas priekšvēlēšanu programmas, kas iekļauta politisko organizāciju apvienību “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” programmā. Tās galvenās pamattēzes ir: sociālā un ekonomiskā stabilitāte; cilvēktiesību konsekventa ievērošana; cilvēka drošība saliedētai politiskai nācijai, kas uz demokrātijas un taisnīguma pamata apvieno visus Latvijas cilvēkus neatkarīgi no viņu tautības; līdzsvarota ārpolitika, kas vērsta uz sadarbību ar valstīm gan austrumos, gan rietumos.

2. Ņemot vērā, ka esam opozīcijas frakcija, panākt būtisku likumprojektu vai likumu grozījumu pieņemšanu nav izdevies, jo eksistē pārāk stingra blokāde mūsu likumdošanas iniciatīvām. Par to, cik ātri tiek noraidīti mūsu priekšlikumi, var pārliecināties Saeimas plenārsēžu stenogrammās. Kā piemērus minēšu dažus mūsu frakcijas iesniegtos un koalīcijā esošo valdības partiju noraidītos likumprojektus — par statusa piešķiršanu Otrā pasaules kara antihitleriskās koalīcijas veterāniem, par valsts un pašvaldību tiesisko palīdzību maznodrošinātajām ģimenēm, par sociālo palīdzību maznodrošinātajām ģimenēm, par to, ka dzīvokļu īre un komunālie maksājumi nevar pārsniegt 1/3 no ģimenes ienākumiem.

3. Neraujos par visām varītēm uz Saeimas tribīni, jo par galveno darbu Saeimā uzskatu darbu komisijās, kad, strādājot pie konkrētiem likumprojektiem, likumu grozījumiem, izdodas panākt vismaz kādu rezultātu.

Andris Bērziņš

1. Man svarīgākais bija darbs Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijā. Ir izdarīts pietiekami daudz būtisku grozījumu likumos, kas saistīti ar bērnu tiesībām mūsu valstī, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likumā, Civillikumā, Krimināllikumā un citos. Izmaiņas veiktas, ņemot vērā gan valsts institūciju, gan nevalstisko organizāciju ierosinājumus. Vairāk mēs esam apmierināti nekā neapmierināti. Likumdošanas jautājumi lielākoties ir sakārtoti, ciktāl tas šobrīd ir iespējams.

Protams, neapmierināti mēs esam par to, ka likumu grozījumiem ne vienmēr ir finansiāls un cilvēku resursu segums, kas kavē likumu realizēšanu. Bet tā jau ir negatīvā prakse valstī kopumā, ne tikai attiecībā uz šiem likumiem.

2. Tas ir saistīts ar finansējuma nodrošinājumu, pabalstiem. Tas ir liels trūkums, ka jau astoņus gadus nav palielināti bērnu pabalsti. Iepriekšējā Saeima pieņēma lēmumu par to palielināšanu, diemžēl 7. Saeimā neizdevās panākt, lai tas notiktu. Es uzskatu, ka tā ir likumdevēju varas ignorēšana, ja mēs paši pieņemam likumu, bet nepildām to.

Kopumā valstī pabērna lomā ir atradusies ģimene un bērns. Attieksmi pret bērnu un ģimeni mūsu valstī es varētu salīdzināt ar sliktu ģimenes modeli, kur tēvs un māte rūpējas katrs par savu biznesu, viņiem nav laika, ko varētu veltīt viens otram, bet pa kājām vēl maisās bērns, kurš tiek nemitīgi atbīdīts malā, sakot: liec tu man mieru.

3. Es nekad neesmu gājis uzstāties tikai tāpēc, lai uzstātos. Parunāties es varu, nekāpjot Saeimas tribīnē. Turklāt lielāko daļu jautājumu mēs izrunājām apakškomisijā. Kā komisijas pārstāvis es uzstājos tad, kad izšķīrās būt vai nebūt par kādu jautājumu, piemēram, par bērnu tiesību aizsardzību, adopciju, pabalstiem.

