“Jaunā valdība, nāciet, nodosim jums lietas!”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar

Intervija Latvijas Radio 31. oktobra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

 

— Mēs tiekamies pēc jūsu brauciena pa ārzemēm. Vispirms laikam bija Vatikāns. Kāds bija kopējais iespaids — brauciens bija tā vērts, svētība saņemta?

Andris Bērziņš: — Brauciens bija tā vērts, svētība saņemta. Jāsaka, ka tā ir unikāla iespēja — būt tur un tikties ar Romas pāvestu, spiest viņam roku un pārrunāt dažādus jautājumus. Es tik pacilāti, godīgi sakot, neatceros, kad būtu juties.

— Starp citu, tāds cilvēcisks jautājums:pāvests ir gados, un reizēm saka

— cik viņš pats spēj vairs lietas vadīt vai kārtot. Kāds jums radās iespaids?

A.Bērziņš:

—Viņš pat vadīja sarunu — jāsaka tā. Redzams, ka viņš ir slims, taču acu skatiens viņam ir skaidrs, un pēc acīm var redzēt, slimība galvas smadzeņu darbību nav skārusi, kaut gan, protams, vecums ir vecums.

— Vai jūs pārrunājāt tur kādas specifiskas lietas — Aglonu vai ko tādu?

A.Bērziņš:

—Jā, viņš pieminēja Aglonu, un mēs nedaudz pieskārāmies šai tēmai. Tad viņš pieminēja Svēto Meinardu, atcerējās Rīgas pilsētu, savu vizīti šeit, bija ļoti gandarīts par Konkordāta līguma noslēgšanu. Es savukārt viņam pateicu paldies par to, ka viņš ir aplaimojis mūs ar kardinālu, jo faktiski mums ir salīdzinoši mazs katoļticīgo skaits, salīdzinot ar Poliju vai kādu citu katoļticīgu valsti.

Ja nebūtu pāvesta labās gribas, mums varētu nebūt pašiem savs kardināls. Saruna bija ļoti laba un, protams, arī vispārējā gaisotne Vatikānā. Mūžīgā pilsēta Roma, tās centrs un Svētā Pētera katedrāle — tas, protams, katram cilvēkam būtu jāredz vienreiz mūžā. Visas tās fantastiskās bagātības, kas tur ir iekšā. Kas tur ir skulptūru, kas tur ir gleznu, kas tur ir mākslas darbu. Mēs, piemēram, bijām arī Siksta kapelā un apskatījāmies Mikelandželo gleznoto „Pastaro tiesu”, kas pirms gada laikam ir restaurēta. Tās krāsas atkal ir svaigas, spožas, un tiešām pie šī mākslas darba, šedevra, var stāvēt stundām, skatīties, un visu laiku tu atrodi kaut ko jaunu, kaut ko nebijušu, kas tev liek ļoti nopietni pārdomāt to, kā tu esi dzīvojis, kā tev būtu jādzīvo…

— Dzīves jēgu?

A.Bērziņš:

—Dzīves jēgu, jā, jā, tur var ļoti labi domāt par dzīves jēgu, filozofēt savā nodabā.

— Tagad ar Vatikānu mums tās lietas ir sakārtotas. Kā ir ar pārējām konfesijām?

A.Bērziņš:

—Konkordāts pēc būtības nekādas tiešas privilēģijas katoļu baznīcai nedod. Tas vienkārši pasaka sadarbības formas, kādas starp valsti un baznīcu būs. Savukārt, lai nevienai citai tradicionālajai konfesijai nerastos nekādas šaubas par to, ka valsts pret viņām izturēsies tieši tāpat, likumā „Par reliģiskajām organizācijām” ir ierakstīts — ja kāda no šīm konfesijām vēršas pie valsts ar lūgumu noslēgt līdzīgu vai tādu pašu līgumu, tad valstij tas ir jādara. Tā ka no šāda viedokļa visas tradicionālās konfesijas –es domāju tās konfesijas, kuras laulā cilvēkus, — var darīt tieši to pašu. Tas acīmredzot būs nākotnes jautājums.

— Vai kāda ir jau vērsusies?

A.Bērziņš:

—Cik man zināms, vēl ne.

— Bet varētu būt?

A.Bērziņš:

—Varētu būt, jā. Likums katrā gadījumā tā saka un pat uzdod valstij to darīt.

— Tātad bumbiņa šobrīd ir konfesiju lauciņā?

