Par Latvijas gaļu Eiropas standartos

Foto: A.F.I. Jānis Bāliņš

Viņš darba dienu sāk ar problēmu apzināšanu un ar to arī beidz. Visu laiku domā par attīstību. Viņa vadībā 13 gadu laikā uzņēmums no likvidējama kļuvis par vienu no labākajiem savā nozarē. Cēsu gaļas kombināta - akciju sabiedrības “Ruks” - valdes priekšsēdētājs Jānis Bāliņš ar optimismu raugās nākotnē. Ja samazinātos pelēkā ekonomika, būtu pamats daudz kam labam.

Uzņēmuma lepnums ir topošā Latvijā pirmā Eiropas Savienības prasībām atbilstošā lopkautuve 2000 kvadrātmetru platībā. Tā būs gatava jau šā gada beigās, un tās jauda būšot tik liela, ka tajā varētu nokaut trešdaļu no visiem Latvijā kaujamajiem lopiem (patlaban kombinātā mēnesī tiek nokauts vidēji 3000 cūku, taču jaunajā kompleksā varēs nokaut 10 000 cūku). Latvijā modernākās lopkautuves celtniecība, ko veic firma “Kadaga”, izmaksās aptuveni divus miljonus latu. Pamati tai bijuši ielikti jau 1999. gadā, tad parādījusies informācija, ka Latvijai būs pieejama ES pirmsiestāšanās fonda SAPARD nauda. Tāpēc nedaudz nogaidījuši. Un tā šogad februāra beigās viņu projekts Lauku atbalsta dienestā ticis apstiprināts, tam piešķirts SAPARD finansējums. Tas nozīmē - kad kautuve būs gatava, viņiem no SAPARD līdzekļiem atmaksās 50 procentu. “Ko labāku vēl vēlēties!” ar gandarījumu stāsta J. Bāliņš. “Būs atkal miljons, ko ieguldīt attīstībā.” Bet uzņēmuma vadībai plāni lieli - pēc pāris gadiem iecerēts būvēt arī jaunu gaļas pārstrādes cehu.

J. Bāliņš sevi uzskata par trešā tēva dēla tipu - visus cenšas audzināt tā, lai viņi izvēlētos Latvijas izcelsmes preci. “Kāpēc mums ievest preci, ko paši varam saražot. Ārzemēs jau daudz ko var nopirkt lētāk, bet cik ilgi pirksim, ja paši neko neražosim, nepārdosim!…” direktors redz ciešu saikni starp zemniekiem un savu uzņēmumu. Nedrīkstot jau visu Latviju ar kokvilnu aizaudzēt. Arī mežus nedrīkst izcirst. Visi laucinieki Rīgā nevarēšot sabraukt. Un galvenais - ja neko neražosim, no kā radīsies ienākumi. Bet, ja cilvēkiem nebūs naudas, kas pirks “Ruka” desas?… J. Bāliņš min Austrijas piemēru. Tur esot panākts, ka vietējā tirgū vairāk nekā 70% pārtikas ir savējā. Austrijai blakus taču atrodas, piemēram, Vācija, no kurienes nāk lētāka produkcija. Bet Austrijā pašu pārtikas lietošana lielā mērā ir balstīta uz patriotismu, uz vēlmi baudīt savu preci, par kuras izcelsmi un kvalitāti ir lielāka pārliecība.

Produkcijas Latvijas izcelsme svēti tiek ievērota arī kombinātā - pērn tajā tikai 4% bijis ievesto cūku. Uzņēmumu grupā ietilpst divas cūkaudzētavas - Ludzas rajonā “Cirmas bekons” un Krāslavas rajonā “Šķaunes bekons”. “Ruks” būtībā apvienojis trīs ceturtdaļas Latvijas: Zemgalē un daļēji arī Vidzemē iepērk labību, Latgales “Jaunpūpolos” (Ezerniekos) no tās tiek saražota lopbarība, lopus nobaro Krāslavas un Ludzas rajonā, Vidzemē nokauj, ēd visā Latvijā.

Pērn “Ruka” apgrozījums bija 3,6 miljoni latu, šogad plānoti jau 4,5 miljoni. “Ruka” vieta tirgū ir pamanāma, pēc pašu rēķiniem, viņi asociācijas septiņu uzņēmumu konkurencē aizņem 30-40% no Latvijas gaļas izstrādājumu tirgus. Kāda austriešu garšvielu firma pērn atzinusi, ka cēsnieku produkcija esot izcila, tikai pārāk daudz gaļas tiekot likts desās… Bāliņš cer, ka, pastiprinoties ES prasībām, sadarbība ar citiem uzņēmumiem vērsīsies plašumā. Primārais būs, kur lopiņš ticis nokauts. Un tam jānotiek prasībām atbilstošā kautuvē, tieši tādā, kāda patlaban top Cēsīs. Tas nozīmē, ka daudzi būs spiesti vest lopus kaut uz “Ruku”. Un “Ruks” acīmredzot labi nopelnīs. Varbūt pie cēsniekiem var izveidoties pat rindas.

Tomēr gribas zināt, kāpēc “Ruks” ir pionieris jauna tipa kautuves būvē Latvijā. Uz to J. Bāliņam ir atbilde, kas raksturo viņa un visa uzņēmuma darbības pamatprincipu: “Šis ir laiks, kad jāinvestē ražošanas attīstībā, jo stāvēšana uz vietas ir iešana atpakaļ.” Bāliņš ir pārliecināts, ka jaunā kautuve ilgus gadus atbildīs ES prasībām, tā būs viena no modernākajām pat Eiropas līmenī, jo tajā tiks izmantots viss labākais, kas Eiropā pieejams.

Vadītājs nav skeptisks attiecībā uz iestāšanos ES. “Galu galā, tā taču ir demokrātiski orientētu valstu savienība. Tā nav Sibīrija, uz kurieni izsūtīs zemniekus un pārējos. Nav ko izmist, jo gan jau pašas ES lauksaimniecības politika līdz 2006. gadam mainīsies.” Bāliņš visiem uzņēmējiem iesaka strukturālo fondu sistēmu cītīgi pētīt, nevis izturēties pret to noliedzoši. Vajag visu izstudēt, un galvenais - izstrādāt un pieteikt projektus naudas saņemšanai. Iestāšanās ES jau nenozīmējot, ka tur nebūs jāstrādā. “Darbs rada to saldo dzīvi, nevis nestrādāšana un sūkstīšanās.”

Uzņēmuma galvenais mērķis ir ilglaicīga darbība. Un tāds tas esot no pirmās dienas, kopš J. Bāliņš ir pie stūres. Šim mērķim tiek pakārtoti visi soļi. Galvenā mūžā gūtā mācība, ko Bāliņš iesaka arī visiem citiem - nekad neapstāties pie sasniegtā! Vienmēr ir jādomā par nākamajiem diviem trijiem gadiem.

“KAPITĀLS”; pēc G. Rozenberga raksta “Saldu dzīvi rada darbs”