Arnis Kalniņš

1. Es savu veikumu nosacīti dalītu divās daļās. Pirmkārt, tas saistīts ar ārkārtas plenārsēžu sarīkošanu, kurās mēs, opozīcija, uzstājoties panācām — es biju ziņotājs —, ka VAS “Latvenergo” izslēdza no privatizējamo uzņēmumu saraksta. Aprēķins bija ļoti vienkāršs: rūpēties, lai nepieaugtu elektroenerģijas tarifi iedzīvotājiem un ražotājiem. Tas izdevās, palīdzot tautai, par ko tai liels paldies.

Otrkārt, mums bija kādas divas vai trīs ārkārtas plenārsēdes, kas veltītas lauksaimniecībai un ar to saistītām nozarēm. Uz beigām, pateicoties opozīcijai un divām zemnieku protesta akcijām, kuras mēs aktīvi veicinājām, izdevās atjaunot valsts subsīdijas lauksaimniekiem 3 % apmērā no valsts budžeta izdevumiem. Tāpat panācām, ka tiek palielināta akcīzes nodokļa atmaksa par dīzeļdegvielu – par simt litriem uz vienu hektāru agrāko astoņdesmit litru vietā. Mums izdevās piespiest valdību atvērt divas mērķkredītlīnijas: pirmkārt, kredītiem ražošanas ēku būvniecībai ar aizdevumu procentu likmi 7 % apmērā, kas ir zemāka, nekā zemnieki parasti komercbankās varēja saņemt, otrkārt, ilgtermiņa kredītiem līdz 20 gadiem ar 4 % likmi zemes iegādei. Šī kredītlīnija sāka darboties jūlijā, un tas ir fantastiski, kāds pieprasījums ir pēc šiem aizdevumiem. Cilvēki grib iegādāties savas nomātās zemes īpašumā, zinādami, ka, Latvijai iestājoties ES, nāks citi pircēji no rietumiem, cenas augs un viņi nebūs konkurētspējīgi.

Par lauksaimniecību runājot, gribu minēt arī to, ka ārkārtas plenārsēdē izdevās panākt, lai Valsts autoceļu fondā ar nākamā gada 1. janvāri no akcīzes nodokļa par naftas produktiem 60 % vietā novirzītu 85 %. Tas būs nozīmīgs finansējuma papildinājums Valsts autoceļu fondā, un es ceru, ka tas galvenokārt aizies lauku autoceļu sakārtošanai. Protams, jācer, ka jaunā valdība neatgrozīs kaut ko atpakaļ.

Pie sasniegumiem varu minēt arī to, ka 7. Saeimas laikā tika pieņemts Meža likums. Mums, drusku piepalīdzot “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijai, izdevās panākt, ka ar valsts meža zemēm nevar rīkoties — kādam pārdot, nodot koncesijā — Ministru kabinets. Ja vēlas veikt kādas izmaiņas, kaut ko ar valsts mežiem darīt, tad tas ir iespējams tikai ar ikreizēju Saeimas lēmumu. Tā ir nopietna barjera, lai, veidojot celulozes rūpnīcas iespējamo projektu, pamatkapitāla daļā Latvija neieguldītu valsts mežus, kā tas bija paredzēts pirmajos variantos. Tagad jau valdība piekrīt, ka mūsu līdzdalība projektā var būt tikai naudā. Protams, es ļoti nožēloju, ka celulozes rūpnīcas vēl nav. Tai bija jau pirms sešiem, astoņiem gadiem jābūt uzbūvētai un funkcionējošai. Tas ir ļoti liels mīnuss Zemkopības ministrijas darbā, ka tērējam naudu šai lietai jau gadus desmit, bet praktiskā rezultāta nav.