A.Bērziņš:

—Tieši tā. Jāsāk rakstīt līgums, jāsēžas ar atbildīgajām amatpersonām pie galda, jāsaskaņo līguma teksti un tā tālāk, un tad vienkārši šie līgumi jāparaksta.

— Jūs pēc tam devāties uz Dāniju, un tā ir jau runa par Eiropas Savienības paplašināšanos, lai dzirdētu galarezultātus no atbildīgajām amatpersonām. Cik daudz jums tas ir gandarījums, cik bažas?

A.Bērziņš:

—Gandarījums ir par to, ka faktiski lielie politiskie šķēršļi, visi, kas bija, lai paplašināšanās notiktu kā tāda, ir likvidēti, un nobeiguma sarunas, es varu teikt, ir jau sākušās. Mums šī tikšanās bija kā tāds starta šāviens, ka sākas noslēguma sarunas, kuras ilgs kādas piecas līdz septiņas nedēļas, jo 11.— 13.decembrī notiek jau Eiropas Savienības dalībvalstu kārtējais sammits, kas lemj, kuras valstis būs uzaicināmas, kad visas atlikušās sarunu sadaļas būs slēgtas. No otras puses, protams, bažas ir — Eiropas Savienības dalībvalstu pozīcija attiecībā uz to naudas daudzumu, kāds ir iedots visām kandidātvalstīm, un cik lielā mērā sarunās šajā noslēguma posmā mums izdosies aizstāvēt savas nacionālās intereses. Uzstādījums visiem mūsu sarunu vedējiem un ministrijām ir dots absolūti ciets, aizstāvēt mūsu nacionālās intereses, cīnīties par labākām iespējām, cīnīties par ražošanas kvotām pirmām kārtām, cīnīties par tiešajiem maksājumiem. Uzstādījums ir tāds — ja nevar tūlīt dabūt pilnus tiešos maksājumus, tad mēģināt saīsināt šo pārejas periodu un mēģināt kāpnīti pacelt drusku augstāk, lai procentu barjeras līmenis, kā mēs ejam uz augšu, tajā kāpnītē būtu straujāks. Un tad ir arī ļoti praktiskas lietas, teiksim, mums jāpanāk vienošanās, ka Eiropas Savienība piekrīt tam, ka mēs pie, iespējams, mazākajiem tiešajiem maksājumiem varēsim saglabāt savu esošo subsīdiju un dotāciju sistēmu. Ja mums izdodas, piemēram, par to vienoties, tad tiešo maksājumu līmenis, kuru saņem jau konkrēti ražojošs, teiksim, zemnieks, būs ne vairs 25 procenti pirmajā gadā, bet, tuvu 50 procentiem pirmajā gadā. Un jāsaprot jau arī tas, ka pat ar šo ļoti slikto piedāvājumu — 25 procentiem — vienalga kopumā lauksaimniecībā ienāks 4,2 reizes vairāk naudas, nekā šodien no budžeta valsts spēj dotēt. Tātad visas tās ir lietas, par kurām jādiskutē, un es ceru, ka tiešām mums izdosies. Es ceru arī, ka, visas politiskās kaislības, kas pašlaik šeit virmo ar valdību sastādīšanu un ar portfeļu dalīšanu, kad vienu dienu saka vienu, citu dienu otru, ka tās nekādā veidā neietekmēs šo sarunu procesu un ka izdosies 13.decembrī delegācijai aizbraukt uz Kopenhāgenu un saņemt oficiālu ielūgumu Latvijai iestāties Eiropas Savienībā.

— Tās bažas, protams, ir, un ir vēl jautājums — vai šobrīd valdības maiņa...

A.Bērziņš:

—Nav īstais, laiks valdības maiņai no valstiskā viedokļa, taču, likums ir likums, vēlēšanas ir vēlēšanas, rezultāti ir rezultāti…

— Un jaunie ministri, kamēr viņi iestrādāsies, vai sapratīs lietas

A.Bērziņš:

—Nu, viņiem būs grūti. Vienu gadu viņiem būs ļoti grūti, kamēr viņi sapratīs lieta, — laikam ar retiem izņēmumiem. Taču visi sarunu vedēji ir uz strīpas, visas ministrijas un visi darbinieki, kam tur jāpiedalās, ir uz strīpas, vēstnieki ir uz strīpas. Arī valdība ir gatava pieņemt visus nepieciešamos lēmumus. Protams, līdz brīdim, kamēr atnāk jauna.