2. Neizdevās iniciēt, lai valdība pieņemtu nopietnu, konkrētu ilgtermiņa programmu rūpniecības attīstībai, jo uzskatu, ka galvenā iespēja samazināt bezdarbu ir nopietni attīstīt rūpniecību, tai skaitā dziļos lauku reģionos filiāļu veidā. Rūpniecības attīstības ilgtermiņa programmas diemžēl nav. Rūpniecības attīstīšana būs ļoti liels darbs nākamajām valdībām.

Otrkārt, mums neizdevās panāk, lai atlaides uzņēmumu ienākuma nodoklī par investīcijām būtu visiem uzņēmējiem. Valdošās partijas nolēma, ka atlaide tiks piemērota tikai tām investīcijām, kuras ieguldītas 10 miljonu latu apmērā trīs gadu laikā. Uzskatu, ka nodokļa atlaide jāpiešķir visiem, kas no savas peļņas iegulda ražošanas attīstībā, atceļot 10 miljonu slieksni.

Mums diemžēl ārkārtas plenārsēdē neizdevās panākt, lai valdība no jauna atvērtu iestāšanās ES sarunu sadaļu par brīvo kapitāla kustību un noteiktu ārzemniekiem ierobežojumus lauksaimniecības un meža zemes iegādei, kā tas ir, piemēram, Čehijā, Ungārijā un Lietuvā. Mēs nesavācām pietiekami daudz balsu.

3. Tas saistīts ar ekonomisko pamatojumu “Latvenergo” neprivatizācijai un diskusijām par saprātīgu lauksaimniecības atbalsta politiku.

Aleksandrs Kiršteins

1. Sākumā es darbojos Ārlietu komisijā. Mums izdevās pēc manas iniciatīvas izdarīt vairākas labas lietas. Pirmkārt, Saeima neratificēja līgumu ar Lietuvu par jūras ekonomiskās zonas un kontinentālā šelfa izmantošanu, līdz ar to mūsu zvejnieki vēl aizvien zvejo mencas šajā rajonā, kas pretējā gadījumā nebūtu iespējams. Otrkārt, pēc manas iniciatīvas Saeima neratificēja līgumu ar Austrāliju par savstarpējo noziedznieku izdošanu, tādējādi mēs izvairījāmies no starptautiska skandāla, kas te būtu mākslīgi “uzpūsts” tad, ja Austrālija mums izdotu Konrādu Kalēju, ko rietumvalstis bija attaisnojušas visās iespējamās tiesās. Treškārt, esmu gandarīts, ka, ievērojot samērā stingru disciplīnu pozīcijā, Saeimai izdevās noturēties zināmos finansu disciplīnas rāmjos – ar to es domāju balsojumu grupu, kas ir saistīta ar valsts budžetu. Neraugoties uz dažādiem algu pielikumiem, netika palielināts valsts parāds un viss pārējais.

2. Tas ir saistīts ar reliģisko likumdošanu Latvijā. Piemēram, līgums ar Vatikānu faktiski ir Latvijai apkaunojošs – tas ir daudz sliktāks par pirms kara noslēgto.

Liels zaudējums un varbūt arī iemesls tam, kāpēc “Latvijas ceļš” pazuda no politiskās skatuves, ir nekonsekvence visos tajos likumprojektos, kas attiecas uz valodas lietošanu Latvijā. Lai gan Strasbūras tiesa atzina, ka katra valsts leģitīmi var prasīt deputātiem valsts valodas zināšanas, mēs ārēja spiediena apstākļos mainījām savu likumdošanu, turklāt samudžinājām Satversmi un Saeimas kārtības rulli ar pilnīgi nevajadzīgiem iespraudumiem.

3. Man nav bijusi vēlme kā, piemēram, Bojāra kungam spīdēt ar garām runām. Esmu runājis tikai tad, ja man ir bijis jāietekmē balsojums. Pateikt, kuras runas balsojumu ietekmēja, kuras – ne, ir diezgan grūti. Tomēr kā nozīmīgu gribu minēt uzstāšanos par konkordātu.

Marika Līdaka, Zaida Kalniņa,  Jānis Ūdris, “LV” nozaru redaktori; Foto: A.F.I.