— Starp citu, Sandra Kalniete tiek minēta kā ārlietu ministra kandidāte, viņa varētu…

A.Bērziņš:

—Es domāju, ka tā ir ļoti, ļoti saprātīga izvēle. Es domāju, ka Sandra Kalniete pārzina šos jautājumus, jo viņa ļoti labi strādāja tad, kad Francija bija prezidējošā valsts, ļoti daudz izdarīja kopumā Eiropas paplašināšanās kontekstā.

— Ja mēs runājam ne tikai par Eiropas Savienību. Prāga ir vēl tuvāk šobrīd.Tas nav decembris, tas jau ir novembris, un šobrīd nav īsti skaidrs, kas dosies uz Prāgu. Valsts prezidente, es saprotu, jā…

A.Bērziņš:

—Es esmu pieteicies. Tur brauks prezidente, Ministru prezidents, ārlietu ministrs un aizsardzības ministrs, plus vēl, protams, delegācijas. Es esmu pateicis vēl vairāk: ja šī valdība ir 21.novembrī, tad, protams, brauc tas Ministru prezidents, kurš ir pie varas; ja ir situācija, ka ir jauns Ministru prezidents, tad, protams, nekādu problēmu, — tad brauc jaunais. Ja ir situācija, ka ir nominēts Ministru prezidents, bet viņš vēl nav pie varas un valdība nav apstiprināta, tad es vienkārši piedāvāšu nominētajam Ministru prezidentam braukt man līdzi. Brauksim abi divi un saņemsim to ielūgumu kopā.

— Tas būtu tāds kompromisa Zālamana lēmums?

A.Bērziņš:

—Tas nebūtu Zālamana lēmums, tas vienkārši ir pēctecības jautājums, jo šīs lietas ir daudz, daudz svarīgākas par visām, par visiem kašķiem, kas mums te notiek politiskajā virtuvē.

— Jūsuprāt, 21.novembrī būs jauna valdība?

A.Bērziņš:

— Grūti pateikt. Valsts prezidente solīja, ka 6.novembrī būšot apstiprināta jauna valdība.

— Tas nav vairs atkarīgs no prezidentes, tas būs atkarīgs jau no Saeimas.

A.Bērziņš:

—Nu, es jau arī nevaru…

— Jums ir kāds savs skatījums, es pieļauju.

A.Bērziņš:

—Tā, kā iet vakar un šodien, kad vienu dienu kaut ko apsola, otru dienu atkal kaut ko maina, man izskatās, ka tur nav pietiekamas nopietnības.

— Par to, kas vēl notiek šajā Saeimā, — tas ir budžeta grozījums. Tātad šodien Saeima ir apstiprinājusi budžeta grozījumus un nu tiek minēti skaitļi

— iepriekšējā likumā bija paredzēti 2,46, tagad ir pieņemti likumā 2,7 procenti. Šodien „Jaunā laika” pārstāvis min 2,87 procentus vai 2,9 procentus — kāpēc jūs tā,”piečakarējat” budžetu, ja drīkst tā teikt?

A.Bērziņš:

— Vispirms šie jaunie cilvēki, kuri runā radio vai kaut kā citādi izsakās par budžetu, ir absolūti bezatbildīgi cilvēki.

— Jūs runājat par „Jaunā laika” pārstāvi?

A.Bērziņš:

—Jā, es neatceros, kā šo jauno cilvēku sauc, bet viņš ir absolūti bezatbildīgs savos izteicienos. Vecā valdība neko nedara pa roku galam vai kaut kā nepārdomāti. Mēs faktiski atrisinām tās problēmas, par kurām esam pieņēmuši lēmumus, par kurām mēs esam solījuši tautai, ka mēs tās atrisināsim. Mēs savā veidā palīdzam jaunajai valdībai, lai tai nebūtu tūlīt jārisina šie jautājumi. Un te es gribu teikt, ka faktiski budžeta deficīts tiešām bija ieplānots ar 2,46 procentu deficītu, kopā budžeta deficīts varēja būt 140 miljoni latu.

— Naudas izteiksmē?

A.Bērziņš:

—Naudas izteiksmē. Oktobra beigās budžeta deficīts valstī ir 29 miljoni latu. Tas nozīmē, ka starpība ir 110 miljoni latu, kuri, kā saka, nevis paliek brīvi, bet kur nodokļu iekasēšana ir gājusi labāk nekā pati tērēšana, kas ir no budžeta. Un tieši tāpēc tur rodas iespējas, lai papildus ieliktu ieņēmumu avotus. Tur vairāki ieņēmumu avoti ir uzrādīti — par valsts kapitāla maksāšanu, par uzņēmumu ienākuma nodokļa iekasēšanu. Es gribu teikt tā, ka mēs atrisinām ļoti daudzas lietas un palīdzam. Divus miljonus iedodam veselības aprūpei, sausuma, nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai tiem lopkopjiem, kuriem ir grūtības ar sienu, lai viņiem tomēr ir iespējams sienu nopirkt. Tur ir gan ugunsgrēku seku likvidēšana, gan kultūras institūcijas.

— Jūs esat ļoti devīgi.

A.Bērziņš:

—Mēs neesam devīgi, mēs katru pozīciju ļoti uzmanīgi izskatījām. Piemēram, Akadēmiskajai bibliotēkai tek jums, un tai ir iedoti, ja nemaldos, divarpus tūkstoši, lai saremontētu jumtu. Citādi Akadēmiskajā bibliotēkā visas zinātniskās grāmatas būs beigtas. No kā tad jaunā valdība smelsies zinības? Taču būs grūti.

— Un tādā garā uz priekšu. Cik ir tā kopējā summa? Jūs teicāt, 140 miljoni bija paredzēti, nu, šobrīd, oktobra beigās,— 39?

A.Bērziņš:

—Es tagad nevaru precīzi nosaukt kopējo skaitli. Valdība kopumā palielināja budžeta izdevumus par trīs miljoniem, savukārt Saeima pielika klāt vēl četrus miljonus — tātad septiņi miljoni. Kā jūs redzat pēc manis nosauktajiem skaitļiem, tas nekādi nevar iespaidot budžeta deficītu, un es esmu pārliecināts, ka gada budžeta deficīts fiskāli beigsies ar kaut kādu simt miljonu latu pārpalikumu. Tas nozīmē, ka nākamajā gadā, pat ja būs jātaisa budžets ar deficītu, simt miljoni nebūs vairs jāaizņemas, tie jau būs — valsts kasē.

— Vai, jūsuprāt, nākamajā gadā varētu uztaisīt budžetu bez deficīta?

A.Bērziņš:

—Es domāju, ka tas nav iespējams, un valdība ir konceptuāli lēmusi par makroekonomisko scenāriju, attīstību — šī valdība. Pēc šī scenārija ir būvēts arī tā sauktais tehniskais budžets, kas jau ir gatavs. Jaunā valdība var nākt un uzreiz sākt strādāt ar gatavu budžetu — kaut ko mainīt, kaut ko likt klāt, kaut kam ņemt nos. Tas ir uzbūvēts tā, lai mēs turētos Māstrihtas kritēriju ietvaros, lai budžeta deficīts nebūtu lielāks par trīs procentiem, kā to atļauj Eiropas Savienības likumdošanas akti.

— Tas, ka šobrīd nodokļu iekasēšana, kā jūs sakāt, ir vairāk nodokļu, tas, ka mums ienākumu ir vairāk, nekā plānots, vai tas būtu arguments, lai jūs sacītu, ka Sončika kungs ir strādājis pietiekami labi? Nu, protams, viņš ir vadītājs.

A.Bērziņš:

—Kopīgiem spēkiem, gan akurāti un adekvāti, ātri reaģējot uz dažādām nepieciešamībām izdarīt nodokļu likumdošanā izmaiņas, gan sakārtojot dažādas, teiksim, administrēšanas jomas, gan stiprāk cīnoties ar kontrabandu un ar robežšķērsošanas problēmām, ir panākts, ka faktiski budžeta prognozes pildās labi un pat pārpildās kopējie ieņēmumi. Tādēļ mēs tagad gada otrajā pusē izdarām budžeta grozījumus. Laikam šis un pagājušais gads ir vienīgie gadi, kad ir izdarīti tikai vieni budžeta grozījumi. Vispār bez budžeta grozījumiem iztikt nevar, tā ir tradīcija, bet mēs ejam tikai uz vieniem budžeta grozījumiem. Ja jūs paskatīsieties, kas notika Saeimā šodien, — faktiski ļoti organizēti koalīcija nobalsoja par nepieciešamajiem grozījumiem, neļaujot populistiski saplosīt vai saplacināt šo budžetu un izdarīt tā, ka, teiksim, atnāk jaunā valdība un sēž pie sasistas siles — ar tukšu kasi. Kasē ir pietiekami daudz naudas — lūdzu, jaunā valdība, nāciet, nodosim jums lietas, strādājiet!

— Paldies! Nākamajā ceturtdienā varētu būt iespējams, ka jaunā valdība ir izveidota. Šā vai tā, mēs ceturtdien vēl ceram tikties ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu vismaz šeit, studijā.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā